Dzintara istaba

43

Suzanna izskrēja no viesnīcas. Viņa jau bija redzējusi un dzir­dējusi pietiekami daudz. Tur palika Makojs, Grumers un abi Kat­leri, visi acīmredzot pietiekami aizņemti. Cik izdevās saskaitīt, tur bija arī pieci strādnieki. Tatad, saskaņa ar Grumera sniegtajām ziņām, vel atlika divi grupas darbinieki, kas droši vien stāv sar­dzē izrakumu vietā.

Viņa bija uztvērusi Pola Katlera skatienu, taču nevajadzētu bai­dīties no pazīšanas. Viņas izskats tagad bija pavisam citāds ne­ka pagajušaja nedēļā Atlantas biroja. Drošības pēc viņa bija pali­kusi ena un uzkavējusies tikai mirkli, lai pārliecinātos, kas notiek un kas ir ieradušies. Viņa riskēja, ierazdamas "Gārni", taču Al­frēdam Grumeram nevarēja uzticēties. Viņš bija pārāk vācisks, pārāk alkatīgs. Miljons eiro? Muļķim laikam rādās sapņi. Vai viņš tiešam doma, ka viņas darba devējs ir tik lētticīgs?

Izgājusi ārā, viņa ielēca Porsche, traucas uz austrumiem, uz iz­rakumu vietu un atstāja auto bieza meža, apmēram puskilometra attalumā. Pēc neilga gājienā viņa nonāca līdz darbarīku šķūnī­tim un šahtas ieejai. Ārpuse dūca ģeneratori. Nemanīja ne mašī­nas, ne cilvēkus.

Viņa ieshdeja pa šahtas ieeju un devās spuldžu norādītājā vir­ziena uz pustumšu galeriju. Trīs halogēna gaismekļi nebija ieslegti, un vienīgais apgaismojums bija atblāzma no tālāk esošas mil­zīgas zāles. Viņa pielavijas tuvāk un pacēla roku virs viena gaismekļa. Gaiss bija silts. Viņa pārāudzijas lejup un atklāja, ka visi trīs gaismekļi ir izslēgti no kontakta.

Ēnas galerijas otrā puse viņa pamanīja guloša cilvēka siluetu. Viņa piegāja tuvāk. Smiltīs gulēja vīrietis darba kombinezona. Viņa parbaudija pulsu. Vajš, tomēr jūtams.

Pa atveri klinti viņa ielūkojas lielaja zale. Pie talakas sienas kustējās kada ena. Zemu pieliekusies, viņa ieshdeja iekša. Nebija redzama pat viņas ēna, un mīkstās smiltis apslapēja soļu trok­sni. Viņa nolēma sagatavot ieroci tikai tad, kad redzes, kas ir cil­vēks, kurš kustējās alā.

Pielavijusies pie tuvākā kravas auto, viņa pieliecas un palū­kojas zem virsbūves. Talaka auto otra pusē bija redzamas zabakos ieautas kajas. Tas aizsoļoja pa labi. Mierīgi, nesteidzīgi. Acīm­redzot to īpašnieks nenojauta par viņas klātbūtni. Viņa klusēja un nekustējās, lai paliktu nemanāma.

Kajas apstājas pie tālākās mašīnas pakaļgala.

Nokrakšķēja brezents. Laikam svešinieks ielūkojas kravas kas­tē. Izmantojot šo bridi, viņa apgāja ap tuvākā auto priekšgalu un pieskrēja pie nakama auto motora pārsegā. Tagad viņa un tas otrs atradas iepretī viens otram pretējās puses. Viņa piesardzīgi palū­kojās uz cilvēka stāvu divdesmit pedu attaluma.

Kristiāns Knolls.

Viņai parskreja auksti drebuļi.

Knolls ieskatijas pēdēja kravas kastē. Tukša. Visi šie kravas auto bija gluži kā izslaucīti. Nekas nebija atrodams ne to kabīnes, ne kravas kastes. Bet kas tos iztukšojis? Makojs? Nevar būt. Viņš pilsēta nebija dzirdējis nekādās runas par nozīmīgu atradumu. Turklāt tad būtu palikušas kadas atliekas. Iepakojuma kastes, pil­dījuma materials. Taču nebija neka. Un vai Makojs atstatu bagatigu zagtu mākslas darbu atraduma vietu tikai viena viegli uzvei­cama sarga uzraudzība? Loģiskāks izskaidrojums bija tads, ka kravas auto bija tukši jau tad, kad Makojs iekļuva šaja zalē.

Bet kā tas var but?

Un līķi. Vai tie bija laupitaji, kas ielaužas šeit pirms daudziem gadu desmitiem? Varbūt. Tas nebūtu nekas nepārāsts. Daudzas Harca kalnu pazemes slēptuves pec kārā tika izlaupītas, galveno­kart ar to nodarbojās ASV un padomju armija, kas plosījās šaja re­ģiona. Vēlāk uzdarbojas arī bagātību mednieki, līdz valdība parņema šī apvidus kontroli savas rokas. Viņš piegāja pie viena no līķiem un noraudzijas uz nomelnējušajiem kauliem. Viss šis pasakums ir kaut kāds dīvains. Kapec Dancere ta ieinteresejusics par šo it ka neveiksmīgo ekspedīciju? Tik ļoti ieinteresējusies, ka noal­gojusi spiegu, kurš pieprasa miljonu eiro tikai par informāciju.

Kadu informāciju?

Pēkšņi viņu parņema savada sajūta. Viņš bija iemācījies tai uz­ticēties. Ta Atlanta pavēstīja, ka Dancere ir viņam uz pedam. Un tagad ta viņam ziņoja, ka pazemes zālē ir vēl kāds.

Viņš piespieda sevi kustēties tikpat brīvi un nepiespiesti. Straujš pagrieziens varētu nobiedēt atnaceju. Tāpēc viņš mierīgi soļoja gar kravas auto, aizvilinot nezināmo traucētaju talak prom no ieejas, nostājoties tai priekšā. Taču svešinieks uzmanīgi izvainjas no gais­mekļiem, lai nenodotu savu klātbūtni ar ēnu. Knolls apstajās un pietupās, lai palūkotos zem mašīnam, meklējot atnācēja kājas.

Bet tas nebija redzamas.

Suzanna ka sastingusi staveja aiz viena no sabrukušajiem rite­ņiem. Viņa sekoja Knollam dziļāk telpā un dzirdēja, kad viņš apstajas. Viņš pat nemeģināja apslapēt soļu troksni, un tas Suzan­nu biedeja. Vai Knolls juta viņas klātbūtni? Tapat ka Atlanta? Var­būt viņš, tāpat ka viņa, skatās zem mašīnam. Ja tā, tad viņš tur neko nesaredzēs. Taču ilgi viņš nevilcināsies. Viņa nebija piera­dusi pie šādiem ienaidniekiem. Pārāsti Suzannas pretinieki nebi­ja tik viltīgi kā Kristiāns Knolls. Un, kad viņš pārliecināsies, ka tā ir Suzanna, viņai draudēs lielas briesmas. Tagad jau viņš noteik­ti uzzinājis par Čapajevu, sapratis, ka šahta bija lamatas, un iz­domājis arī to, kas varētu but iespējamais vaininieks, kas viņu tur ievilinājis.

Ari Knolla pārvietošanas šķērsam pāri pazemes telpai sagadaja viņai raizes.

Viņš bija nogriezis atkapšanās ceļu. Tas maitasgabals zinaja!

Viņa izvilka Sauer un uzreiz uzlika pirkstu uz mēlītes.

Knolls pakustinaja labo roku un atbrīvoja dunci. Satvēra plauksta lavandas un nefnta krāsas spalu un sagatavojas uzbru­kumam. Vēlreiz ielūkojas zem mašīnām. Kajas nebija redzamas. Tad svešinieks droši vien slēpjas aiz riteņiem. Viņš nolēma rīko­ties atspiedās pret tuvaka auto sarusejušo motora pārsegu un pārlēca otrā pusē.

Divdesmit pēdu attalumā staveja Suzanna Dancere, piespie­dusies pie pakaļēja riteņa atliekam. Ieraugot Knollu, viņas seja pārādījas šausmas. Viņa pacēla pistoli un nomērķēja. Knolls parlēca un noslēpās aiz mašīnas priekšpuses. Atskanēja divi klusinātājā apslāpēti šāvieni, un lodes atsitas pret klinšu sienu.

Knolls piecēlās un svieda dunci.

Suzanna metas zemē, jau gaidījusi šādu uzbrukumu. Nazis bija Knolla iecienītākais ierocis, un ta asmens gaisma nospīdēja, kad viņš gatavojās pirmājam metienam. Viņa saprata, ka ar šāvieniem izdosies tikai uz mirkli novērst pretinieka uzmanību, jo, kad viņš izslējās, pacēla roku un svieda nazi, viņa bija gatava.

Duncis aizlidoja viņai gārām un ietriecās tuvaka auto kravas kastes sacietejušaja brezentā, ieduroties planaja, stīvajā auduma līdz pat spalam. Jau pēc mirkļa viņš metīsies uz priekšu. Viņa velreiz izšāva uz Knolla pusi. Lode atkal trapija tikai akmeņiem.

Šoreiz ne, Suzanna, Knolls mierīgi paziņoja. Tu esi ma­nas rokas.

Tev nav ieroča.

Droši zini?

Viņa pārāudzijas uz savu pistoli, pulēdamas atcerēties, cik lo­des vel atlikušas aptverē? Četras? Viņa parlaida skatienu paze­mes zālei, domas drudžaini joņoja. Knolls bija aizstajies priekšā vienīgājai izejai. Viņai bija kaut kas jāizdomā, lai aizkavētu šo ne­lieti tik ilgi, līdz viņa pagūs izbēgt no šī žurku slazda. Viņa pārāudzījās uz klinšu sienam, kravas mašinam, gaismekļiem.

Gaismekļi.

Tumsa būs viņas sabiedrotais.

Viņa aši izņēma aptveri no pistoles un nomainīja ar jaunu, ko izvilka no kabatas. Tagad viņai ir septiņas lodes. Viņa nomērķēja uz tuvāko gaismekli un izšava. Spuldzes ar blīkšķi sašķīda elek­trības dzirksteļu un dūmu mākoni. Viņa pielēca kajas un metas uz izejas pusi, pa ceļam šaujot uz otru gaismekli. Vel viens blīk­šķis un dzirksteļu spiets, pēc tam zale iegrima akla tumsa. Pēdē­jos gaismas zibšņos viņa noteica kursu un cereja, ka skrien pareizaja virziena.

Ja ne, tad viņa ietrieksies klinšu siena.

Kad uzspraga pirmais gaismeklis, Knolls metas pec dunča. Viņš saprata, ka redzamība būs tikai īsu mirkli, un Dancerei bija taisnība viņam tiešam nebija citu ieroču, vienīgi duncis. Šauja­mais tagad noderētu. Viņš muļķīgā kārtā bija atstajis CZ-75B viesnīcas numurā, nospriedis, ka šajā nelielajā pastaigā tas ne­būs vajadzīgs. Viņam daudz labak patika nazis, kas ļauj uzbrukt klusi un nemānāmi, tomēr tagad piecpadsmit lodes lieti noderē­tu.

Viņš izrava dunci no brezenta un pagriezās. Dancere skrēja uz šahtas izejas pusi. Viņš sagatavojas nākamājam metienam.

Ar žilbinošu zibsni uzspraga otrs gaismeklis.

Tad pazemes zāle iegrima tumsā.

Suzanna skrēja taisni uz priekšu un metas arā pa caurumu sienā, kas veda uz galeriju. Talak, galvenaja šahta pie sienām bi­ja spuldzes. Koncentrējot uzmanību uz tuvāk saskatamo atblazmu, viņa metas turp, pec tam aizjoņoja pa šauro eju, pa ceļam ar pistoli sasitot visas spuldzes, lai aptumšotu ceļu sekotājam.

Knollam apžilba acis no pēdēja uzliesmojuma. Viņš aizvēra tas un pavēlēja sev stāvēt rami, nomierināties. Ka Monika nosauca Danceri?

Mazā pele.

Diez vai. Pareizāk butu teikt ellīgi bīstama.

Nāsis iecirtas degošas elektroinstalācijas kodīgā smaka. Telpa tumsā saka atdzist. Viņš atvēra acis. Aklais melnums pamazam izklīda un pārādījās vel tumšāku priekšmetu apveidi. Aiz izejas, galerijas galā, uzliesmodamas cita pec citas, izdzisa spuldzes.

Viņš metās skriet uz to pusi.

Suzanna skrēja uz dienas gaismas pusi. Aiz muguras dimdē­ja soļi. Knolls viņai sekoja. Bija jāpasteidzas. Nokļuvusi āra, dūmakaina ja pēcpusdienā, viņa metas caur biezo mežu pie sava auto. Puskilometra kross prasīs kadu minūti vai vairak. Cerams, ka viņa ir pietiekami atravusies no Knolla, lai pagutu. Varbūt, iznākot no šahtas, viņš nezinās, uz kuru pusi viņa devusies.

Viņa zigzagiem joņoja gārām lielam priedēm, caur kuplam papar­dēm, smagi elsojot un ar izmisīgu piepūli dzenot sevi uz priekšu.

Iznācis no tuneļa, Knolls aši parlaida skatienu apkārtnei. Pa labi, piecdesmit metru attalumā starp kokiem nozibēja drēbes. Viņš paspēja ievērot skrējēja siluetu.

Sieviete.

Dancere.

Viņš metas tai pakaļ, sažņaudzis roka dunci.

Suzanna nonāca pie Porsche un ielēca taja. Iedarbināja moto­ru, iesledza pirmo pārnesumu un nospieda gāzes pedāli līdz grī­dai. Riepas sāka spolēt, tad pieķērās pie ceļa virsmas un auto me­tas uz priekšu. Atpakaļskata spogulī viņa pamanīja Knollu izskrienam no meža ar nazi roka.

Viņa ātri izgrieza auto uz šosejas, tad apstājās, izbāza galvu pa logu un pirms aizbraukšanas pamāja vajatajam sveicienu.

Knolls, to redzot, gandrīz pasmaidīja. Atmaksa par viņa izsmē­jīgo sveicienu Atlantas lidostā. Dancere tagad droši vien jutas lep­na, priecīga par izglabšanos un par to, ka atkal viņu pārspējusi.

Viņš ieskatijas pulkstenī. Puspieci.

Tas nekas.

Viņš lieliski zinaja, kur Dancere būs pēc sešām stundām.