Dzintara istaba

33

Lukovas pils, Čehijas Republika

17:10

Suzanna paņēma Ernsta Loringa pasniegto alvas kausu un ērti iekārtojās ampīra stila krēsla. Darba devējs šķita apmierinats ar viņas ziņojumu.

Viņa piebilda:

Es pusstundu gaidīju turpat un aizbraucu tikai tad, kad saka ierasties policija. Neviens neiznāca no šahtas.

Es rit piezvanīšu Felneram ar kadu citu ieganstu. Ja Kristiā­nām kaut kas būs noticis, varbūt viņš pats par to ieminēsies.

Suzanna iemalkoja vīnu, ar gandarījumu atceredamas šīsdie­nas darbus. Viņa brauca taisnā ceļa no Vacijas vidienes uz Čehi­ju, šķērsoja robežu un devās uz dienvidiem, uz Loringa pili. Trīs­simt kilometrus viņas Porsche divarpus stundās parvareja ka nieku.

Ļoti gudri tev izdevās apvest Kristiānu ap stūri, uzslavēja Lorings. Viņu ir grūti piemuļķot.

Viņš bija pārāk nepacietīgs. Taču jāatzīst, ka Čapajevs notē­loja tīri pārliecinoši. Viņa vēl iemalkoja vīnu. Tas naca no paša I oringa vīna dārziem. Žēl gan. Vecais vīrs bija tik godīgs. Tik daudzus gadus klusējis. Bet diemžel man nebija citas iespejas ka vien apklusinat viņu.

Labi, ka neaiztiki bērnu.

Es nenogalinu bērnus. Viņš nezinaja neko vairak ka parejie liecinieki tirgū. Viņš man bija vajadzīgs, lai piespiestu večuku sa­darboties.

Loringa seja pauda skumjas un nogurumu.

Kad tas viss reiz beigsies? Ik pēc dažiem gadiem atkal jau­nas raizes.

Es izlasīju vēstules. Atstāt Čapajevu dzīvu butu lieks risks. Nevelams liecinieks, kas var sagadat nepatikšanas.

Diemžēl tev taisnība, drahā.

Vai ir kadi jaunumi no Sanktpeterburgas?

Tikai tas, ka Kristiāns pavisam noteikti atkal pētījis Komisi­jas materiālus. Arhivārs pamanīja mana teva vardu kada doku­menta, ko Knolls lasīja. Bet, kad viņš pārāudzijas pec Knolla aiz­iešanas, tas papīrs bija pazudis.

Labi, ka Knolls mus vairs neapgrutinas. Ta ka vairs nav ne Borjas, ne Čapajeva, varbūt beidzot vārām justies droši.

Diemžel nevārām vis, iebilda Lorings. Ir vel kada problē­ma.

Suzanna nolika vīna kausu.

Kada?

Netālu no Stodas uzsākti izrakumi. Kāds amerikaņu uzņē­mējs mekle dārgumus.

Cilvēki nevar likties mierā!

Kārdinājums ir pārāk liels. Grūti pateikt, vai viņi meklē īstaja ala. To diemžel nevar zināt, kamēr ala nav izpētīta. Es zinu ti­kai to, ka apvidus ir īstais.

Vai mums ir kāds ziņu pienesejs?

Tieši paša grupa. Viņš man regulāri ziņo, taču pat viņš nezi­na droši. Diemžel tevs precīzo informāciju glabaja liela noslēpu­ma… neuzticējās pat savam dēlam.

Gribi, lai es aizbraucu uz turieni?

Lūdzu! Pieskati visu tur notiekošo. Mans ziņotājs ir uzti­cams, bet alkatīgs. Un, ka jau tu zini, es neciešu alkatību. Viņš gaida, ka ar viņu sazināsies sieviete. Līdz šim ar viņu ir runājusi tikai mana personiska sekretāre un tikai pa telefonu. Par mani šis spiegs nezina neko. Tevi viņš pazīs ar vardu Margarete. Ja kaut kas tiks atrasts, gada, lai ziņas neizplatas. Lai nepaliek nekādās pēdas. Ja vieta nav ar to saistīta, aizmirsti to. Ja nepieciešams, lik­vidē spiegu. Tomēr, lūdzu, centīsimies nogalinat pec iespejas ma­zāk.

Suzanna saprata, ko viņš grib teikt.

Ar Čapajevu man nebija izvēlēs.

Es saprotu, drahā, un novērtēju tavas pūles. Cerams, ka ši nāve izbeigs ta saucamo Dzintara istabas lāstu.

Kopā ar vel divām citām.

Vecais virs pasmaidīja.

Kristiānu un Reičelu Katleri?

Viņa pamāja ar galvu.

Šķiet, ka šis darbiņš tev sagadaja prieku. Savadi es vēl ne­sen manīju tadu ka vilcināšanos attiecība uz Kristiānu? Varbūt pat nelielu interesi?

Suzanna pacēla vīna kausu pret savu darba deveju.

Neka tāda, bez ka es nevarētu iztikt.

Knolls brauca uz dienvidiem, uz Fuseni. Kēlheima un tas apkartne bija pārāk daudz policistu, lai riskētu tur palikt pa nakti. Atri atstajis Vartbergu, viņš bija atgriezies dienvidos Alpos, lai aprunatos ar Danu Čapajevu, taču izrādījās, ka vecais virs nakti noslepkavots. Policija mekleja sievieti, kas vakar bija jautajusi ce­ļu uz Čapajeva maju un atstajusi tirgus laukumu kopa ar viņa mazdēlu. Viņas vārds nebija zināms. Nevienam, izņemot viņu.

Suzanna Dancere.

Kas gan cits? Kaut kā viņa bija tikusi uz pedam un apsteigusi viņu pie Čapajeva. Visi norādījumi, ko vecais vīrs tik labpratigi sniedza, bija viņas sacerēti. Par to nav šaubu. Viņš tika ievilināts lamatas un gandrīz nogalinats.

Viņš atcerējās, ko Juvenāls teica "Satīras": Atriebību iepriecē ze­misku garu un niecīgu prātu. To pierada tas, ka neviens ta nepriecājās par atriebību kā sieviete.

Pareizi. Taču viņam labāk patika Bairons: Vīri mii strauji, bet ienīst nesteidzīgi.

Kad viņu ceļi atkal krustosies, viņa dārgi samaksas. Sāpīgi, ne­žēlīgi un dārgi. Nakamreiz viņam būs priekšrocība. Viņš būs sa­gatavojies.

Fusenes šauras ieliņas bija pārpilnās ar pavasārā turistu ba­riem, ko piesaistīja Ludviga pils uz dienvidiem no pilsētas. Pavi­sam viegli bija iejukt puli kopa ar atpūtniekiem, kas devas uz ro­sīgājam kafejnicam vakariņot un iedzert. Viņš uz pusstundu apstājas un paēda kāda no mierīgākajiem krodziņiem, klausīda­mies jauku kamermuziku, kas plūda no brīvdabas koncerta ska­tuves ielas otra pusē. Pēc tam viņš atrada telefona budiņu viesnī­cas tuvuma un piezvanīja uz Herca pili. Atsaucās Francis Felners.

Es dzirdēju, ka šodien kalnos bija sprādziens. Tika izglābta sieviete, bet vīrietis vēl joprojām tiek meklēts.

Mani neatradis, viņš atbildēja. Tās bija lamatas. Viņš pastāstīja Felneram visu, kas notika no izlidošanas brīža Atlanta līdz mirklim, kad viņš šodien uzzina ja par Čapajeva slepkavību. Interesanti gan, ka Reičela Katlere palika dzīva. Bet tas nav sva­rīgi. Viņa noteikti tagad steigsies atpakaļ uz Atlantu. Viņa par mani nevar pateikt neko pietiekami svarīgu.

-Tu esi pārliecināts, ka Suzanna ir iesaistīta?

Viņa kaut kā mani apsteidza.

Felners klusi iesmejās.

Varbūt tu kļūsti vecs, Kristian?

Es nebiju piesardzīgs.

Pareizāk būtu teikt biji pārāk aizrāvies, pēkšņi ierunājās Monika. Acīmredzot viņa klausījas pie pārālēlā telefona.

Es jau domāju, kur tu esi pazudusi.

Tu noteikti to vien gudroji, ka izdrāzt to damiti.

Kā man ir paveicies, ka tu vienmer atgadini par maniem trukumiem.

Monika iesmejas.

Kristian, kāds prieks ir verot tevi strādājām.

Viņš turpināja:

Izskatās, ka šajā virzienā vairs norāžu nav. Varbūt man va­jadzētu pāriet pie citu mākslās darbu meklejumiem?

Pasaki viņam, meitiņ, ierunājās Felners.

Kāds amerikanis, Veilends Makojs, veic izrakumus Stodas tuvuma. Viņš apgalvo, ka atradīšot Berlīnes muzeja mākslas dar­bus un varbūt arī Dzintara istabu. Līdz šim viņam ir bijuši labi panakumi. Papēti to, kaut vai tikai, lai pārliecinātos. Varbūt varēsi dabūt noderīgu informāciju, varbūt arī kadu ieguvumu.

Vai par šiem izrakumiem ir zināms atklātība?

Par tiem rakstīja vietējas avīzēs un arī CNN International pārādīja vairakus sižetus, atbildēja Monika.

Mes zinājām par to, pirms tu devies uz Atlantu, piebilda Felners. Taču nodomājām, ka Borja ir vērtīgāks un steidzamaks ziņu avots.

Vai Lorings interesejas par šiem jaunajiem izrakumiem? Knolls jautāja.

Viņš interesējas par visu, ko mēs dārām, teica Monika.

Vai ceri, ka viņš aizsūtīs uz turieni Suzannu? apjautājās I elners.

Pat vairak neka ceru.

Lai veicas medības, Kristian!

Paldies, ser, un, kad Lorings piezvanīs, lai uzzinātu, vai es­mu miris, nesagādājiet viņam vilšanos.

Gribi uz bridi pazust no skata?

Tas palīdzētu.