Dzintara istaba

55

Piektdiena, 23. maijs, 2:15

Pols pamodas. Viņš la arī nespēja īsti aizmigt jau kopš brīža, kad viņš un Reičela devās pie miera neilgi pirms pusnakts. Ta­gad Reičela gulēja plataja gultā cieša miegā, nekrācot, bet smagi elpojot, tapat ka pārāsti. Pols atkal iedomājās par Loringu un Makoju. Vecais virs tik viegli bija ar mieru atdot divus miljonus. Var­būt Makojam bija taisnība. Varbūt Lorings slēpa kaut ko tik svarī­gu, ka divi miljoni bija pienācīgā maksa par drošību. Bet ko? Dzintara istabu? Šada iedoma būtu mazliet pārspīlētā. Viņš iedo­mājas, ka vācu kareivji nopleš no pils sienam Dzintara paneļus, aizved tos uz citu Padomju Savienības pilsētu, bet pēc četriem ga­diem atkal tos izjauc, lai vestu uz Vāciju. Kādā stāvoklī tie pec tam būtu? Vai tiem vel butu kada vērtība, vai tie varētu kalpot ti­kai ka izejviela citu mākslas darbu izgatavošanai? Ko viņš lasīja Borjas sakratajos rakstos? Paneļi bija veidoti no simt tūkstošiem Dzintara gabaliņu. Tiem atklātā tirgu noteikti butu kāda vērtība. Varbūt ta arī bija. Lorings atrada dzintaru un pārdeva to, iegustot pietiekami, lai divi miljoni butu piemērota maksa par klusēša­nu.

Viņš pieceļas no gultas un aizlavījās pie krēsla, uz kura bija uzmetis kreklu un bikses. Viņš uzvilka tos, bet kurpes atstaja ar basām kājām varēs staigat klusāk. Ta ka aizmigt viņš nespēja, tad nolēma vēlreiz aplūkot mākslas darbu kolekcijas pirmāja stāvā. Šovakar redzeto mākslās darbu apjoms viņu bija gandrīz apdul­linājis. Viņš cereja, ka Lorings neņems ļaunā vel vienu nelielu pri­vātu apskati.

Viņš pārāudzījās uz Reičelu. Viņa bija saritinājusies zem du­nu segas, uz kaila auguma uzvilkusi tikai Pola kreklu. Pirms di­vām stundām viņi bija milejušies pirmoreiz pēc gandrīz četriem gadiem. Viņš vēl tagad juta šo kaisli, viņa augums bija ka bez spe­ķa no emocijām, ko viņš vairs nebija cerejis izjust. Vai viņi varētu sakt visu no jauna? Dievs zina, cik ļoti viņš to vēlējas. Pāris pēdē­jās nedēļās bija daudz dažādu pārdzīvojumu. Reičela zaudēja tē­vu, bet varbūt tiks atjaunota Katleru ģimene. Pols cereja, ka viņš Reičelai nebūs tikai glābiņš, ar ko aizpildīt tukšumu dzīve. Viņš labi atcerējās Reičelas vārdus, ka viņš tagad ir vienīgais viņas ģi­menes loceklis. Viņš brīnījās par savu aizdomīgumu. Varbūt vai­nīgs bija pirms trim gadiem saņemtais sapigais trieciens. Tagad piesardzības bruņas sarga ja viņa sirdi no turpmākās vilšanas.

Viņš uzmanīgi pavēra durvis un klusi izslīdēja gaiteni, vel pē­dējoreiz atskatoties uz Reičelu. Svečturos pie sienas maigi kvēlo­ja elektriskas sveces. Nebija dzirdama ne skaņa. Viņš piegāja pie smagājam akmens margām un pārāudzijas uz marmora foajē čet­rus stāvus zemāk, ko apgaismoja vairākas galda lampas. Pie griestiem līdz pat treša stāva līmenim kārājas neieslegta masīva kristālā lustra.

Pols pa paklaja celiņu nokapa pa platajam akmens kāpnēm līdz pirmājam stavam. Basam kājām, nedzirdamiem soļiem viņš virzījās arvien tālāk pils dzīles, pa platiem gaiteņiem gārām edamzalei uz plašajam telpām, kur bija izstādīti mākslās darbi. Visu telpu durvis bija atvērtas.

Viņš iegāja Raganu zāle. Lorings pastastīja, ka tur kādreiz esot rīkotas vietējas raganu tiesašanas prāvas. Piegājis pie melnkoka vitrīnām, viņš iesledza mazas halogēna spuldzītes. Plauktos rin­dojas Senas Romas laikmeta artefakti. Statuetes, karodziņi, šķīvji, trauki, lampas, zvani, darbarīki. arī dažas smalki izgrieztas die­viešu figūriņas. Viņš pazina Viktoriju romiešu uzvārās dievieti. Turēdama izstieptajās rokas kroni un palmas zaru, viņa aicinaja izvēlēties.

Pēkšņi viņš izdzirdēja gaiteni kadu skaņu. Pavisam klusu. Kā šļucošu soli uz paklaja. Bet klusumā tā šķita skaļa.

Pagriezis galvu pa kreisi uz atvērto durvju pusi, viņš stavēja ka sastindzis, gandrīz neelpojot. Vai tas bija solis, vai tikai kāds gadsimtiem vecas mājas krakšķis? Viņš pasniedzās un klusi iz­slēdza vitrīnu apgaismojumu. Tās iegrima tumsā. Viņš pielavījās pie dīvāna telpas vidū un notupas aiz ta.

Atkal ta pati skaņa. Solis. Bez šaubam. Gaiteni kāds bija. Sakņupis aiz divana, viņš cereja, ka nezinamais staigatajs aizies projām. Varbūt tas bija tikai kāds kalpotajs, kas devas pārāsta nakts apgaita.

Apgaismotajās durvis pārādījas ena.

Gārām aizsojoja Veilends Makojs.

Protams, vajadzēja taču iedomāties.

Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās līdz durvīm. Makojs bija dažu pēdu attaluma un devas uz gaiteņa talako galu. Tur atradās tum­ša telpa, kuru Lorings tikai pārādīja, nosauca par Romāņu zaļi, bet neaicinaja apskatīt.

Nenāk miegs? viņš čukstus apjautajās.

Makojs pārbīli salecas un apsviedas apkārt.

Velns un elle, Katler! viņš bez skaņas izdvesa. Es gan­drīz bikses pietaisīju. Dūšīgais virs bija parģerbies džinsos un džemperi.

Pols noradīja uz Makoja kajam.

Mēs sākam domāt līdzīgi. Tas ir biedējoši.

Vienkāršo ļaužu stils nenāks par ļaunu, lielpilsētas jurista kungs.

Viņi iegāja tumšaja Raganu zale, čukstus sarunadamies.

jūs arī māc ziņkāre? apjautājas Pols.

Un kā vel! Sasodīti divi miljoni. Lorings uzķēras ka muša uz suda.

Ka jums šķiet, ko viņš zina?

Nav ne jausmas. Bet tas ir kaut kas īpašs. Ķeza tikai tada, ka ši Bohemijas Luvra ir tik pilna ar visādiem mesliem, ka mēs vārām ta arī neko neatrast.

Mes vārām apmaldīties šaja labirinta.

Pēkšņi gaiteni kaut kas nošķindeja. Kā metāls uz akmens. Pols un Makojs paliecās pa kreisi un palūkojas arā. Pie Romāņu zāles durvīm bija pārādijies blāvi dzeltens gaismas četrstūris.

-Jāiet paskatīties, mudinaja Makojs.

Kapec ne? Ja jau tik talu esam atnakuši.

Makojs devas uz priekšu pa paklaja celiņu. Pie Romāņu zāles atvērtajam durvīm viņi abi sastinga.

Velns! noteica Pols.

Knolls pa spiegu actiņu nolūkojas, kā Pols Katlers apģērbjas un izlavās no istabas. Reičela Katlere pat nepamanīja bijuša vira aiziešanu un joprojām aizmigusi dusēja zem segām. Knolls bija stundām ilgi gaidījis, pirms rīkoties, ļaudams visiem doties pie miera. Viņš bija nolēmis sākt ar Katleriem, tad doties pie Makoja, bet pec tam pie Loringa un Danceres, lai īpaši izbaudītu abas pē­dējas slepkavības, priecātos par viņu navi ka atriebību par Felneru un Moniku. Bet Pola Katlera negaidītā aiziešana visu sarež­ģīja. Spriežot pec Reičelas raksturojuma, viņš nebija piedzīvojumu cienītājs. Un tomēr nu pēkšņi aizklīda sazin kur, nakts vidū, basām kajam. Protams, ne jau uz virtuvi pameklet kaut ko ieko­žamu. Visticamak okšķerēt. Par viņu vajadzēs parūpēties velak.

Pēc Reičelas.

Viņš lavijas pa kailo spuldžu apgaismoto gaiteni. Atrada tu­vāko izeju un nospieda atsperes mehānismā slēdzi. Akmens plāk­sne pavirzījās sāņus, un viņš iegāja vienā no tukšajam ceturta sta­va guļamistabam. Pa īstajam durvīm izgāja gaiteni un devās uz Reičelas Katleres istabu.

Iegāja taja un aizslēdza aiz sevis durvis.

Piegājis pie renesanses laika kamīna, viņš samekleja slēdzi, kas bija nomaskēts ka zeltīta rotājumā dala. Viņš negribeja iet iekša istabā tieši no slepenajiem gaiteņiem, baidīdamies sacelt pārāk lielu troksni, bet varbūt būs steidzīgi jādodas projām. Viņš no­spieda slēdzi un atstaja slepenas durvis vaļa.

Pielavījās tuvāk pie gultas.

Reičela Katlere joprojām dusēja rama miega.

Viņš pagrieza labo roku un gaidīja, kad duncis ieslīdēs plauk­sta.

Tas ir sasodītas slepenās durvis, čukstēja Makojs.

Pols vēl nekad nebija tadas redzējis. Tas iederējās tikai vecās filmas un gramatas, bet te pēkšņi viņa acu priekšā, trīsdesmit pē­du attāluma akmens sienas gabals bija pavēries, pagriežoties ap centrālo asi. Pie ta bija cieši piestiprinātā viena no koka vitrīnām, bet katra puse bija trīs pēdas plata atvere, aiz kuras bija redzama apgaismota telpa.

Makojs spēra soli uz priekšu.

Pols viņu apturēja.

Traks esat?

Katler, apjedziet taču! Mums tur jāiet.

Ka to saprast?

Mūsu namatēvs neatstaja šis durvis vaļa nejauši. Neliksim viņam vilties.

Pols uzskatīja, ka iet tālāk butu muļķīgi. Pietiekami neprātīgi jau bija nakt leja, bet kur nu vel tagad doties nezinamāja. Varbūt labak butu vienkārši atgriezties augša pie Reičelas. Bet ziņkāre mudināja iet talak.

Tapec viņš sekoja Makojam.

Telpā aiz slepenajam durvīm gar sienam un vidū slejas apgais­motas vitrīnas. Pols sajūsma apstaigāja šo labirintu. Antīkas sta­tujas un krūšutēli. Ēģiptes un Tuvo Austrumu kokgriezumi. Mai­ju gravīras. Senas rotaslietas. Viņa skatienu piesaistīja divas gleznas. Septiņpadsmitā gadsimta Rembranta darbs, par kuru viņš zināja, ka tas pirms trīsdesmit gadiem nozagts no kada Vacijas muzeja, un Belhni darbs, kas ap to pašu laiku pazudis Itālijā. Abas šis gleznas bija pasaule visvairāk meklēto mākslas darbu vidu. Viņš atcerejas semināru Augsta ja muzeja par šo temu.

Makoj, te viss ir zagts.

Kā jūs zināt?

Pols piegāja pie vienas no vitrīnām, kurā uz stikla paaugstinajuma bija novietots nomelnējis galvaskauss.

-Šis ir Pekinas cilvēks. Neviens to nav redzejis kopš Otra pa­saules kārā laikiem. Un tas abas gleznas pavisam noteikti ir zag­tas. Velns! Grumeram bija taisnība. Lorings pieder pie ta kluba.

Nomierinieties, Katler. To mēs nevārām zināt. Varbūt veču­kam ir tikai neliels privāts krājums, ko viņš nevienam nerada. Nevajag pārsteigties.

Pols raudzijas talak uz atvērtam baltas emaljas divviru dur­vīm. Pamanīja aiz tām mozaīkas sienas viskija krasa. Viņš gāja tuvāk. Makojs viņam sekoja. Pie durvīm abi sastinga kā apstul­buši.

Velns un elle, čukstēja Makojs.

Pols raudzijas uz Dzintara istabu.

jūs uzminējāt pareizi.

Krāšņā skata baudīšanu pārtrauca divi cilvēki, kas ienaca pa citām divviru durvīm labaja puse. Viens no tiem bija Lorings. Ot­ra blondā sieviete no Stodas. Suzanna. Abiem roka bija pisto­les.

Redzu, ka jūs pieņēmāt manu uzaicinājumu, teica Lorings.

Makojs nekustējās.

Negribejam sagādāt jums vilšanos.

Lorings noradīja ar ieroci.

Ka jums patīk mani dārgumi?

Makojs ienaca talak istabā. Sieviete ciešāk satvēra ieroci un pa­cēla stobru augstāk.

Miera, kundzīt, miera! Es tikai gribu apskatīt tuvāk šo māk­slās darbu.

Pols pieversas sievietei, ko Knolls bija nosaucis par Suzannu.

Jūs atradat Čapajevu ar manu palīdzību, vai ne?

-Ja, Katlera kungs. Si informācija bija ļoti noderīga.

Jūs nogalinājāt veco viru ta visa deļ?

Ne, pan Katler, atbildēja Lorings. Viņa nogalinaja manis dēļ.

Lorings un sieviete palika trīsdesmit pēdas garās un platās kvadratveida telpas tālākajā galā. Trijās sienas bija divviru dur­vis, ceturtaja logu rinda, bet Pols pieņēma, ka tie noteikti nav īsti. Ši telpa neapšaubami atradās ēkas vidu. Makojs joprojām ap­brīnoja dzintaru, vilkdams ar pirkstiem pa ta gludo virsmu. Ja vien viņiem nedraudetu tik lielas briesmas, arī Pols labprat ap­jūsmotu krāšņo telpu. Taču testamentu lietu juristi pārāsti nemēdz nokļūt Čehijas pilis, kur uz tiem merķe ar divām pusautomātis­kajam pistolēm. Vismaz juridiskajā fakultate to nemāca.

Parupejies par to, Lorings klusi teica Suzannai.

Sieviete aizgāja. Lorings palika telpas talākajā gala, turot ieroci gatavība. Makojs piegāja tuvāk Polam.

Tagad mēs, kungi, pagaidīsim šeit, kamēr Suzanna atvedīs Katleres kundzi.

Makojs pienaca vēl tuvāk.

Ko, elle, tagad darīt? čukstēja Pols.

Nezinu ne suda.

Knolls uzmanīgi pacēla segu un ierāpās gultā. Apgulās bla­kus Reičelai un viegli noglāstīja viņas krūtis. Atbildot uz šo pie­skārienu, viņa miega klusi nopūtas. Viņš parlaida plaukstu vi­sam viņas augumam un atklāja, ka zem krekla viņa ir kaila. Viņa pievirzījās tuvāk un piekļāvās viņam.

Pol, viņa čukstēja.

Knolls satvēra ar plaukstu viņas kaklu, pagrieza viņu uz mu­guras un uzgūlās virsū. Reičelas acis bailes iepletās. Viņš pielika sievietei pie kakla dunci, viegli pieskaroties krevelei iepriekšējā dūriena vieta.

Vajadzēja paklausīt manam padomam.

Kur ir Pols? viņa bez skaņas nočukstēja.

Pie manis.

Reičela mēģināja pretoties. Viņš piespieda dunča asmeni visa garumā viņai pie kakla.

Guli mierīgi, Katleres kundze, vai es tev pārgriezīšu rīkli. Sa­prati?

Viņa parstāja kustēties.

Knolls ar galvās mājienu noradīja pa kreisi uz atvērto sienas paneli un mazliet atlaida tverienu, lai ļautu viņai paskatīties.

Viņš ir tur iekšā. Tad viņš atkal sažņaudza sievietes kaklu ciešāk un parvilka ar dunča asmeni par kreklu, atraujot vaļā vi­sas pogas. Tad pavēra kreklu plašak. Reičela satraukti elpoja. Viņš viegli apvilka ar asmeņa galu ap vienu krūts galiņu. Es aiz sienas jūs novēroju. Tu gan esi kaislīga mīlniece.

Reičela uzspļava viņam.

Knolls iesita viņai pļauku ar plaukstas virspusi.

Nekaunīga mauka! Tavs tēvs izrīkojās tapat, un tu zini, kā tas beidzas.

Viņš iegāza sievietei ar duri pa vederu un juta, ka viņai aiz­raujas elpa. Tad vēlreiz iesita pa seju, šoreiz ar duri. Tad viņa plauksta atgriežas pie viņas kakla. Reičelas acis bija sāpju aiz­miglotas. Viņš viegli ieknieba viņai vaigos un pakustināja viņas galvu uz spilvena.

Tu mīli viņu? Kāpēc riskēt ar viņa dzīvību? Iedomājies, ka esi mauka, un mana prieka cena… ir dzīvība. Tas nemaz nebūs tik nepatīkami.

Kur… ir… Pols?

Viņš pašūpoja galvu.

Cik spītīga! Pārvērt visas šīs dusmas kaislē, un tavs Pols dzīvs sagaidīs rītu.

Viņa loceklis jau bija piebriedis. Viņš atkal pielika nazi sievie­tei pie kakla un piespieda.

Labi, viņa beidzot piekrita.

Viņš bridi vilcinājās.

Es ņemšu nost nazi. Bet tu tikai mazliet pakusties, un es tevi noduršu. Pēc tam viņu.

Viņš leni atlaida sievietes kaklu un aizvaca nazi. Atsprādzējā jostu un gatavojas vilkt nost bikses, bet tad Reičela iekliedzas.

Loring, ka jūs dabūjat paneļus? jautāja Makojs.

Ka davanu no debesim.

Makojs iesmējās. Pols bija pārsteigts par budigā vira mieru. Cik labi, ka vismaz kāds saglaba vēsu pratu. Viņš pats bija pārbijies līdz nāvei.

Ka noprotu, jūs gatavojaties likt lieta šo ieroci. Tapec izpil­diet nāvei nolemta cilvēka pedejo velēšanos un atbildiet uz da­žiem jautajumiem.

Mūsu iepriekšeja saruna jums bija taisnība, teica Lorings. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada paneļus aizveda no Kēnigsbergas ar kravas mašīnām. Velak tos iekrāva vilcienā. Šis vilciens apstajās Čehoslovakija. Mans tevs meģinaja iegūt pane­ļus, bet tas viņam neizdevās. Feldmaršals fon Šorners bija uzti­cīgs Hitleram un nebija uzpērkams. Fon Šorners pavēlēja vest kas­tes ar kravas mašinam uz rietumiem, uz Vāciju. Tās bija jāved uz Bavariju, bet tās netika tālāk par Stodu.

Manu alu?

Pareizi. Mans tēvs atrada paneļus septiņus gadus pec kārā.

Un nošāva strādniekus?

Tas bija nepieciešams biznesa lēmums.

Un arī Rafala Doļinska nave bija nepieciešams biznesa lē­mums?

Šis jūsu reportieris tiešam sazinajas ar mani un atsūtīja sa­va gārādarba uzmetumu. Pārāk informatīvu, viņam pašam par ļaunu.

Un kas bija ar Karolu Borju un Čapajevu? noprasīja Pols.

Daudzi ir meklejuši to, ko jūs pašlaik redzat, pan Katler. Vai jūs nepiekrītat, ka šadu dārgumu deļ ir vērts mirt?

arī maniem vecākiem? noprasīja Pols.

Mes zinājām par jūsu teva taujašanu visa Eiropa, bet, kad viņš atrada to itālieti, tad jau kļuva bīstami. Sis bija mūsu pirmais un vienīgais drošības pārkāpums. Suzanna parūpējas gan par itālieti, gan par jūsu vecākiem. Diemžēl, bet tas bija vel viens ne­pieciešams biznesa lēmums.

Pols metas pretī vecajam vīram. Tas pacēla ieroci un nomēr­ķēja. Makojs sagraba viņu aiz pleca.

Nomierinies, Raķešvīr! Nevienam labak nekļūs, ja tīši ļausi sevi nošaut.

Pols pūlējas izrauties.

Kļūs labak, ja parlauzišu tam ķēmam kaklu. Viņu smacēja dusmas. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka ir spējīgs uz tadu nik­numu. Viņš gribēja nogalināt Loringu, nebaidoties no sekām, un izbaudīt katru ši nelieša pirmsnāves moku mirkli. Makojs aizvil­ka viņu uz telpas talako malu. Lorings nostājās pie pretējās Dzintara sienas. Kad Makojs atradās ar muguru pret Loringu, dūšī­gais virs iečukstēja Polam ausi: Tikai mieru. Klausi man.

Suzanna iesledza griestu lustru, pārpludinot foajē un kāpnes ar spožu gaismu. Nebija jābaidas, ka naksnīgās gaitas iztraucēs kāds no kalpotajiem, jo Lorings bija īpaši piekodinājis nevienam pec pusnakts nerādīties galvenajā sparna. Suzanna bija arī pa­domājusi, ka atbrīvoties no līķiem, un nolēmusi pirms rītausmas aprakt visus trīs meža aiz pils. Viņa leni uzkāpa pa kāpnēm līdz ceturtā stava kāpņu laukumiņam, turot ieroci gatavība. Pēkšņi no Kazu istabas puses atskanēja griezīgs kliedziens. Viņa metās skriet pa gaiteni, gārām kāpņu laukumiņa margam, pie ozolkoka durvīm.

Viņa nospieda rokturi. Aizslēgtas.

Iekšā atkal atskanēja kliedziens.

Viņa divreiz iešava senlaicigāja sledzenē. Koksne saplaisāja, tad izjuka. Viņa iespera pa durvīm. Vienreiz. Otrreiz. Vēlreiz izšava. Pēc treša spēriena durvis atveras uz iekšpusi. Pustumšaja istaba viņa ieraudzīja gulta Kristiānu Knollu un Reičelu Katleri, kas pūlas atbrīvoties no viņa tvēriena.

Ieraudzījis Suzannu, Knolls spēcīgi iegāza Reičelai pa seju. Pēc tam pasniedzās gulta pēc kaut ka. Viņa redzēja, ka pazib dun­ča asmens. Viņa nomērķēja un izšava, bet Knolls pārvēlas uz gul­tas tālāko malu un lode aizlidoja gārām. Viņa pamanīja atvērto sienas paneli pie kamīna. Tas merglis ložņaja pa slepenajiem gai­teņiem. Viņa nometas uz grīdas un paslepas aiz krēsla, zinot, kas tūlīt sekos.

Duncis lidoja pāri tumšajai istabai un ieduras krēsla polsterejumā, tikai paris collas no viņas. Viņa raidīja vēl divus šāvienus uz Knolla pusi. Viņš atbildēja ar četriem šāvieniem, kas izārdīja krēsla atzveltni. Knolls bija bruņots. Tas jau bija pārak bīstami. Viņa velreiz izšava, tad aizrāpoja līdz atvērtajam durvīm un iz­veļas gaiteni.

Vel divas Knolla raidītas lodes atlēca no durvju aplodas.

Gaitenī viņa piecelās kajas un metas skriet.

Man jātiek pie Reičelas, Pols čukstēja, joprojām zvērodams dusmās.

Makojs palika stavam ar muguru pret Loringu.

Mūc ārā no šejienes, kad es došu zīmi!

Viņam ir ierocis.

Es ceru, ka šeit viņš nešaus. Negribēs sacaurumot dzintaru.

Labak nepaļaujies uz to…

Pirms viņš paguva sikak iztaujat Makoju par viņa nodomiem, dūšīgais virs uzruna ja Loringu.

Ka noprotu, mani divi miljoni ir pagalam, ko?

Diemžēl. Bet jums vismaz pietika drosmes tos prasīt.

Tas man no mātes. Viņa Ziemeļkarohna strādāja gurķu lau­kos. Nebaidījās ne no paša vella.

Cik burvīgi!

Makojs pavirzijas tuvāk.

Kāpēc jūs domājāt, ka neviens nezina, ka mes esam šeit?

Lorings pārāustīja plecus.

Šadu risku es esmu gatavs uzņemties.

Mani ļaudis zina, kur es esmu.

Lorings pasmaidīja.

Par to es šaubos, pan Makoj.

Varbūt vienosimies?

Neesmu ieinteresēts.

Pēkšņi Makojs metas virsū Loringam, parvaredams desmit pēdas, kas viņus šķira, tik atri, cik vien druknais augums ļava. Kad vecais virs izšava, Makojs sārāvas un iekliedzas:

Bedz, Katler!

Pols metas uz divviru durvīm, kas veda ārā no Dzintara ista­bas. Uz mirkli pārāudzījies atpakaļ, viņš redzeja, ka Makojs sa­brūk uz parketa un Lorings vēlreiz nomērķē. Vienā Ieciena viņš iz joņo ja no istabas, aizveļas pa pustumšo galeriju un ārā pa sle­penajam durvīm uz Romāņu zaļi.

Viņš zināja, ka Lorings sekos un šaus vēlreiz, bet vecais virs, protams, nespēja kusteties tik atri.

Makojs tīši ļava sevi sašaut, lai Pols varētu aizbēgt. Pols neva­rēja iedomāties, ka cilvēki tiešām spej ta rīkoties. Kaut kas tāds notika tikai filmās. Un tomēr pēdējais, ko viņš redzēja, pirms at­stāja istabu, bija uz grīdas saļimušais budigais virs.

Viņš pavēlēja sev izmest šo domu no galvas un domāja tikai par Reičelu, skriedams pa gaiteni uz kāpņu pusi.

Knolls dzirdēja, ka Suzanna izskrien gaitenī. Viņš šķērsoja is­tabu un paņēma nazi. Aizgāja pie atvērtajam durvīm un uzmanī­gi palūkojās. Dancere skrēja uz kapnem divdesmit metrus viņam priekša. Viņš nostājās stingrāk un svieda dunci trāpīgā lidojuma nopakaļ bēglei. Tas ieduras viņas kreisajā gurna, un asais asmens ieurbās miesa līdz pat spalam.

Sieviete iekliedzas un sāpēs saļima uz paklaja.

Tikai ne šoreiz, Suzanna, viņš mierīgi noteica.

Viņš piegāja pie viņas.

Suzanna bija saspiedusi ar roku gurna mugurpusi, kur ap iedurušos dunci plūda asinis. Viņa meģinaja pagriezties un pa­celt pistoli, bet Knolls ar veiklu spērienu izsita CZ-75B no viņas rokas.

Ierocis nograbēja uz grīdas.

Viņš uzmina ar kurpes zoli uz Suzannas kakla un piespieda sievieti pie grīdas. Nomērķēja ar savu pistoli.

Beigas tavam spēlītēm, viņš paziņoja.

Dancere pasniedzas atpakaļ un pulējās satvert dunča rokturi, bet Knolls iespera viņai pa seju.

Pēc tam divreiz iešava viņai galva, un viņa vairs nekustejas.

Par Moniku, viņš nočukstēja.

Viņš izrava dunci no viņas gurna un noslaucīja asmeni viņas dre­bēs. Samekleja Danceres pistoli un devās atpakaļ uz guļamistabu, lai pabeigtu iesākto.