Svētdiena, 11. maijs, 8:35
Reičela iegrieza auto tēva mājas piebraucamajā ceļa. Debesis virs galvas rīta saule bija dzidri zilas. Gārāžas durvis bija atvērtas, Oldsmobile staveja ārpuse, uz sarkanbrūnas virsbūves mirgoja rasas lāsītes. Tas bija savadi, jo tēvs pārāsti novietoja auto garāža.
Māja kopš Reičelas bērnības nebija daudz mainījusies. Sarkani ķieģeļi, balta apdare, tumši pelēks skaidu jumts. Magnolijas un kizila krūmi, kas mājas priekša bija iestādīti pirms divdesmit pieciem gadiem, tūlīt pec viņu ģimenes ievākšanas, tagad bija izauguši augsti un kupli līdz ar akmeņozoliem un kadiķiem, kas apņēma maju no sāniem. Sleģi no vecuma bija mazliet ieplaisājuši, un ķieģeļus pamazam parņema pelejums. Mājas fasāde ilgojas pēc remonta, un Reičela nolēma aprunāties ar tevu par to.
Viņa apturēja auto, un bērni izlēca ārā un steidzās uz sētas durvīm.
Viņa piegāja pie teva mašīnas. Tā nebija aizslēgta. Viņa pašūpoja galvu. Tēvs šaja ziņa bija tiešām nelabojams. Uz piebraucanu ceļa mētājās šīsdienas Constitution numurs. Viņa piegāja, pacēla to un devās pa betonēto celiņu uz sētas durvju pusi. Pagalma Marla un brents sauca Lūsiju.
Virtuves durvis arī nebija aizslēgtas. Virs izlietnes dega gaisma. Lai cik nevengs tevs bija durvju slēgšanas ziņa, elektrību viņš laupīja gluži vai izmisīgi un iesledza gaismu tikai galējas nepiei iešamības gadījuma. Šo spuldzīti viņš noteikti vakar vakārā, gulēt ejot, butu izslēdzis.
Viņa iesaucās:
Tēti? Vai tu tur esi? Cik reizes jāsaka, lai tu aizslēgtu durvis?
Bērni, saukdami Lūsiju, izspraucas pa divviru durvīm uz ēdamistabu un darbistabu.
Teti? Reičela iesaucas skaļak.
Marla ieskreja atpakaļ virtuve.
Vectēvs ir aizmidzis uz grīdas.
Ka tā?
Viņš aizmidzis guļ uz grīdas pie kāpnēm.
Reičela steidzās uz priekšnama pusi. Tēva kakla savādais izliekums uzreiz lika saprast, ka viņš nav aizmidzis.
Esiet sveicināti Augstaja mākslās muzeja, sagaidītājs teica k.itram, kurš ienaca pa lielajam stikla durvīm. Esiet sveicināti. I siet sveicināti. Cilvēki gārā virkne pa vienam gāja caur turniketu. Pols gaidīja savu kārtu rinda.
Labrīt, Katlera kungs, sagaiditajs sveica viņu. Jums gan nevajadzēja gaidīt. Kāpēc nenācāt uzreiz priekša?
-Tas nebūtu godīgi, Brona kungs.
Valdes locekļiem taču pienākas privilēģijas, vai tad ne?
Pols pasmaidīja.
Ta varētu domāt. Vai mani šeit gaida kāds reportieris? Mums bija norunātā tikšanas desmitos.
-Ja. Viņš gaida fasādes galerija jau kopš muzeja atvēršanas.
Viņš aizsteidzas, adas kurpju papežiem klaudzot uz spīdīgas akmens grīdas. Četru stāvu atrijs bija visas ēkas augstuma, gar sienam katra stava stiepās pusapaļas gajeju rampas, cilvēki staigāja šurpu, turpu, un kondicionētājā gaisa skanēja klusinātā sarunu murdoņa.
Viņš nevarēja iedomāties labaku svētdienas rīta pavadīšanu ka muzeja apmeklejumu. Viņš nebija nekāds dedzīgais baznīcā gajejs. Nevaretu teikt, ka viņš neticeja Dievam, tikai apbrīnot īstus cilvēku talanta sasniegumus šķita daudz interesantāk neka apcerēt kadu visvarenu pardabisku būtni. Tādi paši uzskati bija arī Reičelai. Viņš bieži iedomājās, vai viņu vienaldzīgā attieksme pret reliģiju ir ietekmējusi Marlu un Brentu. Varbūt berniem tomēr tā jāiepazīst, viņš reiz ieminējās, bet Reičela nepiekrita. Gan jau viņi paši visu izlems, kad pienāks laiks. Viņa bija pārliecinātā reliģijas pretiniece.
Viens no viņu daudzajiem strīdiem.
Viņš iegāja fasādes galerija, kur izvietotās gleznas bija ka kārdinošs pirmais ieskats pārējas muzeja telpas atrodamo mākslās darbu valstība. Reportieris, možs, kārns virs ar izspurušu bārdiņu un fotoapārāta somu uz laba pleca, staveja pie lielas eļļas gleznas.
Vai jūs esat C.eils Bleizeks?
Jaunais vīrietis pagriežas un pamāja ar galvu.
Pols Katlers. Viņi sarokojas, un Pols noradīja uz gleznu. Skaista, vai ne?
Cik man zināms, Andrea del Sārto pēdējais darbs, ieminējas reportieris.
Pols pamāja ar galvu.
Mums paveicas pierunāt kadu privātu kolekcionāru uz laiku aizdot mums šo un arī dažas citas brīnišķīgas gleznas. Tas visas atrodas otraja stava kopa ar parejiem četrpadsmita un astoņpadsmita gadsimta itāliešu mākslinieku darbiem.
Pirms aiziešanas noteikti došos tos aplūkot.
Pols ieskatijas lielaja pulksteni pie sienas. Desmit un piecpadsmit minūtes.
Atvainojiet, ka nokavēju. Varbūt pastaigasim apkart, un jūs varesiet uzdot jautajumus.
Reportieris pasmaidīja un izņēma no pleca somas mazu diktofonu. Viņi leni aizsoļoja pa plašo galeriju.
Uzreiz, ķeršos pie galvena. Cik ilgi jūs esat muzeja valde? ļ,uitaja reportieris.
Jau deviņus gadus.
Vai pats kolekcionējat mākslās darbus?
Pols pasmaidīja.
Neko daudz. Man ir tikai dažas nelielas ejļas gleznas un pans akvareļu. Neka sevišķa.
Psmu dzirdējis, ka jums piemīt lielisks organizatora talants. Administrācija jūs augstu vērtē.
Man patīk šis brīvprātīgais darbs. Muzejs man ir īpaša viela.
No mezonina galerija ienaca trokšņaina pusaudžu grupa.
Vai jums ir izglītība mākslās joma?
Viņš papurināja galvu.
Ne gluži. Es ieguvu bakalaura grādu politoloģija Emorija universitātē un mazliet pamacijos aspirantūra mākslās vēsturi. Hot tad uzzināju, cik pelna mākslās vēsturnieki, un devos uz juridisko fakultali. Viņš noklusēja to, ka netika uzreiz uzņemts. Ne jau aiz godkāres vienkārši pēc trīspadsmit gadiem tam vairs nebija nekādās nozīmes.
Viņi pagāja gārām divām sievietēm, kuras vēroja glezna attēlotu Svēto Mariju Magdalēnu.
Cik jums gadu? jautāja reportieris.
Četrdesmit viens.
Precējies?
Šķiries.
Fs ari. Un ka jutāties?
pols pārāustīja plecus. Par to viņš intervija negribēja runāt.
Normāli.
Patiesība šķiršanās viņam nozīmēja pieticīgu dzīvokli ar divām guļamistabam, vakariņošanu vienatne vai ar darījumu partneriem, izņemot divus vakarus nedeļa kopa ar berniem. Vienīgas saviesīgas izklaides bija juristu biedrības pasakumi, un tapec arī viņš bija iesaistījies tik daudzās komisijas, lai aizpildītu brīvo laiku un tas nedēļas nogales, kuras viņš nepavadīja kopa ar berniem. Reičela nekad viņam neliedza ar mazajiem tikties. Taču viņš negribēja iejaukties viņas attiecības ar tiem un saprata, cik svarīgi ir ievērot grafiku un saglabat pastavigumu.
Varbūt tagad meģiniet raksturot sevi.
Ka, ludzu?
Fs pārāsti to ludzu cilvekiem, par kuriem rakstu. Viņiem tas izdodas daudz labak neka man. Kurš gan labak pazīst jūs ka jūs pats?
Kad administrators lūdza mani atbildēt uz jūsu jautājumiem un izradīt jums muzeju, es domāju, ka raksts būs par muzeju, nevis par mani.
Ta arī ir. Nakamas svētdienas Constitution žurnālā sadaļa. Bet redaktors veļas dažus īsus aprakstus par svarigakajiem muzeja darbiniekiem. Personībām, kas slēpjas aiz eksponātiem.
bet kuratori?
Administrators teica, ka jūs šeit esot īsta svarigaka persona. Cilvēks, uz kuru viņš tiešam var paļauties.
Pols apstajas. Ka lai viņš sevi raksturo? Piecas pēdas desmit collas, brūni mati, bruņas acis? Fiziskā forma diena noskrien trīs jūdzes? Nē.
Varbūt ta neuzkrītoša seja, vidējs augums, mierīgs raksturs. Uzticams. Tads cilvēks, ar kuru kopa var droši karot ierakumos.
Tads cilvēks, kurš godīgi parupesies par jūsu īpašumu, kad |t īsu vairs nebūs?
Pols neko nebija teicis par savu testamentu lietu jurista darbu, l atad žurnālists bija sagatavojis mājasdarbu.
Jā, uz to pusi.
jūs pieminējāt ierakumus. Vai esat bijis armija?
Mana laika obligātā iesaukuma vairs nebija. Pec Vjetnamas un visa pareja.
Cik ilgi jūs jau praktizējat ka jurists?
Ja jau jūs zināt, ka esmu testamentu lietu jurists, tad droši vien zināt ari, cik ilgi ar to nodarbojos.
Vispār es aizmirsu to pajautāt.
Godīga atbilde. Tas jāatzīst.
Es strādāju firma "Pridžens un Vudvorts" jau trīspadsmit gadus.
jūsu partneri jūs verte ļoti atzinīgi. Es piektdien runāju ar viņiem.
Pols izbrīna savilka vienu uzaci.
Neviens neko par to neteica.
Es ludzu viņus neteikt. Vismaz ne līdz šai dienai. Gribēju, lai mūsu saruna butu negaidīta.
Sanaca arvien vairak apmeklētāju. Paužu pārpilnā telpa kļuva pārāk trokšņaina.
Varbūt aiziesim uz Villisa galeriju. Mazak cilvēku. Tur izstādītās dažas izcilas skulpturas. Viņš devas žurnalistam pa priekšu uz mezoninu. Saules gaisma caur bieza stikla plāksnēm bagatigi apspīdēja gajeju celiņus. No vaļējas kafejnīcas plūda kafijas un mandeļu smarža.
Apbrīnojami, reportieris jūsmoja, raudzīdamies apkart.
Ka New York Times to nosauca? Vislabakais pilsētas uzceltais
muzejs visas paaudzes laika?
Šī uzslava mus iepriecināja. Ta palīdzēja sagadat mākslas darbus galerijai. Ziedotāji uzreiz atplauka labvēlība pret mums.
Priekša atrija centra slejas pulēta sarkana granīta monolīts. Pols devas taisna ceļa pie ta, jo allaž, ejot gārām, uz bridi apstājas. Reportieris sekoja. Granītā bija iekalti divdesmit deviņu cilvēku vardi. Viņa skatiens pieversas sārāksta vidum.
JENSIJS KATLERS
1936. GADA 4. JŪNIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS
JURISTS
MAKSI AS MECENĀTS
MUZEJA ATBAI .STHAJS
MARLĒNA KATLERE
1938. GADA 14. MAIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS
UZTICĪGA DZĪVESBIEDRE
MĀKSI AS MECENATE
MUZEJA ATBALSTĪTĀJA
jūsu tevs bija valdē, vai ne? jautāja reportieris.
Viņš tur darbojas trīsdesmit gadus. Palīdzēja gadat naudu šis ēkas celtniecībai. Mate arī aktīvi piedalījās.
Viņš brīdi staveja klusēdams. Kā vienmer, godbijības pārņemts. Šis bija vienīgais viņa vecāku piemineklis. Lidmašīna uzspraga, lidojot par atklatu juru. Divdesmit deviņi cilvēki gāja bojā. Visa muzeja valde ar vīriem un sievām un arī daži darbinieki. Mirstīgās atliekas netika atrastas. Nekada izskaidrojuma par avarijas cēloni, tikai īss Itālijas vārāsiestažu paziņojums, ka vainojami teroristi sepārātisti. Tika pieņemts, ka uzbrukuma mērķis bija Itālijas senlietu ministrs, kas arī atradas lidmašīnā. Jensijs un Marlēna Katleri bija nokļuvuši nepareizajā vieta un nepareizaja laika.
Viņi bija krietni cilvēki, noteica Pols. Mums visiem viņu I 'ietrukst.
Viņš pagriezās un veda reportieri uz Villisa galeriju. pāri ātriļ.im viņiem pretī steidzās kuratora asistente.
Katlera kungs, ludzu, pagaidiet. Sieviete pieskreja pie viņiem ar raižpilnu sejas izteiksmi. Jums tikko zvanīja. Man ļoti zel. jūsu bijušais sievastēvs miris.