Dzintara istaba

48

T rešdiena, 21. maijs, 1:30

Reičela atvēra acis. Viņas galva dunēja, vedera sagriezās nela­bums ka no juras slimības. Džemperis oda pēc vēmekļiem. Zods sapēja. Viņa piesardzīgi parvilka ar pirkstu par asiņainu kreveli, tad atcerējās naža asmeni.

Par viņu bija noliecies vīrietis bruņā muka tērpa. Viņa vecīgā seja bija krunku izvagota, un blāvas acis raudzijas Reičelā ar raižpilnu skatienu. Viņa sedeja, atbalstīta pret sienu, gaiteni, kur Knolls bija viņai uzbrucis.

Kas notika? viņa jautaja.

To jūs pasakiet, atteica Makojs.

Reičela pārāudzijas pāri muka plecam, meģinaja kaut ko saskatīt.

Makoj, es jūs neredzu. Panaciet tuvāk!

Dūšīgais virs pienaca.

Kur ir Pols? viņa jautaja.

Tur, joprojām atsledzies. Dabūjis nelāgu belzienu pa galvu. Kā jutāties?

Normāli. Tikai drausmīgi sap galva.

Par to es nešaubos. Muki dzirdēja šāvienus baznīca. Viņi at­rada Grumeru, pēc tam jūs. Pec viesnīcas numuru atslegam viņi uzzinaja, kur esat apmetušies, un es steidzos šurp.

Mums vajadzīgs ārsts.

Šis muks ir ārsts. Viņš teica, ka jūsu galvai nekas nekait. Tā nav pārsistā.

Kas ir ar Grumeru? viņa jautāja.

Droši vien jau nonācis ellē.

Tas bija Knolls un tā sieviete. Grumers bija atnācis atkal tik­ties ar sievieti, un Knolls viņu nogalināja.

Tas sudabralis dabūja, ko pelnījis. Vai vārāt paskaidrot, ka­pec nepasaucat mani līdzi?

Reičela paberzēja galvu.

Jums paveicās, ka nebijāt te.

Kaut kur netālu ievaidejas Pols. Viņa uzmanīgi pierāpoja tu­vāk pa akmens grīdu. Nelabums sāka pierimt.

Pol, kā juties?

Viņš berzēja kreisos deniņus.

Kas notika?

Knolls mums uzgluneja.

Viņa pieslīdēja tuvāk un aptaustīja Pola galvu.

No kurienes jums tas pušums zem zoda? noprasīja Ma­kojs.

Tas nav svarīgi.

Paklausieties, jūsu godība! Man tur augšstava ir beigts vācietis, un policija uzdod tūkstoš jautajumus. jūs abus atrada uz grīdas bez­samaņa, un jūs sakat, ka nav svarīgi. Kas te, elle ratā, notiek?

Mums japiezvana inspektoram Panikam, ierunājas Pols.

Piekritu.

Es atvainojos! Klausieties! Vai atceraties mani? nerimās Makojs.

Mūks pasniedza Reičelai samitrinātu drānas gabalu. Viņa pie­lika to pie Pola galvas. Uz auduma parādījās asiņu traips.

Man šķiet, ka viņš tev iegrieza, viņa secina ja.

Pols pasniedzas pie viņas zoda.

Kas te īsti notika?

Viņa nolēma pateikt visu godīgi.

Tas bija brīdinājums. Knolls lika mums atgriezties mājās un vairs nekur neiejaukties.

Makojs pieliecas tuvāk.

Kur neiejaukties?

Mēs īsti nezinām, viņa atbildēja. Droši zinām tikai to, ka sieviete nogalināja Čapajevu, bet Knolls nogalina ja manu tēvu.

Ka jūs to zināt?

Reičela pastastīja, kas notika baznīcā.

Es nedzirdēju visu Grumera sarunu ar sievieti, paskaidro­ja Pols. Tikai atsevišķus vārdus un frāzes. Bet man šķiet, ka viens no viņiem laikam Grumers piemineja Dzintara istabu.

Makojs pašūpoja galvu.

Man ne sapņos nebija rādījies, ka viss aizies tik talu. Kādus sudus es esmu sastradajis?

Pols noprasīja:

Ka to saprast sastradajis?

Makojs neteica vairs neko.

Atbildiet, pavēlēja Reičela.

Taču Makojs klusēja.

Makojs stāvēja pazemes zalē, nemierīgu domu virpuļa pār­ņemts, un raudzijas uz trim sarūsējušajiem kravas auto. Tad viņa skatiens lēni pievērsās senajai klinšu sienai, meklējot kadu vēstī­jumu. Prātā visu laiku skanēja banala frāze: ja sienas spētu runāt. Vai šīs sienas varētu pavēstīt viņam kaut ko tādu, ko viņš vel nezinaja? Vai kaut ko vairak par to, ko viņš tikai nojauta? Vai tas paskaidrotu, kāpēc vācieši iebrauca trīs vērtīgus kravas automo­biļus kalnu ala un pēc tam uzspridzināja vienīgo izeju? Bet vai tie bija vācieši, kas noslēdza izeju? Vai sienas varētu pavēstīt, kā čehu lielrūpnieks pēc gadiem ielauzās alās, nozaga visu tur pa­slēpto un pēc tam aizspridzinaja ieeju? Bet varbūt tās neko nezinaja. Tās bija apklusušas tāpat kā balsis, kuras gadiem ilgi bija pūlējušas atrast ceļu, bet tas novedis navē.

Viņam aiz muguras, arēja galerijā atskanēja soļi. Zāles otra ieeja vēl joprojām bija blīvi aizsprostota ar akmeņiem un gruvešiem, un strādnieki vel nebija sākuši izrakumus. Tos uzsāks ne ātrāk ka rit. Viņš ieskatījās pulksteni un redzēja, ka ir jau gandrīz vien­padsmit. Makojs pagriežas un ieraudzīja Polu un Reičelu Katlerus iznirstam no ēnam.

Es jūs tik agri negaidīju. Kā jūsu galvas? viņš apjautājās.

Makoj, mēs gribam dzirdēt atbildes, un pietiek izvairīties, paziņoja Pols. Mēs esam iesaistīti šaja spēlē, vai nu mums un jums tas patīk vai ne. Jūs vakarnakt skandinajat, ka esat kaut ko sastradājis. Ko jūs ar to domājāt?

jūs nepaklausīsiet Knolla padomam un neatgriezīsieties mājas?

Vai vajadzētu? atjautāja Reičela.

jūs pasakiet, tiesnese.

Beidziet stiept gumiju, pavēlēja Pols. Kas notiek?

Panaciet šurp. Viņš veda abus pāri zālei pie viena no smil­tis gulošajiem skeletiem. No šo puišu apģērbiem nekas daudz nav palicis pari, bet, spriežot pec ta mazumiņa, tie izskatās pec Otrā pasaules kārā formastērpiem. Maskēšanas raksts pavisam noteikti ir ka ASV juras kājniekiem. Viņš noliecās un noradīja. Tā ir M4 durkļa maksts, kārā laiku ASV izlaidums. Es īsti droši nezinu, bet šķiet, ka pistoles maksts varētu būt franču. Vāciešiem nebija amerikaņu uniformu vai franču ieroču. Bet pec kārā visas Eiropas militārās un pārāmilitarās struktūras izmantoja amerikaņu inventāru. Franču ārzemju leģions. Grieķu nacionalā armi­ja. Holandes kājnieki. Viņš noradīja uz otru zāles pusi. Tur vienam no līķiem ir bikses līdz ceļiem un frencis bez krušu kaba­tām. Ungāru komunistu armija tā ģerbas pec kārā. Drēbes. Tukšie kravas auto. Un jūsu atrastais maks droši liecina par kaut ko.

Par ko? jautāja Pols.

Ši slēptuvē tika izlaupīta.

Kā jūs vārāt pateikt, kas šiem puišiem bija mugura? šaubī­jās Reičela.

Lai ko jūs arī domātu, es neesmu nekāds dumjais Ziemeļkarolīnas lauķis. Militārā vēsture ir mana kaislība. Es veicu pētīju­mus, arī gatavojoties šiem izrakumiem. Tapec zinu, ka man ir tais­nība. Es to sajutu jau pirmdien. Šaja zālē zagļi ielaužas pēc kārā. Par to nav šaubu. Šie nabaga zeļļi bija vai nu bijušie vai esošie armijnieki, vai strādnieki, kas saģerbušies norakstītās uniformas. Kad viņi bija paveikuši savu darbiņu, kāds viņiem ielaida lodi pakausī.

Tad viss jūsu uzbrukums Grumeram bija tikai izlikšanas? jautāja Reičela.

Pie velna, nē! Es gribēju, lai ši slēptuvē būtu pilna ar māk­slās darbiem, bet pirmdien jau pēc pirmā skatiena sapratu, ka tā ir izlaupīta. Es tikai līdz šim neapzinājos, cik ļoti izlaupīta.

Pols norādīja smiltis.

Šis ir tas līķis ar burtiem. Viņš noliecas un uzvilka smiltīs burtus O, I un C, atstajot nevienādos attalumus, cik varēja atcero­ties. Tie izskatijas šad i.

Makojs izņēma no kabatas Grumera fotogrāfijas.

Tad Pols tukšajas vietas ierakstīja burtus L, R, N, izlaboja C par G un beigas pierakstīja S. Tagad tie veidoja vardu LORINGS.

Velns un elle, nobrīnījās Makojs, salīdzinot fotogrāfiju ar burtiem smiltis. Šķiet, jums taisnība, Katler.

Ka tev tas ienāca prata? Reičela gribēja zināt.

Grūti bija skaidri saskatīt. Tas varēja būt tads padzisis G. Un turklāt šis vārds visu laiku tiek pieminēts. Tavs tevs par viņu pat rakstīja viena no vēstulēm. Pols pasniedzas kabata un iz­vilka salocītu papīra lapu. Pirms kāda laiciņa es to vēlreiz pār­lasīju .

Makojs ieskatījās rokraksta teksta. Rindkopas vidu viņš pama­nīja Loringa vārdu.

Jensijs man zvanīja vakārā pirms katastrofas. Viņam bija izde­vies atrast to veco viru, kuru tu pieminēji, to, kura brālis stradāja Loringa namā. Tev bija taisnība. Man nevajadzēja lūgt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas.

Makojs cieši ieskatijas Polam acīs.

jūs domājāt, ka jūsu vecāki bija spridzinātājā mērķis?

Es vairs nezinu, ko domāt. Pols norādīja smiltis. Gru­mers vakar vakārā runaja par Loringu. Karols par viņu runaja. Varbūt mans tevs arī par viņu runaja. Varbūt pat šis smiltis gulo­šais savulaik runaja par Loringu. Es zinu tikai to, ka Knolls no­galināja Reičelas tēvu un sieviete nogalinaja Čapajevu.

Ļaujiet pārādīt vel kaut ko, aicināja Makojs. Viņš pieveda Polu un Reičelu pie kartes, kas bija nolikta līdzas vienam no gais­mekļiem. Es šorīt nolasīju dažus kompasa rādījumus. Otra aizbarikadeta šahta ved uz ziemeļaustrumiem. Viņš noliecas un noradīja. Tā ir ši apvidus tūkstoš deviņsimt četrdesmit treša ga­da karte. Toreiz asfaltēts ceļš veda uz ziemeļaustrumiem pārālēli kalna pamatnei.

Pols un Reičela notupas pie kartes.

Varu saderet, ka šie kravas vāģi iebrauca pa otro, aizbarikādeto ieeju. Viņiem vajadzēja stingru ceļa segumu. Pārāk smagi braukšanai pa dubļiem un smiltīm.

jūs tical tam, ko Grumers vakar vakarā teica? jautāja Reičela.

Ka šeit bija Dzintara istaba? Par to nav šaubu.

Ka jūs vārāt but tik pārliecināts? nesaprata Pols.

Piecdesmitajos gados nebija grunts radaru. Mans minējums ir tads, ka ieeju neaizbarikādēja nacisti, bet pēckārā laupitaji. Vā­cieši taču gribētu vēlāk paši tikt klat un atkal paņemt paslēptos paneļus. Tad jau nebutu jēgas aizspridzinat ieeju. Bet tas tips, kurš šeit ieradas piecdesmitajos gados, tas mērglis gan negribeja, lai kāds uzzina, ko viņš ir atradis. Tāpēc viņš apšava savus kal­pus un uzspridzināja šahtu. Musu atradums ir tikai laimīga ne­jaušība, pateicoties grunts radārām. Un musu iekļūšana šahtā arī ir laimīga nejaušība.

Reičela laikam saprata viņa domu.

Veiksme vienmer atmaksājas.

Vācieši un laupītāji droši vien pat nezināja, ka ir vel viens tunelis tik tuvu šai zālei. Ka jau teicāt, tikai laimīga sagadīšanas, ka mēs te meklējam vilciena vagonus, pilnus ar mākslas darbiem.

Vai šajos kalnos bija an dzelzceļa sliedes? Pols gribēja zināt.

Un kā vēl! Ta viņi ieveda un izveda munīciju.

Reičela staveja, raud zīdāmās uz kravas mašīnam.

Tad ši ir tā vieta, ko pieminēja tētis par to, ka vajadzētu doties skatīties?

Varētu but, piekrita Makojs.

Makoj, atgriezīsimies pie pirmā jautajuma. Ko jūs domājāt, teikdams, ka esat kaut ko sastradajis? Pols atgadinaja.

Makojs piecēlās.

Jūs abi esat man pilnīgi svešinieki, ka tumša bilde. Tomēr nezin kapec es jums uzticos. Iziesim arā, šķūnīti, un es jums visu izstāstīšu.

Pols vēroja, ka veļa rīta saule blāvi iespīd pa šķūnīša putek­ļainajiem logiem.

Cik daudz jūs zināt par Hermanu Gēringu? noprasīja Ma­kojs.

Tikai tik, cik redzēts History kanala, atbildēja Pols.

Makojs pasmaidīja.

Viņš nacistiem bija otra svarīgaka persona. Tomēr beigu bei­gas, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada aprīli, Hitlers pa­vēlēja viņu arestet. Tas bija Martina Bormana nopelns. Viņš parliecinaja fīreru, ka Gērings gatavo apvērsumu vārās pārņemšanai. Bormans ar Gēringu nekad nebija labi sapratušies. Tāpēc Hitlers pasludināja Geringu par nodēvēju, atņēma visus titulus un aresteja viņu. Amerikāņi viņu atrada kārā beigas, kad parņēma varu Vacijas dienvidos.

Kamēr Gerings sēdēja cietumā, gaidot tiesu par kārā nozie­gumiem, viņš tika intensīvi pratinats. Visas šis sarunas velak ti­ka apkopotas dokumentos, ko nosauca par Apvienotajiem pratinašanas protokoliem. Tie daudzus gadus tika uzskatīti par slepeniem dokumentiem.

Kapec? jautāja Reičela. Tie taču drīzāk varētu but vēstu­riski, nevis slepeni. Karš bija beidzies.

Makojs paskaidroja, ka sabiedrotajiem bija divi svarīgi iemesli turēt šos protokolus slepenībā. Pirmais bija vesela lavīna mākslās darbu atgūšanas pieprasījumu, kas pienāca pec kārā. Daudzi bija spekulatīvi un nepatiesi. Nevienai valdībai nebija ne laika, ne naudas simtiem tukstošu prasību izskatīšanai. Un Apvienotie pratinašanas protokoli šīs prasības tikai pastiprinātu. Otrs iemesls bija pragmātiskāks. Valdošais pieņemums bija tads, ka visi, izņemot saujiņu pērkamu ļaužu, varonīgi pretojas nacistu teroram. Bet pratināšanas protokoli pārādīja, ka franču, holandie­šu un beļģu mākslās tirgoņi guva peļņu, piegādājot okupantiem mākslās darbus Sonderauftrag Linz projektam, Hitlera ieceretajam Pasaules mākslās muzejam. Neļaujot šiem protokoliem nonākt at­klātība, daudziem tika aiztaupīts liels negods.

Gērings centās pirmais "nosmelt krējumu" katra iekarotajā valsti pirms I litlera zagļu ierašanas. Hitlers gribēja attīrīt pasau­li no, viņaprat, pagrimušas mākslās. No Pikaso, van Goga, Matisa, Gogēna un Grosa. Gērings spēja saskatīt šo mākslinieku še­devru vērtību.

Kada tam visam saistība ar Dzintara istabu? nesaprata Pols.

Gēringa pirmā sieva bija zviedru grāfiene Karina fon Kancova. Pirms kārā viņa apmeklēja Katrīnas pili Ļeņingradā un bija sajūsma par Dzintara istabu. Kad viņa tūkstoš deviņsimt trīsdes­mit pirmajā gada nomira, Gerings viņu apglabaja Zviedrija, bet komunisti izpostīja viņas kapu, tapec Gērings uz ziemeļiem no Berlīnes uzcēla muižu, ko nosauca par Karinhalli, un tur novie­toja sievas mirstīgas atliekas milzīga mauzoleja. Visas šis celtnes bija bezgaumīgas un vulgārās. īpašumi pletās simtiem tukstošu akru platībā, uz ziemeļiem līdz Baltijas jūrai un uz austrumiem līdz Polijai. Gērings vēlējas par godu sievas piemiņai izveidot Dzintara istabas kopiju un lika uzcelt telpu tieši desmit reiz des­mit metru izmēros, kur ievietot Dzintara paneļus.

Ka jūs to zināt? brīnījās Reičela.

Pratināšanas protokolos ir arī sarunas ar Alfrēdu Rozenbergu Hitlera izveidotā Eiropas mākslās darbu izlaupīšanas de­partamenta vadītaju. Rozenbergs daudzreiz piemineja Gēringa apsēstību ar Dzintara istabu.

Pec tam Makojs pastastīja par Geringa un Hitlera nikno kon­kurenci mākslas darbu joma. Hitlera gaume atspoguļoja nacistu filosofiju. Jo talak uz austrumiem ir mākslās darba izcelsmes ze­me, jo nevertīgāks tas ir.

Par krievu mākslu Hitleram nebija ne mazākas intereses. Viņš uzskatīja visu šo tautu par zemākiem radījumiem. Taču Dzintara istabu viņš nesaistīja ar Krieviju. Ta bija Prūsijas kārāļa Fridriha I dāvana Peterim Lielajam. Tapec tā bija vācu relikvija, kuras atgriešanas dzimtene tika atzīta par svarīgu kulturas misiju.

Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā personiski pavēlēja izvest Dzintara paneļus no Kēnigsbergas. Bet Prūsijas vietvaldis Erihs Kohs bija uzticīgs Gēringam. Un te sākas pats in­teresanta kais. Jozefs Lorings un Kohs bija darījumu partneri. Koham izmisīgi bija nepieciešami izejmateriāli un efektīvi strādājo­šās rūpnīcas, lai sārāžotu produkcijas kvotas, ko Berlīne uzspieda visiem provinču pārvaldītajiem. Lorings sadarbojās ar nacistiem atvēlēja savas ģimenes raktuves, teraudlietuves un rūpnīcas vācu kārā rūpniecībai. Taču, lai nodrošinātos, Lorings sadarbojas arī ar padomju izlūkdienestiem. Tas varētu izskaidrot viņa pārstei­dzošo labklajību komunisma vārās laikos pec kārā.

Ka jūs to visu zināt? jautāja Pols.

Makojs piegāja pie adas portfeļa, kas mētājas uz darba galda stūra. Izņēma kopa saspraustu papīru kaudzi un pasniedza tos Polam.

Uzšķiriet ceturto lappusi. Es atzīmēju vajadzīgas rindkopas. Nolasiet tas.

Pols paršķirstija lappuses un atrada atzīmētas sadaļas.

Sarunas ar vairakiem Koha un Jozefa Loringa laikabied­riem apstiprina, ka viņi bieži tikās. Lorings bija viens no gal­venajiem Koha finansētājiem un ļāva vācu vietvaldim dzīvot lielā greznība. Vai viņu pazīšanas noveda pie ziņām par Dzintara istabu vai pat tas iegūšanas? Grūti pateikt. Ja arī Lorings zinaja paneļu atrašanas vietu vai varbūt paši paneļi bija pie viņa, tad padomju izlūkdienesti laikam neko par to nezinaja.

Tūlīt pec kārā, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maijā, padomju valdība uzsāka Dzintara paneļu meklēšanu. Hitlera ieceltais Kēnigsbergas mākslas kolekciju direktors Al­frēds Rode kļuva par pirmo ziņu avotu padomju meklētajiem.

Būdams dedzīgs Dzintara cienītājs, Rode pastastīja padomju aģentiem, ka kastes ar paneļiem vel bija Kenigsbergas pili, kad viņš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada piektaja aprīli atstāja šo ēku. Rode pārādīja aģentiem izdegušu telpu, kur, ka viņš apgalvoja, tika glabatas kastes. Tur joprojām bija pali­kušas zeltīta koka atliekas un vārā eņģes (tika uzskatīts, ka tas pieder pie īstas Dzintara istabas). Secinājums par paneļu bojāeju bija neizbēgams, un lieta tika slēgta. Velak, tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada marta, Kenigsberga ieradas Carskoje Selo piļu kurators Anatolijs Kučumovs. Tur viņš ta­jos pašos gruvešos atrada sadrupušas Florences mozaīku atliekas no Dzintara istabas. Kučumovs stingri ticēja lai gan pārejas istabas daļas varbūt ir sadedzinatas, pats dzintars ir izglābts, un pavēlēja uzsākt jaunus meklejumus.

Taja laika Rode jau bija miris. Viņš un viņa sieva nomira diena, kad viņiem bija jaierodas uz atkartotam padomju iestā­žu pratinašanam. Interesanti, ka taja pašā diena pazuda arī ārsts, kurš bija pārākstījis Rodu laulāta pārā miršanas aplie­cības. Kopš ta brīža izmeklēšanu savas rokās parņema Padomju Savienības Valsts drošības komiteja kopa ar Ārkār­tas valsts komisiju, kas turpināja meklejumus gandrīz līdz tūkstoš deviņsimt sešdesmitajam gadam.

Tikai retais noticēja pieņemumam, ka Dzintara paneļi pa­zuda Kēnigsberga. Daudzi eksperti apšauba to, ka paneļi tie­šām tika iznicināti. Vācieši vajadzības gadījuma spēja būt ļo­ti gudri, un, zinot, cik lielas bija likmes un cik svarīgas personas iesaistītas, viss ir iespejams. Turklāt, ņemot vera Lo­ringa aktīvas pēckārā darbības Harca reģiona, viņa kaislību uz Dzintara istabu un neierobežotos naudas līdzekļus un re­sursus viņa rīcībā, varbūt Lorings tiešām atrada dzintaru. Sa­runas ar toreizējo vietējo iedzīvotāju berniem un mazberniem apstiprina, ka Lorings bieži braucis uz Harca reģionu, pār­meklējis šahtas, turklāt ar padomju valdības ziņu un atļauju. Kāds vīrs pat apgalvo, ka Lorings darbojas, pieņemot, ka paneļi tika ar kravas mašīnām aizvesti no Kēnigsbergas uz rietumiem, uz Vāciju, kur to galamērķis bija dienvidos, Austri­jas raktuvēs vai Alpos, bet tas piespieda novirzīties no ceļa padomju un amerikaņu armijas draudoša tuvošanas. Spriežot pēc apreķiniem, bija iesaistītas trīs kravas automašīnas. Taču neko nevar apstiprināt.

Jozefs Lorings nomira tūkstoš deviņsimt sešdesmit septī­tajā gada. Ģimenes bagatibas mantoja viņa dels Ernsts. Ne tevs, ne dels nekad nav atklatibā runājuši par Dzintara istabu.

-Jūs zinājāt? jautāja Pols. Bet vakar un pirmdien tikai spē­lējāt teātri? jūs jau no paša sākuma meklejat Dzintara istabu?

Kāpēc gan citādi es ļautu jums te grozīties apkart? Divi sve­šinieki uzrodas kā no zila gaisa. Jūs domājat, ka es butu tērējis ar jums kaut divas sekundes, ja pirmie vārdi no jūsu mutes nebūtu šadi: "Mēs meklējam Dzintara istabu" un "Kas, elle, ir Lorings"?

Ej dirst, Makoj! Pols uzruca un pats bija pārsteigts par šā­du rupjību. Viņš nespeja atcerēties, kad vel pēdējo gadu laika bu­tu tik daudz un tik skarbi lamajies. Laikam ta bija šā Ziemeļkarolinas lauķa ietekme.

Kas to rakstīja? jautāja Reičela, norādot uz papīra lapam.

Rafals Doļinskis, poļu reportieris. Viņš ilgi un rūpīgi veica pētījumus par Dzintara istabu. Varētu pat teikt, ka viņš bija kā apsēsts ar to. Kad es šeit biju pirms trim gadiem, viņš vērsās pie manis. Tieši viņš mani ieintriģēja par dzintaru. Viņš bija savācis daudz materialu un gatavoja rakstu kadam Eiropas žurnalam. Viņš cereja, ka izdosies intervēt Loringu, lai uzkurinātu izdevēju interesi. Viņš aizsūtīja Loringam sava gārādarba kopiju un lugumu pec intervijas. Čehu bagātnieks pat neatbildēja, bet pec mēne­ša Doļinskis jau bija pagalam. Makojs uz bridi apklusa, tad cieši pārāudzijas uz Reičelu. Uzspridzināts šahta netālu no Vartbergas.

Pols dusmojās.

Sasodīts, Makoj, jūs to visu zinājāt, bet mums neteicāt. Un tagad Grumers ir miris.

Sūds ar Grumeru. Viņš bija alkatīgs un melīgs sudabrālis. Nodēvējam nodēvēja nāve. Ta nav mana beda. Es tīši neteicu vi­ņam neko par to visu. Bet kaut kā mani visu laiku urdīja doma, ka ta ir īsta pazemes zale. Kopš tam radārā parbaudem. Tas varē­ja but vilciena vagons, bet varēja arī būt trīs kravas auto ar Dzintara istabas paneļiem. Kad pirmdien ieraudzīju tos trīs vāģus tumsa gaidot, man šķita, ka esmu atradis zelta dzīslu.

Un piekrāpāt investorus, lai pārliecinātos, vai jums ir taisnī­ba, secina ja Pols.

Es nodomāju, ka viņi būs ieguvēji jebkura gadījuma. Glez­nas vai dzintars. Vai viņiem nav vienalga?

jūs esat sasodīti labs aktieris, atzina Reičela. Piemānījāt mani.

Mana vilšanas, ieraugot, ka kravas vāģi ir tukši, nebija ne­kāds teātris. Es cerēju, ka risks būs attaisnojies un investori ne­ņems ļauna, ja ieguvums izrādīsies mazliet citāds. Cerēju uz to, ka Doļinskim nebija taisnība un paneļus nav atradis Lorings, ne kāds cits. Bet, kad ieraudzīju aizsprostoto otru izeju un tukšas kravas kastes, sapratu, ka esmu sūdos līdz ausim.

jūs vēl joprojām esat sūdos līdz ausim, atgādinaja Pols.

Makojs papurinaja galvu.

Padomajiet par to, Katler! Te kaut kas notiek. Ta nav tikai tukša slēptuvē. To tur pazemes zāli neviens nedrīkstēja atrast. Mes tikai nejauši taja iemaldījāmies, pateicoties vecajam, labajam musdienu tehnoloģijām. Un pēkšņi uzreiz kāds ir briesmīgi ieintere­sējies par visu, ko mes darām, tapat ka par to, ko zināja Karols Borja un Čapajevs. Tik ļoti ieinteresējies, ka bija gatavs noslepka­vot šos vīrus. Un varbūt šis intereses deļ nogalinaja arī jūsu vecā­kus.

Pols cieši raudzijas Makojam acis.

Doļinskis man pastastīja par daudziem ļautiņiem, kas da­bu juši galu, meklējot dzintaru. To var izsekot līdz pat pirmajiem pēckārā gadiem. Izklausas baisi. Un tagad var pienākt arī mūsu karta.

Pols nestridejās. Makojam bija taisnība. Kaut kas tiešam noti­ka, un tas bija saistīts ar Dzintara istabu. Kas gan cits tas varētu būt? Pārāk daudz sakritību.

Pieņemot, ka jums taisnība, ko mēs tagad darīsim? Reičela iejautajās, un viņas balsī skanēja bezcerība.

Makojs atbildēja nevilcinoties.

Es braukšu uz Čehiju aprunaties ar Ernstu Loringu. Manuprat, ir pēdējais laiks kadam to darīt.

Mēs brauksim līdzi, paziņoja Pols.

Tiešām? brīnījās Reičela.

Un ka vel! Varbūt ta visa deļ gāja boja tavs tevs un mani ve­cāki. Es jau esmu nonācis tik tālu. Man jānoved viss līdz galam.

Reičela ziņkārīgi vēroja Polu. Vai viņa sāk parādīties kaut kas jauns? Kaut kas līdz šim nepamanīts? Apņemiba, kas slepas aiz miera un savaldības maskas. Varbūt ta arī bija. Viņš noteikti pats ar lielu izbrīnu atklāj šis īpašības sevī. Vakarvakārā piedzīvotais ir viņu pamatīgi sapurinajis. Satraukums, bēgot no Knolla. Šausmas, kārājoties no balkona simtiem pedu augstuma virs tumšiem Vaci­jas upes ūdeņiem. Viņiem ļoti paveicas, tiekot cauri tikai ar dažiem puniem uz galvas. Het tagad viņš bija apņēmības pilns uzzināt, kas īsti notika ar Karolu Borju, viņa vecākiem un Čapajevu.

Pol, Reičela ieminējas. Es negribu, lai vēlreiz notiktu kaut kas tads kā vakar vakārā. Tas ir muļķīgi. Mums ir divi bērni. At­ceries, ko tu pūlejies man iestāstīt pagājušaja nedeļa Vartbergā. Tagad es tev piekrītu. Brauksim mājas.

Pola skatiens ieurbās viņa.

brauc! Es tevi neturu.

Viņš samulsa, dzirdot savu straujo un skarbo atbildi. Atcere­jas, ka atcirtis līdzīgus vārdus pirms trim gadiem, kad Reičela pa­ziņoja, ka iesniegs šķiršanos. Toreiz ta bija bravūra. Tikai tukši vārdi, lai pārliecinātu Reičelu. Lai liktu viņai saprast, ka viņš spej to pārciest. Šoreiz tie nebija tikai vārdi. Viņš gatavojas braukt uz Čehiju, un viņa varēja doties līdzi vai atgriezties mājas. Viņam tiešam bija vienalga.

Jūsu godība, vai esat kādreiz padomajusi par kādu jauta ju­mu? Makojs pēkšņi iejautajas.

Reičela pārāudzijas uz viņu.

Jūsu tevs saglabaja Čapajeva vēstulēs un savu atbilžu kopi­jas. Kapec? Un kapec atstaja, lai jūs tās atrastu? Ja viņš tiešām nebutu vēlejies, lai jūs iesaistāties, viņš butu sadedzinājis tos sa­sodītos papīrus un paņēmis noslēpumu sev līdzi kapa. Es nepa­zinu šo veco viru, bet spēju domāt līdzīgi ka viņš. Viņš savulaik bija bagatibu mednieks. Viņš gribēja, lai dzintars tiktu atrasts, ja vien butu kaut mazaka iespeja. Un jūs esat vienīga, kam viņš uz­ticēja šo informāciju. Protams, šo ziņu viņš jums deva pilnīgi ačgarna veida, tomēr tā ir skaidra un nepārprotama. "Reičela, samekle to!"

Viņam taisnība, nodomāja Pols. Tieši tāds bija Borjas nolūks. Līdz šim tas viņam nebija ienācis prāta.

Reičela pasmaidīja.

Man šķiet, Makoj, ka jūs manam tētim butu paticis. Kad mēs dodamies ceļa?

Rīt. Šodien man jāpaauklejas ar partneriem, lai iegutu vēl mazliet laika.