Dzintara istaba

18

Dana!

Kā man katru dienu sap sirds par to, kas notika ar Jensiju Katleru. Tik labs cilvēks un arī viņa sieva tik jauka sieviete. Un arī visi pārejie tajā lidmašīna bija labi cilvēki. Labi cilvēki nedrīkst tik pēkšņi un nežēlīgi iet boja. Mans znots smagi pārdzīvo teva nāvi, un man ir sāpīgi iedomāties, ka es varbūt esmu vainīgs. Jensijs man zvanīja iepriekšējā vakarā pirms katastrofas. Viņam bija izdevies atrast to veco viru, kuru Tu pieminēji, to, kura brālis siradāja Loringa nama. Tev bija taisnība. Man nevajadzēja lugt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas. Nevajadzeja iesaistīt ci­tus. Sī nasta jānes tikai mums ar Tevi. Bet kapec mes esam pali­kuši dzīvi? Vai viņi nezina, kur mes esam? Ko mes zinām? Var­būt mēs viņiem vairs neesam bīstami? Viņu uzmanību piesaista tikai tie, kuri uzdod jautajumus un piekļūst pārāk tuvu. Laikam vienaldzība ir daudz izdevīgākā neka ziņkārībā. Tik ilgs laiks pagajis, un Dzintara istaba šķiet drīzāk tikai atmiņas, nevis īsts pa­saules brīnums. Vai kadu ta vel interesē? Sargā sevi, Dana, un lai Tev labi klājas. Sazināsimies.

Karols

Dana!

Šodien bija ieradies VDK aģents. Resns čečens, kas smirdēja ka atejas bedre. Viņš teica, ka esot atradis manu vardu Komisijas sārākstos. Es domāju, ka šis pēdas ir pārāk vecas, lai tam sekotu, lāču izrādās, ka kļūdījos. Esi piesardzīgs! Viņš jautaja, vai Tu vel esi dzīvs. Es atbildēju tapat ka pārāsti. Man šķiet, ka mes abi esam vienīgie dzīvi palikušie no vecajiem kadriem. Visi senie draugi jau .ii/gājuši. Cik skumji! Varbūt Tev taisnība. Vairs nesārākstīsimies, i Irošs paliek nedrošs. Sevišķi tagad, kad viņi zina, kur es esmu. Mana meita gaida bērnu. Manu otro mazbērnu. Ta būšot meite­ne, viņi saka. Musdienu zinātne. Man jau labāk patika ta ka bija vecajos laikos, kad to nevareja zināt. Bet maza meitenīte būs jau­ka. Mazdēls man sagāda tik daudz prieka. Ceru, ka Taviem maz­bērniem klājas labi. Sarga sevi, vecais draugs.

Karols

Sveiks, Kurol!

Nosūtu izgriezumu no Bonnas avīzes. Jeļcins ieradās Vacija un ap­balvoja, ka zinot, kur atrodas Dzintara istaba. Avīzes un žurnāli sacēla lielu troksni. Vai ta atskaņas nonaca arī pāri okeānam pie Tevis? Viņš apgalvoja, ka zinātnieki atraduši informāciju padomju arhīvos. Jeļcins mus nosauca par Ārkartas komisiju pret Krieviju vērstu noziegumu iz­meklēšanai. Ha! Tas muļķis tikai izspieda no Bonnas pusmiljardu marku ka palīdzību, bet pec tam atvainojas un paskaidroja, ka tajos materiālos nebija rakstīts par Dzintara istabu, bet par citām vērtībām, kas nolaupītas no ļeņingradas. Kartēja krievu muldēšana. Krievi, padomju vārā, nacisti visi vienādi. Tagad uzsāktās runas par krievu mantojuma atgūšanu ir ti­kai propaganda. Viņi iztirgo savu mantojumu. Avīzes katru dienu pilnas ar ziņām par gleznu, skulptūru un dārglietu pārdošanu. Mūsu vēsturē tiek iztirgota krāmu tirgu. Mums jāglaba paneļi drošība. Vairs nesārāk­stīsimies, vismaz kadu laiku. Paldies par Tavas mazmeitas fotogrāfiju. Viņa laikam tev sagada daudz prieka. Lai Tev laba veselība, draugs!

Dana

Dana!

Ceru, ka esi pie labas veselības. Tik sen neesam sārākstījušies. Es nodomāju, ka varbūt tagad, pec trim gadiem atkal ir droši. Ne­viens pie manis vairs nav nācis, un arī rakstu par paneļiem ir ar­vien mazāk. Kopš musu pēdējas sārākstes mana meita izšķīrās no vīra. Viņi mii viens otru, taču nekādi nespej dzīvot kopā. Maz­bērniem klājas labi. Ceru, ka Tavējiem ari. Mes abi jau esam veci. Butu jauki saņemties, aizbraukt un pārliecināties, vai paneļi tie­šam atrodas tur. Taču tads ceļojums mums vairs nav pa spēkam. Turklāt tas vel joprojām var but bīstami. Kāds taču vēroja, kad Jensijs Katlers taujāja par Loringu. Es sirds dziļumos esmu pārlieci­nāts, ka spridzeklis nebija domāts itāliešu ministram. Es vēl jo­projām sēroju par Katleriem. Tik daudzi gājuši bojā, meklejot Dzintara istabu. Varbūt tai labak palikt neatrastai. Lai ka arī būtu mēs to vairs nespejam aizsargat. Lai Tev laba veselība, draugs!

Karols

Reičela!

Manu dārgo meitiņ! Mans vienīgais bērns! Tavs tēvs tagad jau atdusas miera līdzas Tavai mātei. Mes noteikti esam kopa, jo vis­žēlīgais Dievs neliegtu mužigu laimi but kopa diviem cilvēkiem, kas mīlējuši viens otru. Rakstu šo vēstuli, lai pavēstītu Tev to, ko droši vien vajadzēja pateikt dzīve. Tu zināji par manu pagatni, par to, ko es darīju padomju laikā pirms emigrešanas. Es zagu mākslās darbus. Ne ar ko nebiju labaks par pārāstu zagli, taču ar Staļina atļauju un atbalstu. Tobrīd es attaisnoju savu ncibu ar nai­du pret nacistiem, taču man nebija taisnība. Mēs zagam tik daudz un no tik daudziem, un visu it ka reparāciju vārda. Taču visvai­rāk mes meklejam Dzintara istabu. Ta bija mūsu mantojums, ko nolaupījuši iebruceji. Šai vestulei pievienotajās vēstules ir neliels ieskats musu meklējumos. Mes ar veco draugu Danu meklējam centīgi. Vai atradam? Varbūt. Mēs ta arī nedevāmies pārbaudīt.

I.ijos laikos mus pārak daudzi novēroja, bet, kad beidzot bijām nonākuši uz pedam, mes abi apjautam, ka padomju vārā ir daudz ļ.mnaka par vāciešiem. Ta nu mes atstājām Dzintara istabu miei,i Mes ar Dāņu nozvērējāmies, ka nekad neizpaudīsim to, ko zin.un vai varbūt tikai iedomājāmies, ka zinām. Tikai tad, kad Jensiļs pieteicās neuzkrītoši ievākt ziņas, parbaudīt informāciju, ko rs savulaik uzskatīju par ticamu, es apvaicajos vēlreiz. Viņam pēdeja ceļojuma uz Itāliju bija kaut kas jānoskaidro. Vai tas lidma­šīnas sprādziens bija saistīts ar viņa jautajumu vai ar kaut ko ciln, mēs nekad neuzzināsim. Man ir skaidrs tikai tas, ka Dzintara istabas meklejumi izrādījušies bīstami. Varbūt draudu avots ir tas, par kuru mums ar Danu ir aizdomas. Varbūt ne. Nu jau daudzus gadus neesmu saņēmis ziņas no vecā drauga. Mana pēdēja veslule palika bez atbildes. Varbūt arī viņš jau ir aizsaulē. Mana dār­ga Maija. Mans draugs Dana. Ar viņiem kopa mūžība būs labi. t eru, ka paies vēl daudz, daudz gadu, līdz Tu, meitiņ, mums pie­vienosies. I,ai Tev labi klājas! Gūsti panākumus! Rūpējies par Marlu un Brentu. Es mīlu viņus no sirds. Es ta lepojos ar Tevi. Esi pratiga. Varbūt dod Polam vēl vienu iespeju. Tikai nekad, nekad un neparko nedoma par Dzintara istabu. Atceries stāstu par Eaelontu un Heliādu asārām. Apdomā viņa godkāri un viņu bēdas. Varbūt kādudien paneļi tiks atrasti. Es ceru, ka ne. Politiķiem ne­drīkst uzticēt tādus dārgumus. Lai tie paliek sava kapā. Saki Po­lam, ka ļoti lūdzu viņa piedošanu. Es mīlu Tevi.