Dzintara istaba

35

Stoda, Vācija

Pirmdiena, 19. maijs, 10:15

Veilends Makojs iegāja ala, kur viņu apņēma vess un mitrs gaiss un rīta gaisma pazuda tumsa. Viņš nopētīja seno šahtu. Ein Silberbergweck. Sudraba raktuves. Kādreizējā "Svētās Romas im­pērijas dārgumu krātuve", bet tagad šis pazemes dzīles bija iz­tukšotas un pamestas ka atgadinajums par Ieto Meksikas sudra­bu, kas pagajuša gadsimta sākumā izraisīja daudzu Harca raktuvju bankrotu un slēgšanu.

Šis bija gleznains apvidus. Priedem apauguši pakalni, zemi krūmi un kalnu pļavas tik skaista un pirmatnēja daba, kura jau­šama arī mistiska noslēpumainība. Kā Gēte teica "Paustā": "Kur raganas rīko sabatu."

Kādreiz šis bija Austrumvacijas talakais dienvidrietumu no­stūris, biedējoša aizliegta zona, par ko vēl tagad atgadina meža izkaisīti neglīti robežposteņi. Pazuduši bija minu lauki, šrapneļu šautenes slēpņos, sargsuņi un dzeloņstiepļu žogi. Wende apvie­nošanas lava nojaukt barjeras un pavēra jaunas iespejas. Un viņš tagad tas izmantoja.

Viņš devas talak plašajā šahtas eja. Ik pec trīsdesmit metriem ceļu apgaismoja simt vatu spuldze un elektrības vads stiepās ārā pa šahtas izeju uz ģeneratoru. Klinšu sienas bija tīri nolīdzinā­tās, zeme nokaisīta ar akmeņu drumslām. Par to bija parūpēju­šies strādnieki, kurus viņš iepriekšeja nedēļas nogale bija atsūtī­jis iztīrīt eju.

Tas jau bija pats vieglakais darbs. Pneimatiskie urbji un sa­spiesta gaisa pistoles. Nebija jāraizējas par sen aizmirstiem na­cistu spridzekļiem, jo tuneli parbaudija gan suņi, gan spridzinā­tāji. Makojam īsti nepatika tas, ka netika atrasts nekas pat attali saistīts ar sprāgstvielām. Ja šī tiešam butu īsta šahta, kurā vācieši paslēpa Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja mākslās darbus, tad tā gandrīz noteikti butu mīnēta. Taču nekas netika atrasts. Tikai ak­meņi, gruži, smiltis un tūkstošiem sikspārņu. Sie pretīgie radīju­mi ziema mitinājās galvenas šahtas atzaros, un ka par spīti izrā­dījās, ka tieši ši suga ir apdraudēta. Tapec Vacijas valdība tik negribīgi izsniedza viņam šahtas izpētes atļauju. Par laimi, katru gadu maija sikspārņi atstaja raktuves, lai atgrieztos jūlija vidu. Četrdesmit piecas bezgala vērtīgas dienas meklejumiem. Tas bija viss, ko atvēlēja Vācijas valdība. Atļauja bija iekļauta prasība at­brīvot šahtas līdz sikspārņu atgriešanas brīdim.

Jo dziļāk viņš soļoja iekša šahta, jo plašāka ta kļuva un tas arī bija aizdomīgi. Pārāsti šadi tuneļi mēdza sašaurinālies, bieži vien galā kļūdami necaurejami, jo kalnrači savulaik urbās klintī, līdz talak tikt vairs nebija iespejams. Visas šīs šahtas bija sagla­bājušas ka liecības par rudas ieguvi daudzu gadsimtu garuma, un katra paaudze centas pārspēt iepriekšējo un atrast bagatigu, vel neizpētītu dzīslu. Taču, lai cik plaša ši šahta bulu, tās izmēri mulsināja Makoju. Ta tomēr bija pārāk šaura laupījumam, ko viņš mekleja.

Viņš piegāja pie saviem trim strādniekiem. Divi stāvēja uz kāpnēm, viens zemē, un visi urba klintī caurumus sešdesmit grā­du leņķi. Gaiss un elektrība tika pievadīti pa kabeļiem. Ģenerato­ri un kompresori atradās piecdesmit metrus viņam aiz muguras, ārā, svaiga gaisa. Darba vietu apgaismoja griezīgi spožas, zilganbaltas spuldzes, liekot strādniekiem karstumā noplūst sviedriem.

Urbji apklusa, un strādnieki noņēma ausu aizsargus. Makojs arī noņēma aizsargausis.

Ko vārāt teikt, ka mums sokas?

Viens no vīriem noņēma noputējušās aizsargbrilles un noslau­cīja sviedrus no pieres.

Šodien esam pavirzījušies uz priekšu apmēram par pedu. Ne­var zināt, cik daudz vel atlicis, bet ar pneimatisko urbi darboties es neuzdrošinos.

Otrs strādnieks pasniedzas pec kannas. Viņš uzmanīgi ieleja izurbtajās atveres šķīdinātāju. Makojs piegāja tuvāk pie klinšu sie­nas. Biezais brūnais šķidrums uzreiz iesūcas porainajā granīta un kaļķakmenī, kodīga ķimikālijā izplātījās, veidojot akmeni plai­sas. Trešais strādnieks ar aizsargbrillēm uz acīm pienaca ar vese­ri rokas. Viens sitiens, un akmens sadrupa, nobirstot pie kajam. Vel dažas collas uz priekšu tuneli.

Leni virzāmies, viņš noteica.

Bet citas iespejas nav, ierunājās kāda balss aiz muguras.

Makojs atskatījās un ieraudzīja līerr Doktor Alfrēdu Grumeru.

Viņš bija gārā auguma, ar tievam rokam un kājām, izkāmējis ka karikatūra, ar iesirmu van Deika stila bārdiņu ap planajam, sa­kniebtajam lupām. Grumers bija šo izrakumu eksperts, zinātnieks ar Heidelbergas universitātes grādu mākslas vēsture. Makojs bija iepazinies ar Grumeru pirms trim gadiem iepriekšējā ekspedīcija Ilarca kalnos. Viņam piemita gan izcilas zināšanas, gan alkatī­ba, un Makojs abas šīs īpašības atzina ne tikai par veļamam, bet pat nepieciešamam.

Mums sak aptrukties laika, iebilda Makojs.

Grumers pienāca tuvāk.

jūsu atļauja ir derīga vēl četras nedeļas. Mes tiksim cauri.

Protams, ja tur vispār ir, uz kurieni tikt.

Tur ir telpa. To apstiprina radars.

Bet cik sasodīti dziļi klintī ta ir?

To grūti pateikt. Bet kaut kas tur nenoliedzami ir.

Bet ka, pie velna, tas tur nokļuva? Jūs teicat, ka radārā sig­nāli uzrada vairākus lielus metala priekšmetus. Viņš noradīja ar roku atpakaļ uz ieejas pusi. Šahta ir pārāk šaura, tik tikko trīs cilvēku platuma.

Grumera sejā pārādijas skops smaidiņš.

jūs domājat, ka šī ir vienīga ieeja.

Bet jūs iedomājāties, ka es esmu bezizmera naudas maiss.

Strādnieki nomainīja urbju uzgaļus un ķeras pie jauna urbu­ma. Makojs piesardzīgi atkapas aiz gaismam, kur bija vēsāks un klusāks. Grumers sekoja. Makojs paziņoja:

Ja līdz rītdienai nebūsim nekur tikuši, pie velna visu urbša­nu. Spridzināsim ar dinamītu.

jūsu atļauja tas nav paredzēts.

Makojs pārvilka plaukstu par mitrajiem melnajiem matiem.

Suds ar visu atļauju. Mums jātiek uz priekšu, un atri. Pilsēta gaida televīzijas uzņemšanas grupa, kas man izmaksa tūkstoti diena. Un tiem resnajiem Bonnas birokrātiem nav uz kakla inves­toru bars, kas rit atlidos un gribēs redzēt mākslās darbus.

Nedrīkst rīkoties pārsteidzīgi, bndinaja Grumers. Nevar zināt, kas mus sagaida aiz tas klints.

Tur ir jabut lielai telpai.

Tā arī ir. Un telpā kaut kas glabajas.

Makojs apvaldīja sapīkumu. Grumers taču nebija vainīgs, ka izrakumi vilkās gausi.

Kaut kas tam radārām sagādāja vairakus orgasmus pēc kār­tās, ko?

Grumers pasmaidīja.

Poētiski varētu teikt arī tā.

Cerēsim, ka jums taisnība, citādi mums abiem ir lielas zie­pes.

Vāciski "ala" ir hiihle, ieminējās Grumers. Bet "elle" ir holle. Es vienmer esmu domājis, ka ši līdzība nav nejauša.

Sasodīti interesanti, Grumer. Taču šobrīd tas nav piemerots noskaņojums, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.

Grumers tikai bezrūpīgi smīnēja. Ka vienmer. Ši bija viena no viņa īpašībām, kas Makojam pamatīgi krita uz nerviem.

Es nacu pateikt, ka jums ir viesi, paziņoja Grumers.

Taču ne jau atkal žurnālisti?

Amerikāņu jurists un tiesnesis.

Vai tad kāds jau mani iesūdzējis?

Grumers atkal augstpratigi pasmaidīja. Makojam nepavisam nebija noskaņojuma to paciest. Taču Grumera pazīšanas Kulturas ministrijā bija pārāk vērtīgas, lai no tam atteiktos.

Nē, nekādās sūdzības, Makoja kungs. Šie abi runa par Dzintara istabu.

Makojs uzreiz atplauka.

Es domāju, ka tas jūs varētu interesēt. Viņi apgalvo, ka šiem esot kada informācija.

Trakie?

Neizskatas.

Ko viņi grib?

Parunat.

Viņš pārāudzījās atpakaļ uz klints sienu un kaucošajiem urb­jiem.

Kapec ne? Te tik un ta nekas interesants nenotiek.

Pols pagriežas, kad atvērās maza šķūnīša durvis. Viņš ieraudzīja balti Krāsotāja istaba ienakam laciga auguma vīru ar cīkstoņa kaklu, druknu rumpi un kupliem melniem matiem. Uz varena krūškurvja un spēcīgājam rokām bija uzstīvēts kokvilnas krekls ar izšutu uzrakstu MAKOJA IZRAKUMI. Tumšas acis uz­reiz vērīgi nopētīja apmekletajus. Dūšīgājam vīram sekoja Alfrēds Grumers, ko viņi jau bija satikuši.

Katlera kungs, Katleres kundze, šis ir Veilends Makojs, pa­ziņoja Grumers.

Negribu but nepieklājīgs, ierunājās Makojs. Bet mums te ir ļoti svarīgs bridis un man nav daudz laika pļapašanai. Tapec kā varu jums palīdzēt?

Pols nolēma uzreiz ķerties pie galvena.

Mēs dažas pēdējās dienas piedzīvojam daudz interesanta…

Kurš no jums ir tiesnesis? noprasīja Makojs.

Es, atbildēja Reičela.

Ko amerikaņu jurists un tiesnese dārā pašā Vācijas vidu un ko jūs gribat no manis?

Mes meklejam Dzintara istabu, atbildēja Reičela.

Makojs iesmejās.

Kurš gan to nemeklē?

jūs droši vien domājāt, ka tā ir tepat tuvumā, varbūt pat tieši tur, kur jūs rokat, teica Reičela.

jūs taču kā jau tieslietu ērgļi noteikti saprotat, ka es netaisos apspriest ar jums savus izrakumus. Man ir investori, kas piepra­sa konfidencialitāti.

Mes neprasam, lai jūs kaut ko izpaustu, atbildēja Pols. Bet varbūt jums šķitis interesanti uzzināt, ko mēs piedzīvojam dažas pēdējās dienas. Viņš izstastija Makojam un Grumeram visu, kas notika no Karola Borjas nāves līdz Reičelas izglābšanai no šahtas.

Grumers apsēdas uz ķeblīša.

Mes dzirdējām par sprādzienu. Un to vīrieti ta arī neatrada?

Kur nu. Knolls sen jau ir gabala. Pols pastastīja, ko viņš un Paniks bija uzzinājuši Vartbergā.

jūs vel joprojām neesat pateikuši, ko vēlaties, atgadināja Makojs.

Iesākumam nedaudz informācijās. Kas ir Jozefs Lorings?

Čehu lielrūpnieks, atbildēja Makojs. Miris pirms kādiem trīsdesmit gadiem. Kādreiz baumoja, ka viņš tūlīt pec kārā esot atradis Dzintara istabu, bet tam nebija nekada apstiprinājumā. Ti­kai kārtējā pasaciņa.

Grumers piebilda:

Lorings bija slavens ar savu dārgo aizraušanos. Viņam piedereja ļoti bagatiga mākslās kolekcija. Viena no lielakajam privā­tajām Dzintara kolekcijām pasaule. Cik man zināms, tā vel tagad pieder viņa dēlam. Bet ka jūsu tēvs varēja zināt par viņu?

Reičela pastastīja par Ārkārtas komisiju un viņas teva darbī­bu tajā. Viņa pavēstīja arī par Jensiju un Marlēnu Katleriem un viņas tēva aizdomam attiecība uz viņu navi.

Kāds ir Loringa dēla vārds? viņa jautaja.

Ernsts, atbildēja Grumers. Viņam tagad jau jabut ap as­toņdesmit. Vel joprojām dzīvo ģimenes muižā Čehijas dienvidos. Pavisam netālu no šejienes.

Kaut kas Alfrēda Grumerā Polam nezin kapec nepatika. Sārāukta piere? Acis, kuras, šķiet, atspoguļojās kadas slepenas do­mas, kamēr ausis klausijas sarunas biedros? Savādā karta šis vā­cietis Polam atgādināja krāsotāju, kurš pirms divām nedēļām meģinaja no testamenta izpildītājiem izspiest divpadsmit tukstošus dolāru, bet tad atri samierinajas ar tūkstoš divsimt piecdes­mit. Cilvēks, kurš pieradis melot. Kurš dnzak piemānīs, neka pa­teiks patiesību. Tāds, kuram nevar uzticeties.

Vai teva vēstulēs jums ir līdzi? Grumers jautāja Reičelai.

Pols negribēja radīt tas viņam, taču nosprieda, ka tas varētu

but labas gribas žests. Viņš pasniedzās bikšu aizmugures kabata un izņēma papīra lapas. Grumers un Makojs klusēdami izlasīja visas vēstules. īpaši ieinteresets šķita Makojs. Kad viņi beidza la­sīt, Grumers noprasīja:

Tas Čapajevs ir miris?

Pols pamāja ar galvu.

jūsu tēvs, Katleres kundze… Starp citu, vai jūs esat virs un sieva? apjautājas Makojs.

Šķīrušies, atbildēja Reičela.

Un kopā ceļojat pa Vāciju?

Reičela pikti saviebas.

Vai tam ir kada saistība ar šo lietu?

Makojs uzmeta viņai ziņkāru skatienu.

Varbūt arī nav, jūsu godība. Bet jūs jau te atnacāt paša darba laikā uzbāzties ar jauta jumiem. Tātad es gribēju teikt jūsu tevs stradaja padomju valdības uzdevuma un meklēja Dzintara is­tabu?

Viņš interesējas par jūsu izrakumiem šeit.

Vai viņš teica kaut ko konkrētu?

Ne, atbildēja Pols. Taču viņš noskatījās CNN ziņu sižetu un gribēja izlasīt rakstu USA ToJuy. Un tūlīt pec tam viņš jau pē­tīja Vacijas karti un parlasija vecus rakstus par Dzintara istabu.

Makojs pienāca tuvāk un smagi atkrita ozolkoka grozāmā krēsla. Ta atsperes zem viņa svārā iečīkstējās.

Jūs domājāt, ka mes varbūt esam trāpījuši īstaja tunelī?

Karols kaut ko zinaja par Dzintara istabu, teica Pols. Ča­pajevs ari. Varbūt pat mani vecāki kaut ko zinaja. Un kāds gribē­ja viņus visus apklusinat.

Bet vai jums ir kādi pierādījumi, ka tieši viņi bija spridzinā­tājā mērķis? jautāja Makojs.

Ne, atbildēja Pols. Taču pec Čapajeva nāves man radās aizdomas. Karols mocījās tada nožēla par manu vecāku bojāeju. Es saku ticēt, ka visa ši lieta nav tik vienkāršā, ka sākuma šķita.

Pārāk daudz sakritību, vai ne?

Tā varētu teikt.

Bet kas ir ar to tuneli, uz kuru Čapajevs jūs nosūtīja? jautāja Grumers.

Tur neka nebija, atbildēja Reičela. Un Knolls doma ja, ka nogruvums tuneļa gala radies no sprādziena. Vismaz ta viņš teica.

Makojs pasmīnēja.

Aizsūtīja pa nepareizam pedam?

Droši vien, piekrita Pols.

Vai ir kāds izskaidrojums, kapec Čapajevs sūtīja jūs strup­ceļa?

Reičela bija spiesta atzīt, ka izskaidrojuma nav.

Bet kas ir ar to Loringu? Kāpēc manam tēvam viņš likās tik svarīgs, lai sutitu Katlerus ievākt ziņas par viņu?

Baumas par Dzintara istabu izplatās plaši. To ir tik daudz, ka grūti orientēties. Varbūt jūsu tēvs parbaudija vel kādu noradi, ieminējās Grumers.

Vai jūs zināt kaut ko par šo Kristiānu Knollu? Pols jautāja Gru mēram.

Nein. Pirmoreiz dzirdu šo vardu.

Jūs esat ieradušies meklējumos? Makojs pēkšņi iejautajas.

Pols pasmaidīja. Viņš jau gandrīz bija gaidījis tirgošanos.

Diez vai. Mes neesam dārgumu mekletaji. Tikai divi cilvēki, kas dziļi iekulušies kādos noslēpumos, kas laikam nemaz nav vi­ņu darīšana. Tā ka bijām tepat tuvumā, nolēmām iegriezties pie jums.

Es jau gadiem ilgi roku šajos kalnos…

Šķūņa durvis atspraga vaļā. Smaidošs virs netīrās darba dre­bēs iesaucas:

Mes tikām cauri!

Makojs pieleca no krēsla.

Velns un elle, dievs augstais! Zvani televīzijas grupai! Saki, lai tūlīt brauc šurp! Un neviens neies iekša pirms manis!

Strādnieks aizskrēja.

Ejam, Grumer!

Reičela metās uz priekšu un aizšķērsoja Makojam ceļu

Ļaujiet mums iet līdzi!

Kada suda pec?

Mana teva dēļ.

Makojs īsu mirkli padoma ja, tad piekrita:

Kāpēc ne? Tikai nemaisieties pa kajam.