Dzintara istaba

54

Knolls iekļuva slepenajos gaiteņos vieglāk, nekā pats bija cerejis. Viņš pavērtu durvju spraugā noskatijas, ka istabene atver slepenu sienas paneli vienā no pirmā stāva koridoriem. Viņš no­sprieda, ka pašlaik atrodas rietumu ēkas dienvidu sparna. Bija jātiek līdz tālākajām bastionam un jāvirzās uz ziemeļaustrumiem, kur atradās visas publikai pieejamas telpas.

Viņš iegāja gaiteni un klusi devās uz priekšu, ceredams nesaskrieties ar kadu no kalpotājiem. Veļa stunda varbūt mazinaja ša­das sastapšanas izredzes. Tagad vienīgas staigātājas varētu būt istabenes, kuras gada ja, lai viesiem butu viss nakšņošanai nepie­ciešamais. Dregnaja gaiteni virs galvas stiepās ventilācijas un ūdensvada caurules un izolēti elektrības vadi. Kailas spuldzes ap­gaismoja ceļu.

Uzkāpis pa trim vītņu kapnem, viņš nosprieda, ka nokļuvis ziemeļu spārnā. Siena bija ierīkotas mazas novērošanas atveres, tas atradās sienas padziļinājumos un bija aizsegtas ar sarūsēju­šiem svina vāciņiem. Ejot garām, viņš dažas pavēra un ielūkojas vaira kas istabas. Šis spiegu actiņas bija vēl viens anahronisms, pie­miņa no seniem laikiem, kad novērotajiem bija japaļaujas tikai uz savam acīm un ausim. Tagad tās bija tikai orientieri pareiza ceļa atrašanai vai neliels prieciņš luriķim.

Viņš apstājas pie vienas no spiegu actiņām un pagrieza metā­lā vāciņu. Viņš uzreiz pazina Karolotas istabu ar glīto gultu un rakstamgaldu. Lorings bija nosaucis šo istabu par godu Bavarijas kārāļa Ludviga 1 mīļakajai, kuras portrets rotāja talako sienu. Viņš iedomājās kāds rotājums slēpj spiegu actiņu otrā puse? Var­būt kokgriezumi, ko viņš atcerējas no savas kādreizējās nakšņo­šanas šaja telpa.

Viņš devās talak.

Pēkšņi viņš aiz akmens sienas sadzirdēja balsis. Viņš saka meklet tuvāko actiņu. Atradis to, viņš ielūkojas un ieraudzīja Reičelu Katleri spoži apgaismotas istabas vidu, ar sarkanbrūniem dvieļiem ap kailo augumu un slapjajiem matiem.

Viņš uzreiz apstajas.

Es taču teicu, ka Makojam kaut kas ir aiz adas, pukojas Reičela.

Pols sedeja pie pulēta rožu koka rakstamgalda. Viņam un Reičelai bija ierādīta istaba pils ceturtaja stava. Makojs bija apmeties kaut kur zemāk. Sulainis, kas ienesa viņu somas, paskaidroja, ka šo telpu sauc par Kazu istabu par godu septiņpadsmitā gadsim­ta gleznai, kura bija attēlots paris alegoriskos tērpos. Glezna kārājas virs platas gultas. Istaba bija plaša, ar atsevišķu vannasistabu, un Reičela izmantoja izdevību atri noskalot ceļa putekļus, lai sapostos vakariņām, kuras, ka pavēstīja Lorings, būs sešos.

Man tas viss nepatīk, atziņas Pols. Manuprat, Lorings nav tads cilvēks, kurš tik viegli padosies spiedienam. Sevišķi šantažai.

Reičela noņēma dvieli no galvas un atgriezās vannasistabā iz­žāvēt matus. Iedūcās fēns.

Pols rupigi nopētīja gleznu pie talakas sienas. Taja bija attēlots Svētais Pēteris, kas nožēlo grēkus. Da Kortonas vai varbūt Reni darbs. Itālijā, septiņpadsmitais gadsimts, ja viņš atcerējas pareizi. Tas maksatu dārgi, ja vispār butu atrodams ārpus muzejiem. Iz­skatījās pec oriģinālā. Pieticīgas zinašanas par porcelānu ļava vi­ņam minēt, ka figūriņas, kuras staveja uz sienai piestiprinātiem iz­virzījumiem abās puses gleznai, bija Rimenšneidera darbs. Vacija, piecpadsmitais gadsimts, neizsakami vērtīgas. Kāpnes, pa ceļam uz guļamistabu, viņi bija pagajuši garām daudzām citam gleznam, gobeleniem un skulptūrām. Cik laimīgi butu Atlantas muzeja dar­binieki, ja varētu izradīt kaut nelielu daļu no šim bagatibam!

Fēna dūkšana apklusa. Reičela iznaca no vannasistabas, ar pirkstiem piekārtodama kastaņbruno matu cirtas.

Kā viesnīcā, viņa nopriecājās. Ziepes, šampūns un fens.

-Tikai atšķirība tada, ka viesnīcas numurus nerota miljoniem

vērti mākslas darbi.

Tie ir oriģināli?

Ja, ta izskatas.

Pol, mums kaut kas jādārā ar Makoju. Tas viss ir aizgajis pārāk talu.

Fs piekritu. Bet Lorings arī mani mulsina. Viņš nepavisam nav tāds, ka es biju iedomājies.

Tu esi pārāk daudz saskatījies Džeimsa Bonda filmas. Viņš ir tikai bagats vecs virs, kas mii mākslu.

Manuprāt, viņš pārak mierīgi uzņēma Makoja draudus.

Vai vajadzētu piezvanīt Panikam un pastāstīt, ka paliekam nakšņot?

Diez vai. Labāk pagaidām rīkosimies pec intuīcijas. Bet rit es gribu tikt projām no šejienes.

Es varu tikai piekrist.

Reičela nometa dvieli un uzvilka biksītes. Pols vēroja viņu, sēdēdams krēsla un cenzdamies saglabat vienaldzību.

Tas nav godīgi, viņš iebilda.

-Kas?

Plikai grozīties apkart.

Reičela uzvilka krušturi, tad piegāja un apsēdas Polam klēpi.

Es domāju nopietni to, ko teicu vakar vakārā. Es gribu mēģi­nāt vēlreiz.

Viņš izbrīna raudzījās uz puskailo Ledus kārālieni savos ap­skāvienos.

Pol, es vienmēr esmu tevi mīlējusi. Nezinu, kas notika. Laikam maas lepnums un dusmas visu sabojaja. Pienaca tads bridis, kad man šķita, ka smoku nost. Tā nebija tava vaina. Tikai mana. Kad es kļuvu par tiesnesi, kaut kas mainījas. Nevaru īsti paskaidrot.

Viņai bija taisnība. Nesaskaņas sakas pec tam, kad Reičela bi­ja nodevusi zvērestu. Varbūt darba dienas beigas bija grūti atbrī­voties no lomas, kurā visi viņai paklausīja, visi teica: "Ja, kun­dze" un "Jusu godība". Bet Polam viņa vel joprojām bija Reičela Beitsa sieviete, kuru viņš mīlēja, nevis amatpersona, kam piela­bināties, vai taisnas tiesas simbols. Viņš strīdējās ar sievu, izrīko­ja viņu un dusmojās, kad viņa nepaklausīja. Pēc kāda laika viņu abu raksturu atšķirība kļuva pārāk uzkrītoša. Tik uzkrītoša, ka Reičela beidzot atbrīvojas no vienas konflikta puses.

Teta nave un pārejie notikumi palīdzēja man saskatīt visu īstajā gaisma. Mātei un tēvam visi radi gāja boja kārā. Man nav neviena cita, tikai Marla un Brents… un tu.

Pols raudzījas viņa.

Es to saku nopietni. Mes esam ģimene, Pol. Pirms trim gadiem es pieļāvu briesmīgu kļūdu. Man nebija taisnība.

Pols saprata, cik grūti viņai izteikt šos vārdus. Taču viņam bija jāzina:

Ka ta?

Pagājušaja nakti, kad mēs mukām caur visu abatiju, kārājamies pie balkona, šie pārdzīvojumi man apskaidroja galvu. Tu at­lidoji, kad saprati, ka man draud briesmas, un manis dēļ uzņe­mies lielu risku. Es nedrīkstu but tik kaprīza. Tu to neesi pelnījis. Tu allaž esi velējies tikai nedaudz miera, klusuma un stabilitātes. Bet es tev apgrutinaju dzīvi.

Viņš atcerējas Kristiānu Knollu. Lai gan Reičela neko atklati neatzina, šis vīrietis bija viņai iepaticies. Pols to juta. Bet Knolls atstāja viņu droša navē. Varbūt šāds atgadinajums lika viņas ana­lītiskajam pratam apjaust, ka ne viss ir tads ka izskatas. arī biju­šais vīrs. Vai nav vienalga! Viņš mīlēja šo sievieti. Gribēja viņu atgūt. Bija pienācis laiks piekrist vai palikt muļķos.

Viņš noskūpstīja Reičelu.

Knolls vēroja Katleru pāra apskāvienu, un Reičelas Katleres puskailais augums viņu uzbudināja. Brauciena no Minhenes uz Kēlheimu viņš jau bija nojautis, ka viņa vel ilgojas pec bijuša vi­ra. I>oši vien tāpēc viņa Vartberga atraidīja Knolla tuvošanas mē­ģinājumu. Šī sieviete bija nenoliedzami pievilcīga. Kuplas krūtis, slaids viduklis, kārdinoša kājstarpe. Viņš bija to iekarojis jau šah­ta un tikko gatavojas viņu iegūt, kad iejaucas Dancere ar savu sprādzienu. Kapec tad šonakt neatgut nokavēto? Kada vairs tam nozīme? Eelners un Monika bija miruši. Viņš bija bezdarbnieks. Un pec visa, ko viņš tagad gatavojas darīt, neviens no pārējiem kluba biedriem viņu neņems darba.

Viņa domas partrauca klauvējiens pie guļamistabas durvīm.

Viņš uzmanīgi ielūkojas spiegu actiņa.

Kas tur ir? jautāja Pols.

Makojs.

Reičela pieleca kājās, paķēra drēbes un ieskrēja vannasistaba. Pols piecēlās un atvēra durvis. Makojs ienaca, ģērbies vecas velveta bikses un svītraina matrožu krekla. Lielas kajas bija ieautas garos bruņos zabakos.

Vai nav par traku, ka jums šķiet? ieminējas Pols.

Smokings ķimiskaja tīrītava.

Pols aizcirta durvis.

Ko jūs sarunajat Loringam?

Makojs pārāudzijas uz viņu.

Nomierinieties, advokāta kungs, es nemaz negribu izspiest naudu no ta vecā sakarņa.

Kāpēc tad jūs ta izturējāties?

Ja, Makoj, ko tas viss nozīme? noprasīja Reičela, iznakdama no vannasistabas, terpusies džinsos un pieguloša džemperī ar augstu apkakli.

Makojs nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

jūsu ikdienas tērpi ir skaisti, jūsu godība.

Atbildiet uz jautajumu, viņa atgadinaja.

Atbilde ir tada, ka es gribēju parbaudīt, vai večuks atzīsies vai ne. Un atziņas! Es uzspiedu, lai zinātu, kas viņam aiz adas. Attopieties! Ja viņš nebutu nekur iesaistīts, viņš pateiktu mums sayonam9 , vācieties prom no manas mājas! Taču viņš it kā to vien gribētu, lai mes nakšņojam pie viņa.

jūs to neteicāt nopietni? noprasīja Pols.

Katler, jūs abi uzskatat mani par pēdējo salašņu, bet man ir savi morāles principi. Tiesa gan, pārāsti tie ir visai brīvi. Tomēr ir. Sis Lorings kaut ko zina vai grib kaut ko uzzināt. Lai kā arī būtu viņš ir pietiekami ieinteresēts, lai piedāvātu mums palikt pa nakti.

jūs domājat, ka viņš pieder pie tā kluba, par kuru plapaja Grumers? jautāja Pols.

Es ceru, ka ne, ieminējās Reičela. Jo tadā gadījumā arī Knolls un ta sieviete varētu but šeit.

Makoju tas neuztrauca.

Mums ir dota izdevība, kas jaizmanto. Man ir tāda nojauta. Un mani Vacija gaida vesels bars investoru. Tapec man ir vajadzigas atbildes. Man liekas, ka tās ir atrodamas veca kraķa pils kambaros.

Cik ilgi jūsu ļaudis vel varēs apvaldīt investoru ziņkāri? jautāja Reičela.

Paris dienas. Ne vairak. No rīta viņi saks attīrīt ieeju otrā tunelī, un es viņiem liku nesteigties. Es pats domāju, ka ta ir veltī­ga laika izniekošana.

Kā mums izturēties vakariņās?

Brīvi. Ēdiet viņa edienus, dzeriet viņa dzerienus un uzsuciet informāciju ka putekļsūceji. Mums jāiegūst vairāk, neka dosim pretī. Saprotat?

Reičela pasmaidīja.

Jā, saprotu.

Vakariņas noritēja sirsnīgi, Lorings risinaja ar viesiem patīka­mu sarunu par mākslu un politiku. Pols apbrīnoja veca vīra pla­šas zinašanas par mākslu. Makojs izturējās nepārāsti rātni, ne­mitīgi slavēja namatēva pasniegto maltīti. Pols uzmanīgi vēroja visu notiekošo un pamanīja Reičelas interesi par Makoju. Šķita, ka viņa gaida, kad viņš kaut ka izgāzīsies un nodos sevi.

Pēc deserta Lorings veda viesus ekskursija pa pils plašo pir­mo stāvu. Interjers lielākoties bija veidots no akmens un koka. I Iolandiešu mebeles, franču pulksteņi, krievu lustras. Pols ievēroja, ka visos kokgriezumos izteikti dominē klasicisms līdz ar reālis­tiski skaidriem attēliem. Itin visur valdīja izcili līdzsvarota kom­pozīcija, gandrīz ideala formu un lmiju saskaņa. Šie kokgriezēji tiešam bijuši īsti meistari.

Katrai telpai bija savs nosaukums. Valderdorfa kambaris. Molsberga istaba. Zaļa istaba. Raganu zale. Visas bija iekārtotās ar sen­laicīgam mebelem lielākoties oriģināli, paskaidroja Lorings un mākslas darbiem. To bija tik daudz, ka Pols vairs nespēja visus atcerēties un ilgojas, kaut šeit butu pāris muzeja kuratoru, kas varētu palīdzēt. Telpā, ko Lorings nosauca par Senču zaļi, vecais virs apstajās pie sava teva portreta.

Mans tēvs bija senas dzimtas pārstāvis. Apbrīnojamā karta visi senči bija tieši pa tēva līniju. Un vienmer bija dēls Loringu mantinieks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mes esam šeit saim­nieki jau gandrīz piecsimt gadus.

Bet kā bija komunistu valdīšanas laika? jautāja Reičela.

arī tad, dārgā. Mana ģimene iemācījās pielāgoties. Citas iz­vēlēs nebija. Pielāgoties vai iet boja.

Tas nozīmē, ka jūs strādājāt komunistu laba, secināja Ma­kojs.

Kas cits mums atlika, pan Makoj?

Makojs neatbildēja un atkal pieversa uzmanību Jozefa Loringa portretam.

Vai jūsu tevs interesejas par Dzintara istabu?

-Ja, ļoti.

Vai viņš pirms kārā Ļeņingrada redzēja oriģinālo?

Viņš to redzeja vēl pirms Krievijas revolūcijas. Viņš bija liels Dzintara cienītājs, ka jūs jau droši vien zināt.

Varbūt pietiks gvelzt niekus, Loring!

Pols sārāvas, dzirdot šo negaidīti skarbo toni. Vai tas bija pa­tiess vai kartējais teātris?

Simt piecdesmit kilometrus uz rietumiem no šejienes kalnos ir bedre, kuras izrakšana man izmaksāja miljonu dolāru. Bet vie­nīgais ieguvums par šim pulem bija trīs kravas vāģi un pieci līķi. Ļaujiet pateikt, ko es domāju.

Lorings apsēdas viena no ādas klubkrēsliem.

Bet, ludzu!

Makojs paņēma no sulaiņa pasniegtās paplates šerija glāzi.

Doļinskis man pastastija par vilcienu, kas ap tūkstoš deviņ­simt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja okupēto Krieviju. Tajā it ka esot bijuši iekrauti kastes iepakotie Dzintara istabas pancļi. Liecinieki stasta, ka kastes esot izkrautas Čehoslovakijā, ne­tālu no Tiņecas pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar kravas mašīnām vestas uz dienvidiem. Vieni apgalvo, ka tās paslēptas Vacijas armijas komandiera feldmaršala fon Šornera pazemes bunkura. Citi ka tas aizvestas uz rietumiem, uz Vāciju. Ir vēl arī trešā versija uz austrumiem, uz Poliju. Kura ir pareiza?

Es arī esmu dzirdējis šādus stāstus. Bet, cik atceros, krievi to bunkuru pamatīgi izrakņaja. Tur neka nav, tātad viena iespeja at­krīt. Attiecībā uz Poliju es šaubos.

Kāpēc? jautāja Makojs, arī apsezdamies.

Pols un Reičela palika stāvot. Bija interesanti vērot abu viru vārdu ciņu. Makojs bija prasmīgi apvardojis savus partnerus un arī tagad prata veiksmīgi virzīt sarunu, laikam pēc intuīcijas no­jaušot, kad uzspiest un kad piekāpties.

Poļiem nepietiek ne prata, ne resursu tādu dārgumu nosar­gāšanai, atbildēja Lorings. Kāds tos noteikti jau butu atradis.

Tas man izklausas pec aizsprieduma, iebilda Makojs.

Nepavisam. Tas ir fakts. Visos vēsturēs laikmetos poļi nekad nav spējuši apvienoties un ilgi notureties kopā ka vienota valsts. Viņi ir bars, nevis vadoņi.

Tātad jūs sakāt uz rietumiem, uz Vāciju?

Es nesaku neko, pan Makoj. Tikai to, ka no jūsu piedāvātā­jām trim iespējam rietumu virziens šķiet visticamakais.

Reičela apsēdas.

Loringa kungs…

Ludzu, darga, sauciet mani par Ernstu.

Labi… Ernst. Grumers bija pārliecināts, ka Knolls un sievie­te, kas nogalinaja Čapajevu, strada kada kluba biedru laba. Viņš tos nosauca par Zudušo senlietu atguvejiem. Knolls un sieviete it kā esot aģenti. Viņi zog tādus mākslās darbus, kuri jau ir nozagti, un sacenšas sava starpa par labakajiem atradumiem.

Izklausas intriģējoši. Taču vārāt man ticēt, es neesmu šadas organizācijās biedrs. Kā redzat, mana māja ir pilna ar mākslās darbiem. Es esmu godīgs kolekcionārs un atklāti izradu savas ko­lekcijas dārgumus.

Bet ka ir ar dzintaru? To es neko daudz neesmu redzejis, ieminejas Makojs.

Man ir daži skaisti priekšmeti. Vai vēlaties tos redzet?

Un ka vel!

Lorings veda viņus arā no Senču zāles un pa līkumainu gaite­ni dziļāk pilī. Beidzot viņi nonaca neliela, kvadrātveidīga telpa bez logiem. Lorings nospieda siena paslēptu slēdzi, un gaisma pārādijas koka vitrīnas gar sienam. Soļojot tam garām, Pols uz­reiz pazina Vermeijena traukus, Bohēmijas stiklu un Maira zelta kalumus. Katrs priekšmets bija vismaz trīssimt gadus vecs un ne­vainojama stāvoklī. Divas vitrīnas bija pilnība atvēlētas Dzintara priekšmetiem. To vidu bija lādīte, šaha galdiņš ar figūrām, lādīte ar divām atvilktnēm, tabakdoze, skūšanas putu bļodiņa, ziepju trauciņš un putojama suka.

Lielākā daļa ir no astoņpadsmita gadsimta, paskaidroja Lorings. Visi no Carskoje Selo darbnīcam. Šos skaistos mākslās darbus darinajuši tie paši meistari, kas stradāja pie Dzintara is­tabas paneļiem.

Labakie, ko jebkad esmu redzējis, jūsmoja Pols.

Es tiešām lepojos ar šo kolekciju. Katrs no šiem priekšme­tiem izmaksa ja man veselu kapitālu. Bet diemžel man nav Dzintara istabas, ko pievienot tiem, lai ka es to vēlētos.

Nezin kāpēc es jums neticu? iejautajas Makojs.

Atklāti sakot, pan Makoj, man ir vienalga, vai jūs man ticat. Daudz svangaks jautajums ir ka jūs pieradīsiet pretējo. jūs iero­daties mana māja un izsakāt neprātīgās apsūdzības, draudat man ar atmaskošanu visas pasaules presē, bet jums nav neka, ar ko pamatot šos apgalvojumus, izņemot safabricētus burtus smiltis un naudaskārā zinātniekā plapašanu.

Neatceros, ka butu teicis, ka Grumers ir zinātnieks, iebilda Makojs.

Ne, neteicat. Bet es pazīstu doktora kungu. Viņa reputāciju nevar saukt par apskaužamu.

Pols pamanīja izmaiņas Loringa balss toni. Tas vairs nebija draudzīgs un miermīlīgs. Tagad viņš runaja lēni, apsverot katru vardu, un skaidri bija redzams, ka vecais virs sak zaudēt pacie­tību.

Makoju tas laikam nemaz nebicdeja.

Es domāju, pan Loring, ka cilvēks ar jūsu izglītību un piere­dzi spes tikt gala ar tadu paprastu tipinu ka es.

Lorings pasmaidīja.

jūsu tiešums ir gluži atsvaidzinošs. Tikai retais atjautos šad i runāt ar mani.

Vai apdomājat manu šīsdienas priekšlikumu?

Patiesību sakot, ja. Vai miljons ASV dolāru atrisinalu jūsu problēmu ar investīcijām?

Trīs miljoni būtu labak.

Nu tad pieņemu, ka piekritīsiet diviem, aiztaupot lieku kaulešanos?

-Jā.

Lorings klusi iesmejas.

Pan Makoj, jūs esat cilvēks īsti man pa pratam.