Dzintara istaba

38

13:15

Pols jurista vērīguma pētīja Alfrēdu Grumeru, pievēršot uzma­nību katrai niansei ša vira seja, vērtējot viņa izturēšanos un pare­dzot iespējamo reakciju. Viņš, Makojs, Grumers un Reičela bija at­griezušies šķūnīti līdzās šahtai. Uz skārda jumta grabinājās lietus. Kopš atraduma brīža bija pagajušas gandrīz trīs stundas, un arī Makoja oma bija drūma kā negaisa mākonis.

Kas, elle, te notiek, Grumer? viņš noprasīja.

Vācu zinātnieks bija apsedies uz ķebļa.

Ir divi iespejami izskaidrojumi. Viens tie furgoni jau bija tukši, iebraucot ala. Otrs kāds mus apsteidzis.

Ka gan kāds varēja mus apsteigt? Pagāja četras dienas, līdz aizurbamies līdz tai zālei, bet otra ieeja ir aizgazta ciet ar akmeņu tonnām.

-Varbūt ielaušanās notika pirms daudziem gadiem.

Makojs dziļi ievilka elpu.

Grumer, rīt šurp lido divdesmit astoņi cilvēki. Viņi šaja žur­ku ala ieguldījuši veselu čupu naudas. Ko lai es viņiem saku? Mus kāds apsteidza?

Fakti paliek fakti.

Makojs, niknuma zvērojot, pieleca no krēsla. Reičela viņu partrauca.

No ta nebūs nekada labuma!

Tas man vismaz ļautu justies labak.

Apsēdieties, pavēlēja Reičela.

Pols pazina viņas tiesneses balsi. Drošu. Stingru. Tads tonis nepieļava nekādus iebildumus. Un pārāk bieži viņš to bija dzir­dējis arī mājās.

Budīgais virs atkapās.

Jēziņ! Nu gan ir sudi. Viņš atkal apsēdas. Man laikam būs vajadzīgs advokats. Tiesnese man noteikti nevarēs palīdzēt. Katler, jūs varētu nolīgt?

Pols papurinaja galvu.

Es specializējos testamentu lietas. Bet musu firma ir daudz labu tiesašanas pārstāvju un līgumu likumu speciālistu.

Viņi ir otrā dīķa puse, bet jūs esat šeit. Uzminiet, kuru es iz­vēlēšos.

Es pieņemu, ka visi investori pārākstīja atrunas un riska at­zīšanas paziņojumus? apjautajās Reičela.

Kāds no ta labums? Tiem ļautiņiem ir daudz naudas un pa­šiem savi juristi. Līdz nākamājai nedeļai es jau bušu tiesas darbu sildos līdz ausim. Neviens netices, ka es nezināju, ka taja alā neka nav.

Es jums nepiekritu, iebilda Reičela. Kāpēc lai kāds iedo­mātos, ka jūs raksiet, jau iepriekš zinādams, ka tur neka nav? Ta jau butu finansiāla pašnāvība.

Varbūt ta neliela simt tūkstoš dolāru honorārā dēļ, kas man ir gārāntēts neatkarīgi no ta, vai mes ko atrodam vai ne.

Reičela pieversas Polam.

Varbūt tev vajadzētu piezvanīt uz firmu. Šim cilvēkam tie­šam ir vajadzīgs advokats.

Paklau, ļaujiet man kaut ko paskaidrot, turpinaja Makojs. Man štatos ir savs uzņēmums. Šis man nav iztikas darbs. Sadi pasakumi izmaksa dārgi. Iepriekšējos izrakumos es prasīju tadu pašu honorāru, bet atpelnīju viņiem to ar uzviju. Investori labi no­pelnīja. Neviens nesūdzējās.

Bet šoreiz ne, atbildēja Pols. Ja vien tie kravas automobiļi nav kaut ko vērti, bet par to es šaubos. Un arī tad, pieņemot, ka tos var izdabūt ārā no turienes.

Un tas nav iespejams, ierunājās Grumers. Tā otra ala ir necaurejama. Tās attīrīšana izmaksātu miljonus.

Aizverieties, Grumer!

Pols raudzijas uz Makoju. Dūšīga vīra sejas izteiksme bija pa­zīstama skumju un raižu sajaukums. Daudzi klienti bieži vien ta izskatās. Polam pat radas vēlēšanās šeit uzkavēties. Viņš atkal atcerejas, ka Grumers izdzēsa smiltīs ierakstītos burtus.

Labi, Makoj. Ja vēlaties, lai es jums palīdzu, tad darīšu, ko varēšu.

Reičela uzmeta viņam savadu skatienu, un viņas domas nebi­ja grūti uzminēt. Vel vakar viņš gribēja atgriezties mājās un atstat šis intrigas atrisinašanu vārāsiestāžu ziņa. Bet tagad viņš pēkšņi pats piesakās pārstāvēt Veilendu Makoju, pats arī laizdamies pār debesjumu uguns ratos, tadu speķu varā, ko pats nesaprot un ne­spej ietekmet.

Tas labi, nopriecājās Makojs. Palīdzība man noderes. Gru­mer, izdariet derīgu darbu un pasūtiet šiem ļaudīm numurus "Gārni". Uz mana rēķina.

Grumers nepriecājās par šadu izrīkošanu, tomēr neiebilda un pasniedzas pēc telefona.

Kas ir "Gārni"?

Viesnīca, kur mes pilsēta esam apmetušies.

Pols noradīja uz Grumeru.

Viņš ari?

Kā gan citādi?

Polam patika Stoda. Interesanta pilsēta ar senlaicīgām ielām, kas šķita atceļojušas tieši no viduslaikiem. Bruģēto ielu malās rin­dojas melnbaltas mājas ar koka un mura apdari, cieši saspiedu­šas ka grāmatas plaukta. Un pāri visam slejas milzīga abatija uz stavas kalna kraujas, bet nogāzes, kas veda uz to, biezi apaugu­šas ar lapeglem un dižskābaržiem pašā pavasārā plaukuma.

Pols un Reičela iebrauca pilsēta aiz Grumera un Makoja, viņu ceļš vijas dziļi vecpilsetā, līdz pat viesnīcai "Gārni". Talak uz upes pusi, tieši pirms gajeju zonas, bija ierīkota neliela autostāv­vietā viesnīcas viesiem.

Viesnīca Pols uzzinaja, ka Makoja ekspedīcijas grupa aizņēmu­si visu ceturto stāvu. Viss trešais stāvs jau bija rezervēts rit gaidamajiem investoriem. Pēc nelielas pierunāšanas un dažu eiro iespiešanas klerka sauja Makojam izdevās noīrēt vel vienu numuru otraja stava. Makojs jautāja, vai Polam un Reičelai vajag atsevišķus numurus, bet Reičela uzreiz atbildēja, ka ne.

Tikko viņi bija nokļuvuši savā numura un nometuši ceļasomas gulta, Reičela uzreiz noprasīja:

Nu, Pol Katler, kas tev padoma?

Bet kas tev pašai padoma? Kāpēc vienā numurā? Es domā­ju, ka mes esam šķīrušies. Tu man to bieži atgadini.

Pol, tev ir kaut kāds plāns, un es tevi neizlaidīšu no skata. Vakar tu visiem speķiem rāvies uz mājam. Tagad pēkšņi piesa­kies pārstāvēt to tipu? Bet ja nu viņš ir blēdis?

Tad viņam vēl jo vairāk ir nepieciešams advokats.

-Pol…

Viņš noradīja uz divguļamo gultu.

Nakti un dienu?

-Ko?

Tu novērosi mani nakti un dienu?

Nav neka tada, ko mes nebutu redzejuši. Mes bijām precēju­šies desmit gadus.

Pols pasmaidīja.

Ši intriga man vel var iepatikties.

Vai pastāstīsi?

Pols apsēdas uz gultas malas un izstastija Reičelai par to, kas notika pazemes zālē, tad pārādīja maku, ko visu pēcpusdienu bija nēsājis līdzi bikšu aizmugures kabatā.

Grumers tīši aizslaucīja tos burtus. Par to nav šaubu. Viņš spēlē kadu spēlīti.

Kāpēc nepateici Makojam?

Pols pārāustīja plecus.

Nezinu. Es iedomājos par to. Un, ka jau tu teici, varbūt viņš ir blēdis.

Vai esi pārliecināts, ka tie burti bija O-J-C?

Cik nu varēju saskatīt.

Tu doma, ka tam var but kada saistība ar manu tevu un Dzintara istabu?

Pagaidam nav nekādas saistības, ja neskaita to, ka Karols ļoti interesējās par Makoja meklejumiem. Bet tas varbūt vel neko nenozīmē.

Reičela apsēdās viņam līdzas. Pols ievēroja skrambas un nobrazumus uz viņas rokam un krevelēm klāto seju.

Šis Makojs tik ātri mums uzticējās, viņa ieminējas.

Varbūt mēs esam viņa vienīga cerība. Šķiet, Grumers viņam diez ko nepatīk. Mes esam tikai divi svešinieki, kas uzradušies ka no gaisa. Bez savtīgam interesem. Bez pretenzijām pret viņu. I aikam viņš mus atzina par nekaitīgiem.

Reičela paņēma maku un aplūkoja trūdošā papīra skrandas.

-Ausgegeben 15-3-51. Verfiillt 15-3-55. Gustav Mūller. Vai palūgt kadam pārtulkot?

Ne, nevajag. Pašlaik es neuzticos nevienam, protams, neskai­tot klātesošos. Labak sameklēsim vācu angļu vārdnīcu un no­skaidrosim paši.

Divus kvartalus uz rietumiem no viesnīcas piebliveta suvenī­ru bodīte viņi atrada sarunu vārdnīcu plānu gramatiņu, laikam paredzetu tūristiem ar izplatitakajiem vārdiem un izteicieniem.

Ausgegeben nozīme "izsniegta", viņš paziņoja. Vcrfiillt "beidzas, izbeidzas". Viņš pārāudzijas uz Reičelu. Tad skaitļi droši vien ir datumi. Eiropas rakstība. Datums pirmais. Izsniegts tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada piecpadsmitajā marta. Termiņš beidzas tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada piecpadsmitaja martā. Gustavs Millers.

Tas ir pec kārā. Grumeram bija taisnība. Kāds apsteidza Ma­koju un atrada to, kas bija paslēpts ala. Kaut kad pec tūkstoš de­viņsimt piecdesmit pirmā gada marta.

Bet ko atrada?

Labs jautajums.

Tas noteikti bija kaut kas nopietns. Pieci līķi ar caurumiem galva!

Un svarīgs. Visi kravas auto bija iztukšoti. Likvidētas visas pēdas.

Pols nosvieda vārdnīcu atpakaļ uz plaukta.

Grumers kaut ko zina. Kapec lai viņš ta pūlētos fotografē­tu, pec tam aizslaucītu? Ko viņš dokumentē? Un ka uzdevuma?

Varbūt vajadzētu pateikt Makojam?

Pols bridi padomāja, tad atbildēja:

Nedomāju gan. Vismaz pagaidam ne.