Dzintara istaba

30

Svētdiena, 18. maijs, 7:30

Iznācis no viesnīcas, Knolls pārāudzijas apkārt. Balta, pūkai­na migla ietina kluso ciematu un apkartējo ieleju. Debesis bija pe­lēcīgas, un bala pavasārā saule ļoti centas iesildīt dienu. Reičela staveja pie auto, gatava doties ceļa. Viņš piegāja klāt.

Migla mums palīdzes paslepties. Un labi arī tas, ka ir svetdiena. Lielākā daļa cilvēku ir baznīca.

Viņi iesēdas mašīna.

Tu taču teici, ka šī esot pagānisma valstība.

Tās ir pasaciņas tūristiem. Šajos kalnos jau gadsimtiem ilgi dzīvo daudz katoļu. Ļaudis šeit ir dievbijīgi.

Volvo motors ierūcās, un Knolls atri izsturēja āra no Vartbergas pa tukšajām, rīta rasā mitrajam bruģētajam ielām. Ceļš uz aus­trumiem vijas augšup, pec tam atkal lejup nākamāja miglā tītajā ieleja.

Šis apvidus man atgādina Lielos dūmakainos kalnus Ziemeļkarolina, ieminējas Reičela. Tie arī ir tapat ietīti migla.

Knolls brauca Čapajeva karte norādītājā virziena, domadams, vai l.i nav veltīga laika tērēšana. Kā vairākas tonnas Dzintara var palikt paslēptas ilgāk par pusgadsimtu? Daudzi tas mekleja. Daži pat gāja boja. Viņš labi zinaja par ta saucamo Dzintara istabas lāstu. Bet kas ļauns var notikt, ja viņi tikai atri ielūkosies vel vienos kalnos? Šis c eļojums vismaz būs interesants, pateicoties Reičelai Katlerei.

Pāri kalna virsotnei ceļš nolaidās vel viena ieleja, kur abas pusēs slejas dūmaka tītas biezas dižskabaržu audzes. Viņi bija nonākuši Čapajeva kartē iezīmētā ceļa galā. Knolls apturēja auto meža ieloka.

Talak jāiet kājām, viņš paziņoja.

Viņi izkāpa un izņēma no bagažnieka mugursomu.

Kas tur ir iekša? jautāja Reičela.

Viss nepieciešamais. Viņš uzmeta plecos somas siksnas.

Tagad mes esam tikai divi tūristi, kas devušies pārgājienā.

Viņš pasniedza Reičelai jaku.

Ņem to līdzi. Kad būsim pazeme, ta būs vajadzīga.

Viņš pats bija uzvilcis jaku jau viesnīcas istaba un ievietojis la­bajā piedurknē dunci. Viņš pirmais iegāja mežā, un, attālinoties uz ziemeļiem no šosejas, zaļaina nogāze pamazam virzījās augšup. Viņi devās pa taku, kas vijās ap augstas kalnu grēdas pakāji, bet mazaki tas atzarojumi veda uz augšu pa mežainajam piekalnēm uz virsotnēm. Taluma vidēja trīs tumšas šahtu ieejas. Vienai priek­ša bija dzelzs vārti ar ķēdi un pie raupja granīta piestiprināts uz­raksts GEFAHR ZUTRĪTT VERBOTEN EXPLOSIV.

Kas tur rakstīts? Reičela gribēja zināt.

Bīstami. Ieeja aizliegta. Sprāgstvielās.

Tad jau tu nejokoji par to.

Šie kalni bija ka bankas seifi. Sabiedrotie šeit kada ala at­rada Vacijas valsts kasi. Šeit bija noglabatas arī četrsimt tonnas mākslas darbu no Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja. Sprāgstvie­lās kalpoja labak neka armija un sargsuņi.

Vai kadi no šiem mākslas darbiem ir arī Veilenda Makoja meklēto vidu?

Jā, spriežot pec ta, ko tu pastastiji.

Kā tev šķiet, vai viņam izdosies kaut ko atrast?

Grūti pateikt. Bet es stipri šaubos, vai šeit kaut kur mētājas miljoniem vērti vecmeistaru audekli un gaida, kad tos atradīs.

Drēgnais gaiss oda pēc mitram lapam.

Kāda tam bija jēga? turpinot ceļu, jautāja Reičela. Karš bija zaudēts. Kapec vajadzēja to visu slēpt?

Tad ir jadoma tāpat ka vāciešiem tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektā ja gada. Hitlers, piedraudot ar nāvessodu, pavēlēja ar­mijai cīnīties līdz pēdējam vīram. Viņš uzskatīja ja Vacija notu­rēsies pietiekami ilgi, sabiedrotie galu gala pievienosies viņiem cīņā pret boļševikiem. Hitlers zinaja, cik ļoti Čerčils ienīda Staļi­nu. Viņš arī pareizi izprata Staļina mērķus un paredzēja, ko tas iecerējis Eiropai. Hitlers domāja, ka Vācija paliks nesodīta, ja pa­līdzēs sakaut Padomju Savienību. Viņš paredzeja, ka amerikaņi un briti pievienosies viņam ciņa pret komunistiem. Un tad visi šie dārgumi tiktu glābti.

Muļķīgas iedomas, noteica Reičela.

Pareizak butu teikt neprāts.

Viņam uz pieres bija sviedru lāsītes. Adas zabaki bija samir­kuši rasa. Viņš apstajas un nopētīja taluma redzamās šahtu ieejas, un palūkojas debesis.

Neviena nav pret austrumiem. Čapajevs teica, ka ieeja ir vēr­sta pret austrumiem. Un ta esot apzīmēta ar numuru BCR-65.

Knolls gāja dziļāk koku biezoknī. Pec desmit minūtēm Reičela iesaucas:

Tur!

Viņš pārāudzijas uz priekšu. Starp kokiem parādijas vel viena šahtas ieeja, slēgta ar dzelzs režģiem. Tiem bija piestiprinātā sarusejusi plāksne ar uzrakstu BCR-65. Viņš palūkojas uz sauli. Austrumos.

Velns un elle!

Viņi piegāja tuvāk, un Knolls noņēma no muguras somu. Pārāudzījās apkārt. Tuvuma neviena nebija, un klusumu pārtrauca likai putnu čivinašana un vāveru lēkāšana zaros. Viņš aplūkoja režģus. Dzelzs bija sarūsējusi tumši sarkana. Vārti bija cieši no­slēgti ar tērauda ķēdi un bultu. Ķēde un slēdzene acīmredzami bija jaunaka neka režģi. Tas gan nebija nekāds brīnums. Vacijas federālie inspektori regulāri parbaudija un nodrošinaja šahtas. Viņš izņēma no somas knaibles.

Cik labi, ka esi sagatavojies, uzslavēja Reičela.

Viņš pargrieza ķēdi, un tā nokrita zeme. Ielicis knaibles atpa­kaļ soma, viņš pavēra vārtus.

Eņģes griezīgi iečikstejas.

Viņš apstajas. Nevajag celt lieku troksni.

Tagad viņš vēra vārtus vaļa lenak, un metala čerkstoņa bija klu­sākā. Priekša bija apmēram piecus metrus augsta un četrus metrus plata arkas atvere. Nomelnojušie akmeņi bija apauguši ar ķērpjiem, un smacīgais gaiss oda pec pelejuma. Kā kapā, viņš nodoma ja.

Ši atvere ir pietiekami liela kravas furgona iebraukšanai.

Kravas furgona?

Ja tur iekša ir Dzintara istaba, tad kravas furgoni ari. Kastes citādi nevarēja pārvietot. Divdesmit divas tonnas Dzintara ir smaga krava. Vācieši droši vien iebrauca ar furgoniem tieši ala.

Viņiem nebija autoiekraveju?

Diez vai. Tas taču bija kārā beigas. Nacisti izmisīgi steidzas paslēpt dārgumus. Sīkumiem nebija laika.

Kā kravas furgoni uzbrauca te augša?

Pagajuši piecdesmit gadi. Toreiz te bija vairak ceļu un mazak koku. Viss šis apvidus bija svarīga rūpnieciska zona.

Viņš izņēma no somas divus lukturus un resnu auklas rituli, tad atkal uzlika somu plecos. Aizvēra aiz viņiem vārtus un apti­na ap stieņiem ķēdi, lai izskatītos, ka vārti joprojām ciet.

Var atnakt vel kāds, viņš paskaidroja. Lai cilvēki nenāk te, bet iet uz citam alam. Te ir daudz nenoslēgtu, kuras vieglāk iekļūt.

Viņš pasniedza Reičelai lukturi. Divi šauri gaismas stari izgaismoja tikai dažus metrus biedējošaja tumsā. Klints siena rē­gojas sarūsējuša metala gabals. Viņš stingri pieseja pie tā auklas galu un iedeva rituli Reičelai.

Ejot iekša, ritini vaļa. Ta mes atradīsim ceļu atpakaļ, ja apmaldisimies.

Viņš piesardzīgi devas uz priekšu, ar lukturi apgaismojot ak­meņiem pilnu eju dziļi kalna dzīles. Reičela uzvilka jaku un seko­ja viņam.

Uzmanies, viņš piekodina ja. Tunelis var but mīnēts. Iespejams, tapec vārti bija noslēgti.

Kāds mierinājums.

Vērtīgs ieguvums nekad nenāk viegli.

Viņš apstajas un palūkojas atpakaļ uz ieeju četrdesmit metrus aiz muguras. Gaiss šeit bija smacīgs un auksts. Izvilcis no kaba­tas Čapajeva zīmējumu, viņš ar lukturi apgaismoja ceļu.

Tur priekša ejai vajadzētu sazaroties. Tūlīt redzēsim, vai vi­ņam var ticēt.

Gaisu pildīja neciešama smirdoņa. Smacīga puvekļu dvaka.

Sikspārņu mesli, viņš paskaidroja.

Es tūlīt vemšu.

Elpo sekli un centies nepieverst tam uzmanību.

Tikpat labi varētu nepievērst uzmanību govs mesliem uz sa­vas augšlupas.

Šis šahtas ir pilnas ar sikspārņiem.

-Jauki.

Knolls pasmaidīja.

Ķīna sikspārņus pielūdz kā laimes un ilga mūža simbolu.

-Smirdīga laime.

Tunelis priekša sazarojās. Knolls apstajas.

Kartē norādīts, ka jāiet pa labi.

Viņš ta arī darīja. Reičela sekoja, atritinot aiz sevis auklu.

Saki, kad ritulis izbeigsies. Man ir vēl, viņš pieteica.

Smaka pierima. Šis tunelis bija šauraks neka šahtas galvenā

eja, bet pietiekami liels, lai taja iebrauktu kravas auto. Noteiktos attalumos no tā atzarojas tumšas šaurākas ejas. Bija dzirdamas sikspārņu saucienu atbalsis, gaidot nakti.

Šis kalns noteikti bija īsts labirints. Šeit visi bija tadi. Kalnrači gadsimtiem ilgi bija te lodājuši kā skudras, mekledami rūdu un sali. Cik brīnišķīgi butu, ja šis tunelis tiešām aizvestu pie Dzintara istabas. Desmit miljoni eiro. Viņam vienam pašam. Un kur nu vel Monikas pateicība. Varbūt tad Reičela Katlere vairs nespītēsies. Vakarvakārā atraidījums viņu neaizvainoja, bet dnzak vēl vairak uzbudinaja. Viņš nebrīnītos, ja izradītos, ka viņa sava mū­ža nav gulējusi ne ar vienu citu vīrieti, izņemot viru. Ši doma vel vairāk uzkurinaja iekāri. Gandrīz jaunava. Vismaz kopš šķirša­nas noteikti viena. Cik patīkami būs viņu iegūt!

eja sāka sašaurinaties un virzīties augšup.

Viņš steigšus atgriezās īstenība.

Viņi jau bija vismaz simt metru dziļumā granīta un kaļķak­mens klinti. Čapajeva plana bija pārādīts vel viens sazarojums.

Aukla beidzās, paziņoja Reičela.

Knolls apstajas un pasniedza viņai jaunu rituli.

Piesien stingri.

Viņš pētīja karti. Mērķim vajadzēja būt tieši pretī. Bet kaut kas nebija kartība. Šis tunelis vairs nebija pietiekami plats mašīnas iebraukšanai. Ja Dzintara istaba ir paslēpta šeit, tad kastes bija jānes. Astoņpadsmit, ja viņš atcerējās pareizi. Visas kataloģizētas un apzīmētas, paneļi ietīti cigarešu papīra. Vai tur priekša ir vel kada telpa? Klinti izcirstas telpas nav nekāds retums. Dažas iz­veido daba. Citas cilvēku rokas. Čapajevs apgalvoja, ka divdes­mit metrus uz priekšu ir ar klinšu bluķiem un akmeņu drumslām noslēgta ieeja viena šada zale.

Viņš soļoja uz priekšu, piesardzīgi sperdams soļus. Jo dziļāk kalna dzīlēs, jo lielāks spridzekļu risks. Luktura gaismas stars ielaužas tumsa, un viņš kaut ko pamanīja.

Viņš ieskatijas vengak.

Kas, pie velna?

Suzanna pacēla pie acīm binokli un nopētīja šahtas ieeju. Zīme BCR-65, ko viņa pirms trim gadiem bija pielikusi pie dzelzs vār­tiem, joprojām bija turpat. Šķiet, ka viltība nostrādāja. Knolls sa­ka kļūt paviršs. Metās taisna ceļa šahtā iekša, velkot līdzi Reičelu Katleri. Žēl gan, ka visam tā jabeidzas, bet citas iespejas nebija. Knolls nenoliedzami bija interesants vīrietis. Pat valdzinošs. Bet viņš bija traucēklis. Nopietns traucēklis. Viņas uzticība Ernstam Loringam bija pilnīga. Nešaubīga. Viņa bija Loringam pateicību parāda par visu. Viņš bija Suzannai vecāku vieta. Vecais vīrs vien­mer bija rūpejies par viņu kā par savu meitu, un viņa varbūt pat bija tam tuvāka neka abi paša īstie deli. Viņus vienoja kopīgas intereses mīlestība uz vērtīgiem mākslās darbiem. Ka viņš prie­cājās, kad Suzanna pasniedza viņam tabakdozi un grāmatu! Viņa guva īstu gandarījumu, sagadajot vecajam vīram prieku. Tapec, ja bija jaizvēlas starp savu labdari un Kristiānu Knollu, tur vis­pār nebija ko domāt.

Tomēr žēl gan. Knollam ir savas labas īpašības.

Viņa stavēja uz mežainas kalnu kraujas nenomaskējusies, iz­laidusi gaišos matus līdz pleciem, tērpusies džemperi ar augstu apkakli. Nolaidusi binokli, viņa pasniedzas pēc radio talvadibas ierīces ar izvelkamu antenu.

Knolls laikam nenojauta par viņas klātbūtni, domadams, ka atbrīvojies no viņas Atlantas lidostā.

Nemaz neceri, Kristian.

Tikai jānospiež slēdzis, un detonators tiks aktivizēts.

Viņa ieskatijas pulksteni.

Tagad Knolls ar savu damiti droši vien jau ir diezgan dziji ala. Pietiekami tālu, lai vairs netiktu ārā. Vārāsiestādes visu laiku brīdinaja cilvēkus, lai tie neiet iekša alas. Tas daudzviet ir minētas. (iadu gaitā daudzi gājuši boja, tapec valdība ieviesa atļaujas alu izpētei. Pirms trim gadiem šaja paša šahta notika viņas sarīkots sprādziens, kad kāds poļu reportieris bija pielavījies pārāk tuvu noslēpumam. Viņa to pievilināja ar Dzintara istabas solījumiem. Tika nospriests, ka negadījuma cēlonis ir kartejie pētījumi bez at­ļaujas, līķis tā arī netika atrasts, tas palika aprakts zem akmeņu un gružu kaudzes, ko droši vien pašlaik aplūko Kristiāns Knolls.

Knolls nopētīja akmens un smilšu sienu. Viņš jau iepriekš bija redzejis tuneļu noslēgumus. Šis nebija tads ka pārāsti. Nogruvums viņa priekšā bija sprādziena izraisīts, un milzīgājai gruvešu kau­dzei nebija iespējams izrakties cauri.

Un otrā pusē nebija arī nekādu dzelzs durvju.

Tik daudz viņš saprata.

Kas ir? jautāja Reičela.

Šeit ir bijis sprādziens.

Varbūt mes nepareizi nogriezāmies?

Tas nav iespējams. Es precīzi sekoju Čapajeva plānam.

Kaut kas te noteikti nebija kartība. Viņam prata saka šaudīties

fakti Čapajevs nepretodamies izpauž visas ziņas. Ķede un slē­dzene ir jaunakas neka vārti. Dzelzs eņģes joprojām darbojas. Viegli atrodams ceļš. Viss pārāk sasodīti vienkārši.

Un kur ir Suzanna Dancere? Atlantā? Varbūt arī ne.

Tagad vislabak butu griezties atpakaļ, papriecāties ar Reičelu Katleri un pec tam pazust no Vartbergas. Viņš jau visu laiku bija plānojis novākt šo sievieti. Nevajag atstat dzīvu ziņu avotu, ko var atrast kāds cits ziņkārīgs mākslās darbu mekletajs. Dancere jau bija viņam uz pedam. Tas bija tikai laika jautajums, līdz viņa samekles Reičelu, iztaujās to un varbūt uzzinās par Čapajevu. Monikai tas nepatiktu. Varbūt Čapajevs tiešām zinaja, kur atro­das Dzintara istaba, bet tīši aizsūtīja viņus pa nepareizam pe­dam. Ta nu viņš nolēma atbrīvoties no Reičelas Katleres šeit un tūlīt, bet pec tam doties atpakaļ uz Kēlheimu un ar visiem iespejamiem līdzekļiem izspiest no Čapajeva patiesību.

Iesim, viņš teica. Ritini kopa auklu uz ieejas pusi. Es tev sekošu.

Viņi saka atpakaļceļu caur labirintu. Reičela gāja pa priekšu. Luktura gaisma viņš nopētīja sievietes gurnus gaišajos džinsos. Aplūkoja slaidas kājas un šauros plecus. Sajuta mostamies uz­budinājumu.

Pārādijās pirmais sazarojums, pēc tam otrais.

Pagaidi, viņš pavēlēja. Es gribu paskatīties, kas ir tur.

Izeja ir uz to pusi, viņa iebilda, norādot uz auklu.

Es zinu. Bet, ja jau mēs te esam, pārāudzīsimies. Atstāj auklu. No šejienes mes zinām ceļu.

Viņa nometa auklas kamolu un pagriezās pa labi, joprojām iedama pa priekšu.

Knolls pakustinaja labo roku. Duncis atbrīvojās no maksts un ieslīdēja sauja. Viņš satvēra ta spalu.

Reičela apstajās un pārāudzijas atpakaļ, uz mirkli apgaismo­jot viņu ar lukturi.

Viņš sava luktura gaisma ieraudzīja pārbīli sievietes sejā, pa­manot spožo asmeni.

Suzanna pavērsa talvadibas ierīci uz alas pusi un nospieda pogu. Signāls caur pavasārā gaisu aiztraucas pie sprāgstvielām, ko viņa iepriekšejā nakti bija ievietojusi klintis. Sprādziens nebūs tik spēcīgs, lai piesaistītu uzmanību sešus kilometrus attālaja

Vartbergā, bet vairāk nekā pietiekams, lai kalna iekšiene visu sagrautu.

Un viņa atbrīvotos no traucēkļa.

Zeme salīgojas. Griesti sabruka. Knolls pūlējas noturēties kā­jās.

Tagad viņš saprata. Tas bija lamatas.

Viņš pagriežas un metās skriet uz ieejas pusi. No klintīm gā­zās akmeņu un smacējošu putekļu lavīnas. Uzreiz pietrūka elpas. Viņam viena roka bija lukturis, otrā duncis. Aši ielicis dunci ka­bata, viņš izrāva kreklu no biksēm un ar tīro apakšmalu aizse­dza muti un degunu.

Vel viena akmeņu lavīna.

Ceļu uz ieejas pusi aizsedza biezs putekļu mākonis, talak to aizsprostoja klinšu bluķi. Uz turieni doties vairs nebija iespejams.

Viņš atkal pagriežas un metas preteja virziena, cerēdams, ka labirintam ir vel kada izeja. Cik labi, ka viņa lukturis vel darbo­jas! Reičela Katlere nekur nebija redzama, bet tas nebija svarīgi. Klinšu bluķi bija viņam aiztaupījuši pulēs.

Viņš steidzas dziļāk kalna iekšiene, pa galveno šahtas eju, gārām vietai, kur pēdējoreiz redzēja stavam Reičelu. Sprādziena epi­centrs laikam bija palicis viņam aiz muguras, sienas un griesti joprojām bija stabili, taču viss kalns tagad vibrēja.

Aiz muguras atkal nodimdēja krītoši akmeņi. Tagad tiešam bija atlicis tikai viens ceļš. Viņš apstājas, lai orientētos. Sākotnējā ieeja viņam aiz muguras bija vērsta uz austrumiem. Tātad pretī bija rietumi. Kreisais atzars laikam veda uz dienvidiem, labais uz ziemeļiem. Bet ko var zināt? Bija jāvirzās piesardzīgi. Bez liekiem pagriezieniem. Šeit atri var apmaldīties, un viņš nepavisam negribeja klīst pa pazemi, līdz dabūs galu no bada un slāpēm.

Noņēmis no sejas krekla malu, viņš ievilka plaušas gaisu. Pu­lējas atcerēties visu, ko zina par šahtam. Tajas vienmer ir vairā­kas ieejas un izejas. Tas bija nepieciešamas kaut vai tikai tuneļu dziļuma un daudzuma dēļ. Taču kārā laika nacisti lielāko daļu šo ieeju noslēdza, lai padarītu drošākās savas slēptuvēs. Viņš ce­roja, ka šī nebūs viena no tadam šahtam. Gaiss bija laba zīme. Tas nebija tik sasmacis ka dziļāk šahtas dzīles.

Viņš pacēla roku. No kreisas puses atzārā plūda viegla vēja pūsmiņa. Vai riskēt? Vel daži lieki pagriezieni, un viņš nekad vairs neatradis ceļu atpakaļ. Aklaja tumsa nebija nekādu atskai­tes punktu, un savu pašreizējo atrašanas vietu viņš zinaja, tikai pateicoties galvenās ejas austrumu rietumu virzienam. Taču pec paris neuzmanīgiem pagriezieniem viņš atri vien var pazaudēt šo centrālo asi.

Ko darīt?

Viņš devās pa kreisi.

Piecdesmit metrus talak tunelis atkal sazarojas. Viņš pacēla ro­ku. Vēja pūsmiņas nebija. Viņš atcerējās, ka bija reiz lasījis kaln­rači ierīko glabšanas ceļus visus viena virziena. Viens kreisais pa­grieziens nozīmēja, ka arī turpmāk visu laiku jāgriežas pa kreisi, līdz tiks ārā. Kas viņam atlika? Doties pa kreisi.

Vēl divi sazarojumi. Divi kreisie pagriezieni.

Priekšā pārādijas gaismas atblazma. Tikko manāma. Bet cerīga. Viņš steidzas uz priekšu un nogriezās ap stūri.

Simt metru attalumā spīdēja spoža dienas gaisma.