Dzintara istaba

51

Suzanna apsēdās atsevišķi no Monikas, Felnera un Loringa. Viņai labak patika vērot no malas, ļaujot darba dēvējam izbaudīt šo triumfa mirkli. Sulainis tikko bija pasniedzis kafiju, brendiju un kuku.

Es vienmēr brīnījos, kurā pusē Jozefs īsti ir, ierunājās Fel­ners. Viņš apbrīnojami viegli parcieta karu.

Tevs ienīda nacistus, atbildēja Lorings. Viņš nodeva to rīcībā savas tēraudlietuves un rūpnīcas, taču izmantoja izdevī­bu, lai kaltu neizturīgu metālu, izgatavotu lodes, kuras rūsēja, vai šautenes, kuras nepanesa aukstumu. Ta bija bīstama spele na­cisti fanātiski pieprasīja augstu kvalitati, bet tēvam palīdzēja vi­ņa labas attiecības ar Kohu. Viņu reti pratina ja. Viņš zinaja, ka vācieši zaudēs karu, un paredzeja, ka Austrumeiropu pārņems Padomju Savienība, tāpēc slepus visu laiku sadarbojās ar pa­domju izlūkdienestiem.

Tas gan man neienāca prata, atzina Felners.

Lorings pamāja ar galvu.

Tēvs bija bohemijas patriots. Viņš tikai darbojas ar savām metodem. Pec kārā komunisti bija viņam pateicīgi. Tiem bija vaja­dzīga viņa palīdzība, tāpēc tie lika viņu mierā. Es varēju šīs la­bas attiecības turpināt. Ši ģimene ir cieši sadarbojusies ar visiem Čehoslovākijas režīmiem kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piek­tā gada. Par padomju varu manam tēvam bija taisnība. Un varu piebilst Hitleram ari.

Ka to saprast? jautāja Monika.

Lorings salika kopa abu roku pirkstus.

Hitlers visu laiku bija pārliecināts, ka amerikāņi un briti pie­vienosies viņam kārā pret Staļinu. Padomju Savienība bija Vaci­jas īstais ienaidnieks, un viņš domāja, ka tapat ir arī Čērčilam un Ruzveltam. Tapec viņš paslēpa tik daudz naudas un mākslās dar­bu. Viņš gatavojās to visu atkal celt dienas gaismā, kad sabiedro­tie pievienosies viņam, lai kopīgiem speķiem uzvarētu PSRS. Tas, protams, bija neprāts, bet vēsturē liecina, ka daudzi viņa pareģo­jumi piepildījās. Kad Padomju Savienība tūkstoš deviņsimt četr­desmit astotajā gada uzsāka Berlīnes blokādi, Amerika, Anglija un Vacija nekavejoties apvienojas pret PSRS.

Visiem bija bail no Staļina, piebilda Felners. Vel vairāk neka no I litlera. Viņš noslepkavoja sešdesmit miljonus cilvēku, bet Llitlers desmit. Kad viņš tūkstoš deviņsimt piecdesmit treša­jā gada nomira, visi atviegloti uzelpoja.

Pēc brīža Lorings iejautājās:

Kristiāns droši vien jums ziņoja par Stodas ala atrastajiem skeletiem?

Felners pamāja ar galvu.

-Tiebija izrakumu strādnieki, ārzemnieki, kas nolīgti Ēģiptē. Toreiz ta bija milzīga šahta, un tikai ārēja ieeja bija aizspridzinata. Tēvs to atrada, atbrīvoja ieeju un izņēma sadrupušos paneļus. Pēc tam viņš atkal aizsprostoja ieeju, atstajot līķus iekšā.

-Jozefs viņus nogalinaja?

Pats savām rokam. Kad viņi bija aizmiguši.

Un kopš ta laika jūs turpināt slepkavot cilvēkus, secināja Monika.

Lorings pārāudzijas uz viņu.

Mūsu aģenti gādaja, lai noslēpums paliek drošība. Jāatzīst, ka mus parsteidza meklētāju neatlaidība un apņēmība. Daudziem Dzintara paneļu atrašana bija kļuvusi par apsēstību. Laiku pa lai­kam mes pasviedam kadu viltus noradi, palaidam baumas, lai novirzītu meklētājus pa nepareizam pēdām. Varbūt jūs atceraties rakstu avīze Rabočaja Tribūna pirms dažiem gadiem. Tur bija teikts, ka padomju militārais izlūkdienests atradis paneļus Austrumvācija, netālu no vecas tanku bāzes, kādus divsimt piecdes­mit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Berlīnes.

Man ir tas raksts, teica Felners.

Tikai dezinformācijā. Suzanna "nopludinaja" ziņas vajadzī­gajiem cilvēkiem. Mes cerējām, ka vairākums cilvēku klausīs ve­selajam sapratam un pārtrauks meklejumus.

Felners pašūpoja galvu.

Pārāk vērtīgi. Pārāk intriģējoši. Kārdinājums ir gandrīz ne­pārvārāms.

To es lieliski saprotu. Es pats bieži mēdzu ieiet taja istaba tikai pasēdēt un paskatīties. Dzintars ir gandrīz dziedniecisks.

Un bezgala vērtīgs, piebilda Monika.

Tieši tā, mana dārgā. Es reiz kaut ko lasīju par kārā laupīju­miem dargakmeņu un dārgmetālu darinājumiem. Autors apgal­voja, ka tie nevareja saglabāties veseli līdz kārā beigām, jo to atse­višķu daļu vērtību summa ir lielāka neka vienotam veselumam. Kāds komentetājs laikam London Times rakstīja, ka līdzīgi va­rot paredzēt arī Dzintara istabas likteni. Viņš secinaja, ka karu pārcietis tikai grāmatas un gleznas tadi darbi, kuru vērtība ga­tava veida ir lielākā neka to materialiem.

Vai arī šo pieņēmumu tu palīdzēji izplatīt? jautāja Felners.

Lorings paņēma no galdiņa kafijas tasi un pasmaidīja.

To autors i/gudroja pats. Bet mes gādājām, lai šis raksts tiek nodrukāts lielas tirāžās.

Un kas tad notika? nesaprata Monika. Kāpēc vajadzēja nogalinat visus tos cilvēkus?

Sakuma mums nebija izvēles. Alfrēds Rode uzraudzīja kas­tu iekraušanu Kenigsberga un zinaja par to galamērķi. Ka īsts muļķis viņš to pateica sievai, tāpēc mans tēvs novāca abus, pirms viņi paguva to pastāstīt krieviem. Tad Staļins jau bija izveidojis izmeklēšanas komisiju. Nacistu viltus pēdas Kēnigsbergas pili krievus it nemaz neaizkaveja. Viņi bija pārliecināti, ka paneļi jo­projām ir veseli, un mekleja tos īsta atriebības kaislē.

Bet Kohs pec kārā palika dzīvs un runaja ar padomju vārāsiestadem, atgadināja Felners.

Tas tiesa. Bet mēs viņam apmaksājām advokātu izdevumus līdz pat viņa nāves dienai. Pēc tam, kad poļi notiesā ja viņu par kārā noziegumiem, no karātavam viņu glaba tikai padomju vārāsiestāžu veto. Viņi domāja, ka Kohs zina, kur ir paslēpta Dzintara istaba. Patiesība Kohs zinaja tikai to, ka kravas auto no Ke­nigsbergas devās uz rietumiem, pēc tam uz dienvidiem. Viņš nezināja neko, kas notika tālāk. Mes viņam ieteicām kārdināt krie­vus ar tukšiem solījumiem atrast paneļus. Tikai sešdesmitajos ga­dos viņi beidzot vienojas par noteikumiem. Viņam apsolīja saglabat dzīvību apmaiņa pret informāciju, bet tad jau pavisam viegli varēja vainot pagajušo laiku. Musdienu Kenigsberga ir pavisam citada neka kārā laikā.

Tātad, apmaksajot Koha advokātus, jūs nodrošinājāt viņa pa­klausību jums. Viņš nedrīkstēja atklāt savu ienākumu avotu, nedz arī izspēlēt trumpja karti, jo tad vairs nebutu cerību, ka krievi tu­rēs solījumu.

Lorings pasmaidīja.

Tieši ta, mans draugs. Šada rīcība mums lava arī saglabāt kontaktu ar vienīgo mums zināmo dzīvo cilvēku, kurš varētu sniegt kadu butisku informāciju par paneļu atrašanas vietu.

Turklāt tādu cilvēku, kuru būtu grūti nogalinat, nepiesaistot lieku uzmanību.

Lorings pamāja ar galvu.

Par laimi, Kohs sadarbojās un neko neizpauda.

Bet parejie? jautāja Monika.

Brīžiem daži piekļuva pārāk tuvu, un bija tiem jāsarīko ne­gadījumi. Reizēm mes metām pie malas piesardzību un vienkārši nogalinajam viņus, sevišķi tad, ja nedrīkstēja kaveties. Tevs sace­rēja pasaciņu par "Dzintara istabas lāstu" un iestāstīja to kādam reportierim. Kā jau tas presei ir raksturīgi Franci, piedod manu nekaunību -, šis muļķības izplātījās atri vien. Laikam izraisīja īstu sensāciju.

Bet Karols Borja un Daņa Čapajevs? jautāja Monika.

Tie abi bija visbīstamākie, bet es to īsti sapratu tikai pavisam nesen. Viņi bija piekļuvuši tuvu patiesībai. Viņi laikam bija kaut kur uzgājuši to pašu informāciju, ko pēc kārā atradam mēs. Nezin kāda iemesla deļ viņi paturēja to pie sevis, sargadami šo noslēpumu. Var­būt tur sava nozīme bija viņu naidam pret padomju sistēmu.

Mes uzzinājām par Borju saistība ar viņa darbu Arkartas ko­misija. Velak viņš emigreja uz ASV un pazuda no skata. arī Ča­pajeva vārds mums bija zināms. Bet viņš paslepas Eiropa. Tā kā nekādus acīmredzamus draudus šie vīri neizraisīja, mes viņiem likām mieru. Taču tikai līdz brīdim, kad iejaucas Kristiāns.

Tagad viņi ir apklusinati uz visiem laikiem, secinaja Mo­nika.

jūs rīkotos tieši tāpat, dārgā.

Suzanna vēroja, ka Monika sabožas, dzirdot šo Loringa piezī­mi. Bet viņam bija taisnība. Šis sievišķis nogalinātu pat miesīgu tēvu, lai aizsargatu savas intereses.

Lorings partrauca klusumu.

Borjas dzīvesvietu mes uzzinājām pirms kādiem septiņiem gadiem un pavisam nejauši. Viņa meita bija precejusies ar kadu

Polu Katleru. Ša Katlera tevs bija mākslās mīļotājs. Vairakus ga­dus Katlers vecākais visa Eiropa vaca ziņas par Dzintara istabu. Viņam kaut ka izdevās sadzīt pēdas cilvēkam, kura radinieks strā­dā ja šeit, musu māja, pie paneļu kopijām. Tagad mēs zinām, ka Čapajevs Borjam paziņoja ši cilvēka vārdu, un Borja lūdza Katle­ru painteresēties. Pirms četriem gadiem ši ziņu ievakšana bija aizgajusi pārak talu, un mes bijām spiesti rīkoties. Tapec uzspraga lidmašīna. Pateicoties Ilalijas policijas paviršībai un dažiem mak­sājumiem īstajam personām, vaina tika uzvelta teroristiem.

Suzannas darbs? apjautājas Monika.

Lorings pamāja ar galvu.

Viņai šaja jomā ir īsts talants.

Vai Sanktpeterburgas arhivārs ir jūsu okšķeris? jautāja Fel­ners.

Protams. Lai kādi nejegas arī padomju laika darboņi nebu­tu, viņiem piemita bīstams pārādums visu pierakstīt. Ir saglabā­jušies miljoniem lappušu arhīvu dokumentu, nav ne jausmas, kas tajos īsti ir, un nav ne mazakas iespējas visus izlasīt. Vienīgais veids, kā nodrošināties pret svarīgu ziņu nonakšanu ziņkārīgo rokās, ir maksat arhivāriem par novērošanu.

Lorings izdzēra kafiju un nolika malā porcelāna tasīti ar apakštasīti. Tad ieskatijas Felneram tieši acis.

Franci, es tev stāstu to visu ka labas gribas apliecinājumu. Diemžel pedeja laika esmu zaudējis kontroli pār situāciju. Suzan­nas mēģinājums nogalinat Kristiānu un viņu vakardienas div­kauja Stoda liecina par to, pie ka var novest šads saasinajums. Tas var piesaistīt nevēlamu uzmanību mums abiem, nemaz neru­nājot par klubu. Es nodomāju ja tu uzzināsi patiesību, mes va­rēsim noslēgt vienošanos. Dzintara istaba vairs nav jamekle. Man ļoti žēl, ka Kristiānām bija jāpārcieš tadas briesmas. Es zinu, ka Suzanna negribēja to darīt. Viņa rīkojas pec manas pavēlēs, jo es tobrīd uzskatīju, ka tas ir nepieciešams.

Ernst, es arī nožēloju visu, kas noticis. Nemelošu, ka priecā­jos, ka paneļi ir pie tevis. Es tos gribēju sev. Tomēr sirds dziļumos man ir prieks, ka tie ir veseli. Es vienmer baidījos, ka krievi tos atradis. Viņi ka tādi čigāni neprot glabat vērtīgas lietas.

Mes ar tēvu domājām tāpat. Krievi ļava Dzintara paneļiem tiktai sabojaties, ka gandrīz vai jasaka paldies vāciešiem par no­zagšanu. Nevar zināt, kas notiktu, ja Dzintara istabas nākotne bu­tu atstata Staļina vai Hruščova rokas? Komunistiem svangaka bija ieroču ražošana neka kulturas mantojuma saglabāšana.

-Jus piedāvājāt pamieru? jautāja Monika.

Suzanna gandrīz pasmaidīja par ši sievišķa nepacietību. Ak, nabadzīte! Jāaizmirst sapnis par Dzintara istabas atklašanas godu.

Tieši to es vēlos. Lorings pagriezās. Suzanna, vai varu palūgt?

Suzanna piecēlās un devas uz kabineta talako stūri. Tur uz parketa grīdas staveja divas priedes koka kastes. Viņa paņēma tās aiz virvju rokturiem, aiznesa un nolika pie Franča Felnera krēsla.

Abi bronzas trauki, par kuriem tu jau gadiem ilgi jūsmo, paziņoja Lorings.

Suzanna nocēla vienas kastes vaku. Felners izcēla trauku no ciedru skaidām un aplūkoja pret gaismu. Šie trauki bija atgūti no kāda vira Deli, kurš tos nozaga ciemata Indijas dienvidos. Tie bi­ja vieni no Indijas iekarotakajiem zagtajiem mākslās darbiem, bet pēdējos piecus gadus mierīgi glabajās Lukovas pilī.

Suzanna ar Kristiānu cīnījās par tiem uz dzīvību un navi, piebilda Lorings.

Felners pamāja ar galvu.

Vel viena kauja, ko mes zaudējam.

Tagad tie pieder jums. Ka labas gribas apliecinājums no manas puses. Un ka atvainošanās par visu notikušo.

Monika steidzīgi ierunājās.

Atvainojiet, Loringa kungs, bet tagad es pieņemu lēmumus saistībā ar klubu. Seniem bronzas traukiem ir sava pievilcība, bet mani tie tik ļoti neinteresē. Man tomēr jādomā, ka pareizi risināt šo jautajumu. Dzintara istaba jau gadiem ilgi ir viens no iekāroja­mākajiem zudušajiem mākslās darbiem. Vai nevajadzētu pastās­tīt arī parejiem kluba biedriem?

Lorings sārāuca pieri.

Man labak patiktu, ja šis jautajums paliktu tikai mūsu ziņa. Noslēpums ir nosargats tik daudzus gadus, un, jo mazak cilvēku par to zina, jo labāk. Bet šajos apstākļos es pakļaušos jūsu lēmu­mam, darga. Ceru, ka pārējie kluba biedri paturēs šo informāciju slepenībā, tapat kā par visiem citiem ieguvumiem.

Monika atlaidas krēsla un pasmaidīja, acīmredzami apmieri­nātā ar panakto piekapšanos.

Veļos parunāt vel par vienu jautājumu. Tagad Lorings vēr­sās tieši pie Monikas. Tapat kā jums un jūsu tēvam, ar! mums notiks izmaiņas. Es sava testamenta iekļāvu rīkojumus, ka pēc manas nāves Suzanna mantos šo namu, manas kolekcijas un da­lību kluba. Atstāšu viņai arī pietiekami daudz naudas pienacigai visu vajadzību risinašanai.

Suzanna ar prieku vēroja šoka un sarūgtinājumā izteiksmi Mo­nikas seja.

Viņa būs pirmā no visiem aģentiem, kas kļus par kluba biedru. Iespaidīgs sasniegums, vai ne?

Monika un Felners klusēja. Felners šķita iegrimis bronzas trauku apjusmošana. Monika neteica ne vārda.

Felners saudzīgi atlika trauku atpakaļ kaste.

Ernst, es uzskatu, ka šis jautājums ir izsmelts. Žēl, ka konflikts tik briesmīgi saasinajās. Bet tagad es visu saprotu. Domāju, ka es pats šādos apstakļos būtu rīkojies tapat. Suzanna, apsveicu!

Viņa pateicas ar galvas mājienu.

Man vel jāpadomā par paziņošanu kluba biedriem, pavēs­tīja Monika. Līdz jūnija saietam es jums došu ziņu, ka rīkoties.

Tas ir viss, ko vecs vīrs var vēlēties, dārga. Es gaidīšu jūsu lēmumu. Lorings pārāudzījās uz Felneru. Vai vēlaties palikt pa nakti?

Mes laikam tomēr atgriezīsimies Herca pili. Man no rīta ir darīšanas. Bet vārāt man ticēt šis ceļojums bija ta vērts. Bet, pirms dodamies projām, vai drīkstu vel pedējoreiz palūkoties uz Dzintara istabu?

Protams, mans draugs. Protams.

Brauciens uz Prāgas Ruzyne lidostu pagāja klusumā. Felners un Monika sēdēja mersedesa aizmugures sēdekli, Lorings priek­šējā pasažiera sedekli blakus Suzannai. Viņa vairakas reizes atpakaļskata spogulī palūkojās uz Moniku. Viņas seja bija saspring­ta grimase. Acīmredzot viņai nepatika abu veco viru vadoša loma šīvakārā saruna. Bija skaidrs, ka Francis Felners tik viegli neat­kāpsies no savām pozīcijām, bet Monika gribēja atrak kļūt par vie­nīgo noteicēju.

Apmēram pusceļa Monika ierunājas:

Loringa kungs, man jums jālūdz piedošana.

Lorings pagriezās atpakaļ.

Par ko, dārga?

Par manu aso izturēšanos.

Nepavisam! Es atceros, ka bija, kad mans tēvs nodeva man savu dalību kluba. Es biju daudz vecāks par jums un tikpat ap­ņēmīgs. Tāpat ka jūsu tēvam, viņam bija grūti atteikties. Bet, ja tas ir kāds mierinājums, tad ziniet beigu beigas viņš tomēr atkāpas pavisam.

Mana meita ir nepacietīga. Tāpat ka savulaik viņas mate, ieminejas Felners.

Drīzāk tapat ka tu, Franci.

Felners klusi iesmejas.

Varbūt.

Es pieņemu, ka jūs visu izstāstīsiet Kristiānām? jautāja Lo­rings.

Nekavejoties.

Kur viņš ir?

Es tiešam nezinu. Felners pievērsās Monikai. Tu zini, Liebling?

Nē, tevs. Viņš man nav zvanījis.

Viņi ieradas lidosta īsi pirms pusnakts. Loringa lidmašīna gai­dīja uz mitra skrejceļa, ar uzpildītu degvielu, gatava doties ceļā. Suzanna novietoja auto līdzas lidmašīnai. Visi četri izkāpa, un Suzanna atvēra bagāžnieku. Pilots nokapa pa lidmašīnas metāla pakapieniem. Suzanna noradīja uz abam priedes koka kastēm. Pilots tas pacēla un ielika lidapārāta kravas nodalījuma.

Liku traukus cieši iepakot skaidās, Lorings paskaidroja, pārkliedzot motoru rukoņu. Ceļojums tiem nekaitēs.

Suzanna pasniedza Loringam aploksni.

Šeit ir daži reģistrācijas dokumenti, ko es sagatavoju un ap­stiprināju ministrijā Praga. Tiem vajadzētu palīdzēt, ja pec nolai­šanas muitnieki saks uzdot jautajumus.

Felners ielika aploksni kabata.

Man reti uzdod jautajumus.

Lorings pasmaidīja.

Ta jau es domāju. Viņš pievērsās Monikai un apskava vi­ņu. Prieks bija jūs satikt, darga. Es ar nepacietību gaidu musu turpmākās cīņas, un droši vien Suzanna tāpat.

Monika pasmaidīja un noskūpstīja gaisu virs Loringa vaigiem. Suzanna neteica neko. Viņa labi zinaja savu lomu. Aģenta uzde­vums ir rīkoties, nevis runāt. Reiz viņa pati kļūs par kluba biedri, un cerams, ka arī viņas aģents vai aģente uzvedīsies ka pienā­kas. Pirms iekapšanas lidmašīna Monika aši uzmeta viņai ļaunu skatienu. Felners un Lorings sarokojās, tad Felners pazuda lid­mašīna. Pilots aizcirta kravas nodalījuma durvis, tad uzskrēja pa kāpnēm un aizvēra aiz sevis salona durvis.

Suzanna un Lorings staveja un vēroja, kā lidapārāts aizripo pa skrejceļu, saceļot aiz sevis silta gaisa virpuļus. Tad viņi iesē­das mersedesā un brauca projām. Izbraukusi no lidostas, viņa ap­turēja auto ceļa malā.

Spīdīga lidmašīna aizjoņoja pa tumšo skrejceļu un strauji pacēlas skaidrajas nakts debesis. Attālums apslāpēja skaņu. Pa skrej­ceļiem ripoja tris komercreisu lidmašīnas divas tikko nolaidu­šās, viena gatavojas pacelties gaisa. Viņi sēdēja mašīna un, piešķiebuši galvas, raudzījās augšup.

Drahā, cik žēl, čukstēja Lorings.

Vismaz šo vakaru viņi pavadīja patīkami. Felnera kungs bija sajūsma par Dzintara istabu.

-Man prieks, ka viņš to dabūja redzēt.

Lidmašīna izgaisa rietumpuses debesis, tas gaismas augstu­mā vairs nebija saskatāmas.

Vai bronzas trauki ir atlikti atpakaļ vitrīna? jautāja Lorings.

Viņa pamāja ar galvu.

Koka kastes cieši aiznaglotas?

Protams.

Ka ierīce darbojas?

Spiediena slēdzis, jutīgs pret augstumu.

Un sprāgstvielā?

Spēcīga.

-Kad?

Suzanna ieskatijas pulksteni un pec laika apreķinaja ātrumu. Spriežot pec viņas pieņemtā pacelšanās atruma, piectūkstoš pē­das būs apmēram…

Tālumā debesīs uz mirkli pārādijas koši oranžs uzliesmojums ka supernova abas koka kastes ievietotas sprāgstvielas aizde­dzina ja lidmašīnas degvielu, pārvēršot pelnos Felneru, Moniku un divus pilotus.

Tad spožums nodzisa.

Loringa skatiens kavējas taluma, sprādzienā vietā. Žēl gan, žēl. Sešus miljonus vērta lidmašīna pagalam. Viņš lēni pagriezās pret Suzannu. Bet ta ir maksa par tavu nākotni.