Dzintara istaba

56

Makojs pūlējās atjēgties un piecelties, bet nespēja Dzintara istaba acu priekša griezās. Kajas bija slābanas, galva reiba. No sašauta pleca plūda asinis. Viņš strauji saka zaudēt samaņu. Ne­kad viņš nebūtu varējis iedomāties, ka nomirs šadi miljoniem vērtu dārgumu vidu, nekādi nespedams glābties.

Viņš kļūdījās attiecība uz Loringu. Dzintara paneļi nemaz ne­bija apdraudēti. Vecais vīrs tieša trāpījumā ielaida lodi viņa mie­sa. Makojs cereja, ka Polam Katleram izdevās aizbēgt. Viņš pa­mazam saka celties sēdus. Arēja galerijā atskanēja soļi, tie tuvojas viņam. Viņš atkal atslīga uz parketa un palika guļam. Pavēris vie­nu aci, viņš ieraudzīja izplūdušu Frnsta Loringa stāvu ienakam Dzintara istaba ar ieroci roka. Viņš gulēja nekustīgi, puledamies sakopot niecīgos atlikušos speķus.

Dziļi ievilcis elpu, viņš gaidīja, kad Lorings pienāks tuvāk. Ve­cais virs ar kurpes purngalu uzmanīgi pieskārās Makoja kreisa­jai kajai, acīmredzot parbaudidams, vai upuris jau ir miris. Ma­kojs aizturēja elpu un palika sastindzis ka līķis. No gaisa trūkuma un asiņu zuduma galva sāka reibt vel vairāk.

Janogaida, līdz tas nelietis pienāks vel tuvāk.

Lorings paspēra divus soļus uz priekšu.

Makojs zibenīgi sagrāba veca vira kājas un parāva. Sāpes ap­svilināja kreiso plecu un krūškurvi. No brUces izšļācās asinis. To­mēr viņš pulējās noturēties pie samaņas, lai paveiktu iecerēto.

Lorings nogāzās uz grīdas, izmetot no rokas ieroci. Makoja la­ba plauksta sažņaudzas ap veca vira kaklu. Loringa pārbiedēta seja te parādijas, te izgaisa acu priekšā. Bija jāpasteidzas.

Pasveicini no manis nelabo, viņš čukstēja.

Sakopojis pēdējas spēka atliekas, viņš nožņaudza Ernstu I ,oringu.

Pec tam arī pats iegrima tumsa.

Pols izskrēja caur pirmā stāva gaiteņu labirintiem un metas uz kapnem, kas veda uz ceturto stāvu. Tikko viņš gatavojas ieiet spoži apgaismotajā foajē, augšā atskanēja divi šāvieni.

Viņš apstājās.

Tas bija neprāts. Sieviete bija bruņota. Viņš ne. Bet uz ko vi­ņa šāva? Uz Reičelu? Makojs metas pretī lodei, lai Pols varētu iz­glābties. Šķiet, tagad bija pienākusi viņa karta.

Viņš saka joņot augša pa kāpnēm, lekdams ik pa diviem pa­kāpieniem.

Knolls nometa bikses. Piebriedušais loceklis jau bija gatavība. Danceres nogalinašana bija laba priekšspēlē. Reičela gulēja gul­ta, ieplestam rokām, joprojām apdullusi no viņa dūres sitieniem. Viņš nosvieda pistoli uz grīdas un satvēra plaukstā dunci. Piegā­ja pie gultas un saudzīgi paplēta viņas kajas. Viņas kajstarpe bija silta un maiga. Viņš parvilka ar meli par gurnu un virzījās dziļāk viņas miesas dzīles. Viņa nepretojās. būs jauki. Reičela, laikam vel pusnemaņa, klusi ievaidējās un saka atbildēt viņa pieskārie­niem. Viņš ielika dunci atpakaļ piedurkne. Tas sievišķis ir apdul­lis un paklausīgs. Nazis nebūs vajadzīgs. Satvēris plaukstas sie­vietes kailo sēžamvietu, viņš atkal ķeras pie laizīšanas.

Ak, Pol, viņa čukstēja.

Es taču teicu, ka nebūs nepatīkami, Knolls klusi atbildēja.

Viņš paslejas augstāk un gatavojās ieiet sievietē.

Pols trešā stava kāpņu laukumiņā pagriežas un metas uz pē­dējo kāpņu posmu. Viņš bija aizelsies, kājas sapeja, bet augša Reičelai bija vajadzīga viņa palīdzība. Kāpņu augšgala viņš ierau­dzīja Suzannas nedzīvo ķermeni ar divu šāvienu sašķaidītu seju. Skats bija drausmīgs, bet viņš atcerejas Capajevu un savus vecā­kus, un šīs sievietes nāve viņu tikai iepriecināja.

Bet tad viņu apstulbināja pēkšņa doma. Kurš gan nošāva Su­zannu?

Reičela?

Talak gaitenī atskanēja vaidi.

Pēc tam viņa vārds.

Viņš uzmanīgi lavijas uz guļamistabas pusi. Durvis bija līdz galam vaļa, augšējā eņģe sašauta. Viņš ielūkojās pustumsa. Acis pamazam aprada ar to. Gulta bija vīrietis, starp Reičelas kajam, un kustējās augšup, lejup.

Kristiāns Knolls.

Pols trakas dusmas metās cauri istabai un uzklupa Knollam. Viņi abi izripoja no gultas un nogāzās uz grīdas. Pols nokrita uz laba pleca, kuru bija sasitis iepriekšeja vakārā Stoda, glābjot Rei­čelu no lodēm. Sāpes caururba labo roku. Viņš pacēla duri un si­ta. Knolls bija lielāks auguma un prasmigaks cīnītājs, bet Polam speķu deva niknums. Viņš atkal pacēla dūri un sašķaidīja Knolla degunu. Knolls iekaucās, bet tad pagriežas un ar kājām aizgrūda Polu projām. Saliecas uz priekšu un pavēlās sāņus, tad metas uz­brukuma, spēcīgi iegāžot ar dūri Polam pa krūtīm. Pols aizrijas ar siekalām un pulējas atgūt elpu.

Knolls pieceļas un uzrava Polu kājās. legaza viņam ar duri pa seju, atsviežot viņu līdz istabas vidum. Pols bija apdullis, viņš centās atjegties, skaidrak saskatīt virpuļojošas mobeles un gārā auguma vīrieti, kas draudīgi tuvojas. Četrdesmit viena gada ve­cuma šis bija viņa pirmais kautiņš. Cik savāda sajuta, viņš nodo­māja, saņemt šādus belzienus. Pēkšņi atmiņa atkal pazibēja tik­ko redzētais skats Knolla kaila pēcpusē starp Reičelas kājām. Viņš saņēma visus speķus, atguva elpu un metas virsū Knollam, kas viņu sagaidīja ar dūres sitienu pa vederu.

Sasodīts. Viņam neizdosies uzvarēt.

Knolls sagrāba viņu aiz matiem.

Tu iztraucēji manu prieku, bet tas man nepatīk. Vai, nākot šurp, pamanīji Danceres jaunkundzi? Viņa arī mani iztraucēja.

Ej dirst, Knoll.

Cik nekaunīgs. Un drosmīgs. Bet vājš.

Knolls atlaida Pola matus un iegaza viņam ar duri pa seju. No deguna izšļācās asinis. Sitiena spēks atsvieda Polu pa atvēr­tajām durvīm gaiteni. Viņš vairs neko neredzēja ar labo aci.

Neko daudz viņš vairs nespēja darīt.

Reičela neskaidri apjauta, ka ap viņu kaut kas notiek. Bet viss bija tadā jucekli. Vel nupat viņa it ka mīlējās ar Polu, bet jau nakamāja bridi sakās kautiņš, un pretinieki gaza viens otru pāri is­tabai. Tad atskanēja kada balss.

Viņa piecēlās sēdus.

Pārādijas Pola seja, tad vēl viena.

Knolls.

Pols bija apģērbies, bet Knolls bez biksēm. Reičela centas ap­jēgt, ko tas nozīme, pulējās aptvert neiespējamo.

Viņa dzirdēja Knolla balsi.

Tu iztraucēji manu prieku, bet tas man nepatīk. Vai, nākot šurp, pamanīji Danceres jaunkundzi? Viņa arī mani iztraucēja.

Ej dirst, Knoll.

Cik nekaunīgs. Un drosmīgs. Bet vājš.

Tad Knolls iesita Polam ar duri pa seju. Pašķīda asinis, un Pols izvēlās gaiteni. Knolls sekoja viņam. Reičela mēģinaja piecelties no gultas, bet saļima uz grīdas. Viņa rāpus lēni vilkās pa parketa grīdu uz durvju pusi. Viņas ceļā mētājās bikses, kurpes, tad viņa sataustīja kaut ko cietu. Divas pistoles. Viņa tas atstaja turpat un rāpoja talak. Pie durvīm viņa pieceļas kajas.

Knolls tuvojas Polam.

Pols saprata, ka viņam beigas. Viņš tikko spēja paelpot no si­tieniem pa krūtīm, plaušas bija saspiestas, droši vien lauztas vai­rākas ribas. Seja neciešami sāpēja, un grūti bija kaut ko skaidri saskatīt. Knolls ar viņu tikai spēlējās. Viņš nespeja pretoties šā­dām profesionālim. Viņš pieslejas kajas, turedamies pie akmens margām, līdzīgam tam, pie kurām viņi vakar vakārā kārājās aug­stu virs Stodas. Pārāugoties leja no ceturta stāva, uznaca vēmiens. Kristālā lustras spožais mirdzums žilbinaja, un viņš piemiedza acis. Pēkšņi kāds viņu sagraba un apgrieza apkart. Pārādījās Knolla smaidoša seja.

Nu, Katler, vai pietika?

Viņš spēja tikai iespļaut Knollam seja. Vācietis atlēca atpakaļ, tad metas viņam virsu un iegāza ar duri pa vederu. Aizrijoties ar asinīm un siekalām, viņš pulējas atgūt elpu. Knolls iesita viņam pa pakausi, nogāžot viņu uz grīdas. Tad pasniedzās un piecela viņu. Pola kajas bija ļenganas ka no gumijas. Knolls atbalstīja viņu pret margam, tad atkāpās un pakustinaja labo roku.

Parādijas nazis.

Reičela miglainam acīm vēroja, ka Knolls apstradā Polu. Viņa gribēja iet palīga, bet tik tikko spēja nostāvēt kajas. Seja sapēja, aiztūkušais labais vaigs sāka aizsegt aci. Sirds dauzījas ka traka.

Acu priekšā viss izplūda un griezās. Vēdera ceļas nelabums ka viļņi jura.

Pols saļima uz grīdas. Knolls pieliecas un uzrava viņu kājas. Tad Reičela pēkšņi atcerejas abas pistoles un stebereja atpakaļ uz guļamistabas vidu. Viņa taustījās pa grīdu, līdz atrada vienu no tam, tad kliboja atpakaļ uz gaiteni.

Knolls bija atkāpies no Pola, tagad tuvāk Reičelai un ar mu­guru pret viņu. Vacieša roka pārādijas nazis, un Reičela saprata, ka viņas nciba ir tikai mirklis. Knolls tuvojas Polam, pacēlis na­zi. Viņa nomērķēja un pirmoreiz mūža nospieda pistoles gaili. Lo­de izšāvās no stobra, bet skaļa rībiena vieta atskanēja apslapēts paukšķis, ka bērnu ballītē pārplēšot balonu.

Lode ietriecas Knolla mugura.

Viņš sagrīļojās un pagriežas, tad tuvojas viņai ar nazi roka.

Reičela izšava velreiz. Pistole atsitiena noraustijas, bet viņa tu­rēja to stingri.

Velreiz.

Un vēlreiz.

Lodes saplosīja Knolla kruškurvi. Viņš grīļodamies atkapas. Reičela atcerejas, kas, iespējams, notika gulta, nomērķēja zemāk un vēl trīsreiz iešava vīrieša kailajā kājstarpe. Knolls iekliedzās, bet brīnumainā karta noturējās kajas. Raudzīdamies uz savām asiņojošajam brucem, viņš streipuļoja uz margu pusi. Reičela ga­tavojās šaut vēlreiz, bet tad Pols pēkšņi metas uz priekšu un pār­meta puskailo vācieti pāri margam no ceturtā stava. Viņa pieskrēja pie margam un ieraudzīja, ka Knolla ķermenis uzkrita uz lustras un norava masivo kristālā gaismekli no griestiem. Pašķīda zilu dzirksteļu mākonis, Knolls kopa ar lustru gāzās leja, uz marmo­ra grīdas nodunēja viņa ķermenis, pec tam ar skaļu blīkšķi saplī­sa lustra, izsvaidot visapkart kristālā gabaliņus, kas vēl ilgi šķin­dēja ka aplausi pēc simfonijas fināla.

Pec tam iestājās klusums. Ne skaņas.

Knolls leja nekustējās. Reičela pārāudzijas uz Polu.

Ka jūties?

Viņš neatbildeja, tikai aplika roku viņai ap pleciem. Viņa pa­sniedzās un viegli noglastija Pola seju.

Vai tas sap tikpat briesmīgi ka izskatas? viņa jautāja.

Un ka vel.

Kur ir Makojs?

Pols smagi ievilka elpu.

Sašauts… lai es varētu tikt pie tevis. Palika asins peļķē… Dzintara istabas vidu.

Dzintara istaba?

Garš stāsts. Vēlāk.

l aikam man vajadzēs ņemt atpakaļ visus nejaukos vārdus, ko teicu par to lielo lempi.

Laikam gan, pēkšņi lejā atskanēja kada balss.

Viņa pārāudzijas pāri margam. Makojs iestreipuļoja pustum­šajā foajē, turēdams asiņojošo labo plecu.

Kas tas? viņš jautaja, noradot uz Knolla līķi.

Nelietis, kurš nogalinaja manu tevu.

Tad jau būsiet norēķinājušies. Kur ir sieviete?

Pagalam, atbildēja Pols.

Ta viņai, maitai, vajag.

Kur Lorings?

Es nožņaudzu to sūdabrali. Pols sāpes saviebas.

Ta viņam, maitam, vajag. Ka juties?

Nav ne vainas, viss ārstējams.

Pols ar pūlēm vārgi pasmaidīja. Pārāudzījās uz Reičelu.

Man laikam šis zellis sāk patikt.

Viņa arī pasmaidīja, pirmoreiz pēc ilgiem laikiem.

Man ari.