Suzanna Dancere vēroja notiekošo pa logu un dzirdēja krakšķi, kad Knolls parlauza veca vira kaklu. Viņa redzēja, kā sirmgalvja ķermenis ļengani saļimst, bet galva paliek sagriezusies nedabiska leņķi.
Tad Knolls pagrūda līķi talak un iespēra tam pa krūtīm.
Viņa nonāca Knollam uz pedam šorīt pec atlidošanas no Pragas uz Atlantu. Līdz šim visa viņa riciba bija labi paredzama, un viņa atrada Knollu, kad tas bija devies izlūkošanas brauciena. Katrs nopietns mākslās darbu meklētājs vispirms izpēta apkartni, lai zinātu, vai tur neslēpjas kadas lamatas.
Un Knolla meistarība bija nenoliedzama.
Candrīz visu dienu viņš palika sava viesnīcas numura pilsētas centra, un Suzanna sekoja viņam pirmāja borjas apmeklējuma. Taču pec tam viņš neatgriežas viesnīcā, bet gaidīja mašīna trīs kvartalu attaluma un vēlāk, kad satumsa, atgriezās veca vira māja. Viņa vēroja, ka Knolls ielavas pa sētas puses durvīm, kas acīmredzot nebija aizslēgtas, ja jau atveras, nospiežot rokturi.
Acīmredzot večuks atteicas sadarboties. Knolls bija slavens ar savu atro dabu. Viņš nosvieda borju pa kapnem tikpat nevērīgi ka papīru papīrgroza un pec tam ar neviltotu prieku parlauza viņam kaklu. Suzanna cienīja sava sancenša spējas un zinaja par piedurkne paslēpto dunci un gatavību bez vilcināšanas likt to lieta.
Taču arī viņai netrūka savu talantu.
Knolls piecelās un pārāudzijas apkart.
No viņas slēptuvēs viss bija labi saskatams. Melnais treniņtērps un melna cepurīte uz. gaišajiem matiem palīdzēja viņai saplūst ar nakts tumsu. Istaba aiz loga viesistaba bija tumša.
Vai Knolls nojauta viņas klātbūtni?
Viņa pietupās zem palodzes augstajos akmeņozolu krūmos, kas apņēma maju, uzmanīdamas no asajam lapam. Nakts bija silta. Zem cepures piegulošas malas uz pieres izspiedās sviedri. Viņa piesardzīgi atkal izslējās un redzēja, ka Knolls pazūd augša pa kapnem. Pec sešām minūtēm viņš atgriežas, tukšam rokam, atkal nogludinājis žaketi, sakartojis kaklasaiti. Viņa vēroja, ka Knolls noliecas, parbauda borjas pulsu, tad dodas uz. mājas sētas pusi. Pec dažam sekundem viņa dzirdēja, kā durvis atveras un aizveras.
Viņa nogaidīja vel desmit minūtes, tad aizlavījas uz mājas sētas pusi. Ar cimdotam rokam nospieda rokturi un iegāja pa durvīm. Gaisa vēdīja antiseptisku līdzekļu un vecuma dvaka. Izgājusi caur virtuvi, viņa devas uz priekšnamu.
Ēdamistabā viņai priekša pēkšņi izskrēja kaķis. Suzanna apstajas, sirdij pārbīli sitoties, un nolamāja nejauko radījumu.
Ievilkusi elpu, viņa iegāja darbistaba.
Tas iekārtojums nebija mainījies kopš viņas iepriekšeja apmeklējuma pirms trim gadiem. Tas pats vecais, sagrabējušais dīvāns, sienas pulkstenis ar dzeguzi un Kembridžas dzelzs lampas. Toreiz viņu ieinteresēja litogrāfijas pie sienām. Viņai ienaca prata, v.ii kada no tam nevarētu but oriģināls. Taču, apskatot tuvāk, izrādījās, ka visas ir kopijas. Viņa bija ielauzusies māja kadu vakaru pec borjas aiziešanas, taču nebija atradusi neko citu ka tikai dažus žurnālu un avīžu rakstus, kas vēstīja par [Dzintara istabu. Neka vērtīga. Ja arī Karols borja kaut ko zinaja par Dzintara istabu, tad viņš to noteikti nebija pierakstījis vai arī neglabaja šo intormaciju sava māja.
Pagajusi gārām uz grīdas gulošajam līķim, viņa uzkāpa augšslava. Atri ieskatoties bibliotēka, viņa atklaja tikai to, ka borja acīmredzot nesen lasījis dažus materialus par Dzintara istabu. Vairaki avīžraksti bija izmētāti uz. brūnā krēsla, ko viņa atcerējās no iepriekšējās reizes.
Viņa atkal uzmanīgi nokapa lejā.
Sirmgalvis gulēja ar seju uz leju. Viņa parbaudija pulsu. Neka.
Tas labi.
Knolls bija viņai aiztaupījis pulēs.