Dzintara istaba

39

22:00

Suzanna pavēra samta aizkaru, kas atdalīja ārējo galeriju un portālu no iekšeja joma. Svēta Gerharda baznīca bija tukša. Uz ziņojumu dēļa pie durvīm bija uzraksts, ka dievnams ir atvērts līdz vienpadsmitiem, un tas bija galvenais iemesls, kapec viņa iz­vēlējās to ka tikšanas vietu. Otrs bija atrašanas vieta talu no Stodas viesnīcu rajona, paša vecpilsetas mala, talu no ļaužu pūļiem.

Kka bija celta nepārprotama romāņu stila, no ķieģeļiem, ar pla­šu fasādi, ko rotaja divi augsti torņi. Dominēja skaidras, telpis­kas proporcijas. Rotaļīgi izveidotas slēgtas arkades. Tālākajā ga­la pletās skaisti izrotātā altartelpa. Pie augsta altārā, sakristejā un kori nebija neviena. Pie sanu altārā mirgoja dažas sveces, un to gaisma kā sīkas zvaigznītes atspīdēja zeltītajos rotājumos augstu virs galvas.

Suzanna gāja uz priekšu un apstajas zeltītas kanceles pakaje. Viņai apkārt bija koka grieztas četru evaņģelistu figūras. Viņa pārāudzijas uz augšu, uz kanceles kapnem. Tās abās puses rotaja citas kokgriezumu figūras. Kristīgo vērtību alegorijas. Ticība, Ce­rība, Žēlsirdība, Pieticība, Neatlaidība, Mērenība un Taisnīgums. Viņa uzreiz pazina autora stilu. Rimenšneiders. Sešpadsmitais gadsimts. Kancele virs galvas bija tukša. Taču viņa varēja iztēlo­ties, ka bīskaps uzrunā draudzi, sludinot Dieva vārdus un ticī­bas priekšrocības.

Viņa aizlavījās līdz joma tālakajam galam, modri raudzidamas apkārt un ieklausidamas. Klusums bija biedējošs. Labo roku viņa bija iebāzusi jakas kabata un plauksta bez cimda sažņaugusi trīs­desmit otra kalibra automātisko pistoli Sauer davanu, ko Lorings pirms trim gadiem bija viņai pasniedzis no savas privātās kolek­cijas. Viņa gandrīz paņēma līdzi jauno CZ-75B arī Loringa da­vanu. Viņa pati ierosināja, lai Lorings uzdāvina tadu pašu ieroci arī Kristiānām. Lorings pasmaidīja par šādu ironiju. Žēl gan, ka Knollam vairs nebūs izdevības likt ieroci lieta.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja pēkšņu kustību. Ciešāk sa­žņaudzot pistoli, viņa apcirtas apkart. Kalsns gārā auguma vīrs pavēra aizkaru un naca uz viņas pusi.

Margarete? viņš klusi jautaja.

Grumera kungs?

Vīrietis pamāja ar galvu un pienaca tuvāk. Viņš oda pec rūgta alus un desiņām.

Tas ir bīstami, viņš parmeta.

Herr Doktor, neviens nezina, ka mes esam pazīstami. jūs ti­kai esat atnacis uz baznīcu parunat ar savu Dieviņu.

Tā arī tam japaliek.

Grumera bailes Suzannu neuztrauca.

Ko jūs uzzinājāt?

Vācietis pasniedzās zem jakas un izvilka piecas fotogrāfijas. Suzanna tas nopētīja blāvaja apgaismojumā. Trīs kravas auto. Pieci līķi. Burti smiltīs.

Visi kravas auto ir tukši. Zālei ir vēl viena ieeja, kas aizspros­tota ar akmeņiem. Liki noteikti ir no pēckārā laika. Par to var spriest pec drēbēm un aprīkojuma.

Viņa noradīja uz burtiem smiltis.

Un kas notika ar tiem?

Viens rokas veziens…!

Kapec tad nofotografējat?

Lai jūs man ticētu.

Un lai jūs varētu paaugstinat cenu?

Grumers pasmaidīja. Cik pretīga alkatības grimase!

Vai vel kas?

Izrakumu vieta ieradušies divi amerikaņi.

Suzanna noklausijas Grumera stāstījumu par Reičelu un Polu Katleriem.

Sieviete ir ta pati, kas bija iekļuvusi sprādzienā šahtas pie Vartbergas. Viņi apvardo Makoju par Dzintara istabu.

Interesanti gan, ka Reičela Katlere sprādzienā palikusi dzīva.

Vai viņa kaut ko teica par vel kadu izdzīvojušo?

Tikai to, ka bija vēl viens. Kāds Kristiāns Knolls. Pec sprā­dzienā viņš atstaja Vartbergu, paņemot līdzi Katleres kundzes per­soniskās mantas.

Suzanna uzreiz modri saspringa, dzirdot, ka Knolls ir dzīvs. Vel pirms brīža viņa jutās kā situācijas noteicēja, bet tagad bija nobijusies. Taču viņai bija jaizpilda uzdevums.

Vai Makojs vēl jūsos klausas?

Tikai tik, cik pats grib. Viņš ir ļoti satriekts, ka tie kravas auto izrādījušies tukši. Baidas, ka izrakumu finansetaji iesudzes viņu tiesā. Viņš lūdza Katlera kunga juridisku palīdzību.

Viņš taču ir svešs cilvēks.

Bet man šķiet, ka Makojs uzticas viņam vairak neka man. Katleriem ir arī vēstulēs, ko viens otram rakstījuši Katleres kun­dzes tevs un kāds virs vārda Daņa Čapajevs. Tas ir saistītas ar Dzintara istabu.

Veci jaunumi. Viņa šis vēstulēs jau izlasīja Pola Katlera biroja. Taču viņai bija jāizrāda interese.

jūs redzējāt šis vēstulēs?

-Ja.

Pie ka tas ir tagad?

Pie Katlera kunga un kundzes.

Lieks pierādījums, no ka jāatbrīvojas.

Ja jūs dabutu šis vēstulēs, tas ieverojami paaugstinatu jūsu vērtību.

Ta jau es domāju.

Un kāda ir jūsu cena, Grumera kungs?

Pieci miljoni eiro.

Un kāpēc jūs domājāt, ka esat ta vērts?

Grumers norādīja uz fotogrāfijām.

Manuprat, tas pierada manu labo gribu. Skaidras liecības par pēckārā laupīšanu. Vai tad jūsu darba devējs nemekle tieši tādas?

Suzanna neatbildēja uz jautajumu, tikai noteica:

Es paziņošu jūsu cenu savam darba dēvējam.

Ernstam Loringam?

Es neteicu, pie kā strādāju, un tam nav nekādas nozīmes. Un, cik man zināms, neviens nav jums darījis zināmu mana dar­ba deveja personību.

Bet Loringa kunga vardu minēja gan Katlera kungs un kun­dze, gan arī kundzes tevs.

Šis virs arī ir uzodis pārāk daudz, un no viņa būs jāatbrīvo­jas. Tāpat kā no Katleriem. Un cik vēl tadu bus? Tas bija gluži ka bāzt piepustus balonus zem ūdens. Cik ilgi tos varēs noturēt, līdz kāds atkal izlēks virspuse?

Lieki butu atgadinat, viņa piebilda, ka vēstulēs ir tikpat svarīgas ka visas Makoja darbības. Un arī laiks. Vēlos, lai šis jautajums tiek atrisinats atri, un esmu ar mieru par to piemak­sāt.

Grumers nolieca galvu.

Vai vēstulēm rītdiena būs pietiekami atri? Katleri ir apmetu­šies viesnīca "Gārni".

Es gribētu būt klāt.

Pasakiet, kur esat apmetusies, un es piezvanīšu, kad būs iz­devīgs bridis.

Es esmu "Geblera".

-Zinu šo viesnīcu. Piezvanīšu jums līdz astoņiem no rīta.

Joma tālākajā galā paveras aizkars. Sutana ģerbies priors klusi soļoja pa centrālo eju uz viņu pusi. Suzanna ieskatījās pulksteni. Gandrīz vienpadsmit.

Iesim ārā. Viņš droši vien grib slēgt ciet baznīcu.

Knolls paslēpās ēnas. Dancere kopa ar kadu vīrieti iznaca pa Svēta Gerharda baznīcas smagājam durvīm un apstajas uz lieve­ņa, nepilnu divdesmit metru attaluma, bruģēta ieliņa bija tumša un klusa.

Rīt es zināšu atbildi, teica Dancere. Satiksimies šeit.

Šaubos, vai tas būs iespējams. Vīrietis noradīja uz uzrak­stu līdzas ieejai. Otrdienas deviņos šeit ir dievkalpojumi.

Dancere pārāudzījās uz uzrakstu.

Tas tiesa, Grumera kungs.

Vīrietis pamāja ar roku uz augšu, uz abatijas torņiem, kas pro­žektoru gaisma laistijas balti zeltaini pret skaidrajam nakts debe­sim.

Tur baznīca ir atvērta līdz pusnaktij. Veļas stundas ir maz apmckletaju. Varbūt pusvienpadsmitos?

Labi.

Un jauki deretu neliels avanss, kas apliecinatu jūsu darba deveja labos nodomus. Teiksim, miljons eiro?

Knolls nepazina šo cilvēku, bet tas rīkojās kā pēdējais muļķis, pūloties izspiest no Danceres naudu. Knolls pietiekami augsti cie­nīja viņas spējas, lai zinātu, ka tas ir bistami, un arī šim Grumeram vajadzētu to apjēgt. Acīmredzot viņš bija kāds nemākulis, ko Dancere nolīgusi, lai uzzinātu, ko dārā Veilends Makojs.

Vai arī ne tikai to?

Miljons eiro? Tikai kā avanss?

Virs vārdā Grumers no ka pa pa akmens pakāpieniem uz ielas un pagriežas uz austrumiem. Dancere arī nokapa, bet devās uz rietumiem. Knolls zinaja, kur viņa apmetusies, un bija viņu izse­kojis no viesnīcas līdz baznīcai. Protams, viņas klātbūtne visu sa­režģīja, bet pašlaik Knollu interesēja šis Grumers.

Viņš nogaidīja, līdz Dancere pazūd aiz stūra, tad devas nopa­kaļ vīrietim. Palikdams drošā attāluma, viņš bez pulem izsekoja to līdz "Gārni".

Tagad viņš zināja.

Un lieliski zinaja arī to, kur rītvakar pusvienpadsmitos būs Su­zanna Dancere.

Reičela izslēdza gaismu vannasistabā un devas uz gultu. Pols sēdēja gulta, lasīdams International Herald Tribune, ko bija nopir­cis suvenīru bodīte, kura viņi bija atraduši vācu angļu vārdnī­cu.

Viņa doma ja par savu bijušo vīru. Tik daudzas šķiršanas prā­vas viņa bija vērojusi, ka cilvēki sajūsmā iznīcina viens otru. Katrs ikdienas dzīves sīkums, kas gadiem ilgi nebija šķitis svarīgs, ta­gad pēkšņi kļuva par iemeslu apvainojumiem, nežēlīgiem uzbru­kumiem vai vienkārši par pierādījumu, ka laulība ir neglabjami izjukusi, ka prasa likums. Vai tiešām šadas izdarības sagada bau­du? Ka tas var but? Par laimi, viņi ta nerīkojās. Viņa un Pols atrisinaja savas domstarpības kada lietaina otrdienas pēcpusdiena, mierīgi sēdēdami pie ēdamistabas galda. Pie ta paša galda, pie kura pagājušaja otrdiena Pols pastastīja par viņas tevu un Dzintara istabu. Pagajušaja nedēļa viņa pret Polu izturējās nejauki. Lieki teikt, ka viņam trūkst mugurkaula. Bet kapec viņa ta dārā? Tas tik ļoti atšķiras no viņas izturēšanas tiesas zālē, kur tiek ap­svērts katrs vārds un darbība.

Vai galva vel sap? Pols apjautajas.

Reičela apsēdas uz gultas malas, matracis bija stingrs, dunu sega mīksta un silta.

Mazliet.

Viņai iztēlē atkal pazibēja spožs naža asmens. Vai Knolls tie­šam gribēja viņai uzbrukt? Un vai viņa rīkojās pareizi, noklusējot to Polam?

Jāpiezvana Panikam. Japastasta, kas notiek un kur mes esam. Viņš droši vien bnnas.

Pols pacēla skatienu no avīzes.

Tev taisnība. Piezvanīsim rit. Vispirms pārliecināsimies, vai te vispār kaut kas ir.

Viņa atkal atcerejas Kristiānu Knollu. Viņa pašpārliecinātībā bija Reičelu ieintriģējusi un atmodinājusi sen apspiestas jutas. Sa­vos četrdesmit gados viņa bija mīlējusi tikai savu tevu, kadu īs­laicīgu draugu koledžā, kuru tobrīd uzskatīja par savu īsto izre­dzēto, un Polu. Kad viņa apprecējās ar Polu, viņ^ vairs nebija nevainīga, bet nebija arī īpaši pieredzējusi. Pols bija kautrīgs, no­slēgta rakstura cilvēks. Viņš, protams, nevarētu sacensties ar Kris­tiānu Knollu, tomēr bija godīgs, uzticams un uzticīgs. Kapec tas viņai kādreiz šķita garlaicīgi? Vai vainīgs bija viņas pašas brie­duma trukums? Varbūt. Marla un Brents ļoti mīlēja tevu. Un vi­ņam bērni vienmer bija pirmāja vieta. Grūti pārmest vīrietim, ka tas mii savus bērnus un ir uzticīgs sievai. Kas tad notika? Viņi atsvešinājās. Tas ir vienkaršakais izskaidrojums. Bet vai tiešām ta bija? Varbūt vainīgs stress? Viņiem abiem darbā bija, par ko nervozēt. Taču visticamakais izskaidrojums, šķiet, ir slinkums.

Nevelcšanās piestrādāt pie attiecību saglabašanas. Viņa reiz bija lasījusi šādus vārdus nicinājums pret pierasto -, kas it ka rakstu­roja laulību.

Trāpīgs novērojums.

Pol, es tev esmu pateicīga par visu, ko tu dari. Vairak, neka tu vari iedomāties.

Reičela, es melotu, ja teiktu, ka tas nav aizraujoši. Turklāt var­būt dabušu savai firmai jaunu klientu. Šim Veilendam Makojam tiešam būs vajadzīgs advokats.

-Man ir tadas aizdomas, ka rīt, kad ieradīsies investori, šeit sāksies īsta elle.

Pols nosvieda avīzi uz paklaja.

Tev taisnība. Viss var kļūt interesanti. Viņš izslēdza naktslampiņu. Tai līdzas gulēja pazemes ala atrastais maks un Reiče­las teva vēstules.

Viņa izslēdza gaismu sava gultas pusē.

Cik jocīga sajuta, atzinās Pols. Pec trim gadiem atkal gu­lēt kopa.

Reičela sava pusē saritinajas zem segas. Viņa bija uzvilkusi vienu no Pola rievota auduma krekliem ar gārām piedurknēm, no kura vēdīja pec desmit kopdzīves gadiem tik pazīstama mierino­ša smarža. Pols pagriežas uz sāniem, ar seju pret Reičelu, it ka lai pārliecinātos, ka viņai otra pusē pietiek vietas. Viņa nolēma rīkoties pirmā un piekļāvās viņam tuvāk.

Tu esi labs cilvēks, Pol Katler.

Viņa ar vienu roku apskava blakus gulošo. Juta, ka viņš saspringst, un iedomājās, vai tas ir no uztraukuma vai no pār­steigumā.

Tu jau arī neesi tik slikta, viņš atbildēja.