Dzintara istaba

27

9:15

Reičela pārāudzījās uz Kristiānu Knollu, kas sēdēja pie stūres. Viņi traucās uz dienvidiem pa automaģistrali E533, pusstundas brauciena attalumā no Minhenes. Aiz Volvo tonētajiem logiem pave­ras krašņa ainava regainas kalnu virsotnes iznira no dūmakas, to smailes klaja sniegs, bet nogāzēs kuploja egļu un lapegļu meži.

Cik skaisti, viņa jūsmoja.

Pavasarī Alpos ir visjaukak. Vai jūs Vācija esat pirmoreiz?

Viņa pamāja ar galvu.

Jums noteikti patiks šis apvidus.

Vai jūs daudz ceļojat?

Visu laiku.

Un kur ir jūsu mājas?

Man ir dzīvoklis Vīnē, bet tur es reti uzkavējos. Darba darī­šanas jāceļo pa visu pasauli.

Viņa nopētīja noslēpumaino svešinieku pie stūres. Viņam bija plati un muskuļaini pleci, masīvs kakls, gārās un spēcīgas rokas.

Ari šoreiz viņš bija ģerbies ikdienišķi. Rūtainā krekla, džinsos un /abakos, un pavisam viegli iesmaržojies ar saldenu odekolonu. Viņš bija pirmais vīrietis no Eiropas, ar kuru viņa jebkad tik ilgi runājusi. Varbūt tapec Knolls šķita tik pievilcīgs. Viņš tiešām bija i/raisījis Reičelas interesi.

VDK dokumenta bija teikts, ka jums ir divi bērni. Vai ir arī virs? apjautajas Knolls.

Bija. Mes esam šķīrušies.

Amerikā tā laikam ir izplatīta pārādiba.

Man tiesa nedēļas laika vismaz simt lietas.

Knolls pašūpoja galvu.

Cik nelāgi!

Cilvēki laikam vairs nespēj sadzīvot.

Vai jūsu bijušais vīrs arī ir jurists?

Viens no vislabakajiem. Pa pretejo joslu viņus apdzina kāds Volvo. Kaut kas traks. Tas auto laikam brauca ar kadam simt jūdzēm stunda.

Drīzāk simt divdesmit, atbildēja Knolls. Mums ir gan­drīz simts.

Pavisam citādi neka pie mums.

Vai viņš ir labs tēvs? jautāja Knolls.

Mans bijušais? Ja, ļoti labs.

Eabaks tēvs neka virs?

Cik savadi jautājumi! Taču viņai nebija grūti atbildēt. No pil­nīga svešinieka mutes tie nešķita uzmācīgi.

Ta gan es neteiktu. Pols ir labs cilvēks. Katra sieviete būtu laimīga, tikusi pie tada vira.

Kāpēc tad jūs nebijāt?

Es neteicu, ka nebiju laimīga. Pikai teicu, ka mes nespējam sadzīvot.

Knolls laikam nojauta, ka viņai grūti par to runāt.

Es negribēju jūs aizvainot. Tikai mani ļoti interesē cilvēki. Ta ka man pašam nav pasta vigu maju un ģimenes, sagadā prieku iepazīt citu dzīvi. Tikai ziņkāres pec. Neka vairak.

Būs jau labi. Es to neņemšu ļauna. Kādu bridi viņa klusē­ja, tad ieminējās: Vajadzēja piezvanīt Polam un pateikt, kur es­mu apmetusies. Viņš pieskata bērnus.

Varēsiet piezvanīt vakārā.

Viņš negribēja, ka es braucu šurp. Gan viņš, gan mans tēvs uzstaja, lai es nejaucos šajā lieta.

jūs ar tēvu runājāt par to pirms viņa nāves?

Nē, nemaz. Viņš man atstaja vēstuli kopā ar testamentu.

Kapec tad jūs esat šeit?

Tapec, ka tā vajag.

Es saprotu. Dzintara istaba ir vērtīgs ieguvums. Daudzi mekle to jau kopš kārā beigām.

Esmu par to dzirdējusi. Kapec ta ir tik īpaša?

Grūti pateikt. Māksla dažādi iedarbojas uz cilvēkiem. Dzintara istabai piemīt tada īpatnība, ka ta visus aizkustinājusi vien­līdz stipri. Esmu lasījis atsauksmes par to no deviņpadsmitā gad­simta un divdesmita gadsimta sakuma. Visi ir vienisprātis, ka ta ir apbrīnojami skaista. Iedomājieties veselu telpu ar Dzintara pa­neļu sienam.

Izklausās neticami.

Dzintars ir tik vērtīgs. Vai jūs daudz par to zināt? jautāja Knolls.

Pavisam maz.

Tie ir pārakmeņojušies koku sveķi, četrdesmit līdz piecdes­mit miljonus gadu veci. Laika gaitā sacietējuši sveķi, pārvērtušies par dargakmeni. Grieķi sauca to par elektron "saules vielu" ta krasas deļ un tāpēc, ka, paberzejot Dzintara gabalu, tas elektrizējas. Šopens mēdza pirms klavieru spēlēšanas paturēt roka Dzintara krelles. Tas no pieskārienā sasilst un mazina roku svīšanu.

To es nezināju.

Romieši ticēja, ka Lauvām pec horoskopa Dzintara rotas nes laimi. Bet Veršiem nelaimi.

Varbūt man butu kaut kas jaiegadajas. Es esmu Lauva.

Viņš pasmaidīja.

Protams, ja jūs tam ticat. Viduslaiku ārsti ar Dzintara tvai­kiem dziedēja kakla sāpes. Verdošie gārāiņi ir ļoti aromatiski un it ka ar dziednieciskam īpašībām. Krievi tos sauca par "jūras vī­raku". Un vel… atvainojiet, es laikam jūs garlaikoju.

Nepavisam. Tas ir aizraujoši.

Ar Dzintara tvaikiem var nogatavinat augļus. Kada arābu le­ģenda vesta par šahu, kurš pavēlēja darzniekam atnest svaigus bumbierus. Nelaime tada, ka tobrīd vel nebija ražas laiks un aug­ļi nogatavosies tikai pec mēneša. Sahs piedraudeja nocirst dārz­niekam galvu, ja tas nepasniegs svaigos bumbierus. Ta nu dārz­nieks norava dažus negatavus bumbierus un visu nakti pavadīja, lūgdams Allahu un kūpinadams Dzintara vīraku. Nakamajā die­na viņa lūgšanas bija uzklausītas un bumbieri kļuvuši rožaini un nnksti, gatavi ēšanai. Knolls pārāustīja plecus. Kas zina, vai las atbilst patiesībai? Taču Dzintara tvaiki satur etilenu, kas sti­mulē ātrāku nogatavošanos. Tas spēj arī mīkstināt ādu. Ēģiptieši izmantoja tvaikus mumificešanas procesa.

Es esmu redzējusi tikai Dzintara rotaslietas un attēlus ar tajā ieslēgtiem kukaiņiem un augu lapam.

Frensiss Bekons to sauca par "izcili kārālisku kapu". Zināt­niekiem dzintars ir laika kapsula. Māksliniekiem tas ir krasa. Dzintaram ir vairak neka divsimt piecdesmit nokrāsās. Visretāk sasto­pams zils un zaļš. Visbiežāk sarkans, dzeltens, brūns, melns. Viduslaikos izveidojas speciālās ģildes, kuras uzraudzīja Dzintara tirdzniecību. Dzintara istaba tika radīta astoņpadsmitajā gadsim­ta ka slavinājums cilvēka iespejam izmantot šo materialu.

Jūs gan lieliski to pārzināt.

Tāds darbs.

Auto palēninaja gaitu.

Musu nobrauktuve, paziņoja Knolls un pagrieza auto nost no maģistrāles pa īsu nobraukšanas rampu un nobremzēja. No šejienes mums jabrauc uz rietumiem pa šoseju. Līdz Kēlheimai vairs nav tālu. Viņš pagrieza stūri pa labi, veikli parslēdza pār­nesumus, un auto drīz atguva ātrumu.

Kur jūs strādājāt? jautāja Reičela.

To es nedrīkstu teikt. Mans darba devejs ir privātpersonā.

Bet droši vien bagats.

Kāpēc jūs ta domājāt?

Viņš suta jūs apkart pasaulei mākslās darbu meklējumos. Tāds vaļasprieks trūcīgam vīram nav pa kabatai.

Vai es teicu, ka mans darba devējs ir vīrietis?

Viņa pasmaidīja.

Nē, neteicat.

Labs mēģinājums, jūsu godība.

Gar šosejas maļam pletās zaļas pļavas ar nelielam slaidu egļu audzēm. Reičela atvēra logu un dziļi ieelpoja dzidro gaisu.

Mēs braucam kalna, vai ne?

Šeit sakas Alpi un stiepjas uz dienvidiem līdz Italijai. Kad tiksim līdz Kelheimai, kļūs vesaks.

Reičela šorīt jau nobrīnījās, kāpēc Knolls uzvilcis kreklu ar gārām piedurknēm un gārās bikses. Viņa pati bija terpusies haki tū­ristu šortos un blūzē ar īsam piedurknem. Viņa pēkšņi apjauta, ka šī ir pirmā reize kopš šķiršanās, kad viņa devusies izbrauku­ma ar kadu citu vīrieti, nevis Polu. Reičela vienmer bija braukusi kopā ar berniem, tevu vai kadu draudzeni.

Es tiešam no sirds jutu jums līdzi par teva navi, Knolls ieminējās. Viņš bija ļoti vecs. Tas ir visļaunakais attiecībā uz vecākiem. Pienāk bridis, kad tie jāzaudē.

Tas izklausījas gluži neviltoti. Savadi. Tik pārāsti vardi. Tos visi saka aiz pieklājības. Tomēr viņa bija pateicīga par šo lidzjutību.

Un Knolls viņas acis šķita vel interesantāks.