Dzintara istaba

PROLOGS

Mauthauzenas koncentrācijas nometne, Austrija

1945. gada 10. aprīlis

Ieslodzītie sauca viņu par Ausi, jo viņš astotaja bārāka bija vie­nīgais krievs, kas saprata vācu valodu. Neviens viņu nesauca īstaja vārda par Karolu Borju. Yxo Auss bija viņa vārds jau no pašas pirmās dienas, kad viņš ieradas nometne vairak neka pirms gada. Viņš lepojās ar šo vardu un ļoti nopietni pildīja savu uzdevumu.

Ko dzirdi? kāds ieslodzītais tumsa čukstus jautāja.

Auss bija notupies pie loga, piespiedies pie aukstā stikla, un viņa elpas mākonītis tikko manami vīdēja sausaja gaisa.

Vai viņi grib vēl izpriecas? jautāja kāds cits.

Aizpagajušajā nakti divi sargi aizveda kādu krievu no astotas

bārākas. Tas bija kājnieks no Rostovas pie Melnās juras, nometne bija samēra nesen. Viņa kliedzieni skanēja visu nakti, līdz tos iz­beidza automata kārtas tarkšķis, bet upura asiņainais ķermenis no rīta tika pakarts pie galvenajiem vārtiem visiem par biedinājumu.

Auss aši pārāudzijas atpakaļ.

Klusu! Vēja grūti sadzirdēt.

Utu apsēstās lāviņās slejas trijos stāvos, un katram gūsteknim bija atvēlēts nepilns kvadrātmetrs dzīves telpas. Pretī saspringti raudzījās simt izmocītu acu paru.

Visi paklausīja viņa pavēlei. Neviens pat nekustejas Mauthauzenas šausmas sen bija parmakušas visas bailes. Viņš pēkšņi pagriežas projām no loga.

Viņi nak.

Pēc mirkļa bārākas durvis atveras. Līdz ar salta nakts gaisa vilni ienaca seržants Humers, atbildīgais par astoto bārāku.

Achtung!1

Klauss Humers bija Schutzstaffel SS. Viņam aiz muguras staveja vel divi esesieši. Visi Mauthauzenas sargi bija esesieši. Llumeram nebija ieroča. Viņš to nekad nenesaja. Viņa drošībai pieti­ka ar sešas pēdas stalto augumu un muskuļainajam rokam.

Mums vajag brīvprātīgos, paziņoja Humers. Tu, tu, tu un tu!

Borju izvēlējās ka pedejo. Viņš nesaprata, kas notiek. Naktis pārāsti nemēdza nogalināt ieslodzītos. Nāves kambaris staveja dī­ka, šaja laika tika izlaista gāze un noskalotas flīzes, gatavojoties nakamas dienas slaktiņam. Sargi uzturējās savas bārākas, sasē­duši ap dzelzs krāsniņām, kuras tika kurinātās ar malku, ko gūs­tekņi pirms nāves bija saskaldījuši. arī ārsti un to palīgi gulēja, uzkrājot spēkus nakamas dienas eksperimentiem, kuros ieslodzī­tie tika izmantoti laboratorijas dzīvnieku lomas.

Humers pārāudzījās tieši uz Borju.

-Tu saproti mani, vai ne?

Borja neatbildēja, lūkodamies sarga melnajas acis. Šausmas pavadītais gads bija iemācījis klusēšanas vērtību.

Nav nekā, ko teikt? Humers vāciski apjautajas. Tas labi. Tev tikai jasaprot… bet mute jātur ciet.

Viņiem gārām iespraucas vēl viens sargs, nesdams uz izstiep­tam rokam uzmestus četrus vilnas šineļus.

Šineļi? nomurminaja kāds no krieviem.

Nevienam ieslodzītajam nebija šineļa. Ierodoties nometnē, vi­ņiem lika izsniegti netīri maisa audekla krekli un bikses drīzāk skrandas neka īsts apģērbs. Pirms nāves šis lupatas bija jānovelk, lai tadas pašas smirdīgas un nemazgatas tas nonāktu pie nāka­majiem jaunatnacejiem. Sargs nosvieda meteļus uz grīdas.

Humers noradīja:

Muntel anziegen.

Borja pasniedzas pec viena no zaļajiem vīstokļiem.

Seržants liek mums tos vilkt mugura, viņš krieviski paskaid­roja.

Pārējie trīs viri sekoja viņa piemeram.

Vilna mazliet dzēla āda, tomēr sajūta bija laba. Tik sen viņš nebija jutis kaut nelielu siltumu.

Ārā, pavēlēja Humers.

Trīs krievi palūkojas uz Borju, un tas pamāja uz durvju pusi. Visi izgāja ārā tumsa.

Humers gāja pa priekšu, pa ledu un sniegu uz galvena lauku­ma pusi, starp koka bārāku rindām gaudoja salts vējš. Šajas ēkās bija ieslodzīti astoņdesmit tūkstoši cilvēku vairak, neka dzīvoja visā Borjas dzimtaja Baltkrievijas provincē. Viņš jau bija samieri­nājies ar domu, ka nekad vairs neredzēs dzimteni. Laika ritumam vairs gandrīz nebija nozīmes, tomēr, lai nezaudetu veselo sapra­tu, viņš centas tam sekot. Bija marta beigas. Ne. Aprīļa sakums. Un joprojām tads sals. Kāpēc viņš nevareja nomirt vai tikt nogali­nāts? Katru dienu šāds liktenis piemekleja simtiem cilvēku. Vai viņam bija lemts pārdzīvot šo elli?

Bet kadeļ?

Galvenaja laukuma Humers pagriezās pa kreisi un izsoļoja klajuma. Viena puse slejas vel viena bārāku rinda. Otra nomet­nes virtuve, cietums un slimnīca. Tālākajā gala bija rullis tonnu smags tērauda blāķis, kas katru dienu tika vilkts pa sasalušo ze­mi. Borja cereja, ka viņiem netiks uzdots šis nepatīkamais darbs.

Humers apstajās pie četriem augstiem stabiem.

Pirms divām dienam desmit ieslodzītie, viņu vidu arī Borja, tika aizvesti uz mežu. Viņi nozaģēja trīs apses, viens no gūstek­ņiem salauza roku un tulit tika nošauts. Kokiem nocirta zarus, stumbrus sadalīja četras daļas, atvilka uz nometni un iedzina ze­me cilvēka auguma galvenaja laukuma. Taču paris pēdējās die­nas tie staveja tukši. Tagad tos uzraudzīja divi bruņoti sargi. Virs galvas spīdēja loka lampas, veidojot dumaku dzeļoši sausaja gaisa.

-Gaidiet te, pavēlēja Humers.

Seržants uzskrēja pa pakapieniem, kas veda uz cietuma ieeju. Pa atvērtajam durvīm izplūda dzeltena gaisma. Pec brīža no cie­tuma izveda četrus kailus vīrus. Viņu gaišmatainas galvas nebija noskūtas ka krieviem, poļiem un ebrejiem nometnes iemītnieku vairakumam. Viņu ķermeņi nebija novārguši un kustības nebija gausas. Skatieni nebija truli bezcerīgi, acis nebija dziļi iegrimu­šas, augumi nebija tūskas izķēmoti. Šie viri bija spēcīgi. Kareivji. Vācieši. Šādus skatienus viņš jau bija redzējis. Akmenscietas, ne­jūtīgas sejas. Ledaini saltas ka ši nakts.

Visi četri soļoja stalti un lepni, nolaiduši rokas gar sāniem, it ka nemaz nejustu stindzinošo aukstumu, kas noteikti dzēla pienballaja ada. Humers iznāca no cietuma viņiem aiz muguras un noradīja uz. stabiem.

Uz turieni!

Četri kailie vācieši aizsoļoja norādītājā virziena.

Humers pienaca un nosvieda sniega četrus virves rituļus.

Piesieniet viņus pie stabiem.

Trīs parejie gūstekņi raudzijas uz Borju. Viņš noliecās, pacēla visus četrus virves rituļus, pasniedza tos parejiem un paskaidroj.1, kas jadārā. Katrs piegāja pie viena no kailajiem vāciešiem, kas slavēja miera staja pie raupjajiem apses stumbriem. Par kadu pār­kāpumu viņi izpelnījušies tik drausmīgu sodu? Borja aplika aso kaņepju virvi ap vacieša krūtīm un pieseja viņa augumu pie staba.

Stingri! uzbļava Humers.

Borja sasēja mezglu un cieši pievilka raupjo virvi pie vacieša kailas adas. Tas pat nesārāvas. Izmantojot izdevību, viņš vāciski čukstus iejautajās:

Ko tu izdarīji?

Atbildes nebija.

Viņš savilka virvi vel ciešāk.

Tā viņi pat ar mums nerīkojas.

Izaicina! savu sagūstitaju ir gods, nočukstēja vācietis.

Ja, nodomāja Borja. Ta ir gan.

Humers pagriežas pret viņiem. Borja sasēja pedejo mezglu.

Tur! pavēlēja Humers.

Borja un trīs parejie krievi aizslaja pa svaigo sniegu nost no ceļa. Paslēpis plaukstas padusēs, viņš pamiņajas no vienas kajas uz otru, lai sasildītos. Šinelis bija burvīgs. Tādu siltumu viņš ne­bija jutis kopš ierašanās nometnē, lād arī viņš zaudēja savu var­du, ko nomainīja numurs 10901 -, ko ietetoveja uz viņa laba apakšdelma. Pie skrandaina krekla krušu kreisaja puse tika pie­šūts trijstūris. Burts R uz ta nozīmēja Russisch krievs. Svarīga bija arī krasa. Politieslodzītajiem sarkana. Kriminālajiem zaļa. Tīreļiem dzeltena Dāvida zvaigzne. Kārāgustekņiem melna un bruņa.

Humers, šķiet, kaut ko gaidīja.

Borja pārāudzījās pa kreisi.

l.oka lampas apgaismoja centrālo laukumu līdz pat galvena­jiem vārtiem. Aiz tiem tumsa slīga ceļš, kas veda uz raktuvēm. Štā­bā eka tieši aiz žoga nebija apgaismota. Viņš vēroja, ka atveras vārti un iesoļo kāds virs. Viņš bija ģerbies šineli līdz ceļiem. Zem ta bija gaišas bikses un brūni šņorzābaki. Galvā vīrietim bija gai­ša virsnieka formas cepure. Viņš ar druknajam kajam spēra ap­ņēmīgus soļus, lepni nesot resno vederu pa priekšu. Gaisma pārādijas smails deguns un modras acis, visai patīkami sejas vaibsti.

Un nekļūdīgi pazīstami.

Pēdējais Richthofeti eskadrona komandieris, Vacijas gaisa kārāspēku komandieris, Vacijas Parlamenta spīkers, Prūsijas prem­jerministrs, Prūsijas Valsts padomes prezidents, meža un medību ministrs, Reiha aizsardzības padomes priekšsēdētājs, l.ielvācijas reiha reihsmaršals. Fīrera izraudzītais pectecis.

Hermans Gerings.

Borja jau agrak vienreiz, bija redzējis Geringu. Romā, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītaja gada. Gerings pārādijas, terpies lep­na pelēka uzvalka ar koši sarkanu kaklasaiti ap gaļīgo kaklu. Tuklos pirkstus rotaja rubini, bet pie žaketes kreisa atloka bija pie­sprausts briljantiem rotāts nacistu ērglis. Viņš teica savaldīgu ru­nu, mudinot nodrošināt Vacijai vietu zem saules, un jautaja: "Vai jūs labak vēlētos ieročus vai sviestu? Vai jūs importētu speķi vai melala rudu? Gatavība dārā mus varenus. Sviests mus tikai uz­baro resnus." Gerings nobeidza mnu ar skaļiem saukļiem, apso­lot, ka Vacija un Itālijā gaidamajā ciņa soļos plecu pie pleca. Borja atcerējās, ka noklausijas to uzmanīgi, taču runa viņu nepārlieci­nāja.

Kungi, ceru, ka jutāties ērti, Gerings rama balsi uzrunaja četrus sasietos gūstekņus.

Neviens neatbildēja.

Auss, ko viņš teica? čukstēja viens no krieviem.

Viņš tos izsmej.

Klusu! nošņācās Humers. Turi muti vai iesi viņiem bla­kus.

Gerings nostājās tieši pretī četriem sasietajiem vīriem.

Vēlreiz jautaju katram no jums. Vai ir kas sakams?

Atsaucas tikai vēja gaudas.

(Ierings piegāja tuvāk vienam no drebošajiem vāciešiem. Tam, kuru Borja bija piesējis pie staba.

Matias, tu taču negribi šad i mirt? Tu esi kareivis, kas uzti­cīgi kalpo fīreram.

Fīreram… ar to… nav nekādās saistības, izdvesa vācietis, drudžaini raustoties drebuļos.

Bet viss, ko mes dārām, ir ceļu mērķu vārda.

Tapec es… izvēlējos navi.

Gerings pārāustīja plecus. Ta bija vienaldzīga kustība, it ka šauboties, vai est vel vienu kuku. Viņš pamāja Humeram. Tas de­va zīmi diviem sargiem, kuri atstiepa lielu mucu un novietoja to līdzās sasietajiem vīriem. Cits sargs atnesa četrus smeļamos kau­sus un nosvieda tos sniega. Humers pievērsa niknu skatienu krie­viem.

Iesmeliet ūdeni un nostājieties katrs pie viena no viņiem.

Borja paskaidroja trim parejiem, ko darīt. Viņi pacēla četrus kausus un iegremdēja tos muca.

Tikai neizlaistiet! brīdinaja l lumers.

Borja rīkojas uzmanīgi, tomēr vējš izšļakstija dažas lāses. Ne­viens to nepamanīja. Viņš atgriežas pie vācieša, kuru bija piesējis pie staba. Vacieša, vārda Maliass. Gerings nostājās paša vidu un norava melnos adas cimdus.

Redzi, Matias, viņš paziņoja. Es novelku cimdus, lai va­rētu sajust aukstumu tapat ka tu.

Borja staveja pietiekami tuvu, lai redzetu smago sudraba gre­dzenu uz Geringa labas rokas vidēja pirksta. Taja bija iegravēta bruņu cimdā tērpta sažņaugta dure. Gerings iebāza labo roku bik­šu kabata un izvilka akmeni. Tas bija dzeltena medus krasa. Borja to pazina. Dzintars. Aptaustījis akmeni, Gerings paziņoja:

Ik pec piecām minūtēm jums lies virsu ūdeni, līdz kāds no jums pateiks to, ko es vēlos dzirdēt, vai jūs mirsiet. Man nav iebil­dumu arī pret to. Bet atcerieties tas, kurš runas, paliks dzīvs. Tad viņa vieta stāsies viens no šiem nožēlojamajiem krieviem. Un atbrīvotais dabūs atpakaļ savu šineli un varēs liet viņam virsu ūdeni, līdz šis atstieps kajas. Iedomājieties, cik jautri tas bus! Jums tikai japasaka tas, ko es gribu dzirdēt. Nu, ko teiksiet?

Klusums.

Gerings pamāja Humeram.

Giesse es, izrīkoja Humers. I,ejiet!

Borja paklausīja, un trīs pārējie sekoja viņa piemēram. Ūdens izmērcēja Matiasa biezos gaišos matus un noteceja par seju un krūtīm. Sajūtot to, viņa augums nodrebeja. Vācietis neizdvesa ne skaņas, tikai zobi aukstuma saka klabēt.

Ko teiksiet? atkal noprasīja Gerings.

Klusums.

Pec piecām minūtēm aukstā duša tika atkartota. Pec divdes­mit minūtēm un četrām aplaistīšanam nelaimīgie saka strauji at­dzist. Gerings stāvēja nesatricināma miera, rūpīgi spodrinādams Dzintara gabalu. īsi pirms nakamo piecu minušu beigām viņš at­kal uzrunaja Matiasu.

Tas taču ir muļķīgi. Pasaki, kur ir paslēpta Bernstein-Zimmer, un tavas mocības būs gala. Nav vērts mirt tas deļ.

Aukstuma trīcošais vācu kareivis tikai raudzījās viņam pretī apbrīnojama neatlaidība. Borja gandrīz vai nožēloja, ka kļuvis par Gēringa sabiedroto šada vira nogalināšana.

Sie sind ein lūgmerisch, diebisch Schwein, Matiass izdvesa viena elpas vilciena. "Jus esat melīgs, zaglīgs cuka." Tad viņš spļāva.

Gerings atlēca atpakaļ, siekalām nošķaidītu šineļa priekšpu­si. Viņš atpogāja šineli, nopurinaja spļāvienu, tad pavēra atlokus, atsedzot bagatigi rotātu pērļu peleku uniformu.

Es esmu tavs reihsmaršals. Otra svarigaka persona pec fīre­ra. Man vienīgājam ir šada uniforma. Ka tu uzdrošinies domāt, ka drīksti nesodīts to notraipīt? Matias, tu pateiksi man to, ko es gribu zināt, vai nosalsi līdz nāvei. Lēni. Ļoti leni. Tas nebūs patī­kami.

Kareivis spļava atkal. Šoreiz trapija uz uniformas. Gerings saglabaja apbrīnojamu mieru.

Lieliski, Matias. Tava uzticība ir ievērības cienīga. Bet cik il^i tu vel izturēsi? Ka juties? Vai tad negribi sasildīties? Apsēsties pie siltas krāsns, ietīties jaukā vilnas segā? Gerings pēkšņi pa­sniedzas un pagrūda Borju tuvāk sasietajam vācietim. Ūdens no kausa izšļakstijas sniega. Tu gribētu gan to šineli, vai ne, Mati­as? Vai tiešam tu ļausi šim stulbajam kazakam sildīties, kamēr pats salsti nost?

Vācietis neteica neko. Tikai drebeja.

Gerings pagrūda Borju projām.

Bet varbūt gribi kaut ko siltu, Matias?

Reihsmaršals atvilka bikšu rāvējslēdzēju. Urīna strūkla kūpē­dama šļācās augšup, atstājot dzeltenas švīkas uz gūstekņa kai­las adas un notekot līdz zemei. Gerings nopurinaja locekli un aiz­vilka ciet rāvējslēdzēju.

Vai tagad labak, Matias?

Verrottet in der Schiveinshdlle.

Borja viņam piekrita. Sapūsti cuku elle.

Gerings metas uz priekšu un spēcīgi iesita kareivim pa seju, ar sudraba gredzenu pāršķeļot vaigu. Izplūda asinis.

I .ej! Gerings uzbļava.

Borja atgriezās pie mucas un piepildīja kausu.

Matiass iesaucas:

Mein Fūhrer, Mein Fūhrer, Mein Fūhrer! Viņa balss kļuva ar­vien skaļaka. Viņam piebalsoja parejie tns sasietie viri.

Ūdens šaltis gazas.

Gerings staveja un noraudzijas, tagad jau nikni grozīdams pirkstos Dzintara gabalu, Pec divām stundām Matiass nomira,

pārklājies ar ledus kārtu. Vēl pec stundas izdzisa arī trīs parejie nelaimes biedri. Neviens neteica ne vārda par Bernstein-Zimmer. Par Dzintara istabu.