Dzintara istaba

14

21:35

Borja vēlreiz parlasija International Art Review rakslu un atrada fragmentu, ko bija atcerējies.

..Alfrēds Rode, kurš vadīja Dzintara istabas evakuāciju no Kēnigsbergas, pēc kārā ātri tika atrasts un izsaukts uz nopratinā­šanu padomju vārāsiestādēs. Tā saucamā Valsts ārkārtas komisija vācu fašistu okupantu kaitējumu izmeklēšanai meklēja Dzintara istabu un vēlējās dzirdēt atbildes. Taču rītā, kad Rodem un viņa sievai bija jāierodas uz pratināšanu, viņi abi tika atrasti miruši savā mājā. Oficiāli atzītais nāves cēlonis bija dizentērija, kas ir gluži tica­mi, jo tolaik plosījās piesārņotā ūdens izraisīta epidēmija, taču dau­dzi runāja, ka viņi nogalināti, lai nevarētu izpaust Dzintara istabas atrašanās vietu.

Tajā pašā dienā pazuda Pauls Erdmans, ārsts, kurš pārākstīja Ro­du pāra miršanas apliecības.

Hitlera personisko pārstāvi Prūsijā Erihu Kohu arestēja poļi un tiesāja par kārā noziegumiem. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit sesta­jā gadā Koham tika piespriests nāves sods, bet pēc padomju vārās­iestāžu lūguma soda izpilde tika vairākkārt atlikta. Daudzi uzskatīja, ka Kohs ir vienīgais dzīvais palikušais, kas zina, kur atrodas kastes, ko tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā izveda no Kēnigsber­gas. Pārādoksālā kārtā Koha dzīvība bija atkarīga tieši no viņa klu­sēšanas, jo nebija iemesla ticēt, ka padomju vārāsiestādes iejauk­sies, lai viņu glābtu, kad Dzintara istaba būs atgūta.

Tūkstoš deviņsimt sešdesmit piektajā gadā Koha advokāti bei­dzot panāca padomju vārāsiestāžu solījumu saudzēt viņa dzīvību pēc informācijas atklāšanas. Tad Kohs paziņoja, ka kastes esot ie­mūrētas bunkurā netālu no Kēnigsbergas, taču precīzu to atraša­nās vietu viņš neatceroties, jo pēc kārā tur daudz kas ir mainījies un pārbūvēts. Viņš tā arī devās kapā, neatklājis paneļu atrašanās vietu.

Turpmākajās desmitgadēs mīklaini gāja bojā trīs rietumvācu žur­nālisti, kas meklēja Dzintara istabu. Viens no tiem iekrita šahtā pa­mestās sāls raktuvēs Vācijā, kur, kā vēstīja baumas, glabājoties na­cistu laupījumi. Abi pārējie tika sabraukti un vainīgie aizbēga no avārijas vietas. Vācu zinātnieks Georgs Šteins, kas ilgu laiku vāca ziņas par Dzintara istabu, it kā izdarīja pašnāvību. Visi šie notikumi veicināja baumas, ka Dzintara istabu vajā lāsts, kas savukārt vēl vai­rāk ieintriģēja dārgumu meklētājus.

Viņš sēdēja augšstāva, bijušaja Reičelas istaba. Tagad ta bija bibliotēka, kur viņš glabaja savas gramatas un papīrus. Tur bija senlaicīgs rakstāmgalds, ozolkoka dokumentu skapis un klub­krēsls, kura bija tik patīkami pasēdēt un palasīt. Četri riekstkoka grāmatplaukti bija pilni ar romāniem, vēsturiskiem traktatiem un klasisko literatūra.

Viņš bija u/nacis augša pēc vakariņam, joprojām domadams par Kristiānu Knollu, un kada skapīti atrada vel vairakus rakstus.

Tie visi bija īsi un nenozīmīgi, bez nopietnas informācijās. Pārējie vel joprojām dzesējās ledusskapi. Tos vajadzēja paņemt, bet vecaj,im vīram negribejas pec tam velreiz kapt augšā pa kapnem.

Avīžu un žurnālu raksti par Dzintara istabu bija visai pretruni. Daži apgalvoja, ka paneļi pazuda tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvāri, bet citi ka aprīli. Vai tie tika aizvesti ar kra­vas auto, ar vilcienu vai pa jum? Dažādi autori izteica dažadus pieņēmumus. Viena raksta bija teikts, ka padomju kārāspēks no­gremdēja "Vilhelmu C iustlofu" Baltijas jura, sašaujot to ar torpēdām, lvi cita bija piemineta bombardēšana no gaisa. Kāds autors bija pār­liecināts, ka no Kenigsbergas tika izvestas septiņdesmit divas kas­ies, cits nosauca skaitli divdesmit sešas, vel kāds cits astoņpa­dsmit. Vairakos rakstos tika izteikta pārliecībā, ka paneļi sadega Kenigsberga bombardēšanas laika. Citi autori bija izsekojuši norā­dēm, ka paneļi slepus pārvesti pāri Atlantijas okeanam uz Ameri­ku. Grūti bija no ta visa izlobīt kaut ko noderīgu, un nevienā rak­sta nebija minēts informācijās avots. Tas varēja but pa ausu galam saklausītas baumas. Vai vel ļaunak klaji izdomājumi.

Tikai viena raksta pavisam nezināmā izdevumā The Military lli>torian tika pieminets vilciens, kas ap tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja Krieviju, it ka aizvedot kastes ar 1 Dzintara istabas paneļiem. Aculiecinieki vēstīja, ka kastes esot izkrautas maza Čehoslovakijas pilsētiņa Tineca pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar autofurgoniem aizvestas uz dienvidiem un noglabatas pazemes bunkura, kura atradas feldmaršala fon Sornera štābs. Fon Šorners komandēja miljoniem kareivju lielo vācu armiju, kas nedēļu pirms padošanas vel turējās savas pozīcijas Čehoslovakija. Taču rak­sta bija teikts, ka tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devitaja gada pa­domju iestāžu veiktajos izrakumos bunkura nekas nav atrasts.

Tuvu patiesībai, viņš nodomāja. Pavisam tuvu.

Kad viņš pirms septiņiem gadiem pirmoreiz izlasīja šo rakstu, viņš gribēja zināt, no kurienes nākusi informācijā, pat meģinaja sazinaties ar autoru, bet tas neizdevās. Tagad kāds virs vārda Veilends Makojs rakņajas 1 larca kalnos netālu no Stodas Vacija. Vai viņš bija uz īstajam pedam? Vienīgais neapgāžamais fakts bija tas, ka, meklejot Dzintara istabu, cilvēki gāja boja. Tas, kas notika ar Alfrēdu Rodi un Prihu Kohu, bija vēsturiski dokumenteti fakti. Tapat arī parejie nāves un pazušanas gadījumi. Sagadīšanas? Var­būt. Taču viņš tam īsti negribēja ticēt. Sevišķi, ņemot vera to, kas notika pirms deviņiem gadiem. Ka gan viņš to varētu aizmirst? Šis atmiņas vajaja viņu ikreiz, kad viņš pārāudzijas uz Polu Katleru. Un daudzreiz, viņam bija jadoma, vai upuru sārākstam ne­būtu jāpievieno vel divi vardi.

Gaiteni kaut kas iečikstejas.

Ta nebija tada skaņa, kas medz rasties tukšas mājas.

Viņš pacēla skatienu, gaidīdams, ka istaba tUlit ieskries Lusija, taču kaķis nerādījās. Viņš nolika rakstus mala un smagi piece­ļas no krēsla. Gausi aizsojoja līdz otra stava kāpņu laukumiņam un pārāudzijas leja, pāri ozolkoka kāpņu margam. Šaurie gais­mekļi abpus ārdurvīm bija izslēgti, un apakšstavu apgaismoja ti­kai viena lampa darbistaba. arī augšstava vienīgais gaismas avots bija grīdas lampa bibliotēka. Tieši pretī bija atvērtas guļam­istabas durvis, un arī tur valdīja tumsa un klusums.

I.usij? Lūsij?

Kaķis neatsaucās. Vecais virs uzmanīgi ieklausijas. Nekas vairs nebija dzirdams. Šķita, ka viss ir klusu. Viņš pagriežas un devās atpakaļ uz. bibliotēku, Pēkšņi no aizmugures, no guļamistabas vi­ņam kāds uzklupa. Pirms viņš paguva pagriezties, spēcīga roka sagrābā viņu ap kaklu un pacēla no grīdas. Cimdotās rokas smar­žoja pec lateksa.

Konnen wir reden mehr, Yxo.

Ta bija viņa šīvakārā apmeklēlaja Kristiānā Knolla balss. Teikto saprast nebija grūti.

TugaJ parunāsim vel, Auss.

Knolls cieši sažņaudza viņa kaklu, un viņam saka trūkt elpas.

Nožēlojamais krievu salašņa! Spļausi man roka? Ka tu do­ma, kas tu, suds tads, esi? Es esmu nogalinajis arī par mazakiem apvainojumiem.

Borja neatbildēja, sen jau apguvis piesardzīgas klusēšanas mākslu.

Vecais, tu pateiksi visu, ko es gribu zināt, vai arī es tevi no­vākšu.

Viņš atcerējās līdzīgus vārdus, dzirdētus pirms piecdesmit di­viem gadiem. Gērings pirms ūdens liešanas pavēstīja kailajiem kareivjiem par viņu likteni. Ko teica tas vācu zaldats Matiass?

Iznicināt savu sagūstītaju ir gods.

Ja, ta tas bija vel joprojām.

Tu zini, kur ir Čapajevs, vai ne?

Vecais virs pulējas papurinat galvu.

Knolla tvēriens sažņaudzās ciešāk.

Tu zini, kur glabajas das Bernstein-Zimmer, vai ne?

Viņš jau saka zaudēt samaņu. Knolls atlaida roku vaļīgak. Gaiss atkal ieplūda veca vira plaušās.

-Ar mani jokot nevajag. Es mēroju talu ceļu, lai to uzzinātu.

Es neko neteikšu.

Vai tiešam? Tu vel nesen teici, ka tev nav atlicis daudz laika. Tagad ta ir vel mazak, neka tu vari iedomāties. Un ka tad tava meita? Un mazbērni? Vai tad tu negribētu pavadīt vel kādus ga­diņus kopa ar viņiem?

To viņš gribēja gan, bet ne tik ļoti, lai pazemotos vacieša priekša.

Ej dirst, Herr Knoll.

Uzbrucējs nogaza viņa vecīgo ķermeni leja pa kapnem. Borja gribēja kliegt, bet, pirms paguva ievilkt elpu, atsitas pret ozolko­ka pakapieniem un saka ripot. Ieplestās rokas un kajas sitas pret kāpņu margam. Kaut kas nokrakšķēja. Apziņa te uzzibsnīja, te pagaisa. Mugurkaulu parņema griezīgas sāpes. Beidzot viņš uz. muguras nogāzās uz cietajam flīzēm, un ķermeņa augšdaļu caur­urba neciešamas sāpes. Kajas nejuta neko. Griesti virs galvas sa­griežas virpuli. Viņš dzirdēja, ka Knolls noskrien leja pa kāpnēm, redzēja, ka tas noliecas un aiz matiem paceļ viņa galvu, l.ikteņa ironija. Viņš bija vācietim dzīvību parādā, bet tagad cits vācietis to izdzēsīs.

Desmit miljoni eiro ir laba lieta, bet neviens krievu mizals uz mani nespļaus.

Viņš pulējas savakt mute siekalas vēl vienam spļāvienam, taču mute bija sausa un žoklis sastindzis.

Knolla roka apņēma viņa kaklu.