Dzintara istaba

11

Vijdstoka, Anglija

22:45

Suzanna Dancere piecēlās gulta sēdus. Divdesmitgadīgais jau­neklis blakus bija aizmidzis cieša miega. Kadu bridi viņa nopētī­ja puiša slaido, kailo augumu. Viņš šķita tik stalts un veselīgs ka sacīkšu zirgs. Prieks bija ar tadu pārgulēt!

Piecēlusies no gultas, viņa klusi aizlavijas pa cietkoksnes dē­ju grīdu. Guļamistaba atradas sešpadsmita gadsimta muižas tre­ša ja stava. Muiža piederēja Melkolmam Vidonam. Viņš bija pava­dījis trīs termiņus parlamenta apakšnama un ieguvis grafa titulu, iegādājoties šo muižu, kad ta nonāca tirgu, jo iepriekšējais īpaš­nieks nebija samaksajis kadu nelielu hipotēkas kredītu. Vidons vecakais reizēm ieradas ciemos, bet muižas pastavigais iemītnieks bija viņa vienīgais mazdēls Džeremijs.

So Džeremiju nebija gmti aptīt ap pirkstu. Viņš bija gaisīgs un vieglprātīgs, vairak aizravas ar iedzeršanu un seksu neka ar fi­nansēm un peļņu. Divus gadus pavadījis Oksfordā, viņš jau div­reiz tika no tas izmests par nesekmību. Vectevs mazdēlu ļoti mī­lēja un lika lieta visu savu atlikušo ietekmi, lai panaktu atļauju viņam atsakt studijas, taču Džeremijs neizrādīja ne mazako cen­tību.

Suzanna jau gandrīz divus gadus mekleja pedejo tabakdozi. Sākotnēja kolekcija bija četras. Zelta ar mozaīku uz vaciņa. Ovala ar caurspīdīgu zaļu un sarkanu ogu rotājumu. Vel viena no cie­ta akmens ar sudraba rotājumiem. Un emaljeta kārbiņā turku sti­la, ko rotaja Zelta raga skats. Tas visas deviņpadsmitaja gadsim­ta bija izgatavojis viens daiļamatnieks, par ko liecinaja apakšpuse skaidri iegraveta zīme. Un visas Otra pasaules kārā laika tika no­laupītas no privātās kolekcijas Beļģija.

Tika uzskatīts, ka tabakdozes ir gājušās boja, zelts izkausēts, dargakmeņi izlauzti šads liktenis piemekleja daudzus vērtīgus priekšmetus. Bet tad pirms pieciem gadiem viena pēkšņi pārādijas kada Londonas izsoļu nama. Suzanna bija tur un nopirka ta­bakdozi. Viņas darba devejs Lrnsts Lorings jūsmoja par smalki izstrādātām senam tabakdozem un bija sakrajis iespaidīgu ko­lekciju. Dažas likumīgi iegādājies atklata tirgū, bet lielāko daļu ieguvis slepeni no tādiem īpašniekiem ka Melkolms Vidons. Ta­bakdozes iegāde izsole izraisīja niknu tiesašanos ar sākotnēja īpašnieka mantinieku. Loringa juristi beigu beigas uzvarēja prava, taču ši ciņa izmaksaja dārgi un piesaistīja sabiedrības uzmanī­bu, tapec darba devejs neko tādu vairs nevēlējās pieredzet. Pāre­jās trīs dozi tos viņš lika Suzannai iegul slepena ceļa.

Otro viņa atrada Holande, trešo Somija, bet ceturta uzradās pavisam negaidīti, kad Džeremijs, vectēvam nezinot, mēģina ja notirgot to kada cita izsoļu nama. Modrais izsoļu rīkotājs pazina šo priekšmetu un, zinadams, ka pārdot to nav iespejams, nopelnīja desmit tūkstošus mārciņu, paziņojot Suzannai par lādītes atra­šanas vielu. Viņai bija daudz, šādu ziņu pienesēju visas pasaules malas. Šie ļaudis raudzījās pec zagtiem mākslās darbiem, kuri nednkstcja pārādities likumīga pardošana, bet butu ļoti piepra­sīti melnajā tirgu.

Viņa beidza ģērbties un sasukaja matus.

Džeremiju piemuļķot bija viegli. Ka vienmēr, iedarbojas viņas daiļie sejas vaibsti, lielas, d/idri zilas acis un vingrais augums. Aiz šīs ārienes viņa slēpa dzelžainu mieru un savaldību, izlik­damās par pavisam citādu sievieti tadu, no kuras nav jabaidas, maigu un pakļavigu. Vīrieši viņas sabiedrība drīz vien zaudēja modrību, un viņa pārliecinājās, ka skaistums var but daudz labaks ierocis nekā lodes vai naži.

Viņa klusi izlavijas no guļamistabas, leja pa koka kapnem, īpaši uzmanoties, lai tas nečikstetu. Augstas sienas rotaja smalki Elizabetes laikmeta raksti. Agrāk viņa sapņoja par dzīvi šada māja kopa ar viru un berniem. Taču tevs palīdzēja viņai saprast neat­karības vērtību un neatlaidības cenu. Viņš arī stradaja pie Ernsta Eoringa un sapņoja reiz iegādāties savu īpašumu. Taču šo sapni neizdevās īstenot, jo tēvs pirms vienpadsmit gadiem gāja boja lid­mašīnas katastrofa. Suzannai tad bija divdesmit pieci gadi, viņa tikko bija beigusi koledžu, taču I.orings nešaubīdamies pieņema viņu darba teva vieta. Amata noslēpumus viņa iemācījās darba gaita un atri vien pārliecinājās, ka viņai, tapat ka tēvam, piemīt instinktīvas meklešanas spējas un pedu dzīšana sagada patiesu prieku.

Kāpņu pakaje viņa pagriezās, izslīdēja caur edamzali un iegāja ozolkoka paneļiem rotata klavieru istaba. Logi ar skatu uz pils parku bija tumši, baltie kārāļa Džeimsa stila griesti slīga ena. Viņa piegāja pie galda un paņēma tabakdozi.

Ceturta.

Astoņpadsmit kārāti zelta, ar eņģem piestiprinātais vāciņš rotāts ar emaljas zīmējumu, kura attēloti Danaja un Jupiters zelta duša. Pa­cēlusi tuvāk pie acīm mazo lādīti, viņa aplūkoja tuklo I )anaju. Ka gan vīriešiem kādreiz varēja patikt tadas tauku pikas? Taču laikam

patika gan, ja jau fantazēja par to, ka paši dievi iekaro šadu resni. Viņa apgrieza lādīti otrādi un ar nagu parvilka par iniciāļiem. B.N.

Daiļamalnieks, kas radījis šo darbu.

Viņa izvilka no džinsu kabatas auduma gabalu. Nepilnus čet­rus centimetrus gārā kārbiņā viegli paslēpas tumšsartas drānas krokas. Iebāzusi vīstokli kabatā, viņa cauri visam pirmājam stā­vām devas uz darbistabu.

Loringa nama pavadītajai bērnībai bija nenoliedzamas priekš­rocības. Bagāta dzīve, labakie privatskolotāji, piekļuve mākslās un kultūras vērtībām. Lorings gadaja, lai Dancera ģimenei netruktu nekā. Taču vientuļaja pili viņai nebija bērnības draugu. Mate no­mira, kad meitenei bija tikai trīs gadi, bet tevs vienmēr ceļoja. Visvairak laika viņa pavadīja kopa ar Loringu, un arī gramatas kļu­va par uzticamiem ikdienas draugiem. Suzanna reiz izlasīja, ka ķinieši piedēvējot gramatam simbolisku spēju atvairīt ļaunos ga­rus. Viņai tiešam ta arī bija. Rakstītais vārds Suzannai kļuva par patvērumu. Sevišķi angļu literatūra. Marlova traģēdijas par kārā­ļiem un augstmaņiem, Draidena dzeja, Loka esejas, Malorija "Ar­tura nave".

Kad Džeremijs šodien viņai izradīja pirmo stāvu, Suzanna bib­liotēka pamanīja kadu gramatu. It ka neverigi viņa izvilka no plaukta adas vākos iesieto sējumu un, ka jau bija domājusi, ierau­dzīja uzkrītošo gramatzimi ar kāškrustu un uzrakstu "LX LIbRIS ĀDOLFS HITLERS". Divi tūkstoši gramatu no Hitlera personis­kas bibliotēkas dažas dienas tika steiga izvestas no Berhtesgādenas un paslēptas netalajas raktuvēs. Vēlāk gramatas atrada amerikāņu kareivji, un tas tika iekļautas Kongresa bibliotēkas krā­jumos. bet pirms tam dažas tika nozagtas. Laika gaita vairakas no tam pārādijas tirgu. Loringam nevienas šadas gramatas ne­bija, jo viņš nevēlējās nekādus atgādinājumus par nacisma šausmam, bet viņš zinaja citus kolekcionārus, kuri gan neatteiktos.

Suzanna izņēma gramatu no plaukta, Eorings priecāsies par šo negaidīto ieguvumu.

Viņa pagriežas, lai ielu projām.

Tumšaja durvju aile slavēja kails Džeremijs.

Vai ši ir tā pati, kuru tu pirmīt aplūkoji? viņš jautāja. Vectēvam ir tik daudz gramatu. Viņš nepamanīs, ka vienas trūkst.

Suzanna piegāja viņam tuvāk un nolēma likt liela savus spo­cīgākos ieročus.

Man šonakt ar tevi bija tik labi.

Man ari. Tu neatbildēji uz. jautājumu.

Viņa pacēla roka grāmatu.

-Ja. Ta ir tā pati.

Vai tev to vajag?

-Ja.

Vai tu vel atgriezīsies?

Dīvains jautājums šada situācijā, bet viņa saprata, ko Džere­mijs īsti veļas. Tapec viņa pasniedzās un satvēra viņu istaja vie­ta, lai viņš nepretotos. Viņš uzreiz, atsaucas uz. maigajiem glās­tiem.

Varbūt, viņa atbildēja.

Es redzēju tevi klavieru istaba. Tu neesi vienkāršā sieviete, kas tikko atbrīvojusies no neveiksmīgas laulības, vai ne?

Vai nav vienalga, Džeremij? Tev bija labi kopā ar mani. Viņa turpināja glāstīt. Un arī tagad tev patīk, vai ne?

Jauneklis noelsās.

Un šeit viss tik un ta pieder tavam vectēvam. Kas tad tev ko bedat?

Es nebedaju.

Viņa atlaida roku. Viņa loceklis bija izslejies gatavība. Viņa maigi noskūpstīja puisi uz lupām.

Mes noteikti vēl tiksimies. Aizslīdējusi viņam gārām, Suzanna devās uz ārdurvju pusi.

Ja es nebutu piekāpies, vai tu būtu man ko nodarījusi, lai ilabūtu grāmatu un lādīti?

Viņa pagriežas atpakaļ. Savadi gan, ka šis puisis, kas lik maz ko saprot no dzīves, tomēr spēja tik prasmīgi apmierinal viņas slēptākās vēlmes.

Un ka tev šķiet?

Viņš laikam pat nopietni apdomāja šo jautājumu. Varbūt tas bija sarežģitakais, kas viņam pēdēja laika bija jaapsver.

Man prieks, ka nokniebos ar tevi.