Dzintara istaba

22

Suzanna vēroja Knollu no otras mezonina puses. Viņa sēdēja pārpildīta uzgaidamāja telpā, kur uz ārējas stikla sienas bija rak­stīts TIESAS LIETVEDIS, SATIKSMES SODA NAUDAS. Kādi sep­tiņdesmit pieci cilvēki gaidīja savu kārtu pieiet pie ugunsizturī­gas plastmasas letes un iesniegt izsaukumus. Telpa valdīja haotiska noskaņa, un gaisa bija jūtama vecu, sastavejušos cigare­šu dumu smaka, par spīti vairakiem uzrakstiem NESMĒĶĒT.

Viņa sekoja Knollam kopš sestdienas. Pirmdien viņš divreiz apmekleja Augsto mākslās muzeju un vienreiz kādu biroju ēku Atlantas centra. Otrdien viņš bija Karola Borjas bērēs. Viņa vēroja ceremoniju pie kapa no ielas otras puses. Vakar viņš neko daudz nedarīja, tikai iegriezās bibliotēka un iepirkšanas centra, bet šorīt piecelās agri un izgāja ielas.

Suzanna bija uzvilkusi uz īsajiem, gaišajiem matiem pinkai­nu, sarkanbrunu paruku. Seju klāja bagatiga kosmētikas karta, bet acis slepas aiz Ietam saulesbrillēm. Viņa bija ģērbusies cieši pie­gulošos džinsos, sporta krekla ar uzrakstu "Atlantas Olimpiāde 1996", kājas tenisa kurpes. Leta, melna soma uz pleca. Viņa lie-

Iiski saplūda ar pūli un, paslepusies aiz atšķirta žurnālā People, ik pa brīdim pāri ta malai palūkojās uz maksas telefonu pusi.

Pirms piecām minūtēm viņa sekoja Knollam uz sesto stāvu un vēroja, ka viņš ieiet Reičelas Katleres kabineta. Šo vardu viņa pa­zina un saprata ta saistību ar viņu meklējumiem. Knolls acīmre­dzot vel negribēja padoties, droši vien pašlaik ziņoja Monikai Felnerei par uzzināto. Tas sievišķis vel sagādas galvassāpes. Jauna. Agresīva. Alkatīga. Franča Felnera cienīga mantiniece. Kritis uz nerviem ne tikai vienā ziņa vien.

Reičelas Katleres kabineta Knolls neuzkavējās ilgi, noteikti ne­pietiekami ilgi, lai satiktos ar viņu. Suzanna steidzīgi atkāpās, no­bijusies, ka Knolls var viņu pamanīt un pazīt, kaut arī viņa ir mas­kējusies. Katru dienu viņa ģērbās citādi, cenzdamas neatkartot nevienu tērpa detaļu, ko Knolls varētu iegaumet. Viņš bija gudrs. Sasodīti gudrs. Par laimi, viņa bija vel slīpētāka.

Knolls nolika klausuli un devās ārā no tiesu nama.

Viņa nometa žurnālu un sekoja.

Knolls apturēja taksometru un brauca atpakaļ uz viesnīcu. Sest­dien, Borjas māja, apgriezis vecajam vīram kaklu, viņš nojauta kāda liecinieka klātbūtni. Bet pirmdien un arī nakamājas dienās viņš pa­visam nekļūdīgi pamanīja Suzannu Danceri. Viņa labi prata maskelies. Taču ilgajos šajā darba pavadītajos gados viņš bija izkopis īpa­šu vērīgumu. Tagad viņa acīm nepaslideja gārām tikpat ka nekas. Viņš jau gandrīz bija gaidījis Suzannu. Viņas darba devejs Ernsts I orings kāroja Dzintara istabu tikpat dedzīgi ka Felners. Loringa tevs [ozefs bija gluži ka apsēsts ar dzintaru un bija sakrajis vienu no lie­lākajam privatajām kolekcijām pasaulē. Ernsts bija mantojis gan šos mākslās darbus, gan teva sapni. Knolls daudzreiz bija dzirdējis vi­ņu runājām par šo tēmu un redzejis, kā viņš pērk vai maina ar ciI iem kolekcionāriem Dzintara priekšmetus. Protams, I .orings aizsutija Danceri uz Atlantu noverot, ko Knolls dārā.

Bet kā ši sieviete zināja, kur viņu atrast?

Protams. Ziņkārīgais arhivars Sanktpeterburga. Kurš gan cits? Tas ķēms droši vien paspēja ielūkoties VDK dokumenta, pirms Knolls to paslēpa. Viņš noteikti spiegoja kada uzdevuma, un Lo­rings varētu but viens no vairakiem iespējamajiem pasūtītājiem. Un laikam pat galvenais pasūtītajs, ja jau Dancere bija šeit droši vien jau kopš piektdienas.

Taksometrs apstajas pie viesnīcas Marriott, un Knolls izlēca ārā. Dancere noteikti sekoja kaut kur talak aiz muguras. Droši vien arī viņa bija apmetusies tepat. Visticamāk, viņa iespruks kā­da no pirmā stāva damistabam, lai nomainītu parūku un aksesu­ārus, varbūt pat aši aizskries uz numuru pārģerbties, iepriekš sa­maksājot kādam izsutamājam vai durvju sargam, lai tas ziņo, ja Knolls atstas ēku.

Viņš devas taisna ceļā uz savu numuru astoņpadsmitaja stā­va. No turienes Knolls piezvanīja uz Delta biļešu rezervešanas die­nestu.

Man jālido no Atlantas uz Minheni. Vai šodien ir kāds reiss?

Noklabēja datora taustiņi.

Jā, ser, reiss ir četrpadsmitos un trīsdesmit piecas minūtēs. Tiešais lidojums uz Minheni.

Viņam bija jāpārliecinās, ka nav citu reisu.

Vai ir vēl kāds agrak vai vēlāk?

Atkal noklabēja taustiņi.

Nē, musu aviolīnijai nav.

Bet citam?

Atkal noklabēja taustiņi.

Sis šodien ir vienīgais tiešais lidojums no Atlantas uz Min­heni. Vēl ir divi ar pārsēšanos.

Viņš noriskēja, pieņemot, ka Reičela drīzāk lidos ar tiešo reisu, nevis uz Ņujorku, Parīzi, Amsterdamu vai Frankfurti un pec tam ar pārsēšanos uz Minheni. Viņš apstiprināja rezervaciju, nolika klausuli un ātri sakravaja ceļasomu. Viņam bija precīzi jaizvēlas lemšanās laiks lidostā. Ja Reičela Katlere tomēr nelidos ar viņa izvelēto reisu, viņam būs jamēģina kaut ka citādi tikt viņai uz pē­da m. Varbūt janogaida, līdz viņa piezvanīs uz savu biroju, lai paleiktu sekretārei, kā ar viņu var sazināties. Tad viņš varēs piezva­ni! uz biroju, atstat pareizu telefona numuru un uzurdīt viņas /iņkāri, līdz viņa piezvanīs.

Viņš devās leja izrakstīties no viesnīcas. Vestibila valdīja dzī­va rosība. Cilvēki steidzās šurpu turpu. Taču viņš atri pamanīja smalcinu bruneti piecdesmit jardu attaluma, sēžam pie malēja gal­diņa viena no centrālā ātrija atpūtas stūrīšiem. Ka jau viņš bija paredzējis, Dancere bija parģerbusies. Skarbo ielas stila tērpu no­mainījusi ar persiku krasas kombinezonu un tumšākām, stilīgā­kam saulesbrillēm.

Viņš samaksaja par numuru un devas arā, lai ar taksometru brauktu uz lidostu.

Suzanna nopētīja ceļasomu. Knolls brauc projām? Atgriezties numura nebija laika. Nāksies sekot un noskaidrot, uz kurieni viņš dodas. Tieši tāpēc viņa vienmēr ceļoja ar nelielu bagažu un neņē­ma līdzi neko tadu, ko būtu žēl atstat.

Viņa piecēlās, nometa uz galdiņa piecus dolārus par kokteili, no kura bija izdzērusi tikai paris malciņus, un steidzās āra pa virpuļdurvim.

Knolls izkāpa no taksometra Hārtsfilda starptautiskaja lidosta un ieskatijas pulksteni trīspadsmit un divdesmit piecas minūtes. Viņam būs nepilna stunda laika, lai izvairītos no Danceres un pa­spētu uz iekapšanu. Viņš pasvieda šoferim trīs desmitniekus, pa­ņēma labaja roka adas ceļasomu un iesoļoja dienvidu termināli.

Deltu biļešu rindas bija gārās. Viņam bija jaatkratās no Dance­res dziļāk iekša termināli, tāpēc viņš devās taisna ceļa uz elektro­niskas reģistrācijās kiosku. Duncis bija paslēpts ceļasoma, vienī­ga ja droša ja vieta, jo ar to kabatā viņš nekad netiktu cauri metala detektoram. Viņš iegādājās iekapšanas talonu un nodeva somu bagāža, pec tam izgāja caur rosīgo drošības pārbaudi un ar garu eskalatoru nobrauca uz transporta zonu. Dancere grozījās piec­desmit jardus viņam aiz muguras. Kā jau viņš bija domājis ar savu steidzīgo aizbraukšanu no viesnīcas viņš bija sekotāju pār­steidzis nesagatavotu, un viņai nebija laika pārveidot savu izska­tu. Tā pati viesnīca redzeta brunete persiku krāsas treniņterpa ar tumšajam saulesbrillēm. Mazliet neverigi no viņas puses. Vajadzē­ja paņemt līdzi kadu rezervi. Kaut ko tādu, kas mazliet pārveido­tu viņas ārieni, ja jau maskēšanas bija viņas vienīgais slepenības nodrošināšanas paņēmiens. Knollam pašam labak patika elektro­niska novērošana. Ta ļauj atrasties drošā attalumā no medījuma, un vienīgais riskantais pasākums ir ievietot raiditaju upura soma.

Nokāpis no eskalatora, viņš kopā ar parejiem pēcpusdienas ceļotajiem devas uz automatiskajiem vilcieniem. Simtiem vilcie­nu braukaja šurpu turpu pa transporta zonu. Viņš iekāpa pirmāja vagona un redzēja, ka Dancere iekāpj otraja un apstajas pie dur­vīm un priekšējiem logiem, lai redzētu, kas notiek priekša. Knolls labi pazina šo lidostu. Vilcieni kursēja starp sešām termināļu ēkam uzgaidamājam telpām, no kuram starptautiska bija vistā­lākā. Viņš izkāpa pirmāja A terminālī kopa ar simt citiem pasa­žieriem. Dancere droši vien nobrīnījās, ko viņš dārā, jo noteikti pietiekami labi pazina šo lidostu, lai zinātu, ka no A terminālā līdz D terminālim nav starptautisko reisu. Varbūt viņa nodomās, ka viņš grasās lidot ar vietējo reisu uz kadu ASV pilsētu. Tas nav svarīgi. Viņš zinaja, ka Dancere sekos, droši vien jau gudrodama, ka nemanītai ielavīties lidmašīnā un izkāpt no tas.

Viņš grozījās uz vilciena platformas, it ka kadu gaidīdams. Bet patiesība viņš klusībā skaitīja sekundes. Tagad pats galvenais bi­ja rīkoties precīzi laika. Dancere arī gaidīja, cenzdamas izlikties vienaldzīga, slēpdamas puli. Viņa staveja piecdesmit jardu attaluma, šķiet, pārliecinātā, ka Knolls viņu nav pamanījis. Nogaidiļis tieši vienu minūti, viņš devas uz eskalatoru.

Pakapieni leni virzījās augšup.

I ,idz rosīgājai uzgaidamājai zālei bija jabrauc trīsdesmit jardi. Čet­rus stāvus augstak pa plašiem jumta logiem ieplūda pēcpusdienas s.mles gaisma. Augšup braucošo eskalatoru no lejup braucošā atda­līja desmit pēdas plata slīpa alumīnija sadaloša josla. Ik pec divdes­mit pedam to rotaja mākslīgs dekoratīvais augs. Uz lejup braucoša eskalatora, kas devas uz transporta zonu, bija daudz mazak cilvē­ku. Tuvumā nebija ne novērošanas kameru, ne apsargu.

Nogaidījis īsto brīdi, viņš atspiedās ar rokam pret gumijas mar­ga m un pārlēca pāri sadalošajai joslai, izvairoties no sadursmes ar mākslīgo puķu podu, un piezemējas uz lejup braucoša eskala­tora. Tagad viņš virzījās preteja virziena un, braucot gārām Daneerei, pamāja tai izsmējīgu sveicienu.

Viņas sejas izteiksme bija ļoti daiļrunīga atbilde.

Bija jarīkojas atri. Drīz vien arī vajataja sekos viņa piemeram. Viņš pagāja gārām nedaudzajiem pasažieriem uz eskalatora un skriešus steidzas leja. Viņš bija trāpījis tieši istaja bridi. Stacijā rī­bēdams ieripoja vilciens, kas devas uz talakajiem termināļiem. At­veras durvis. Metāliskā balss paziņoja:

Ludzu, paejiet nost no durvīm uz celiņa vidu. Cilvēku strau­me ieplūda vagona. Palūkojies atpakaļ, viņš redzēja, ka Dancere pārlec pāri sadalošajai joslai. Viņai tas neizdevās tik graciozi. Uz brīdi viņa sagrīļojas, tad atkal atguva līdzsvaru.

Viņš iekapa vilciena.

Durvis aizveras, brīdinaja metāliska balss.

Dancere skrēja leja pa pakapieniem, bet bija jau par veļu. Dur­vis aizveras, un vilciens atstaja staciju.

Viņš izkāpa no vilciena starptautiskajā terminālī. Dancere arī agrāk vai vēlāk dosies uz šejieni, taču Minhenes lidmašīnā noteikti jau sākusies iekāpšana, un no A terminaļa līdz šejienei bija gandrīz jūdze. Kamēr viņa atskries caur visu transporta zo­nu vai sagaidīs nakamo vilcienu, viņš jau būs iejucis pūli un do­sies uz lidmašīnu.

Terminālis bija milzīgs un labi pazīstams. Lielākais starptau­tisko reisu terminālis Amerikā. Pieci stāvi. Divdesmit četras izejas uz lidmašinam. Paietu vesela stunda, kamēr tos visus tikai apstaigatu un pārbaudītu katru. Viņš uzkāpa uz eskalatora un brau­ca augša. Šeit valdīja tads pats gaišums un plašums, tikai noteik­tos attalumos stiklotās nišās bija izstādīti dažādi meksikāņu, eģiptiešu un feniķiešu mākslās darbi. Neka pārāk izcila vai vērtī­ga, pavisam pārāsti darbi, un katram pievienota plāksnīte ar uz­rakstu, kurš Atlantas muzejs vai kolekcionārs atvēlējis to izrādī­šanai.

Uzbraucis augša, viņš sekoja ļaužu pūlim pa labi. No Starbucks kreisaja puse uzvēdīja kafijas smarža. Cilvēki apstajas pie WH Smith nopirkt avīzes un žurnālus. Viņš nopētīja izlidošanas ek­rānus. Tuvākās pusstundas laika izlidos vismaz desmit lidmašī­nas. Dancere nekādi nevares uzminēt, kura un vai vispār kada no tām viņš iekāps. Galu gala viņš varēja arī atgriezties terminā­li, un somas nodošana bagažā bija tikai māņu manevrs.

Knolls samekleja ekrānā Minhenes reisu, atrada īsto izeju un devas uz turieni. Kad viņš ieradās, iekāpšana jau bija sākusies.

Viņš iestājās rinda un, kad pienaca viņa karta, apjautājas:

Vai lidmašīna ir brīvas vietas?

Darbinieks ieskatījas videoekrāna.

Ne, ser. Viss iz,pārdots.

Tatad, pat ja Dancere viņu atradis, tad nekādi nevarēs sekot. Viņš cerēja, ka visi pasažieri ieradīsies un neviena vieta pēkšņi nepaliks brīva. Knolls devās uz vārtiem, kur viņam priekšā bija kadi trīsdesmit cilvēki. Pārāudzījies uz rindas sakumu, viņš pa­manīja sievieti ar brūniem pagariem matiem, ģērbušos eleganta lumši zilā bikšu kostīma. Viņa pasniedza pārbaudītajam iekāp­šanas talonu un iekapa lidmašīna. Šo seju viņš pazina uzreiz. Reičela Katlere. I .icliski.