Dzintara istaba

17

Atlanta, Džordžijas štats

Otrdiena, 13. maijs

Karols Borja tika apglabāts vienpadsmitos. Pavisam neierasti maijam, rīts bija apmācies un vēss. Bēres bija daudz cilvēku. Pols vadīja piemiņas ceremoniju, piesakot trīs senus Borjas draugus, kas teica aizkustinošas runas. Pēc tam arī viņš pats pateica da­žus vārdus.

Reičela stavēja priekša, viņai līdzas Marla un Brents. Aizlugumu vadīja Svētā Metodi ja pareizticīgas baznīcas mācītājs, kura draudze Karols bija kārtīgs baznīcēns. Ceremonija bija nesteidzīga un sirsnīga, to papildinaja Čaikovska un Rahmaņinova muziķa. Apbedīšana notika pareizticīgo kapsētā līdzas baznīcai paugu­rainā sarkana māla un suņzobes zāles klajuma, kuplu platanu pa­ēna. Kad zārks tika nolaists kapa, klausitaju sirdīs atbalsojās mā­cītājā pedejie vārdi: "No zemes tu esi nācis, par zemi tev ir japaliek."

Lai gan Borja bija pilnībā pieņemis Amerikas kultūru, viņš vienmer saglabaja reliģisku saikni ar dzimteni, stingri pieturoties pie pareizticības. Pols nebija ievērojis vīratēva nekādu pārmērīgu dievbijības izradīšanu viņš vienkārši bija dziļi ticīgs cilvēks, kas s.ivu pārliecību īstenoja krietnā dzīvē. Vecais virs vairākkārt bija ieminējies, ka vēlētos tikt apglabats Baltkrievijā, berzu birztalu, purvāju un zilo linu lauku vidu. Viņa vecāki, brāļi un masas gu­lēja masu kapos, kuru atrašanās vietu zinaja tikai SS oficieri un /aldati, kas viņus noslepkavoja. Pols apdomāja iespēju parunāt ,ir kadu Valsts departamenta par apglabašanu ārzemēs, bet Rei­čela kategoriski iebilda, jo vēlējas, lai tevs un māte atdusas līdzās. Viņa arī uzstāja, ka piemiņas mielasts pēc berem jārīko viņas ma|.i, un tā nu vairak nekā septiņdesmit cilvēki divas stundas staiga|.i iekša un ārā. Kaimiņi piegadaja edienus un dzērienus. Reičela pieklājīgi aprunajas ar katru, pieņēma līdzjūtības apliecinājumus un pateicas.

Pols uzmanīgi viņu vēroja. Šķita, ka Reičela turas tīri labi. Ap diviem viņa pazuda augšstāva. Pols atrada Reičelu bijušajā kopigāja guļamistabā. Cik sen viņš tur nebija bijis.

Ka juties? viņš jautaja.

Reičela sedeja uz lielās gultas malas, nodūrusi sārāudato acu skatienu paklājā. Viņš piegāja tuvāk.

Es taču zināju, ka šis bridis pienāks, viņa ierunājās. Ta­gad viņi abi ir miruši. Viņa uz brīdi apklusa. Es atceros, ka bija, kad mamma nomira. Man tas bija ka pasaules gals. Nespeju saprast, kapec man viņu atņēma.

Viņš bieži bija iedomājies, kāds ir iemesls Reičelas noraidoša­jai attieksmei pret reliģiju. Aizvainojums pret it ka žēlsirdīgu Die­vu, kurš tik ļauni atņēmis meitenei māti. Viņš vēlējas apskaut Rei­čelu, teikt, ka mii viņu un vienmēr mīlēs. Taču viņš tikai nekustīgi staveja, valdīdams asārās.

Viņa man bieži lasīja priekšā. Savadi, bet visvairak es atce­ros tieši viņas balsi. Tik maigu. Un stāstus, ko viņa man stastīja. Apolons un Dafne. Perseja kaujas. Jasons un Medeja. Visiem citiem bērniem vecāki stāstīja pasakas. Viņa vārgi pasmaidīja. Man mitoloģiju.

ŠI bija viena no retajam reizēm, kad viņa kaut ko pastastīja par savu bērnību. Pārāsti viņa nemedza par to runāt un sen jau bija likusi saprast, ka nevēlas, lai viņu par to iztaujatu.

Tāpēc tu arī mūsu bērniem lasi to pašu?

Viņa noslaucīja asārās no vaiga un pamāja ar galvu.

Tavs tēvs bija krietns virs. Es viņu mīlēju.

-lai gan mums ar tevi nesanāca veiksmīga kopdzīve, viņš uz­skatīja tevi par savu delu. Un teica, ka ta būs vienmer. Reičela pārāudzijas uz viņu. Tēva kvelaka velēšanas bija, lai mēs atkal saietu kopā.

Pols viņam piekrita, taču noklusēja.

Mēs ar tevi visu laiku strīdejamies, Reičela turpināja. Divi spītnieki.

Viņš bija spiests iebilst:

Ne tikai strīdejamies.

Viņa pārāustīja plecus.

Tu vienmer biji galvenais optimists.

Viņš pamanīja uz kumodes ģimenes fotogrāfiju. Ta bija uzņem­ta gadu pirms šķiršanas. Viņš, Reičela un bērni. Turpat bija arī kazu bilde, tapat arī fotogrāfijā apakšstāva.

Atvaino par to, ko es teicu pagajušas otrdienas vakarā, vi­ņa ieminējās. Kad tu gāji projām. Tu jau zini, ka es reizēm varu sarunat lieku.

Man pašam nevajadzeja iejaukties. Man nebija nekādās da­ļas par to, kas notika ar Netlzu.

Nē, tev taisnība. Es pāršāvu par strīpu. Sava rakstura dēļ ar­vien vairāk iekuļos ķibelēs. Viņa atkal notrauca asārās. Tik daudz dārāma. Si būs grūta vasārā. Es nebiju domājusi, ka uzradīsies konkurenti. Un te nu bija!

Viņš neizteica acīmredzamo patiesību. Varbūt, ja Reičela iztu­rētos kaut mazliet diplomātiskāk, advokati, stādamies viņas priek­ša, nejustos tik apdraudēti.

Paklau, Pol, vai tu varētu tikt gala ar teva īpašumu? Es paš­laik nespeju par to domāt.

Viņš pasniedzas un viegli saspieda Reičelas plecu. Viņa neI >retojās.

Protams.

Viņa pacēla roku un uzlika uz viņa plaukstas. Viņi menešiem ilgi nebija pieskārusies viens otram.

Es tev uzticos. Zinu, ka tu visu izdarīsi kā nakas. Tētis būtu velējies, lai tu visu nokārto. Viņš tevi cienīja.

Viņa atrava roku.

Viņš ari. Un saka domāt ka jurists. Lai tikai izmestu no galvas šībrīža sajūtas.

Vai zini, kur ir viņa testaments?

Pameklē majā. Droši vien tas ir bibliotēka. Vai varbūt viņa seifa banka Lafmena iela. Es nezinu. Viņš man iedeva atslēgu.

Viņa pieceļas un piegāja pie kumodes. Ledus kārāliene? Tikai ne viņam. Viņš atcerejas pirmo tikšanos pirms divpadsmit gadiem Atlantas juristu biedrības konferencē. Viņš bija bikls iesacejs fir­ma "Pridžens un Vudvorts". Viņa agresīva apgabala prokurora palīdze. Viņi satikas divus gadus, līdz beidzot Reičela ierosināja apprecēties. Sakuma viņi bija laimīgi, un gadi paskrēja ātri. Kas visu sabojaja? Kāpēc viss atkal nevaretu but labi? Varbūt viņai taisnība. Varbūt viņi spēj būt labaki draugi neka mīlētāji.

Viņš cereja, ka tā nav.

Paņēmis seifa atslēgu, viņš teica:

Reič, neraizejies. Es visu nokārtošu.

Atstājis Reičelu, viņš brauca taisna ceļā uz Karola Borjas maju. I ,idz tai bija nepilnas pusstundas brauciens pa rosīgiem tirdzniečības rajonu bulvāriem un līkumainām dzīvojamo namu kvartalu ieliņām.

Apturējis auto uz piebraucamā ceļa, viņš ieraudzīja garāža no­vietoto Borjas Oldsmobile. Reičela bija viņam iedevusi mājas atslē­gas, un, kad viņš atslēdza ārdurvis, viņa skatiens uzreiz pieversās priekšnama flīzēm, pec tam kāpņu margu stabiņiem, no kuriem daži bija pārluzuši uz pusēm, citi sagriezušies greizi. Uz ozolkoka pakapieniem nebija kritiena pedu, bet policisti paskaid­roja, ka vecais vīrs bija paklupis un noripojis, nolaužot kaklu. Sek­cija apstiprinaja šos ievainojumus un to acīmredzamo cēloni.

Traģisks negadījums.

Stāvot klusumā, Polu parņēma savads skumju un nožēlas sa­jaukums. Viņam vienmēr ta patika apciemot veco viru un runā­ties par mākslu un beisbolu. Bet tagad sirmgalvja vairs nebija. Sārāuta vel viena saikne ar Reičelu. Taču viņš bija zaudējis arī draugu. Borja viņam bija kā tevs. Pēc Pola vecāku bojāejās viņi vel vairāk satuvinājās. Borja un Pola tevs bija labi draugi, viņus saistīja maksla. Tagad, atceroties abus šos vīrus, iesmeldzās sirds.

Krietni viri, aizgajuši un zuduši.

Viņš nolēma paklausīt Reičelas ieteikumam vispirms ieskatī­ties bibliotēka. Viņš zinaja, ka testaments ir. Viņš pats to pirms dažiem gadiem bija sastadijis un šaubījās, vai Borja bUtu gājis pie kāda cita to pārveidot. Testamenta kopija noteikti glabajas arī fir­ma, un, ja nepieciešams, viņš varēs izmantot to. Taču ar oriģinālu visu varētu nokārtot ātrāk un letak.

Viņš uzkapa augšstava un parmeklēja bibliotēku. Klubkrēsla metajas žurnālu raksti, daži bija nokrituši uz paklaja. Viņš pārci­lā ja papīra lapas. Visi raksti bija par Dzintara istabu. Borja šo ga­du laikā daudzkart bija runājis par šo temu, paužot pārliecību, ka vērtīgājam mākslās darbam jaatgriežas Katrīnas pili. Taču Pols pat nenojauta, ka veca vira interese bija tik liela, lai trīsdesmit ga­dus kratu rakstus un izgriezumus.

Viņš izrakņaja rakstamgalda atvilktnes un dokumentu skap­jus, bet neatrada testamentu.

Viņš izskatīja grāmatplauktus. Borjam patika lasīt. Plauktos rindojas Homēra, Igo, Po un Tolstoja darbi, tiem līdzas krievu taulas pasaku sējums, Čērčila "Vēsturē" un adas vākos iesietas Ovīīlija "Metamorfozes". Viņam laikam patika arī ASV dienvidu štalu rakstnieki, jo ievērojamu kolekcijas daļu veidoja Flanerijas ()'Ko noras un Ketrinas Annas Porteres darbi.

Pola skatienu piesaistīja karogs pie sienas. Vecais virs bija to nopircis kioska Simtgades parka Olimpisko spēļu laika. Sudraba bruņinieks uz stalta zirga, ar zobenu un vairogu, ko rota sešstārāins zelta krusts. Fons bija asinssarkans ka paskaidroja Borja, il rosmes un varonības simbols balta ierāmējumā, kas simbolizē brīvību un morālu tīrību. Tas bija Baltkrievijas ģerbonis, lepns ne­atkarības simbols.

Tik līdzīgs pašam Borjam.

Borjam patika Olimpiskas speles. Viņi noskatijas sacensības vairākos sporta veidos un bija klat, kad Baltkrievijas sieviešu airetaju komanda izcīnīja zelta medaļu. Si valsts saņēma vel četr­padsmit medaļas sešas sudraba un astoņas bronzas diska me­šanā, septiņcīņā, vingrošanā un cīņas sporta. Lai gan kļuvis par amerikani, Pola bijušais sievastēvs sava sirdi bija palicis pārlie­cināts baltkrievs.

Atgriezies apakšstāvā, Pols rūpīgi parmekleja visus skapīšus un atvilktnes, bet testamentu neatrada. Uz kafijas galdiņa jopro­jām bija izklāta Vacijas karte. Turpat bija arī viņa iedotais laik­raksts USA Toduy.

Viņš iegāja virtuvē un pārmeklēja skapīšus arī tur, neizslēdzot iespēju, ka tur var slēpt svarīgus papīrus. Viņš reiz kartoja kādu lietu, kur sieviete bija noglabājusi savu testamentu saldētava, ta­pec viņš uz labu laimi atvēra ledusskapja divviru durvis. Liela pār­steigumā viņš ieraudzīja augšējā plaukta ieslīvētas mapes stūri.

Viņš izņēma un atvēra auksto biezo aploksni.

Ari taja bija raksti par Dzintara istabu vecākie no četrdesmi­tajiem un piecdesmitajiem gadiem, jaunākie tikai pāris gadus ve­ci. Viņš nobrīnījās, kāpēc gan tie bija nobāzti ledusskapi. Taču, nospriedis, ka svarigakais uzdevums tagad ir atrast testamentu, viņš nolēma paturēt mapi un doties uz banku.

Pulkstenis pie Džordžijas Citizens bankas Kārā bulvāri rādija trīs un divdesmit trīs minūtes, kad Pols iebrauca parpildītaja stāv­laukuma. Viņš jau sen bija šīs bankas klients, kopš tiem laikiem, kad pats tur stradaja pirms iestašanas juridiskaja fakultāte.

Bankas menedžeris, pelei līdzīgs vīrelis ar paplaniem matiem, sakumā negribeja ļaut Polam piekļūt Borjas seifam. Pec atra zva­na uz biroju Pola sekretāre atsūtīja un viņš pārākstīja pilnvaru, kura bija teikts, ka viņš ir nelaiķa Karola Borjas testamenta izpil­dītājs. Tas laikam pārliecināja menedžeri. Vismaz būs kāds pa­pīrs, ko pārādīt mantiniekam, kas sūdzēsies, ka seifs ir tukšs.

Džordžijas štata likumos ir īpašs noteikums, kas ļauj testamen­ta izpildītajiem piekļūt seifiem, lai mekletu testamentu. Pols bija šo noteikumu izmantojis daudzreiz, un vairakums banku mene­džeru to zināja. Taču dažkart gadījas kāds ietiepīgais.

Menedžeris ieveda viņu glabatavas telpa ar nerūsējošā tērau­da seifiem. Tas, ka Pola rīcība bija četrdesmit piektā seifa atslēga, šķiet, bija vel viens pārliecinošs pierādījums viņa pilnvarām. Pols zinaja, ka saskaņā ar likumu menedžerim ir japaliek, jaapskata seifa saturs un precīzi jāpieraksta, kas un ko izņem no ta. Pols atslēdza seifa durtiņas un, metalam nočerkstot, izvilka gareno taisnstūrveida kasti.

Taja atradās tikai viena papīru kaudzīte, apņemta ar gumijas lenti. Viens dokuments bija zilos vāciņos, un Pols uzreiz pazina testamentu, ko pats bija sastadijis pirms dažiem gadiem. Tam bija piestiprināts kāds ducis baltu aplokšņu. Viņš tas pārcilaja. Visas vēstules bija sūtījis Dana Čapajevs, un tas bija adresētas Borjam. turpat bija arī kārtīgi salocītas vēstuļu kopijas, tās Borja bija sūtiļis Čapajevam. Visas bija rakstītas angļu valoda. Pēdējais doku­ments bija vienkārša balta aploksne, aizlīmēta, un uz tas ar zilu I i uti uzrakstīts Reičelas vārds.

Vēstules un ši aploksne ir piestiprinātās pie testamenta. Borļ.is kungs acīmredzot bija iecerējis to visu kā vienotu dokumentu. Seifa nekā cita nav. Es ņemšu visu.

Mums ir pavēlēts šādos gadījumos atļaut ņemt tikai testa­mentu.

Tie visi ir sastiprināti kopā. Šis aploksnes varbūt ir saistītas .11 testamentu. Likums ļauj man ņemt visu.

Menedžeris vilcinājās.

Man būs jāpiezvana mūsu galvenajam juristam, lai saņemtu apstiprinājumu.

Kadas problēmas? Nav taču neviena, kas varētu sūdzēties. Es u/rakstiju šo testamentu. Es zinu, kas tajā teikts. Borjas kunga vie­nīga mantiniece ir viņa meita. Es esmu ieradies viņas uzdevuma.

Man tomēr jāsazinas ar mūsu juristu.

Pola pacietība bija galā.

Sazinieties gan! Pasakiet Ketijai Holdenai, ka jūsu bankā ieradies Pols Katlers un viņam traucē strādāt kāds nejēga, kurš I.likām nezina likumus. Pasakiet viņai ja man būs jāiet uz tiesu pec ordera, lai paņemtu dokumentus, kurus man jau tapat bija liesibas ņemt, tad banka man par šo apgrutinajumu kompenses divsimt piecdesmit dolārus stunda.

Menedžeris apsvēra šos vārdus.

Jūs pazīstat mūsu galveno juristi?

Es kādreiz pie viņas strādāju.

Menedžeris klusi apdomāja savas izredzes, tad beidzot pie­krita:

Ņemiet ari. Tikai pārākstieties šeit.