Dzintara istaba

10

Knolls sekoja Monikai cauri pils pirmājam slavam uz kolek­ciju zaļi. Ta aizņēma lielāko ziemeļrietumu torņa daļu un bija iedalīta publiskaja telpa, kur Felners izradīja savus sabiedrībai zināmākos un likumīgi iegūtos mākslās darbus, un slepenaja tel­pa, kur drīkstēja ieiet tikai viņš pats, Monika un Knolls.

Viņi iegāja publiskaja zale, un Monika aizslēdza aiz viņiem smagas koka durvis. Izgaismotas vitrīnas, pilnas ar dažadiem vēr­tīgiem mākslās darbiem, staveja ka kareivju ierinda miera staja. Sienas rotāja gleznas un gobeleni. Griestus freskas, kuras bija attēlots Mozus, dodot cilvēkiem savus likumus, Bābeles torņa celt­niecība un Septuagint4 tulkošana.

Felnera privatais kabinets atradas pie ziemeļu sienas. Viņi iegāja, un Monika aizsoļoja pa parketa grīdu pie veselas rindas ozol­koka gramalu plauktu ar masīviem baroka zeltījumiem. Viņš zinaja, ka visi sējumi tajos ir īsti bibliogrāfiski retumi. Felners mī­lēja gramatas. Viņa senākais un vertigakais īpašums bija devītā gadsimta Beda Venerabilisa5 darbs. Knollam pirms dažiem ga­diem laimējas atrast senu grāmatu krājumu kada Francijas drau­dzes mācītājmuižā, un svētais tevs labprat bija ar mieru no tam šķirties pret nelielu atlīdzību viņam pašam un baznīcai.

Monika izņēma no žaketes kabatas melnu talvadibas pulti un nospieda pogu. Vidējais grāmatu plaukts sāka lēni griezties ap savu asi. Aiz ta pavērās skals uz spoži apgaismotu telpu. Fran­cis Felners slavēja gārās bezlogu telpas vidu galerija, kas bija viltīgi paslēpta divu plašu zāļu savienojuma vieta. Šo arhitekto­nisko maskēšanos veicināja arī augstie griesti un pils garena for­ma. Biezas akmens sienas bija skaņas necaurlaidīgas, bet gaisu pievadīja īpaša ventilācijas iekārtā.

Ari šeit zigzagveidā bija izvietotas vitrīnas, katra apgaismota ar rūpīgi novietotam halogēna spuldzēm. Knolls laviereja starp vitrīnām, pa ceļam ievērodams dažus no saviem ieguvumiem. Nefrita skulptūra, ko viņš nozaga no kadas privatkolekcijas Mek­sika. Nepatikšanas viņam par to nedraudēja, jo iepriekšējais īpaš­nieks pats bija to nozadzis no Džalapas pilsētas muzeja. Vairakas senas afrikaņu, eskimosu un japaņu figūriņas atrastas kada dzīvokli Beļģija. Kārā laupījums, kas tika uzskatīts par sen zudu­šu. Visvairak viņš lepojas ar Gogēna skulpturu vitrīnā pa kreisi šo apbrīnojami smalko mākslās darbu viņš bija nocēlis kadam /aglim Parīzē.

Pie sienam rotājās gleznas. Pikaso pašportrets. Koredžo "Svēta ģimene". Botičelli "Florences dama". Vermjena "Maksimiliana I portrets".

Visi oriģināli, kas tika uzskatīti par zudušiem uz visiem lai­kiem.

Talako sienu klaja divas milzīgas Gobelēna6 tekstilijas, kārā laika Hermana Gēringa nolaupītas, pirms divdesmit gadiem at­gūtas no kada šķietama īpašnieka un vel joprojām Austrijas vārāsiestāžu izmisīgi meklētas.

Felners stāvēja pie stikla vitrīnas, kura atradas tnspadsmita gadsimta mozaīka pavesta Aleksandra IV portrets. Knolls zinaja, ka tas ir viens no vecā vīra iemīļotākajiem dārgumiem. Blakus zem speciālā stikla kupola staveja Faberže sērkociņu kastīte. Ma­za halogēna spuldzīte apgaismoja zemeņsarto emalju. Felners acīmredzot bija kārbiņu nospodrinājis. Knolls zinaja, ka darba dē­vējam patīk pašam savam rokam sagatavot katru mākslās darbu ievietošanai kolekcijā, šadi nodrošinoties pret ziņkārīgām sveši­nieku acīm.

Felners bija vanagam līdzīgs kalsns virs ar grumbainu seju be­tona krasa un apmēram tikpat iejutigu dvēseli. Skatiens aiz bril­lēm metala rāmjos bija aizdomu pilns. Knolls bieži iedomājas, ka savulaik droši vien viņa acis rotājās cerību pilns ideālisms. Taču tagad Felnera seja bija bala ka jau vecam vīram, tuvojoties astoņ­desmit gadu slieksnim, viņš bija izveidojis žurnālu, avīžu, televī­zijas un radio impēriju, bet, sasniedzot multimiljardiera statusu, zaudējis interesi par naudas pelnīšanu. Viņa konkurences deg­sme pieversas citai svešām acīm apsleptakai jomai. Darījumiem, kur cilvēki ar lielu naudu un dzelzs nerviem varēja gut milzīgus panākumus.

Felners paķēra no kolekcijas vitrīnas laikrakstu International Daili/ Neivfi un nikni savicinaja to.

Vai vari paskaidrot, kapec tas bija vajadzīgs? Viņa čerksto­ša balss bija neskaitāmo izsmēķēto cigarešu sabeigta.

Knolls zinaja, ka šis ir viens no Felnera korporācijai piedero­šajiem laikrakstiem un viņa kabineta datora katru dienu pienāk ziņas no visas pasaules. Bagata itāliešu rūpnieka nave, protams, piesaistīja veca vira interesei. Raksts pirmās lappuses apakša vēs­tīja:

Pjetro Kaproni (58 gadi), firmas Due Mori dibinātājs, vakar at­rasts savā muižā Itālijas ziemeļos ar nāvējošu naža dūriena brūci krūtīs. Tāpat nodurta atrasta arī 27 gadus vecā Karmela Terza, kuras dzīvesvieta, kā liecina nozieguma vietā atrastie dokumenti, bijusi

Venēcija. Policija konstatējusi ielaušanās pēdas uz pirmā stāva dur­vīm, bet līdz šim nav atklāta kādu vērtību pazušana no villas. Kapro­ni bija aizgājis no aktīvas darbības firmā Due Morikonglomerātā, ko pats bija izveidojis par vienu no Itālijas nozīmīgākajiem vilnas un keramikas ražošanas uzņēmumiem. Viņš joprojām bija viens no lielākajiem akcionāriem un konsultantiem, un viņa nāve ir smags zaudējums uzņēmumam.

Felners partrauca lasīt.

Mes jau iepriekš esam par to runājuši. Es tevi brīdināju alMaj savas dīvainas izpriecas brīvajam laikam.

Tas bija nepieciešams, Felnera kungs.

Nogalināt nekad nav nepieciešams, ja prot darīt savu darbu ka pienākas.

Knolls pārāudzijas uz Moniku, kas vēroja viņu sarunu ar ne­slēptu uzjautrinājumu.

Kaproni kungs mani iztraucēja. Viņš jau bija mani gaidījis. Mans iepriekšējais apmeklējums bija izraisījis viņa aizdomas, bet, ja atceraties, es toreiz devos pie viņa, paklausot jūsu uzstājīgājam ieteikumam.

Felners, šķiet, uzreiz saprata viņa domu. Veca vira seja atmaiga. Knolls labi pazina savu darba deveju.

Kaproni kungs nevēlējās atdot kārbiņu bez cīņas. Es rīkojos atbilstoši, jo nospriedu, ka jūs velalies iegūt šo mākslas darbu jeb­kura gadījuma. Citas izejas nebija, ka vien doties projām tukšam rokam un riskēt ar atmaskošanu.

Viņš nepiedavāja iespēju aiziet? Galu gala viņš taču nevareja ziņot policijai.

Knolls nosprieda, ka labak būs samelot, neka teikt patiesību.

Tas itālietis gribēja mani nošaut. Viņš bija bruņots.

Felners iebilda:

Avīzē par to nekas nav teikts.

-Tas arī pierada, ka presei nevar ticēt, Knolls smaidīdams atbildēja.

Un kas bija ar to mauku? noprasīja Monika. Viņa arī bija bruņota?

Knolls pagriežas pret viņu.

Nezināju, ka tu esi tik līdzjūtīga pret strādājošām sievietēm. Es nešaubos, ka viņa apzinājās risku, saistoties ar tādu vīrieti ka Kaproni.

Monika pienāca tuvāk.

Tu viņu izdrāzi?

Protams.

Viņas acis iekvēlojās dusmas. Taču viņa neko neteica. Šada greizsirdība bija gandrīz tikpat uzjautrinoša, cik negaidīta. Fel­ners viņus partrauca, ka vienmēr samiernieciski.

Kristian, tu dabūji sērkociņu kārbiņu. Par to esmu tev patei­cīgs. Taču slepkavošana tikai lieki piesaista uzmanību. Tas mums nepavisam nav vajadzīgs. Ja nu pēc spermas nosaka tavu DNS?

Vienīga atrodama sperma piederēja itālietim. Manēja nonaca viņas kuņģi.

Un ka ar pirkstu nospiedumiem?

Man rokas bija cimdi.

Fs redzu, ka tu esi piesardzīgs. Paldies tev par to. Taču es es­mu tikai vecs virs, kas vēlas atstat savai meitai visu uzkrāto mantī­bu. Negribu, lai kāds no mums nonāktu cietumā. Vai saprati?

Felners šķita paliesi aizkaitinats. Viņi jau iepriekš bija par to runājuši, un Knolls tiešam negribēja apbedinat darba devēju. Ve­cais virs pret viņu izturējās labi, dāsni alveleja savu daļu no rū­pīgi uzkratajam bagalibam. Daudzējādā ziņā viņš bija Knollam gandrīz ka tevs daudz labaks par Jakobu Knollu. Taču Monika gan nepavisam nebija ka masa.

Viņš ievēroja sievietes skatienu. Šis runas par seksu un navi bija nenoliedzami uzbudinošas. Droši vien velak viņa atnāks uz Knolla istabu.

Ko uzzināji Sanktpēterburgā? Felners beidzot jautaja.

Viņš pastastija par atsaucēm uz Jantarnaja kornmta un pārādī­ja arhīva nozagtās papīra lapas.

Interesanti, ka krievi vel joprojām mekle ziņas par Dzintara istabu. Taču šis Karols borja jeb Yxo ir kaut kas jauns.

Auss? Felners labi zinaja krievu valodu. Savads vārds.

Knolls pamāja ar galvu.

Fs domāju, ka ir vērts aizlidot uz. Atlantu. Varbūt tas Yxo vel ir dzīvs. Varbūt viņš zina, kur ir Čapajevs. Tas bija vienīgais, kuru es pirms pieciem gadiem neatradu.

Manuprāt, arī atsauce uz Loringu ir daudzsološa, piebil­da Felners. Tu jau otro reizi atrodi viņa vardu. Acīmredzot pa­domju valdība interesējas par Loringa darbibam.

Knolls zināja šo attiecību vēsturi. Loringu ģimene bija Austrum­eiropas tērauda un ieroču tirgus noteicēji. F.rnsts 1 orings bija Fel­nera galvenais sāncensis kolekcionēšanā. Viņš bija čehs, Jozefa Lo­ringa dels, kopš jaunības uzaudzināts lepnības un pārākumā gārā. l apai ka Pjetro Kaproni, viņš bija pieradis vienmēr panakt savu.

Jozefs bija apņēmīgs virs. Diemžēl Ernsts nav mantojis teva raksturu. Es brīnos par viņu, ieminejas Felners. Kaut kas viņā man allaž krīt uz nerviem ta kaitinoša sirsnība, ko es, viņaprat, it ka pieņemu. Vecais virs pieversas meitai. Ko teiksi, Liebling7 ? Vai Kristiānām jālido uz Ameriku?

Monikas seja sastinga. Šādos brīžos viņa visvairak līdzinājās tēvam. Neizdibināmā. Piesardzīga. Noslēgta, bez šaubam, pie­nāks laiks, kad tevs varēs ar viņu lepoties.

Es gribu Dzintara istabu.

Es arī gribu tev to sagādāt, l.iehling. Es to meklēju jau četr­desmit gadus, bet viss veltīgi. Nekas nav atrodams. Nespēju sa­prast, ka daudzas tonnas Dzintara var ta vienkārši izgaist. Fel­ners pievērsās Knollam. Kristian, lido uz Atlantu. Samekle Karolu Borju Ausi. Noskaidro, ko viņš zina.

-Jus saprotat, ka tad, ja šis Borja ir miris, mums vairs nav no­rāžu. Es izskatīju Krievijas arhīvus. Noderīga informācija ir tikai Sa nkt pēterburga.

Felners pamāja ar galvu.

Sanktpeterburgas arhīva darbinieks noteikti spiego kāda la­ba. Viņš atkal visu laiku mani uzmanīja. Tapec arī es paturēju tas lapas.

Pareizi darīji. Fs zinu, ka mes ar I.oringu neesam vienīgie, kas mekle Dzintara istabu. Kristian, kas tas butu par atradumu! Par to gandrīz vai gribētos pavēstīt visai pasaulei.

Ciandriz. Bet Krievijas valdība prasītu to atpakaļ, un, ja ista­ba tiktu atrasta Vācijā, tad vācu vārāsiestades to noteikti konfis­cētu. Tas butu lielisks trumpis strīda par padomju armijas izlau­pīto vācu dārgumu atgušanu.

Tapec mums ir ta jaatrod, secinaja Felners.

Knolls cieši pārāudzījās viņa.

Nemaz nerunājot par prēmiju, ko jūs solījāt.

Vecais virs iesmejas.

Pareizi, Kristian. Fs to neesmu aizmirsis.

Prēmiju, tevs?

Desmit miljonus eiro. To es apsolīju jau pirms daudziem ga­diem.

Es an turēšu šo solījumu, apgalvoja Monika.

Un ka vēl, nodomāja Knolls.

Felners atkapas no vitrīnas.

Ernsts Eorings, bez šaubām, mekle Dzintara istabu. Varbūt tieši viņš algo to sausiņu Sanktpeterburgas arhīva. Tādā gadīju­ma viņš zina par Borju. Tāpēc labak nekavesimies, Kristian. Mums jabut soli priekša.

Tads ir mans nodoms.

Vai vari tikt gala ar Suzannu? vecais virs noprasīja ar viltī­gu smaidu kalsnaja seja. Viņa medz but agresīva.

Knolls pamanīja, ka Monika neslepti sabo/as, dzirdot šo var­du. Suzanna Dancere stradāja Frnsta Loringa laba. Ši izcili izglilota, ar nelokāmu un nepieciešamības gadījuma pat nāvējošu ap­ņēmību apveltīta sieviete tikai pirms diviem mēnešiem joņoja Knollam pa pedam Francijas dienvidrietumos, meklējot divus dārgakmeņiem rotātus deviņpadsmitā gadsimta krievu kazu vai­nagus. Tie arī bija "skaistais laupījums", ko zagji bija paslēpuši pirms daudziem gadu desmitiem. Sacīkstes uzvarēja Dancere, kas atrada vainagus pie kadas vecas sievietes Pirenejos blakus Spanijas robežai. Viņas virs pec kārā bija atņēmis tos kadam nacistu kolaboracionistam. Dancere ciņa par vērtīgo ieguvumu izradīja lielu neatlaidību, un šadu īpašību Knolls apbrīnoja.

Neko citu es no viņas negaidītu, viņš atbildēja.

Felners pastiepa roku.

Veiksmīgas medības, Kristian.

Viņš satvēra pasniegto plaukstu, tad pagriezās un devas pro­jām uz talakas sienas pusi. Grāmatplaukts otra akmens sienas puse atkal atvirzijas nost, un siena paveras izeja.

Un ziņo man par visu! Monika sauca viņam nopakaļ.