Dzintara istaba

53

Suzanna atvēra savas guļamistabas durvis. Sulainis čehu va­loda paziņoja:

Pans Lorings veļas jūs redzet Senču zale. Viņš teica, ka jums jāiet pa sētas puses gaiteņiem. Jāturas talak no galvenajam zālēm.

Vai viņš paskaidroja, kapec?

Mums ir viesi, kas paliks nakšņot. Varbūt tas ir viņu dēļ.

Paldies. Tūlīt iešu leja.

Viņa aizvēra durvis. Dīvaini, jāiet pa sētas puses gaiteņiem. Pili bija vesels slepenu gaiteņu tikls, kas kādreiz kalpoja par bēgša­nas ceļiem aristokrātiem, bet tagad tos izmantoja strādnieki, kas uzturēja pili kārtība. Suzannas istaba atradas tuvāk pils komplek­sa sētas pusei, aiz galvenajam zālēm un ģimenes apartamentiem, pusceļa uz virtuvi un darba telpām, patālu no slepeno eju saku­ma.

Izgājusi no guļamistabas, viņa nokāpa divus stāvus zemāk. Tuvaka ieeja slepenajos gaiteņos bija maza viesistaba pirmāja stāvā. Viņa piegāja tuvu pie paneļiem klatas sienas. Gluda riekst­koka paneļus apņēma sarežģīti reljefi ietvari. Virs gotiska kamīna viņa atrada rotājumos paslēpto slēdzi. To nospiežot, siena līdzas kamīnam paveras slepena ieeja. Viņa iegāja eja un aizvēra paneli aiz sevis.

Šauro gaiteņu labirinti stiepās talu un sazarojās taisnos leņ­ķos. Ik pa brīdim akmens sienas pārādijas durvju kontūras, kas veda uz citiem gaiteņiem vai telpām. Bērnība viņa šeit mēdza ro­tājāties, iztēlojoties sevi par Bohemijas princesi, kura beg no sveš­zemju iebrucejiem, kas laužas iekša caur pils mūriem, tapec viņa šīs ejas labi pazina.

Senču zālei nebija tiešas ieejas labirinta, tuvaka ieeja bija Zila­jā zale. Lorings to bija šādi nosaucis, jo telpas sienas rotaja ar rel­jefiem zelta ornamentiem greznoti zili adas aizkari. Iznākusi no slepenas ejas, Suzanna pie durvīm ieklausījās, vai gaiteni nav dzirdamas kadas skaņas. Ta ka viss šķita kluss, viņa aši izslīdē­ja gaiteni un iegāja Senču zalē, aizverot aiz sevis durvis.

Lorings stāvēja erkeram līdzīga pusapaļa telpas izliekumā pie vitrāžu logiem. Pie sienas virs divām akmeni kaltam lauvam di­žojās Loringu dzimtas ģerbonis. Visapkārt pie sienām lepojas Jozefa Loringa un parejo dzimtas senču portreti.

Šķiet, liktenis mums pasniedzis davanu, viņš paziņoja. Ve­cais virs pastāstīja Suzannai par Veilendu Makoju un Katleriem.

Viņa izbrīna savilka uzacis.

Tam Makojam gan ir duša.

Vēl lielākā, nekā tu spej iedomāties. Izspiešana nav viņa īs­tais mērķis. Manuprat, viņš tikai parbaudija, ka es to uzņemšu. Viņš ir gudrāks, neka grib izlikties. Viņš nav ieradies naudas deļ. Viņš ir nolēmis atrast Dzintara istabu un tāpēc cereja, ka es uzai­cināšu viņus palikt pa nakti.

Kāpēc tad tu tā arī darīji?

Lorings salika rokas aiz muguras un piegāja pie sava teva por­treta. Lorings vecakais klusēdams bargi lūkojās lejup uz viņu. Uz sārāuktas pieres krita sirmu matu šķipsnas, un valdonīgais ska­tiens pauda, ka šis virs dzīve vienmer bijis noteicējs un to pašu sagaida arī no saviem berniem.

Manas masas un brālis gāja bojā kārā, Lorings klusi ieru­nājās. Es to vienmer esmu uztvēris ka zīmi. Es nebiju pirmdzim­tais. Tas viss nebija domāts man.

Suzanna to zinaja, tapec iedomājās, ka Lorings varbūt to saka gleznai, varbūt noslēdz kadu pirms gadu desmitiem iesāktu sa­runu. Tēvs Suzannai bija stāstījis par veco Jozefu. Par to, cik pra­sīgs, nepiekāpīgs un bargs viņš bijis. Viņam bija augstas prasī­bas pret savu vienīgo starp dzīvajiem palikušo bērnu.

Mantojums pienācās manam brālim. Taču ši atbildība tika uzkrauta man. Šie trīsdesmit gadi bija grūti. Ļoti, joti grūti.

Bet tu izturēji. Un pat guvi panakumus.

Vecais virs pagriežas pret viņu.

Varbūt vel viena likteņa zīme? Viņš pienaca tuvāk. Tevs mani atstaja dilemmas priekšā. No vienas puses viņš man no­vēlēja neizsakami skaistu mākslās darbu. Dzintara istabu. Bet no otras man visu laiku jaciņās ar svešiniekiem, kas apdraud ma­nas īpašumtiesības. Dzīvei aiz dzelzs priekškārā bija tada priekš­rocība, ka varēji nogalināt, ko velies. Lorings bridi klusēja. Te­va vienīga vēlēšanas bija, lai tas viss paliek ģimenes rokas. To viņš īpaši uzsvēra. Tu esi ģimenes locekle, drahā, gluži kā mana miesa un asinis. Tiešām mana meita kā dvēseles radiniece.

Bridi noraudzījies viņai seja, vecais virs viegli pieskārās ar plaukstu viņas vaigam.

No ši brīža līdz vakārām paliec sava istaba un nerādies. Vē­lāk tu zini, kas jadārā.

Knolls lavijas caur mežu, kas bija biezs, bet caurejams. Lai saīsinātu ceļu, viņš izvēlējas klajakas vietas zem kuplam koku lapot­nēm, iestaigatas takas un tikai pašas beigas nogriezās biezoknī, lai pielavitos nemānāmi.

Agra vakārā gaiss bija vess un sauss, un tas nozīmēja, ka nakts būs nejauki auksta. Rietošā saule slīga uz pamali, koku pavasa­rīgā lapotne apslapēja tās spožumu, atstajot tikai blāvu kvēli. Virs galvas čivinaja zvirbuļi. Viņš atcerejas Itāliju, gājienu caur mežu pirms divām nedeļam, uz citu pili, citos meklējumos. Tas beidzas ar diviem līķiem. Kas zina, ko nesis šis nakts gājiens.

Taka veda augšup pa stāvu nogāzi, un akmeņainais kāpiens beidzas pils muru pakāje. Viņš visu pecpusdienu bija pacietīgi gaidījis dižskabaržu birzi kadu kilometru uz dienvidiem. Viņš no­raudzījās, kā agri no rīta atbrauc un atkal aizbrauc divi policijas auto, un nobrīnījās, kas gan likumsargiem meklejams pie Loringa. Vēlāk, pecpusdiena, pa galvenajiem vārtiem iebrauca Land Ro­ver un vairs nerādījās. Varbūt ieradas kadi viesi. Tie varētu no­vērst Loringa un Suzannas uzmanību viņa neilgā apmeklējuma laikā, tapat kā viņš bija cerejis par itāliešu ielasmeitu, kas toreiz viesojas pie Pjetro Kaproni. Pagaidam viņš pat nezināja, vai I )ancere ir pili Porsche nebija manīts ne iebraucot, ne izbraucot, bet Knolls pieņēma, ka viņa droši vien ir tur.

Kur gan citur lai viņa butu?

Viņš apstājas trīsdesmit metrus no rietumu ieejas. Zem masī­va apaļa torņa parādījas durvis. Raupjais mūris slejās divdesmit metru augstumā, gluds, bez atverem, ja neskaita dažas šaujamlukas. Mura pamati bija izveidoti ar slīpumu uz ārpusi, lai pils aizstavju no augšas mestie akmeņi un metamie ieroči atsistos pret tiem un trāpītu uzbrucējiem. Viņš iedomājās par to noderīgumu mūsdienu iebrucejiem. Četrsimt gadu laikā daudz kas bija mainī­jies.

Viņš nopētīja torņa sienas. Augšējos slāvos rindojās taisnstūr­veida logi ar dzelzs restēm. Skaidri redzams, ka viduslaikos šī tor­ņa uzdevums bija aizsargat sētas puses ieeju. Taču ta augstums un apjomi ļava arī ērti pariet pa dažada augstuma jumtiem no viena sparna uz citu, jo tie visi šajā stun satikas. Šo ieeju viņš bija atklajis kluba biedru saietu laika. To pārāsti izmantoja pils kalpotāji, un neliels bruģēts strupceļa laukumiņš ārpus mūriem ļāva mašinam apgriezties.

Viņam bija jāieslīd pili atri un nemānāmi. Viņš nopētīja sma­gas koka durvis ar nomelnojušiem dzelzs apkalumiem. Tās gan­drīz noteikti bija aizslēgtas, taču bez signalizacijas. Viņš zinaja, ka Lorings, tapat ka Felners, drošības jautajumiem nepievērsa pār­mērīgu uzmanību. Pils milzīgie apmēri un nomaļā atrašanas vie­ta sargāja to daudz efektīvāk neka īpašas sistēmas. Turklāt, ne­skaitot kluba biedrus un to aģentus, neviens cits nezina ja, kas īsti glabajas to rezidencēs.

Pārāudzījies caur biezajiem krūmiem, viņš pārsteigts ieraudzī­ja melnu pavērtu durvju spraugu. Aši pieskreja un pārliecinājās, ka durvis tiešam ir vaļā. Viņš iegāja plaša ejā ar augstiem, velvetiem griestiem. Pirms trīssimt gadiem droši vien pa šejieni stūma iekša lielgabalu vai skrēja ārā pils aizstavji. Tagad zemi klaja riepu protektoru nospiedumi. Tumšais koridors divreiz pagriezās. Vis­pirms pa kreisi, pēc tam pa labi. Viņš zināja, ka tas ir aizsardzības paņēmiens iebruceju aizkavēšanai. Divi nolaižamie režģi viens pusceļa, otrs pirms pašam beigām varēja noderēt to apturēšanai.

Vēl viens namatēva pienākums kluba ikmeneša tikšanas laika bija naktsmaju nodrošināšana kluba biedriem un to aģentiem, ja tas tika pieprasīts. Loringa pilī gultu bija vairak nekā pietiekami visu izmitināšanai. Droši vien vēsturiskas gaisotnes dēļ vairakums kluba biedru pārāsti pieņema Loringa viesmīlību. Knolls daudzreiz bija šeit nakšņojis un klausījies Loringa stāstus par pils vēsturi, par to, ka viņa ģimene gandrīz piecsimt gadus aizstāvēja šos murus. Šajā paša gaitenī tika izcīnītas kaujas uz dzīvību un navi. Viņš atcerejas arī sarunas par pils slepeno gaiteņu tiklu. Pēc bombardēšanas, atjaunošanas laika šie gaiteņi ļava ierīkot apkuri un ventilāciju daudzās telpas, kā arī ievilkt ūdensvadu un elek­trību tam istabam, kuras pirms tam sildīja tikai krāsns uguns.

Knolls īpaši atcerēļas vienas no slepenajām durvīm, kas atradas Loringa kabineta. Vecais virs kādā vakārā bija pārādījis šo jau­numu saviem viesiem. Visa pils bija pilna ar šadu slepeno eju labi­rintiem. Felnera Herca pils bija līdzīga, jo šads jauninajums bija visai izplatīts arhitektonisks papildinājums piecpadsmita un seš­padsmitā gadsimta cietokšņiem.

Viņš lavijas uz priekšu pa pustumšo gaiteni un apstajas pie durvīm ta gala. Viņa priekša bija neliels iekšējais pagalms. To ap­ņēma piecu dažadu laikmetu ēkas. Tālākajā galā slejas viens no pils galvenajiem apaļajiem torņiem. Pirmajā stava skanēja balsis un katlu šķindoņa. Ceptas gaļas smarža sajaucas ar spēcīgu smār­du no atkritumu tvertnem, kas staveja pagalma mala. Saplēstas augļu un dārzeņu kastes kopa ar mitram kartona kastēm bija sa­krautas lielas grēdās. Pagalms bija tīrs, taču bija skaidrs, ka tas ir lepnas pils saimnieciskas dzīves centrs virtuves, staļļi, sardzes telpas, produktu noliktava un senlaicīgs gaļas sališanas namiņš -, kur čakli rosījās kalpotaji, gādājot, lai visa pils vienmer mirdzētu un laistītos.

Viņš staveja, paslēpies ēnās.

Augšējos stāvos bija daudz logu, un katra no tiem kāds acu paris varēja pamanīt viņu un sacelt trauksmi. Viņam bija jāiekļūst pilī, neradot aizdomas. Duncis bija ērti pa ķerienam ievietots kok­vilnas jakas labaja piedurkne. Loringa dāvana CZ-75B pleca sik­snā, divas rezerves aptveres kabatā. Pavisam četrdesmit piecas lo­des. Taču šaudīties viņš vēlējās vismazak.

Zemu pieliecies un pieplacis pie mura sienas, viņš aizlavījās dažas pēdējas pēdas. Nogriezies ap stūri, Knolls nokļuva uz šaura celiņa un metas uz kādām durvīm desmit metru attāluma. No­spieda rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Viņš iegāja iekša. Tur viņu uzreiz apņēma svaigu produktu smaržas un mitrs gaiss.

Viņš staveja īsā gaiteni, kas veda uz tumšu telpu. Masīva, astoņstūraina ozolkoka kolonna balstīja zemus griestus ar koka sijām. Pie vienas sienas bija izpleties nomelnējis pavards. Gaiss bija atvēsinats, koka un kartona kastes sakrautas augstas grēdas. Laikam šis bija vecs pieliekamais kambaris, kur tagad tika glabati produkti. Telpā bija vel divas durvis vienas tieši pretī, otras pa kreisi. Atcerejies skaņas un smaržas ārpusē, viņš nosprieda, ka kreisās puses durvis noteikti ved uz virtuvi. Viņam bija jāvir­zās uz austrumiem, tapec viņš izvēlējās pretējās durvis un izgāja vēl viena gaitenī.

Viņš tikko grasijas doties talak, kad priekša aiz stūra atskanē­ja balsis. Viņš aši atkāpas noliktavā. Lai nebutu jāiet ārā, viņš no­lēma paslepties aiz vienas no kastu grodam. Vienīgais mākslīga apgaismojuma avots bija kaila spuldze, kas kārājas pie sijas tel­pas centrā. Viņš cereja, ka runātāji tikai izies cauri noliktavai. Viņš negribēja ne nogalināt, ne ievainot nevienu no pils kalpotajiem. Sī ielaušanas vien jau bija pietiekami smags pārkāpums, un viņš nednksteja vel vairak apkaunot Felneru, pielietojot spēku.

Bet, ja citas iespejas nebūs, viņš tomēr to darīs.

Viņš iespraucās aiz kastu grēdas, piespiedis muguru pie raup­jās mura sienas. Grēdas nelīdzenā mala ļāva viņam palūkoties ārā. Vienīgā skaņa klusajā telpa bija iesprostotas mušas dūkšana pie putekļainajiem logiem.

Durvis atvērās.

Mums vajag gurķus un petersiļus. Un paskaties, vai persiku kompots vel ir, teica vīrieša balss čehu valoda.

Par laimi, neviens no abiem vīriem neieslēdza elektrību, pa­ļaujoties uz pēcpusdienas saules gaismu, kas ieplūda caur vec­laicīgo logu rutim.

Te bus, teica otrs vīrietis.

Abi viri devās uz telpas pretējo pusi. Uz grīdas lika nomesta kartona kaste, notirkšķeja norautais vaks.

Vai pans Lorings vēl joprojām bēdājās?

Knolls palūkojas gar kastēm. Vienam no vīriešiem mugura bija visu Loringa darbinieku obligatais formastērps. Sarkanbrūnas bikses, balts krekls, šaura melna kaklasaite. Otrs bija uzposies ap­kalpojoša personāla sulaiņa livreja. Lorings bieži lielījās, ka pats esot izveidojis šo tērpa modeli.

Viņi abi šodien tadi klusi viņš un pane Dancere. No rīta bija atbraukuši policisti uzdot jautajumus un izteikt lidzjutibu. Nabaga pans Felners un viņa meita! Vai redzēji viņu vakar vakārā? īsta skaistule.

Es pēc vakariņam kabineta pasniedzu dzērienus un kūku. Smalka jaunkundze. Un bagāta ari. Kāds zaudējums! Vai polici­jai ir kada nojausma, kas noticis?

Nē. Lidmašīna vienkārši uzspraga atpakaļceļa uz Vāciju, un visi, kas taja bija, gāja bojā.

Sie vārdi Knollam bija ka nežēlīgs sitiens sejā. Vai viņš neparklausījas? Felners un Monika gājuši boja?

Viņu pārņēma niknums.

Uzspragusi lidmašīna, kurā lidoja Monika un Felners. Bija ti­kai viens ticams izskaidrojums. So katastrofu iecerēja Ernsts Lo­rings, bet Suzanna to paveica savām rokam. Dancere un Lorings gribēja nogalināt Knollu, bet tas neizdevās. Tāpēc viņi nogalinaja veco viru un Moniku. Bet kapec? Ko tas viss nozīmēja? Viņu parņēma vēlēšanās izvilkt dunci, pagrūst nost kastes un sagrai­zīt lupatas abus šos pakalpiņus, ar viņu asinīm atriebjot savu bi­jušo darba devēju asinis. Bet kāds no ta butu labums? Viņš pavē­lēja sev nomierināties. Elpot vienmērīgi. Viņam bija jaatrod atbildes. Jāuzzina, kāpēc. Tagad viņš nopriecājās, ka ieradies. Tie­ši šeit, kaut kur senajos mūros, bija meklejami pirmsākumi visam, kas noticis, visam, kas vēl varēja notikt.

Ņem kastes un ejam, izrīkoja viens no vīriem.

Abi kalpotāji aizgāja pa kreisas puses durvīm, kas veda uz vir­tuvi. Noliktava atkal iestājās klusums. Knolls iznaca no slēptu­ves. Viņa rokas bija saspringtas, kajas durstīja adatiņas. Ko viņš īsti juta? Skumjas? Viņš šaubījās, vai vispār tādas pazīst. Vai drī­zāk ta bija zaudēta izdevība attiecībā uz Moniku? Vai pēkšņais darba zaudējums, apjausma, ka izjaukta vēl nesen tik nodrošinā­tā dzīve? Viņš pavēlēja sev izmest šīs domas no galvas, izgāja no noliktavas un atgriežas iekšēja gaitenī. Palīkumojis pa labi un pa kreisi, viņš atrada vītņu kāpnes. Zinadams pils ģeogrāfiju, viņš saprata, ka jāuzkāpj vismaz divus stāvus augstak, lai nokļūtu pils galvenaja stāvā.

Kāpņu augšgala viņš apstajas. Pa vitrāžu logu rindu pavērās skats uz vel vienu iekšējo pagalmu. pāri pagalmam, tālākā taisn­stūrainā torņa augšējā stava logos, kas bija atvērti, lai baudītu va­kārā sauli, viņš ieraudzīja sievieti. Viņa nemierīgi šaudijas šur­pu, turpu. Šis telpas atrašanas vieta bija visai līdzīga ka viņa paša mājoklim Herca pili. Klusa. Nomaļa. Toties droša. Pēkšņi sieviete apstajas vaļējā loga četrstūrī un izstiepa rokas, lai aizvērtu to uz iekšpusi.

Viņš ieraudzīja lelles sejiņu ar ļaunajām acīm.

Suzanna Dancere.

Tas labi.