Dzintara istaba

36

Reičelu parņema netīkama sajuta. Šahta bija plaša, tomēr šauraka neka vakarēja, un ieeja jau bija palikusi talu aiz muguras. Vakar ap šādu laiku viņa gandrīz tika dzīva aprakta. Tagad viņa atkal bija pazeme un kailu spuldžu gaisma virzījās arvien tālāk vel viena Vacijas kalna dzīles. Taka izbeidzas vaļējā galerija ar pelecīgi baltam sienam visapkart un melnu plaisu tālākajā siena. Strādnieks atvēzējas ar veseri, un klints padevas, paverot pietie­kami lielu caurumu, lai pa to iekļutu viens cilvēks.

Makojs ataķeja vienu no prožektoriem un piegāja pie cauruma.

Vai kāds tur ieskatijas iekša?

Nē, atbildēja strādnieks.

Tas labi. Makojs pacēla no smiltīm alumīnija mietiņu un piestiprināja tam gala prožektoru. Tad viņš izvilka mietiņa izbī­dāmos posmus, līdz gaismeklis atradas kadu desmit pēdu attā­luma. Piegājis pie atveres, viņš iespīdinaja gaismu tumsa aiz tas.

Velns un elle! viņš iesaucās. Tas kambaris ir milzīgs. Re­dzu trīs kravas auto. Sasodīts! Viņš atvilka prožektoru atpakaļ. -1 ,iķi. Es redzeju divus.

Aiz muguras atskanēja soļi. Reičela pagriežas atpakaļ un ieraudzīja skrienam cilvēkus ar videokamerām, starmešiem un ba­teriju pakam rokas.

Sagatavojiet visu! pavēlēja Makojs. Man vajag iemūžināt pašu pirmo skatu. Viņš pieversas Reičelai un Polam. Es pār­devu video filmēšanas tiesības. Par to būs vesels TV raidījums, liet viņi grib filmēt visu dokumentāli, tieši ta, ka tas notika.

Grumers pienāca tuvāk.

Kravas auto, jūs teicat?

Izskatās pec Būssing NAG. Četrarpus tonnas. Vācu.

Tas nav labi.

Ka tā?

Tad butu pietrūcis transporta Berlīnes muzeja materialu pār­vietošanai. Tie butu jānes rokas.

Ko jūs te muldat?

Kā jau teicu, Herr Makoj, Berlīnes muzeja materialus veda pa dzelzceļu, bet pec tam ar kravas auto līdz raktuvēm. Vācieši nebūtu pametuši mašīnas. Tas bija pārāk vērtīgas, vajadzīgas ci­tiem uzdevumiem.

Grumer, mēs taču nezinām, kas elle te notika. Varbūt stulbie friči sadomāja pamest savus vāģus, kas zina?

Ka viņi iekļuva kalnā?

Makojs cieši ieskatījas vācu zinātnieka seja.

Ka jūs vēl nesen apgalvojat, varbūt ir vel kada ieeja.

Grumers atrāvās.

Kā teiksiet, Makoja kungs.

Makojs nikni novicina ja pirkstu.

Nē. Ka jūs teiksiet! Tad dūšīgais virs pievērsa uzmanību filmēšanas grupai. Iekvelojās gaismas. Divi operatori uzcēla ple­cos kameras. Skaņu tehniķis izstiepa virs galvam mikrofonu un atkapas nost no ceļa. Es iešu iekša pirmais. Filmējiet no mana skatu punkta.

Operatori pamāja ar galvu.

Un Makojs spēra soli alas tumsā.

Pols iegāja pēdējais. Viņš sekoja diviem strādniekiem ar die­nasgaismas lampam, kas izkliedēja tumsu ar zilganbaltiem sta­riem.

Ši zāle ir izveidojusies dabiski, plašuma atbalsojās Gru­mera balss.

Pols nopētīja klinšu sienas, kas slējās augšup vismaz sešdes­mit pēdas augsta arka. Šī zāle viņam atgadinaja majestātisku katedrali, tikai griestus un sienas klaja dabiski minerālu rotājumi, kas spīguļoja spožaja gaismā. Grīda bija mīksta un smilšaina, tapat ka šahta, kas veda uz šo telpu. Viņš ievilka elpu un sajuta sasmakušajā gaisa netīkamu smārdu. Filmēšanas grupas gaismas bija pavērstas pret talako sienu. Pārādijas vel viena atvere, daudz lielākā par pirmo, caur to mierīgi iekļūtu gan kravas auto, gan akmeņi un gruveši, kas bija cieši sablīvēti arkas ieejā.

Otra ieeja, ko? nopriecājās Makojs.

Ja, piekrita Grumers. Tomēr savadi. Slēpšana taču notika ar mērķi velak atkal paņemt. Kapec tad tik ļoti aizbarikadet?

Pols pieversa uzmanību trim kravas furgoniem. Tie bija novie­toti šķībi, greizi, visas astoņpadsmit riepas saplakušas, riteņu dis­ki no smaguma sadrupuši. Garo kravas kastu tumšais brezents vel saglabājies, taču pelejuma pārklāts, tērauda kabīnes un kar­kasi viscaur sarusejuši.

Makojs soļoja dziļāk iekša zālē, un operators sekoja viņam pa pēdām.

Par skaņu neko daudz nepārdzīvojiet. Tekstu vārām ierunāt velak, tagad galvenais attēls.

Reičela devas uz priekšu.

Pols pienāca viņai tieši aiz muguras.

Dīvaina sajuta, vai ne? It ka mes butu nokāpuši kapa.

Viņa pamāja ar galvu.

Es tieši par to domāju.

Paskatieties! sauca Makojs.

Gaisma pārādijas divi līķi, kas gulēja smiltīs starp akmeņiem un gružiem. Tikai kauli, drēbju skrandas un adas zābaki.

Viņiem iešauts galva, paziņoja Makojs.

Strādnieks pienesa tuvāk dienasgaismas lampu.

Centieties nekam nepieskarties, kamēr viss nav nofotografēts un nofilmēts. To pieprasīs ministrija. Grumera balss bija stin­gra.

Tur ir vēl divi līķi, paziņoja viens no strādniekiem.

Makojs ar filmēšanas grupu devas uz to pusi. Grumers un pa-

rejie sekoja, arī Reičela devas viņiem līdzi. Pols vel brīdi palika pie līķiem. To apģērbs bija satrunējis, tomēr pat blavaja gaisma bija saskatams, ka tās ir uniformas atliekas. Kauli laika gaita bija nomelnejuši, miesas un muskuļu audi sen jau sabirzuši pīšļos. Katram galvaskausā bija nepārprotams caurums. Abi it ka gulēja uz muguras, ribas un mugurkauls vel savās vietas. Viena pusē mētājas durklis, piestiprināts pie tādām ka jostas atliekam. Adas pistoles maksts bija tukša.

Viņa skatienu piesaistīja kaut kas labaja pusē.

Kaut kas melns, taisnstūrains, gulēja ena, daļēji iegrimis smil­tīs. Neņemot vera Grumera stingro brīdinājumu, viņš pasniedzas un pacēla priekšmetu.

Tas bija maks.

Viņš uzmanīgi atvēra ieplaisājušo adas vāciņu. Banknošu no­dalījumā bija pusizjukušas naudas zīmju driskas. Pols iebāza pirkstu vienā no sanu kabatam. Neka. Otrā kabata. Kartītes at­liekas. Tas malas bija apspurušas un trauslas, tinte izbalējusi, bet kaut ko no rakstītā vel varēja saburtot. Viņš uzmanīgi ieska­ti jas.

AUSGEGEBEN15-3-51. VERFĀLLT15-3-55. GUSTAV MULLER.

Tālāk sekoja vel kadi vardi, bet no tiem bija saglabajušies tikai atsevišķi izkaisīti burti. Turēdams maku plauksta, viņš devās at­pakaļ pie pārējiem. No aizmugures apgajis ap vienu no mašinam, viņš pēkšņi pamanīja turpat līdzās Grumeru. Pols jau gribēja iet viņam klat un jautāt par maku, bet tad viņš ievēroja, ka vācietis ir noliecies par vel vienu skeletu. Reičela, Makojs un parejie bija sa­pulcējušies desmit metrus talak, ar mugurām pret viņiem, un ka­meras joprojām duca. Makojs runaja, vērsies pret objektīvu. Strād­nieki bija pacēluši halogēna prožektoru gārā statīva, un tas skaidri apgaismoja Grumeru, kas tupēja zemē un kaut ko mekleja smiltis ap kauliem.

Pols paslēpās ēnā aiz viena no kravas furgoniem un turpina ja vērot. Grumers ar kabatas lukturi apgaismoja smiltis iegrimušos kaulus. Kāds gan slaktiņš te toreiz plosījies? Grumera luktura stars apstājās izstieptas rokas gala, kur skaidri bija redzamas pirkstu kaulu atliekas. Pols ieskatijas uzmanigak. Smiltis bija iezīmeti burti. Daži laika gaita izgaisuši, bet trīs bija palikuši ar ne­vienādam atstarpēm. O I C

Grumers pieceļas un, zibspuldzei nozibot, trīs reizes nofoto­grafēja burtus.

Pec tam viņš noliecas un viegli aizslaucija visus trīs burtus.

Makojs bija priecīgs. Videofilma sanaks iespaidīga. Trīs sarusejuši Otrā pasaules kārā vācu kravas auto atrasti samēra neskarti pamestas sudraba raktuvēs. Pieci līķi, visi ar caurumiem galvās. Kada filma tur iznāks! arī viņa ieņemumu daļa būs tīri pieklājīgā.

Arskatu ir pietiekami daudz? viņš jautāja vienam no ope­ratoriem.

Pat vairak neka pietiekami.

Nu tad paskatīsimies, kas tur iekša. Viņš paņēma lukturi un devās pie tuvaka kravas auto. Grumer, kur jūs esat?

Doktora kungs pienaca no aizmugures.

Gatavs? noprasīja Makojs.

Grumers pamāja ar galvu.

Viņš arī bija gatavs.

Šajas kravas kastes vajadzētu atrasties steiga sanaglotām un tikpat steidzīgi piekrautam koka kastēm, kur daudzas ka polsterējuma materials izmantotas gadsimtiem senas draperijas, tērpi un paklāji. Viņš bija dzirdējis stāstus, ka Ermitažas kuratori pa­kojuši Nikolaja II un Aleksandras kārāliskajos tērpos gleznas pirms sūtīšanas uz austrumiem, tālāk no nacistiem. Neizsakami vērtīgi tērpi nevīžīgi saburzīti un sabazti lētās koka kastes. Lai tikai pasargatu gleznas un trauslos keramikas traukus. Makojs cereja, ka arī vācieši būs rīkojušies tik vieglprātīgi. Ja ši bija īstā pazemes zale, ta, kurā glabajas Berlīnes muzeja krājumi, tad tiks atrasti paši vertigakie eksponāti. Varbūt Vermera "Ģimene atpū­šas zem kokiem" un "Jātnieki" vai Dīrera "Kristus galva", vai Monē "Parks". Katrs no šiem šedevriem atklata tirgu maksātu miljo­nus. Pat ja Vācijas valdība uzstās uz savām īpašumtiesībām un droši vien ta arī būs -, viņa atradēja atlīdzība būs miljoniem do­lāru liela.

Viņš uzmanīgi pavēra stīvo brezentu un iespīdinaja gaismu kravas kastē.

Ta bija tukša. Tikai rusa un smiltis.

Viņš metas pie nakamā kravas auto.

Tukšs.

Pie treša.

Arī tukšs.

Sasodītā dievmāte! viņš iesaucās. Izslēdziet tas stulbas kameras!

Grumers arī iespīdinaja lukturīti katrā kravas kaste.

Es jau no ta baidījos.

Makojam nebija noskaņojuma to klausīties.

Visas zīmes radīja, ka ši varbūt nav īstā zāle, secināja Gru­mers.

Viltīgais vācietis gandrīz vai priecājās par viņa nelaimi.

Kapec tad jūs man to nepateicāt jau janvan?

Tad es nezināju. Radars uzradīja, ka te var but kadi lieli me­tala priekšmeti. Tikai dažas pēdējās dienās, kad mēs jau tikām tu­vāk, man sāka rasties aizdomas, ka šeit varbūt neka nav.

Pols pienaca tuvāk.

Kādas problēmas?

Problēmas, jurista kungs, ir tadas, ka sasodītas kravas kas­tes ir tukšas. Nevienā no tām nav ne nieka, ne suņa suda. Es tik­ko iztērēju miljonu dolāru, lai sameklētu trīs sarusejušus kravas vāģus. Ka lai es to izskaidroju cilvekiem, kuri rīt lidos šurp, cerē­dami kļūt bagāti no saviem ieguldījumiem?

Ieguldot līdzekļus, viņi zinaja, kadi ir riski.

Neviens no šiem maitasgabaliem to neatzīs.

Reičela apjautajas:

Vai jūs viņiem godīgi izskaidrojāt riskus?

Tik godīgi, cik vien iespejams, cenšoties izspiest naudu. Ma­kojs sašutuma papurinaja galvu. Jēzus, kungs, velns un elle!