19

18:34

Pola sirds satraukti dauzījās, kad Reičela pacēla skatienu no teva atvadu vēstules, asarām plūstot no skumjajam zaļajam acīm. Sāpes pletās plašuma. Viņš nevareja skaidri pateikt, kur ir robeža starp viņas un viņa sērām.

Viņš rakstīja tik skaisti, Reičela noteica.

Pols piekrita.

Viņš labi iemācījās angļu valodu, daudz lasīja. Zinaja par divdabju teicieniem un savrupinatajiem papildinātājiem vairak neka es. Man šķiet, ka viņš tik neveikli runāja tīši, lai kaut kā tu­rētos pie savam saknēm. Nabaga tētis!

Viņas kastaņbrunie mati bija saņemti zirgaste. Viņa nebija uzkrāsojusies un bija uzvilkusi tikai baltu frotē rītakleitu uz flaneļa naktskrekla. Beidzot visi beru viesi bija atstajuši maju. Bērni bija savās istabās, saguruši no šīsdienas pārdzīvojumiem. Lusija skraidīja pa ēdamistabu.

Vai tu izlasīji visas šis vēstules? jautāja Reičela.

Viņš pamāja ar galvu.

Kad aizbraucu no bankas, devos atpakaļ uz tava teva maju n 11 savācu pārējos materialus.

Viņi sedeja Reičelas ēdamistaba. Kādreizējā kopīgajā ēdamislaba. Uz galda bija izliktas abas mapes ar rakstiem par Dzintara istabu, Vacijas karte, USA Today, testaments, visas vēstulēs un at­vadu vēstulē Reičelai. Pols pastastija viņai, ko un kur atradis. Viņš pastāstīja arī par viņas teva lielo interesi par rakstu USA Today un viņa jautajumiem par Veilendu Makoju.

Tētis kaut ko par to skatijas CNN, kad es atstaju bērnus pie viņa. Es atceros šo vardu. Viņa gurdi atslīga krēsla. Kāpēc ta mape bija iebāzta ledusskapi? Tētis nekad ta nedarīja. Kas notiek, Pol?

Nezinu. Taču Karols acīmredzot interesejas par Dzintara is­tabu. Viņš norādīja uz atvadu vēstuli. Ko viņš gribēja teikt ar 10 Faetontu un Heliadu asarām?

Mīts, ko māte mēdza lasīt man, kad es biju maza. Faetonts bija saules dieva Hēlija mirstīgais dēls. Man ļoti patika šis stāsts. Petis aizravas ar mitoloģiju. Viņš teica, ka šadas fantāzijas palī­dzēja viņam pārciest Mauthauzenu. Viņa pārcilaja izgriezumus un kserokopijas, dažos ielūkojās vērīgāk. Viņš domāja, ka ir vai­nīgs tavu vecāku un visu parejo cilvēku navē lidmašīnas sprādzienā. Es nesaprotu.

Pols arī ne. Un šī doma viņam nelika mieru jau divas stundas.

Vai tad tavi vecāki nebija devušies uz Itāliju muzeja darīša­nas?

Visa valde devās uz turieni. Viņu uzdevums bija atvest Italijas muzeju aizdotus mākslās darbus.

Tētis laikam domāja, ka tur bija kada saistība.

Pols atcerējas vēl kādus vārdus no Borjas vēstulēs. Man neva­jadzēja lugt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas.

Ka to saprast atkal?

Vai tu negribi uzzināt, kas notika? Reičela pēkšņi iejautā­jas jau skaļaka balsi.

Šis tonis Polam nepatika jau agrāk un arī šoreiz negāja pie sirds.

To es neesmu teicis. Tikai ir jau pagajuši deviņi gadi, un kaut ko noskaidrot butu gandrīz neiespējami. Ak dievs, Reičela, toreiz pat neatrada līķus!

Pol, tavi vecāki varbūt ir noslepkavoti, bet tu neko negribi darīt?

Uzstājīgā un spītīga. Kā teica Karols? Abas šis īpašības manto­jusi no matēs. Tas tiesa.

-Arī to es neteicu. Tikai neko praktisku darīt nav iespējams.

Mes vārām sameklēt Danu Čapajevu.

-Ko?

Čapajevu. Varbūt viņš vel ir dzīvs. Viņa pārāudzijas uz sutitaja adresi, kas norādīta uz aploksnēm. Kelheimu taču no­teikti nebūs grūti atrast.

Tā ir Vacijas dienvidos. Bavarija. Es to atradu kartē.

Tu jau paskatījies?

Nebija grūti ieraudzīt. Karols bija to apvilcis.

Reičela atlocīja karti un palūkojās pati.

Tētis rakstīja, ka viņi kaut ko zinaja par Dzintara istabu, bet ta arī paši nedevās to pārbaudīt. Varbūt Čapajevs varēs mums to pateikt?

Pols nespeja noticēt tam, ko dzirdēja.

Vai izlasīji, ko tevs tev lūdza? Likt miera Dzintara istabu. Viņš nepavisam nevēlējās, lai tu mekletu Čapajevu.

Varbūt Čapajevs zina ko vairāk par to, kas notika ar taviem vecākiem.

Reičela, es esmu jurists, nevis starptautisks detektīvs.

Labi. Tad iesim ar to visu uz policiju. Lai viņi papēta.

Šis ir daudz prātīgāks ieteikums neka iepriekšējais. Taču I vdas ir pārāk vecas.

Reičelas sejā ievilkās skarba grimase.

Ceru, ka Marla un Brents nebūs mantojuši tavu vienaldzību. Man labak patiktu, ja viņi gribētu noskaidrot, kas noticis, ja mes u tevi uzsprāgtu lidmašīna.

Viņa gan zinaja, ka vissāpīgāk iedzelt. Ši bija viena no īpašī­ba m, ko viņš sava bijušaja sieva necieta visvairak.

Vai izlasīji šos rakstus? viņš noprasīja. Daudzi cilvēki gājuši boja, meklējot Dzintara istabu. Varbūt mani vecāki ari. Var­būt ne. Bet viens ir skaidrs tavs tēvs negribēja, lai tu tur iesais­ties. Un tas nemaz nav tavs lauciņš. Tavas zinašanas par mākslu n niecīgas.

Tapat ka tava drosme.

Viņš cieši ieskatījās Reičelas acis, iekoda mele un centās būt saprotošs. Viņa šorīt apglabaja savu tēvu. Tomēr galva nemitīgi dunēja un atbalsojās viens vienīgs vārds.

Maita.

Dziļi ievilcis elpu, viņš klusi atbildēja:

Tavs otrs ieteikums ir daudz sapratigaks. Varbūt tiešām uzlu esim to visu policijai. Viņš bridi klusēja. Es saprotu, ka tu juties. Taču Karola nāve bija negadījums, Reičela.

Nelaime ir tada, Pol, ka tad, ja tomēr tā nebija, mans tevs jā­pieskaita upuru sārākstam kopā ar taviem vecākiem. Viņa uz­meta Polam draudīgu skatienu. Tādus viņš jau agrak bija redzēļis pārak bieži. Vel joprojām gribi rīkoties prātīgi?

Загрузка...