Dzintara istaba

52

Ceturtdiena, 22. maijs, 8:50

Knolls atstāja auto meža, kādu puskilometru no šosejas. Mel­no Peugeot viņš vakar bija noīrējis Nirnbergas autonomā. Nakti viņš bija pavadījis skaista čehu ciematiņa dažus kilometrus uz rietumiem. Viņš labi izgulējās, zinadams, ka nakamajā dienā un naktī vajadzēs daudz speķa. Ieturejis vieglas brokastis neliela ka­fejnīcā, viņš uzreiz devās projām, lai neviens nepagutu viņu ievē­rot. Loringam noteikti šaja Bohemijas nostūri bija savi spiegi.

Ši apvidus ģeogrāfiju viņš pazina labi. Pašlaik viņš pat jau at­radas uz Loringa zemes, jo senie dzimtas īpašumi pletās jūdzēm tālu uz visam pusēm. Pils atradās uz šo zemju ziemeļrietumu stū­ra pusi, biezu dižskabaržu, bērzu un papeļu mežu ieloka. Šumavas reģions Čehijas dienvidrietumos bija svarīgs kokmateriālu ieguves avots, bet Loringiem nekad nebija bijusi vajadzība pār­dot kokus no saviem īpašumiem.

Izņēmis no bagāžnieka mugursomu, viņš saka gājienu uz zie­meļiem. Pēc divdesmit minūtēm pārādijas Lukovas pils. Cietok­šņa mūri bija uzbūvēti uz klinšaina kalna augstu virs koku ga­lotnēm, nepilna kilometra attaluma. Uz rietumiem vijas duļķaina Orlikas upīte. No sava novērošanas punkta viņš labi varēja sa­skatīt abas pils kompleksa ieejas austrumu vārtus ar galveno piebraucamo ceļu un rietumu vārtus, kas bija paredzeti tikai kal­potajiem un preču piegādei.

Pils izskatījās tiešam iespaidīgi. Aiz taisnstūra formas mūriem pret debesim slejās dažada augstuma torņi un ēkas. Viņš labi pār­zina ja arī pils iekārtojumu. Apakšējos stāvos atradas galvenokart lepnas zāles un izsmalcināti greznas publiskas telpas, bet augstakos stāvus pildīja neskaitamas guļamistabas un dzīvojamas tel­pas. Kaut kur šis plašās un sarežģītas okas labirintu dziļumos slepas privātās kolekcijas telpas, līdzīgas ka Felneram un septi­ņiem pārējiem kluba biedriem. Pats grutakais uzdevums būs at­rast tās un izgudrot, ka tikt iekša. Viņam bija tīri laba nojausma, kur šis telpas varētu but. To viņš bija secinājis pec pils arhitektū­ras kadas kluba tikšanas laika, tomēr būs arī japamekle. Un atri. Pirms pienāks rīts.

Monikas dota atļauja ielauzties Loringa nama nebija nekāds pārsteigums. Viņa bija gatava uz visu, lai pārņemtu vadību. Fel­ners pret Knollu izturējās labi, bet Monikas laika viņam klāsies vēl labak. Vecais virs nedzīvos mūžīgi. Un, lai gan žēl būs viņu zaudēt, Monikas piedāvātās priekšrocības būs fantastiskas. Viņa bija stipra, tomēr viegli ievainojama. Knolls bija pārliecināts, ka spes pakļaut šo sievieti. Un līdz ar to viņš iegūs arī varu par vi­ņas mantoto bagatibu. Protams, tā būs bīstama spele, bet šādu ris­ku bija vērts uzņemties. Viņam izdevīgi bija arī tas, ka Monika nespēja mīlēt. Jo viņš arī bija tāds pats. Viņi abi lieliski saderēja kopā, iekāre un vārāskare viņus saistīs uz visiem laikiem.

Noņēmis no pleciem mugursomu, viņš samekleja binokli. Dro­ši paslēpies bieza papeļu audze, Knolls nopētīja pils mūrus visa garuma. Pils siluets izceļas uz zilo debesu fona. Viņš pārāudzijas uz austrumiem. Uz asfaltēta ceļa pārādijas divi automobiļi, kas virzījās augšup pa stāvo nogāzi.

Policijas auto.

Interesanti.

Suzanna nolika uz porcelānā šķīvja svaigi ceptu kaneļmaizīti un apzieda to ar aveņu ievārījumu. Viņa apsēdas pie gārā ēdam­galda, kur Lorings jau bija iekārtojies preteja galā. Si bija viena no pils mazakajām edamzalem, paredzeta ģimenes maltītēm. Pie vienas no alabastra sienām slejas ozolkoka skapji, pilni ar rene­sanses laika kausiem. Pie citas sienas mirdzēja Bohemijas pus­dārgakmeņi, kas rotaja zeltītu Čehijas svēto ikonu rāmjus. Suzan­na ar Loringu brokastoja divata, kā vienmer, kad viņa bija mājās.

Pragas avīzē ir sensacionala ziņa par sprādzienu, teica I ,orings. Viņš salocīja avīzi un nolika to uz galda. Bet nekādi pie­ņemu mi nav izteikti. Tikai pavēstīti fakti, ka lidmašīna eksplodē­ja drīz pec pacelšanas, un visi pasažieri un apkalpe gāja boja. Vardi nav nosaukti ne Felnera, ne Monikas, ne pilotu.

Suzanna iemalkoja kafiju.

Man žēl Felnera kunga. Viņš bija cienījams cilvēks. Bet prieks, ka tikām vaļa no Monikas. Viņa mums visiem varētu nodarīt daudz posta. Viņas pārdrošā rīcība sagadatu nepatikšanas vi­siem.

Droši vien tev taisnība, drahā.

Viņa ar baudu nokoda siltas maizītes kumosu.

Varbūt tagad slepkavošanai būs pielikts punkts?

Es ļoti ceru.

Šis darba pienākums man nemaz nepatīk.

Par to es nešaubos.

Vai manam tēvam tas patika?

Lorings izbrīna raudzījās viņa.

Kāpēc tev tas ienāca prata?

Vakarnakt es domāju par viņu. Viņš vienmer bija tik mīļš pret mani. Fs nevarēju pat iedomāties, ka viņš ir spējīgs uz ko tadu.

Meitiņ, tavs tevs darīja to, kas bija nepieciešams. Tapat ka tu tagad. Tu esi tik līdzīga viņam. Viņš lepotos ar tevi.

Bet viņa pati gan šobrīd nemaz nejuta lepnumu. Viņa noslep­kavoja Čapajevu un visus pārējos. Vai šo upuru tēli mūžīgi vajas viņu atmiņās? Viņa baidijas, ka tā varētu būt. Un vai viņai kād­reiz būs bērni? Agrāk viņai šķita, ka nākotne tiem atradīsies vie­ta. Bet pec vakardienas nākotnes plānos būs jaizdārā izmaiņas. Tagad paveras bezgalīgas un satraucošas iespējas. Žēl, protams, ka mērķu sasniegšanai tika upurētas cilvēku dzīvības, taču viņa nedrīkstēja kavēties bēdīgas pārdomās. Tagad vairs ne. Bija laiks doties tālāk, un pie velna visas sirdsapziņas mokas.

Pārādijas sulainis, pa teraco grīdu pienāca pie galda un ap­stajas. Lorings pacēla skatienu.

Kungs, atbraukuši policisti un veļas runāt ar jums.

Suzanna pārāudzijas uz savu darba deveju un pasmaidīja.

Esmu tev parāda simt kronas.

Vakar vakārā, braucot no lidostas, viņš bija ar Suzannu sade­rējis, ka policija ieradīsies pilī pirms desmitiem no rīta. Tagad bija deviņi un četrdesmit minūtes.

-Aicini viņus iekša, Lorings teica sulainim.

Pēc brīža ēdamzālē enerģiski iesoļoja četri policisti formastēr­pos.

Pan Loring, ierunājās viņu komandieris. Kāds prieks re­dzēt jūs sveiku un veselu. Tik briesmīga traģēdija piemekleja jūsu lidmašīnu.

Lorings pieceļas no galda un devas pretī policistiem.

Mes visi esam satriekti. Felnera kungs ar meitu vakar vakārā viesojas pie mums. Abi piloti stradaja pie manis daudzus gadus. Viņu ģimenes dzīvo tepat, manos īpašumos. Es gatavojos apcie­mot viņu atraitnes. Briesmīga traģēdija!

-Atvainojiet par traucējumu. Bet mums jāuzdod jums daži jau­ta jumi. Un tieši kapec tas varēja notikt?

Lorings pārāustīja plecus.

Grūti pateikt. Mani uzņēmumi gan ziņoja, ka dažu pedejo nedēļu laika saņemti vairāki draudi. Viens no maniem ražošanas koncerniem gatavojas izvērst darbību Vidējos Austrumos. Tur mes esam kļuvuši par publisku diskusiju objektu. Acīmredzot zvanī­tāji lika saprast, ka nevēlas musu korporatīvo klātbūtni viņu val­sti. Mes ziņojām par šiem draudiem Šauda Ārābijai, un es varu tikai pieņemt, ka tiem var but kada saistība ar notikušo. Neko ci­tu nevaru pateikt. Es tiešam nebiju iedomājies, ka man ir tik nikni ienaidnieki.

Vai jums ir kāda informācijā par šiem draudu zvaniem?

Lorings pamāja ar galvu.

Mans personiskais sekretārs zina visu par tiem. Es devu vi­ņam rīkojumus šodien but Prāgā un gatavam iztaujāšanai.

Policijas vadība lika man pateikt jums, ka mes noteikti atra­dīsim vainīgos. Bet pagaidam vai, jūsuprāt, jums ir pietiekami droši uzturēties šeit bez apsardzes?

Šie muri ir pat ļoti droši, un visi darbinieki ir brīdināti ieve­rot modrību. Te man nekas nedraud.

Labi, pan Loring. Lūdzu, atcerieties mēs būsim jūsu rīcībā, ja tas būs nepieciešams.

Paldies. Un nododiet manu pateicību savai vadībai.

Policisti aizgāja. Lorings atgriežas pie galda.

Ko teiksi?

Neredzu iemeslu neticet taviem vārdiem. Palīdzes arī tavas pazīšanas Tieslietu ministrija.

Es vēlāk piezvanīšu, pateikšos par šo apmeklējumu un ap­liecināšu pilnīgu gatavību sadarboties.

Tev jāpiezvana visiem kluba biedriem. Patiesās sēras.

Pareizi. Tūlīt pie tā ķeršos.

* * *

Pols sēdēja pie iMtid Rover stūres, Reičela viņam blakus, Ma­kojs aizmugure. Dūšīgais vīrs klusēja gandrīz visu ceļu uz aus­trumiem no Stodas. Viņi pa automaģistrali bija atbraukuši līdz Nirnbergai, bet pec tam pa divjoslu šosejām šķērsojuši Vacijas ro­bežu, nokļūstot Čehijas dienvidrietumos.

Ainava kļuva arvien kalnainaka un mežainaka, ielejas pletās labības lauki un ezeri. Pirms braukšanas pētot karti, lai noteiktu taisnāko ceļu uz austrumiem, Pols pamanīja šī reģiona lielāko pil­sētu Česke Budejovice un atcerējās CNN ziņu par vietējo alus šķir­ni Budvar, kas plašak pazīstama ar vācisko nosaukumu Budweiser. Amerikāņu uzņēmums ar šadu nosaukumu vēlējās nopirkt savu "vārdabrali", bet pilsetnieki nelokāmi atteicas no piedāvā­tājiem miljoniem, lepni atgadinot, ka viņi darījuši alu jau gadsim­tiem ilgi pirms Amerikas valsts izveidošanas.

Čehija ceļš veda caur vairakam gleznainam viduslaiku pilsē­tiņām, ko rotaja lepna pils vai cietoksnis ar bieziem akmens mū­riem. Izpalīdzīgs veikalnieks palīdzēja atrast pareizo ceļu, un īsi pirms pulksten diviem Reičela pamanīja Lukovas pili.

Aristokrātiskais cietoksnis bija lepni iekārtojies uz skarbam klintīm virs bieziem mežiem. Divi daudzsturaini un trīs noapaļo­ti torņi slejas augstu par ārējo muru aizkaru, ko rotaja spoži sikrūšu logi un tumšas šaujamlukas. Peleki balto siluetu apņēma mura logu ailes un pusapaļi bastioni, visapkart slejās skursteņi. Vieglaja pēcpusdienas vēja plivinājās karogs sarkanā, balta un zi­la krasa. Divas platas joslas un trīsstūris. Pols saprata, ka tas ir Čehijas valsts ģerbonis.

Ta vien šķiet, ka tūlīt pa vārtiem zirgu mugurās izauļos bru­ņinieki spožās bruņas, ieminējās Reičela.

Tas vecais blēdis gan labi iekārtojies, brīnījās Makojs. Man tas Lorings jau sak patikt.

Pols vadīja Rover augšup pa stāvu ceļu uz vārtiem, kas laikam bija pils galvena ieeja. Milzīgas ozolkoka vērtnes ar dzelzs apka­lumiem bija atvērtas, un aiz tām bija redzams bruģēts pagalms. Gar eku sienam dobes ziedeja rožu krūmi un košas pavasārā pu­ķes. Pols apturēja auto, un viņi izkāpa. Turpat līdzas bija novie­toti metāliski pelēks Porsche un kremkrasas Mercedes.

Braucamie arī tam vellam lepni, secinaja Makojs.

Ka jums šķiet, kuras ir galvenas ieejas durvis? apjautajas Pols.

No pagalma uz vairakam pils ekam veda sešas dažadas dur­vis. Pols apstajas un bridi nopētīja senlaicīgos logus, grieztos frontonus un bagātīgiem griezumiem rotāto koka apdari. Interesants gotikas un baroka arhitektūras apvienojums, viņš nodomāja dro­ši vien tas liecina par ieilgušu celtniecību un dažādas gaumes ietekmēm.

Makojs norādīja un paziņoja:

Es teiktu, ka tas durvis.

Arkveida ozolkoka durvis apņēma kalta akmens pīlāri, frontona centru rotāja sarežģīts iekalts ģerbonis. Makojs piegāja un uznbinaja ar nospodrināto metala klauvekli. Sulainis atvēra durvis, un Makojs pieklājīgi paskaidroja, kas viņi ir un kapec ieradušies. Pēc piecām minūtēm viņi jau sēdēja greznā zālē. Pie sienam bija brie­žu un mežacuku galvas un briežu ragi. Milzīgā granīta kamīna rūk­dama kuras uguns, gareno telpu maigi apgaismoja lustras ar vit­rāžu stikliem. Apgleznotos griestus balstīja masīvas koka kolonnas, bet pie sienam lepojas dažas lielas eļļas gleznas. Pols nopētīja tas. Divi Rubensa darbi, viens Direra, viens van Deika darbs. Aug­stais muzejs daudz ko atdotu, ja varētu izradīt kaut vienu no tiem.

Pa divviru durvīm klusi ienāca aptuveni astoņdesmit gadus vecs virs. Viņš bija gārā auguma, blāvi sirmiem matiem, zodu un kaklu sedza paplukuši kazbardiņa. Viņa seja bija glīta, bet nepau­da tik bagātiem un ietekmīgiem ļaudīm raksturīgo valdonību. Var­būt, nodomāja Pols, viņš tīši izvēlējies šadu masku, kas noslēpa visas emocijas.

Labdien. Es esmu Ernsts Lorings. Pārāsti es nepieņemu ne­aicinātus apmekletajus, sevišķi tādus, kuri tik vienkārši ņem un iebrauc pa vārtiem, bet kalpotājs man pastastīja par jūsu ieraša­nas mērķi, un jāatzīst, ka tas mani ieintriģeja. Vecais vīrs runaja laba angļu valodā.

Makojs nosauca savu vardu, pastiepa roku, un Lorings to pa­spieda.

Priecājos beidzot ar jums iepazīties. Esmu lasījis par jums jau gadiem ilgi.

Lorings pasmaidīja. Smaids šķita patiess un saprotošs.

Nevajag ticēt visam, ko citi raksta vai stāsta. Jaatzīst, ka žur­nālisti mēdz iztēlot mani daudz interesantāku neka esmu īstenī­bā.

Pols paspēra soli uz priekšu un nosauca savu un Reičelas vārdu.

Priecājos ar jums iepazīties, atbildēja Lorings. Vai apsē­dīsimies? Liku atnest nelielas uzkodas.

Viņi visi apsēdas neogotikas stila klubkrēslos un uz divana pretī kamīnam. Lorings pievērsās Makojam.

Kalpotājs pieminēja izrakumus Vācijā. Šķiet, nesen es kaut ko par tiem lasīju. Tads darbs noteikti prasa visu jūsu uzmanību. Kapec jūs esat šeit, nevis tur?

Tapec, ka tur nav ne vella, ko atrast.

Loringa seja pārādijas izbrīns, nekas vairak. Makojs pastāstīja namatēvam par izrakumiem, par trim kravas mašmam, pieciem lī­ķiem un burtiem smiltis. Viņš pārādīja Loringam Alfrēda Grumera uzņemtas fotogrāfijās un vel vienu, kas tika uzņemta vakar, kad Pols bija pievilcis klat pārējos burtus, izveidojot vardu LORINGS.

Vai vārāt kaut ka izskaidrot, kāpēc tas nošautais puisis uzskribeleja smiltis jūsu vardu? jautāja Makojs.

Nav nekādu pierādījumu, kas tas ir mans vārds. Ka jau tei­cāt, tas ir tikai jūsu pieņēmums.

Pols sēdēja klusēdams, labprāt atstajis iniciatīvu Makoja ro­kas, un vēroja čehu bagatnieka reakciju. arī Reičela vērtējoši rau­dzījās uz veco viru, un viņas sejas izteiksme bija gandrīz tada pati ka tiesas zale, vērojot zvērinātos un mēģinot saprast, kam viņi īsti tic.

Taču, piebilda Lorings, varu saprast, kāpēc jums tas ienaca prata. Sākotnējie trīs burti ir diezgan zīmīgi.

Makojs cieši ieskatījās Loringam acis.

Pan Loring, ļaujiet man pariet pie galvena. Tajā pazemes za­le bija Dzintara istaba, un, manuprāt, tur bijāt iegriezies arī jūs vai jūsu tēvs. Kas zina, vai paneļi vel ir pie jums? Bet man šķiet, ka kādreiz tie bija gan.

Pat ja šada bagatiba būtu pie manis, kāpēc lai es to jums atklati atzītu?

Protams, ne. Bet varbūt jūs nevēlētos, lai es visu šo informā­ciju nododu presei. Es pārākstīju vairakus līgumus ar ziņu aģenturam visā pasaulē. Izrakumi ir pilnīga izgāšanas, bet šis stāsts ir īsts dinamīts, kas varbūt ļautu man atgūt vismaz daļu zaudē­tas investoru naudas. Man šķiet, ka krievus tas ļoti interesētu. Cik esmu dzirdējis, viņi spej but visai… teiksim… neatlaidīgi savu zu­dušo dārgumu atgūšana?

Un jūs domājāt, ka es bušu ar mieru maksāt jums par klusē­šanu?

Pols nespeja noticēt savam ausīm. Šantāža? Viņam pat prata nebija ienācis, ka Makojs brauca uz Čehiju izspiest no Loringa naudu. arī Reičela šķita tikpat pārsteigtā.

Uzgaidiet, Makoj! Reičela pacēla balsi. Par izspiešanu jūs mums neko neteicat.

Pols piebalsoja:

Tur mes negribam iesaistīties.

Makoju tas nespeja samulsināt.

Jums abiem japieturas pie programmas. Šurp braucot es vi­su apdomāju. Šis kundziņš netaisas vest mus ekskursija uz Dzintara istabu, pat ja ta ir pie viņa. Bet Grumers ir miris. Vēl pieci līķi guļ pazeme Stoda. jūsu tevs, abi jūsu vecāki, Čapajevs visi mi­ruši. Līķu kaudzes mētājās visapkart. Viņš uzmeta niknu ska­tienu Loringam. Bet šis glumais maitasgabals zina daudz vai­rāk, neka ir ar mieru atzīt.

Vecā vira deniņos saka pulsēt asinsvads.

Pan Makoj, cik neiedomājama nekaunība no viesa puses! jūs ierodaties manā māja un apsūdzat mani slepkavība un zādzībā? Viņa balss bija stingra, bet mierīga.

Es neesmu jūs apsūdzējis. Bet jūs zināt vairak, neka gribat teikt. Jūsu vārds jau gadiem ilgi tiek visur pieminēts saistība ar Dzintara istabu.

Baumas.

Rafals Doļinskis, paziņoja Makojs.

Lorings neatbildeja.

Viņš bija poļu žurnālists, kas pirms trim gadiem vērsās pie jums. Viņš aizsūtīja jums raksta uzmetumu, pie kura tobrīd stradaja. Jauks puisis. Tiešam patīkams. Ļoti neatlaidīgs. Pēc dažam nedeļam uzspraga šahta. Vai atceraties?

Es par to neko nezinu.

Šahta, netālu no tas, kuru tiesnesei Katlerei bija izdevība ap­lūkot no iekšpuses. Varbūt pat taja paša.

Par to sprādzienu es lasīju pirms dažam dienam. Taču līdz pat šim brīdim nebiju iedomājies, ka tur var but kāda saistība.

Vai ne? nosmejas Makojs. Man šķiet, ka avīžniekiem šis pieņemums ļoti patiks. Loring, padomajiet par to. Tas viss ož pec lieliskas sensācijas. Starptautisks magnats, zuduši dārgumi, na­cisti, slepkavības. Nemaz nerunājot par vāciešiem. Ja jūs atradat dzintaru viņu valsts teritorijā, viņi arī gribēs to atpakaļ. Būs par ko pastīvēties ar krieviem.

Pols vairs nespēja klusēt.

Loringa kungs, es veļos, lai jūs zinātu, ka mēs ar Reičelu ne­ko nezinājām par šādiem nodomiem, kad norunājām braukt šurp. Musu mērķis ir uzzināt ko vairak par Dzintara istabu, lai apmie­rinātu ziņkāri, ko izraisīja Reičelas tevs. Un neko vairak. Es esmu jurists, Reičela tiesnese. Mēs neparko nekļutu par šantažas līdz­dalībniekiem.

Nav nekādas vajadzības skaidrot, atbildēja Lorings. Viņš pievērsās Makojam. Varbūt jums taisnība. Spriedelējumi var kļūt bīstami. Mes dzīvojam pasaulē, kura uztvere ir daudz svarīgaka par īstenību. Es uztveršu jūsu uzstājību dnzak kā nodrošināju­mā veidu, nevis šantāžu.

Veca vira plānas lupas savilkas smaidā.

Uztveriet ka gribat. Man tikai vajag naudu. Man ir nopietni sarežģījumi ar skaidras naudas plusmu un jāsniedz paskaidroju­mi veselam bārām cilvēku. Klusēšanas ccna pieaug ar katru bridi.

Reičelas seja saspringa. Pols juta, ka viņa tūlīt zaudēs saval­dību. Viņai Makojs nepatika jau no paša sakuma. Viņai šķita aiz­domīga Makoja bravūrīga izturēšanās, un viņa šaubijas, vai va­jadzētu iesaistīties viņa darījumos. Pols varēja izteloties Reičelas vārdus tu esi vainīgs, ka mes tik nelāgi iepināmies, tev tagad jadabū mus ārā.

Vai drīkstu kaut ko ierosināt? apjautajas Lorings.

Lūdzu, atbildēja Pols, cerēdams uz veselā saprata uzvaru.

Man vajadzētu mazliet apdomat šo situāciju. jūs taču nedo­mājāt braukt to gaisa gabalu atpakaļ uz Stodu? Palieciet pa nakti. Ieturēsim vakariņas un parunāsim velak.

Tas butu lieliski, Makojs steidzīgi piekrita. Mēs jau bijām nolēmuši kaut kur meklet naktsmājas.

-Jauki, likšu kalpotajiem ienest jūsu mantas.