Dzintara istaba

31

Kēlheima, Vācija

11:30

Pols ielūkojās atpakaļskata spoguli. Strauji tuvojās kāds auto, bākugunīm zibot un sirēnai kaucot. Zaļi baltais auto ar zilu uz­rakstu uz durvīm POLIZEIEN aizbrāzas gārām pa pretejo joslu un pazuda aiz ceļa likuma.

Viņš brauca talak un jau pec desmit kilometriem bija Kēlheima.

Kluso ciematiņu veidoja koši krāsotās mājas, kas rindojas ap centrālo laukumu. Pols nebija nekāds lielais ceļotājs. Tikai vien­reiz viņš bija saņēmies, lai dotos uz Eiropu uz Parīzi muzeja darīšanās, jo iespeja apmeklēt Luvru bija pietiekami kārdinošā, lai viņu iekustinātu. Viņš toreiz aicināja Reičelu braukt līdzi, bet viņa atteicas. Mēs taču esam šķīrušies, viņa atgādinaja. Viņš tā arī īsti nesaprata, ko viņa ar to doma ja, taču bija gandrīz pārlieci­nāts, ka viņa gribēja braukt.

No Atlantas viņš izlidoja tikai vakar pecpusdiena, agri no rīta aizvedis bērnus pie braļa. Reičelas klusēšana biedēja viņu ar­vien vairāk. Taču viņš nebija noklausījies automatiskā atbildē­tājā ziņas kopš vakardienas deviņiem no rīta. Lidojumu paildzi­nāja nolaišanas Amsterdama un Frankfurte, un ta nu viņš ieradas Minhenē tikai pirms divām stundām. Mazliet sakopies lidostas tualetē, viņš tomēr ilgojas pec dušas, skūšanās un tīrām drēbēm.

Iebraucis pilsētiņas laukuma, viņš apturēja auto vietejā tir­dziņa priekša. Bavarieši acīmredzot svētdienās mēdza sēdēt mājas. Visu ēku durvis bija ciet. Vienīga rosība bija vērojama pie baznīcas, kuras tornis bija augstakais ciemata punkts. Mašīnas bija novietotas ciešās rindas uz nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Uz baznīcas pakapieniem runadamies stāvēja daži paveci viri. Visi bija ar bardam, ģērbušies tumšos uzvalkos, ar platmalēm galva. Vajadzēja viņam arī paņemt līdzi žaketi, bet lielaja steiga Pols pa­ķēra tikai pašu nepieciešamāko.

Viņš piegāja pie vīriešiem.

Es atvainojos. Vai jūs runājat angliski?

Viens, pēc izskata visvecakais no četriem, atbildēja:

Ja. Mazliet.

Es mekleju cilvēku vārda Daņa Čapajevs. Cik man zināms, viņš dzīvo šeit.

Nu jau vairs ne. Viņš ir miris.

No ta jau viņš baidijas. Čapajevs taču bija tik vecs.

Kad viņš nomira?

Vakar vakarā. Nogalinats.

Vai viņš neparklausijas? Nogalināts? Vakar vakarā? Viņu parņēma stindzinošas bailes. Uzreiz ienaca prata biedejošais jautā­jums.

Vai vel kāds ir cietis?

Nein. Tikai Daņa.

Pols atcerējās policijas auto.

Kur tas notika?

* * *

Viņš izbrauca no Kēlheimas pa noradīto ceļu. Meklētā māja pārādījās pēc desmit minūtēm. To nebija grūti pamanīt, jo tas priek­ša staveja četras policijas mašīnas. Pie atvērtajam durvīm sardzē staveja vīrs policijas uniformā, ar bargu sejas izteiksmi. Pols gāja tuvāk, bet policists viņu uzreiz apturēja.

Nicht eintreten. Kriminelle Szene, viņš paziņoja.

Angliski, ludzu!

Ieeja aizliegta. Nozieguma vieta.

Tad man jārunā ar atbildīgo virsnieku.

Es esmu atbildīgais, mājas iekšiene atsaucās kāda balss angļu valodā ar guturālu vācu akcentu.

Pie durvīm pārādijas pusmuža vīrietis. Viņa raupjo seju vai­nagoja izspurušu melnu matu ērkulis. Kalsnais augums bija ieģērbts tumši zila meteli līdz ceļiem un olivkrasas uzvalka ar kak­lasaiti.

Es esmu Fricis Paniks. Federālās policijas inspektors. Un jus?

Pols Katlers. Jurists no Savienotajam Valstīm.

Paniks aizspraucas gārām durvju sargam.

Ko šeit svētdienas rīta dārā amerikaņu jurists?

Es mekleju savu bijušo sievu. Viņa atbrauca pie Danas Ča­pajeva.

Paniks zīmīgi saskatijas ar policistu.

Pols pamanīja viņu sejas izteiksmi.

Kas ir?

Vakar Kelheima kada sieviete jautāja, kā nokļūt uz šo maju. Viņa tiek turēta aizdomas par slepkavību.

Vai jums ir viņas apraksts?

Paniks pasniedzās mēteļa kabata un izvilka bloknotu. Atvēra adas vākus.

Vidēja auguma. Sarkanīgi blondi mati. Lielas krūtis. Džinsi. Flaneļa krekls. Zabaki. Saulesbrilles. Dūšīga.

Tā nav Reičela. Bet ta varētu but kada cita.

Viņš atri pastastīja Panikam par Džo Maijersu, Karolu Borju un Dzintara istabu un aprakstīja nesenas apmeklētajas izskatu. Slaida, ar vidēji lielam krūtīm, brūni mati, brūnas acis, brilles zelta rāmjos.

Man bija tādas aizdomas, ka tie nebija viņas īstie mati. Sau­ciet to par jurista intuīciju, ja gribat.

Bet viņa izlasīja vēstulēs, ko Čapajevs un šis Karols Borja rakstīja viens otram?

Rūpīgi.

Vai uz aploksnēm bija šī adrese?

Tikai pilsētiņas nosaukums.

Vai ir vel kas, ko jūs nepateicat?

Pols pastastīja inspektoram par Kristiānu Knollu, Džo Maijersas izteiktajām bažam un savam raizēm.

Un jūs atbraucat, lai brīdinātu savu bijušo sievu? jautāja Paniks.

Dnzak, lai pārliecinātos, ka viņai nekas nekait. Man vaja­dzēja uzreiz braukt viņai līdzi.

Bet jūs nospriedāt, ka šads ceļojums butu laika izniekošana?

-Tieši ta. Viņas tēvs īpaši pieteica viņai neiejaukties šajā lieta. -

Aiz Panika muguras māja rosījās divi policisti. Kas tur īsti no­tika?

Ja jums pietiek dūšas, varu parādīt.

Es esmu jurists, paziņoja Pols, it kā tam butu kāda nozīme. Viņš gan neteica, ka nekad mūžā nav strādājis ar krimināllietu un nekad arī nav redzejis nozieguma vietu. Tomēr ziņkāre nelika mieru. Vispirms Borja gāja bojā, tagad noslepkavots Čapajevs. Bet Karols taču nokrita no kāpnēm.

Vai tiešam?

Viņš sekoja Panikam māja. Siltajā istaba vēdīja savada, šķebigi salkana smaka. Kriminālromānos vienmer raksta par "nāves dvaku". Vai ta bija šāda?

Māja bija maza. Četras telpas. Viesistaba, virtuve, guļamistaba un vannasistaba. Mēbeles izskatijas vecas un apbružatas, bet mā­joklis šķita tīrs un omulīgs, taču šo mieru izjauca šausminošs skats uz nodiluša paklāja pakritis vecs virs liela asiņu peļķe, kas izplūdušas no divām brucem galva.

Šāviens no tuva attaluma, paskaidroja Paniks.

Pols nespeja atraut skatienu no līķa. Rīkle sakapa žults. Viņš centās pretoties nelabumam, bet velti.

Viņš skriešus metās ārā no istabas.

Viņš saliecas un vema. Lidmašīnā ieturetas niecīgas maltītes paliekas izgāzās mitraja zale. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš atkal saņemas.

Viss? noprasīja Paniks.

Pols pamāja ar galvu.

-Jus domājāt, ka to izdarīja sieviete?

Nezinu. Zinu tikai to, ka sieviete jautaja, kur dzīvo Čapa­jevs, un mazdēls pieteicas pārādīt ceļu. Viņi vakar no rīta kopa aizbrauca no tirgus laukuma. Kad zens līdz vakārām neatgrie­zās mājās, veca vira meita saka uztraukties. Viņa atnāca šurp un ieraudzīja delu guļamistabā sasietu. Acīmredzot ta sieviete nespe­ja nogalinat bērnu, bet sirmgalvi varēja nošaut mierīgi.

Un ka jutas zēns?

Pārbijies, bet citādi nekas. Viņš apstiprinaja sievietes aprak­stu, bet neko vairak nevareja pateikt. Viņš bija otrā istaba. Atce­ras, ka dzirdējis balsis runājām. Taču nevareja saprast, par ko. Tad vectēvs kopā ar sievieti uz bridi ienaca guļamistabā. Viņi runaja kada cita valoda. Es minēju dažus vārdus ka piemērus, un šķiet, ka viņi runājuši krieviski. Tad vecais virs un sieviete izgāja no istabas. Drīz pec tam viņš dzirdēja šāvienu. Pēc tam klusums, līdz pec dažam stundām ieradas zena mate.

Sieviete iešava upurim tieši galva?

Un no tuva attāluma. Tas nozīme, ka likmes ir augstas.

No mājas iznaca policists.

Nichts in Haus hinsichtlich des Bernstrin-Zimmer.

Paniks pārāudzijas uz Polu.

Es liku viņiem meklēt māja kādas norādes saistībā ar Dzintara istabu. Tur neka tada nav.

Pie durvīm stavošajam policistam pie jostas iečerkstējās rāci­ja. Viņš noņēma to, pienaca pie Panika un angliski paziņoja:

Man tagad jabrauc. Pienāca izsaukums uz glābšanas operā­ciju. Es šajā nedelas nogalē dežureju.

Kas noticis? jautāja Paniks.

Sprādziens raktuves netālu no Vartbergas. Izglābtā kada amerikāniete, bet visi vel joprojām mekle vīrieti. Vietejas vārāsiestades pieprasa mūsu palīdzību.

Paniks pašūpoja galvu.

Traka svētdiena.

Kur ir Vartberga? Pols steidzīgi noprasīja.

ITarca kalnos. Četrsimt kilometrus uz ziemeļiem. Kad tur no­tiek nelaimes, viņi reizem sauc palīgā musu kalnu glabšanas vie­nības.

Polam uzreiz ienaca prāta Veilends Makojs un Karola interese par Harca kalniem.

Atrasta amerikāniete? Ka viņu sauc?

Paniks laikam noprata ši jautajuma svarīgumu un pievērsās policistam. Viņi pārmijā dažus vārdus, tad policists atkal ierunā­jās rācijā.

Pēc īsa brīža skaļruni atskanēja atbilde:

Die Frau ist Rachel Cutler. Ammkunische.8