Dzintara istaba

37

Stoda, 12:45

Knolls nosvieda gulta ceļasomu un aplūkoja šauro viesnīcas istabiņu. "Kristinenhofas" piecus stāvus augsta fasāde bija ap­darināta ar koku, interjers izstaroja viesmīlību un vēsturēs noska­ņu. Viņš ar nodomu bija izvēlējies numuru trešajā stava ar skatu uz ielu, nevis dārgākos un lepnākos apartamentus dārza puse. Viņam nebija svarīga greznība, bet gan tikai atrašanas vieta tie­ši pretī viesnīcai "Gārni", kur Veilends Makojs ar savu ekspedī­ciju bija aizņēmis visu ceturto stāvu.

Par Makoja izrakumiem Knolls bija uzzinājis pilsētas tūrisma birojā no pakalpīga darbinieka. Tas pavēstīja ari, ka nākamāja diena pilsēta ieradīsies investoru grupa. Tiem rezervēti numuri viesnīca "Gārni" un arī divās citas.

Biznesam tas nāk par labu, nopriecājās tūrisma biroja aģents. Knollam arī tas bija pa prātam. Puh vislabak var paslēpties.

Atvilcis adas ceļasomas rāvējslēdzēju, viņš izvilka elektrisko skuvekli.

Vakar bija grūta diena. Dancere viņu pārspēja viltība. Varbūt liesi šobrīd viņa ļauna prieka stasta Ernstam Loringam, ka ievili­nājusi Knollu šahta. Bet kapec vajadzēja viņu nogalināt? Viņu sāncensībā līdz šim nekad nebija nonākusi līdz tadam galejibam. Kapec likmes ta ceļas? Kas bija tik svarīgs, lai butu jāmirst Daņam Čapajevam, viņam un Reičelai Katlerei? Dzintara istaba? Var­būt. Bija jāpapēta vairak, un to viņš gatavojas darīt, kad būs ticis gala ar šo nelielo ārpuskārtās darbiņu.

Viņš mierīgi un nesteidzīgi atbrauca uz ziemeļiem, no Fusenes uz Stodu. Nebija nekur jasteidzas. Minhenes avīzēs bija rak­stīts par vakardienas sprādzienu Harca kalnu šahta un arī par Reičelas Katleres izglabšanos. Knolla vārds nebija pieminets, tikai tas, ka vel joprojām tiek meklēts nezināms baltais vīrietis, bet glābēji vairs necer viņu atrast. Reičela noteikti pastastīja vārāsiestādēm par viņu, un policisti noskaidroja, ka viņš atstāja "Zel­ta kroni" ar savām un Reičelas mantam. Tomēr viņa vārds netiek minēts. Interesanti. Policijas viltība? Iespejams. Bet viņu tas ne­uztrauca. Viņš nekādu noziegumu nebija izdarījis. Kapec lai po­licija viņu mekletu? Viņi droši vien tikai nodomāja, ka Knolls vien­kārši pārbijās līdz nāvei un gribēja ātrāk tikt projām no turienes. Nokļūstot tik tuvu nāvei, katrs nobītos ne pa jokam. Reičela Kat­lere palika dzīva, noteikti jau bija ceļa uz Ameriku, un Vacijas pie­dzīvojumi drīz būs kļuvuši par netīkamam atminam. Viņa atgrie­zīsies sava lielpilsētas tiesneses dzīve. Un viņas teva aizraušanas ar Dzintara istabu aizies kapa viņam līdzi.

Knolls no rīta bija nomazgajies duša, bet nebija noskuvies, un tagad seja un kakls niezēja un bija raupji ka smilšpapīrs. Tomēr viņš vēl mirkli aizkavējās un sameklēja ceļasomas dziļuma pisto­li. Viegli parvilka ar pirkstiem par gludo, blāvo ieroča virsmu, tad satvēra pistoli plaukstā un uzlika pirkstu uz mēlītes. Ierocis svē­ra ne vairāk par trīsdesmit piecām uncēm, ta bija Ernsta Loringa davana viens no jaunajiem CZ-75B modeļiem.

Liku palielināt aptveri līdz piecpadsmit lodēm, Lorings stastija, pasniedzot viņam ieroci. Nekāds birokrātu nieks des­mit šāvieniem. Tāpēc tas ir identisks musu sākotnējām modelim. Es atcerējos tavu piezīmi, ka tev nepatika rūpnīcas modifikācijā ar desmit šāvieniem. Liku arī piemontēt drošinātāju pie karkasa un pielāgot ta, lai pistoli varētu nēsāt līdzi uzvilktā un bloķētā stāvokli, ka tu ieteici. Tagad šāds pārveidojums ir visiem mūsu modeļiem.

Loringa Čehijas rupnicas bija lielākie mazo šaujamieroču ra­žošanas uzņēmumi Austrumeiropa, un to kvalitate bija leģendā­rā. To ražojumi saka brīvi nonākt Rietumu tirgu tikai pirms da­žiem gadiem, kad augstie tarifi un importa ierobežojumi tika atcelti kā dzelzs priekškars. Par laimi, Felners atļāva viņam patu­rēt šo ieroci, un viņš bija šefam par to pateicīgs.

Es liku stobra gala iegriezt vītni klusinātājām, paskaidroja Lorings. Tieši tads pats ierocis ir arī Suzannai. Es nodomāju, ka jūs abi pratīsiet novērtēt šo ironiju. Lai varētu spēlēt pec vienā­diem noteikumiem.

Knolls pieskruveja klusinātāju īsa stobra gala un ielika ieroci jaunu aptveri ar lodēm.

ļa. Viņam šī ironija ļoti patika.

Nometis pistoli uz gultas, viņš paņēma skuvekli. Pa ceļam uz vannasistabu viņš uz mirkli apstajas pie istabas vienīgā loga. Tie­ši pretī bija "Gārni" ieeja, ko rotaja akmens kolonnas abas puses masivajām durvīm. Fasādes puses numuru logi rindojas sešos stā­vos. Viņš bija uzzinājis, ka "Gārni" ir visdārgākā viesnīca šaja pilsētā. Acīmredzot Veilendam Makojam patīk grezna dzīve. Viņš bija noskaidrojis arī to, ka "Gārni" ir liels restorāns un konferen­ču zale, un laikam ekspedīcijas grupai šadas ērtības bija nepie­ciešamas. "Kristinenhofas" darbinieki esot atviegloti uzelpojuši, ka viņiem nebūs jarupejas par tik lielu viesu grupu ar augstam prasībām. Par to Knolls varēja tikai pasmaidīt. Kapitalisms tik ļoti atšķiras no Eiropas sociālismā. Amerika viesnīcnieki plestos sava starpa par tādiem klientiem.

Viņš raudzijas ārā caur melnajiem kaltas dzelzs režģiem, kas sargāja logu. Pēcpusdienas debesis bija pelekas un apmakušas, no ziemeļiem šurp slīdēja biezi melni mākoņi. Viņš bija dzirdējis, ka ekspedīcijas dalībnieki pārāsti atgriežas viesnīca ap sešiem. Tad viņš dosies izlūkos, ēdis vakariņas "Gārni" restorānā un cen­tīsies kaut ko uzzināt no sarunam pie galdiņiem.

Viņš pārāudzijas lejup uz ielu. Vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Pēkšņi viņa skatiens pievērsās kādai sievietei. Viņa sprau­cas caur burzmu gajeju iela. Gaiši mati. Glīta seja. Ikdienas drē­bēs. Uz labā pleca ādas soma.

Suzanna Dancere.

Nenomaskejusies. Pastaigājas atklatiba.

Burvīgi.

Viņš nosvieda skuvekli uz gultas, paķēra pistoli, ielika to mak­stī pie pleca siksnas zem jakas un metās ārā pa durvīm.

Suzannu parņema dīvaina sajuta. Viņa apstajas un pārāudzi­jas atpakaļ. Iela bija ļaužu pārpilnā, pusdienotaju puļi devas ietureties. Stoda bija rosīga pilsētiņa. Ka viņa bija uzzinājusi, apmē­ram piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Senākā pilsētas daļa bija izpletusies visos virzienos, veseli kvartali daudzstavu namu ar koka vai ķieģeļu fasādēm. Dažas mājas nepārprotami bija vecas, bet lielākā daļa sena stila atdarinajumi, uzceltas piecdesmita­jos un sešdesmitajos gados, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā sabombardēto ēku vietā. Celtnieki bija pastradajuši godam, mājas bija rotātās ar bagatigiem reljefiem rotājumiem, lielam statujam un bareljefiem. Izskatījās, it kā viss būtu īpaši noformēts foto­grafēšanai.

Augstu virs galvas debesis slejas Sāpju Dievmātes abatija. Si milzīgā celtne bija uzbūvēta piecpadsmitaja gadsimta par godu

Jaunavas Marijas palīdzībai, lai uzvarētu kadā vieteja kaujā. Ba­roka stila eka slejas uz klints kraujas virs Stodas un duļķainas Ederas upes, acīmredzot simbolizējot seno laiku cilvēku drosmi un dižciltīgo varu.

Viņa pārāudzījās uz augšu.

Augstā abatijas eka šķita tiecamies uz priekšu, nedaudz ielie­coties uz iekšu, tās divi dzeltenie torņi bija savienoti ar balkonu, kas bija vērsts tieši uz rietumiem. Viņa iztēlojas laikus, kad muki un prelati no šī lepna skatu punkta vēroja savus valdījumus. "Die­va cietoksnis" šadi kāds viduslaiku hroniku autors bija nosau­cis šo abatiju. fasādes apdare mijas dzintarkrasas un balti mura akmeņi, ko vainagoja rūsas pārklāts dakstiņu jumts. Cik jauka sa­kritība. Dzintars. Varbūt ta ir likteņa zīme. Un, ja viņa ticētu vel kaut kam citam, ne tikai sev, tad varbūt ņemtu to verā. Bet pašlaik vienīgais, kam viņa pieversa uzmanību, bija sajuta, ka viņu kāds novēro.

Protams, Veilends Makojs izraisīja interesi. Varbūt tas arī ir iemesls. Šeit bija vel kāds. Mekleja. Vēroja. Bet kur? Visapkārt viņai šauras ieliņas abas pusēs bija simtiem logu vairaku stāvu augstumā. Bruģētājās ielas drūzmējas pārāk daudz seju, lai visas izpētītu. Varbūt sekotājs ir maskējies. Varbūt kāds lūkojas no abati­jas balkona simt metru augstuma. Pusdienlaika saule viņa varēja sazīmēt sīkus siluetus, acīmredzot tūristus, kas bauda lielisku skatu.

Vienalga.

Viņa pagriezās un iegāja viesnīca "Gārni".

Piegājusi pie reģistratūras letes, Suzanna vāciski uzrunāja klerku:

Man jaatstaj ziņa Alfrēdam (irumeram.

Protams. Klerks pastūma uz viņas pusi bloknotu.

Viņa uzrakstija: "Es būšu Svēta Gerharda baznīca 22:00. Nāciet. Margarete." Viņa salocīja zīmīti.

Es gādāšu, lai Herr Doktor Grumers to saņem, apsolīja klerks.

Suzanna pasmaidīja un pasniedza viņam desmit eiro par pū­lēm.

Stāvēdams "Kristinenhofas" vestibila, Knolls uzmanīgi pavē­ra plānos aizkarus, lai redzetu ielu. Viņš redzēja, kā Suzanna I )ancere nepilnu simt pedu attalumā pēkšņi apstajas un sak rau­dzīties apkart.

Vai viņa nojauta Knolla klātbūtni?

Viņa bija gudra. Ar labu intuīciju. Knollam vienmer bija pati­cis Junga novērojums, ka senie filosofi salīdzinājuši katru sievieti ar Ievu, Helenu, Sofiju vai Mariju atbilstoši impulsīvam, emoci­onālām, intelektuālam vai morālām raksturam. Dancerei noteikti piemita kaut kas no pirmājam trim, tikai morāles gan viņa nebija ne kripatas. Viņai piemita vēl kāda īpašība Dancere bija bīsta­ma. Taču tagad viņa droši vien bija zaudējusi modrību, domadama, ka Knolls ir aprakts pazemē zem klinšu bluķu lavīnas četr­desmit kilometru attāluma. Cerams, ka Francis Felners būs pavēstījis Loringam par sava aģenta bezvēsts prombūtni, un ar šo viltību Knolls būs ieguvis laiku, lai noskaidrotu, kas īsti no­tiek. Un vēl svarīgak ieguvis laiku, lai izlemtu, ka noslēgt rē­ķinus ar pievilcīgo pretinieci.

Ko viņa šeit meklēja, kapec grozījās apkart gaišā dienas laika viesnīcā "Gārni"? Ta butu pārāk liela sakritība, ja viņa pavisam nejauši butu nokļuvusi Stodā, Veilenda Makoja ekspedīcijas vie­ta, turklāt arī viesnīca, kur viņš ar savu grupu bija apmeties. Vai viņai ekspedīcijas grupa bija kāds spiegs? Tas nebutu nekāds brī­nums. Viņš pats daudzkart bija algojis spiegus, lai Felners pir­mais varētu tikt pie atradumiem. Piedzīvojumu meklētāji pārāsti ļoti labprat vēlējas pec iespējas atrak pārdot vismaz daļu ieguvu­ma melnajā tirgū, jo visi atradumi tik un tā oficiāli ir uzskatami par pazudušiem. Šādi viņi sev aiztaupīja liekus sarežģījumus ar valdības iestādēm un iespējamas konfiskācijas. Vācieši bija bēdī­gi slaveni ar savu niķi atņemt mekletajiem pašus labākos šahtu atradumus. Deklarēšanas noteikumi bija stingri, un parkapejiem draudēja bargi sodi. Bet vienmer varēja pajauties uz to, ka alkatī­ba ņems virsroku, un Knolls bija iegādājies dažus lieliskus māk­slās darbus Felnera privatajai kolekcijai tieši no šādiem alkatīgiem dārgumu medniekiem.

Saka 1it sīks lietutiņš. Uz ielas parādijas lietussargi. Taluma nodunēja pērkons. Dancere atkal iznaca no viesnīcas. Viņš atkapas no loga. Cerams, ka viņa nenāks pāri ielai un iekša "Kristinenhofa". Šaurajā vestibilā nebija, kur paslepties.

Viņš atviegloti uzelpoja, kad sieviete bezrūpīgi uzcēla jakas ap­kakli un aizsoļoja atpakaļ pa ielu. Knolls pieskreja pie durvīm un piesardzīgi palūkojas ārā. Dancere iegāja kadā cita viesnīca taja paša ielā tas nosaukums uz plāksnītes bija "GEBLERS", un fasāde bija rotata ar seniem, gadsimtu gaita salikušiem smagnejiem baļķiem. Viņš bija tai pagajis gārām ceļa uz "Kristinenhofu". La­bi, ka viņa apmetusies tur. Ērti, tuvumā. Viņš atgriežas savas vies­nīcas vestibila un turpinaja lūkoties pa logu, cenzdamies neradīt aizdomas nedaudzajos viesos, kas grozījās turpat. Pagāja piec­padsmit minūtes, bet Dancere neparādijas.

Viņš pasmaidīja.

Viss apstiprinas.

Viņa apmetusies tur.