Dzintara istaba

3

16:50

Pols Katlers piecēlās no ozolkoka atzveltnes krēsla un uzrunaja tiesu, sakdams zaudēt advokāta profesionālo pacietību.

-Jusu godība, testamenta izpildītājs neapstrīd prasitaja pakal­pojumus. Mes tikai apšaubām summu, ko viņš mēģina pieprasīt. Divpadsmit tūkstoši trīssimt dolāri ir liela nauda par mājas krasošanu.

Tā bija liela māja, iebilda prasitaja advokāts.

Es ceru, piebilda testamentu lietu tiesnesis.

Pols paskaidroja:

Mājas platība ir divtūkstoš kvadratpēdu. Nekā neparasta. Krasošana arī nebija sarežģīta. Prasītajam nepienākas tada summa.

Tiesnesi, nelaiķis pasūtīja manam klientam pilnīgu mājas nokrāsošanu, ko mans klients arī veica.

Tiesnesi, prasitajs ļaunprātīgi izmantoja septiņdesmit trīs ga­dus veca cilvēka uzticēšanos. Viņš nesniedza divpadsmit tukstošu trīssimt dolāru vērtus pakalpojumus.

Nelaiķis apsolīja manam klientam piemaksu, ja viņš paveiks darbus nedējas laika, ko viņš arī izdarīja.

Pols nespeja noticēt, ka otrs advokats tiešam uztver šo strīdu nopietni.

Tas ir izdevīgi, ņemot vēra to, ka vienīgais cilvēks, kurš varē­tu apstrīdēt šo solījumu, ir miris. Secinājums ir tads mūsu firma ii iecelta par testamenta izpildītāju, un mums sirdsapziņa neļauj niaksat tadu summu.

Vai vēlaties tiesas prāvu? sprogainais tiesnesis jautāja ot­rai pusei.

Kreditora advokats pieliecās un sačukstējās ar mājas krasota|ii jaunu vīrieti, kas acīmredzami jutas neerti brūnaļa poliestera uzvalka ar kaklasaiti.

Ne, ser. Varbūt kompromisu. Septiņus tūkstošus un piecus simtus.

Pols ne aci nepamirkšķinaja.

Viens tūkstotis divi simti piecdesmit. Ne centa vairak. Mēs pieaicinajam citu krāsotāju novērtēt darbu. Spriežot pec viņa at­sauksmēm, mums ir visas tiesības iesniegt prasību par pavirši veiktu darbu. Turklāt izskatās, ka krasa tikusi atšķaidīta. Ciktāl tas ir mana ziņa, es ļautu izlemt zvērinātajiem. Viņš pārāudzijas uz. otru advokatu. Kamēr mes te strīdamies, man maksa div­simt divdesmit dolārus stunda. Tapec nesteidzieties, advokata kungs.

Otrs advokāts pat neapspriedās ar klientu.

Mums nav līdzekļu, lai sniegtu sudzibu tiesa, tapec mums nav citas iespējas ka pieņemt testamenta izpildītāju piedāvājumu.

Vai ne! Sasodītais izspiedējs, Pols, savākdams dokumen­tus, nomurminaja pietiekami skaļi, lai otrs advokats dzirdētu.

Uzrakstiet rīkojumu, Katlera kungs, teica tiesnesis.

Pols atri izgāja no sēžu zāles un aizsoļoja pa Fultonas apga­bala tiesas testamentu lietu nodaļas gaiteni. Ta atradas trīs stavus zemāk par rosīgo Augstāko tiesu un bija gluži cita pasaule. Tur nebija sensacionālu slepkavību, augsta līmeņa prāvu vai skandalozu laulības šķiršanu. Šis nodaļas ierobežotājā jurisdik­cija bija testamenti, mantas pārvaldīšana un aizbildniecība gar­laicīgas, apnicīgas lietas, kur pierādījumu vieta pārāsti bija izplū­dušas atmiņas un stāsti par īstam un iedomātām sazvērestībām. Nesen pieņemtais štata likumdošanas akts, ko Pols bija palīdzē­jis izstrādāt, atļava dažos gadījumos izmantot zvērināto tiesu, un dažkart tiesa nonākušie pretinieki to pieprasīja. Bet pārāsti visu izlēma paveci tiesneši, kuri paši savulaik bijuši advokati, kas klī­da pa šiem gaiteņiem, meklēdami testamentārās vēstulēs.

Testamentu lietas bija Pola specialitāte jau kopš brīža, kad viņš atstaja Džordžijas universitāti ar jurista diplomu kabata. Viņš ne­iestājās juridiskaja fakultate tūlīt pec koledžas beigšanas, jo viņu atraidīja divdesmit divas fakultales, kuras viņš pieteicas. Viņa tevs bija izmisuma. Trīs gadus Pols vergoja Džordžijas Citizens banka testamentu un mantas pārvaldīšanas nodaļa ka izcils klerks. Ši pieredze deva viņam iedvesmu velreiz kārtot iestājeksā­menus juridiskaja fakultate. Beidzot viņu pieņēma trijās fakultā­tes, un pec veiksmīga trīs gadu klerka darba viņš pēc augstskolas beigšanas tika pieņemts firma "Pridžens un Vudvorts". Tagad, pec trīspadsmit gadiem, viņš bija viens no partneriem firma, pie­tiekami augsta amata testamentu un mantas pārvaldīšanas de­partamenta, lai butu pirmais kandidats uz. pilntiesīga partnera statusu un departamenta vadības grožiem.

Viņš nogriezās ap stūri un devas uz divviru durvju pusi gai­teņa tālākajā gala.

Šodien bija tada juceklīga diena. Krāsotāja prasības izskatīša­na bija ieplānota jau vairak neka pirms nedeļas, bet tieši pec pus­dienām uz biroju piezvanīja kada cita kreditora advokats un lūdza izskatīt steidzīgi sagatavotu prasību. Sākotnēji izskatīšana bija paredzeta puspiecos, bet neieradas otras puses advokats. Ta nu Pols ieskreja blakus esoša ja sēžu zāle un tika gala ar krāsotā­ja alkatību. Viņš atrava vaļa masivas durvis un ai/soļoja pa tuk­šas /ales centrālo eju.

Vai ir kada ziņa no Markusa Netlza? viņš jautāja sekretarei kas sēdēja zāles tālākajā gala.

Sievietes seja pārādijas smaids.

Un ka vēl.

Ir jau gandri/ pieci. Kur viņš ir?

Viesojas šerifa departamenta. Cik man zināms, viņu iesedinaja aizturēto kamera.

Pols nosvieda portfeli uz ozolkoka galda.

Tu joko.

Nemaz. Tava bijusi viņu tur šorīt nogadaja.

Reičela?

Sekretāre pamāja ar galvu.

ļaudis runa, ka viņš kabineta Reičelai sarunajis rupjības. Sa­maksājis trīssimt dolārus un pec tam trīsreiz aizsūtījis viņu d…

tiesas zāles durvis plaši atveras un gazeledamies ieslaja I. Markuss Netlzs. Viņa beškrasas Neiman-Marcus uzvalks bija saburzīts, Gucci kaklasaite sašķiebusies, smalkas itāliešu kurpes nobružātās un netīras.

Sen jau bija laiks, Markus. Kas noticis?

-Ta maita, kuru tu kādreiz sauci par savu sievu, iemeta mani cietumā un atslaja tur nīkt visu dienu. Viņa baritona balss bija saspringta. Pol, saki, ludzu, vai viņa vispār ir sieviete vai kaut kāds hibrīds ar pautiem starp smukajam, gārājam kajam?

Pols gribēja kaut ko iebilst, bet pardomāja.

Viņa man uzklupa zvērināto priekša, jo es viņu uzrunāju "ser".

Četras reizes, ka es dzirdēju, piebilda sekretāre.

Ja. Laikam gan. Kad es iesniedzu prasību par tiesas kļudu, ko viņai vajadzēja pieņemt, viņa piespriež manam klientam div­desmit gadus bez papildu izmeklēšanas. Un pec tam vel lasa ēti­kas pamacibas. Tadi sudi man nav vajadzīgi. Jo īpaši no tada pār­gudrā sievišķa. Tagad varu teikt droši es došu naudu viņas pre­tiniekiem. Daudz naudas. Jūlija otraja trešdiena tikšu vaļa no tas raganas.

Pols bija dzirdējis pietiekami daudz.

Vai esi gatavs apspriest to prasību?

Netlzs nolika portfeli uz. galda.

Kāpēc ne? es jau domāju, ka būs japaliek kamera pa nakti. Laikam tai maukai tomēr ir sirds.

Pietiek, Markus, Pols viņu apsauca mazliet stingrāk, neka pats bija vēlējies.

Netlza acis piemiedzas, un viņš plēsonīga vērība ieskatijas it ka tieši kolēģa prata.

Vai tev nav vienalga? Cik ilgi tu jau esi šķiries trīs gadus? Varu derēt, ka viņa katru menesi alimentos saņem krietnu žūksni no tavas algas.

Pols nealbildeja.

Velns lai mani pārāuj, Netlzs nelikās miera. Tu vel jopro­jām nespej viņu aizmirst, ko?

Vai vārām ķerties pie lielas?

Tu, maitasgabals, tiešam nespej aizmirst. Netlzs pašūpoja apaļo galvu.

Viņš devas pie otra galda, lai sagatavotos prasības izskatīša­nai. Sekretāre piecēlās no krēsla un aizgāja pasaukt tiesnesi. Pols nopriecājās, ka viņa ir projām. Tiesas nama baumas izplātījās ne­vaidama atruma.

Netlzs iegrozīja savu drukno rumpi atzveltnes krēsla.

Pol, draudziņ, tici manai lielajai pieredzei. Kad esi ticis no viņam vaļa, tad izmet viņas no galvas.