Grāfiene de Monsoro

XXXV Hercogs Gīzs ierodas Luvras pilī

Hercogam Gīzam sekoja liels skaits virsnieku, galminieku un muižnieku. Aiz šiem spožajiem pavadoņiem parādījās daudz ļaužu. Augstmaņi ienāca pilī, bet tauta palika aiz durvīm.

No šā bara atskanēja kliedziens, kad hercogs Gīzs ienāca pils galerijā.

Ieraugot šo armiju, kas sapulcējās ap Parīzes varoni, tiklīdz tas parādījās uz ielas, sargkareivji bija satvēruši ieročus. Viņu skatiens tautai draudēja, bet uzvarētāju — izaicināja.

Gīzs ievēroja Krilona vadīto kareivju izturēšanos. Viņš laipni sveicināja virsnieku, kas ar zobenu rokās stāvēja soļus četrus no saviem ļaudīm un palika nekustīgs, gandrīz vai nievājošs.

Virsnieka un viņa nodaļas attieksme pret viņa tik diženo varu hercogu pārsteidza, viņa piere uz mirkli savilkās rūpju grumbās. Bet jo vairāk viņš tuvojas karalim, jo vairāk viņa seja noskaidrojās. Indriķa III kabinetā hercogs Gīzs iegāja smaidīdams.

— O, tas esat jūs, manu brālēn? — sacīja karalis. — Kāpēc jūs saceļat tādu troksni? Vai tur neskanēja trompetes? Liekas, ka es tās dzirdēju.

— Sire, — atbildēja hercogs, — Parīzē trompetes skan tikai karalim, karalaukā — tikai ģenerālim, un es tos abus labi pazīstu, lai maldītos.

Indriķis iekoda lūpā.

— Tiešām, — viņš teica, — jūsu apmeklējums mūs ļoti pagodina, ļoti pagodina.

Indriķis nu atkārtoja šos vārdus, jo gribēja noslēpt savas domas tāpat, kā ar kareivju rindām aizsedz lielgabalus, lai tos atklātu tikai vajadzīgā brīdī.

— Ļoti pagodina, — atkārtoja Čiko tik līdzīgā balsī, ka likās — runā pats karalis.

— Sire, — hercogs teica, — jūs gan mani izzobojat. Kā gan mans apmeklējums var pagodināt to, kas pats visus pagodina?

— Jūs taču atgriežaties no Šaritē nometnes, un man Šķiet, ka ikviens īsts katolis, kas atgriežas no karalauka, vispirms apmeklē Dievu viņa svētnīcā. Karalis seko Dievam.

Hercogs Gīzs tumši piesarka. Karalis ievēroja šo sārtumu viņa sejā, viņa skatiens negribot pievērsās Anžū hercogam, un viņš izbrīnā redzēja, ka viņa labais brālis bija tikpat bāls, cik viņa daiļais brālēns — sarkans.

Šīs abas dīvainās parādības viņu pārsteidza. Viņš novērsās, kļuva smaidīgs un sacīja:

— Hercog, vai man nav jāpriecājas, ka jūs esat izvairījies no visa kara kļūmīgākās gailas, kaut gan, kā man ziņoja, esat pārdroši meklējis vislielākās briesmas. Bet briesmas jūs pazīst, manu brālēn, un vairās no jums.

Hercogs pa locījās.

— Brālēn, cs jums iesaku tik godkārīgi netraukties pretim nāves briesmām. Mums, sliņķiem, kas tikai guļ, ēd, medī un gudro jaunas modes un lūgšanas, būtu ļoti jānožēlo.

— Jā, sire, — sacīja hercogs, kas ievēroja tikai karaļa aizrādījumu par lūgšanām, — mēs zinām, ka jūs esat izglītots un dievbijīgs valdnieks un ka nekādas izpriecas jūs nepiespiedīs aizmirst rūpēties par Dieva slavu un baznīcu. Tāpēc mēs ar tik lielu uzticību ieradāmies pie jūsu majestātes.

— Palūko taču sava brālēna uzticību, Indriķi! —sacīja Čiko, norādīdams uz augstmaņiem, kas aiz cienības stāvēja pils nišā. — Vienu trešdaļu viņš ir atstājis aiz tava kabineta sliekšņa un divas pārējās trešdaļas pametis aiz Luvras.

— Ar uzticību? — Indriķis atkārtoja. — Vai tad jūs vienmēr ncierodaties pie manis ar vislielāko uzticību, manu brālēn?

— Sire, saprotiet mani, ka šī uzticība un paļāvība attiecas uz kādu priekšlikumu, ko es gribu izteikt.

— O, jūs gribat kaut ko stāstīt, brālēn. Tad runājiet pilnīgi atklāti! F& jūs ierosināsit?

— Sakiet, sire, — hercogs iesāka ļoti skaļā balsī, lai to sadzirdētu arī ailē,— ka viskristīgākā karaļa tituls nav tukša skaņa. Tas pavēl dedzīgi aizstāvēt ticību. Baznīcas vecākajam dēlam, Francijas karalim, vienmēr ir jābūt gatavam aizstāvēt savu māli.

— O, mans brālēns sprediķo ar lielu kaujas zobenu pie sāniem un bruņu cepuri galvā! — iesaucās Čiko. — Tas ir savādi! Es vairs nebrīnos, ka mūki grib karot. Indriķi, dod man vienu pulku brālim Gorenflo!

Hercogs izlikās, ka nedzird. Indriķis sakrustoja kājas, atbalstīja elkoņus uz ceļiem un nolieca galvu rokās.

— Vai baznīcu apdraud arābi, manu mīļo hercog? — viņš jautāja. — Vai arī jūs tiecaties pēc kāda Jeruzalemes valdnieka goda?

— Sire, — atbildēja hercogs, —ja tauta man seko un slavina manu vārdu, tad ar to cildina manu ded/ību ticības pabalstīšanā. Man jau reiz bija tas gods ar jūsu majestāti, pirms jūs nebijāt uzkāpis tronī, runāt par visu īsteno katoļu savienību.

Anžū hercogu bija satraukušas atmiņas par marķīza de Morviljēri atklājumu. Pirkstu pie lūpām pielicis, viņš stīvi raudzījās uz hercogu Gīzu, kas palika bāls un nekustīgs.

Šoreiz karalis šo sazināšanos neievēroja, bet Čiko pieliecās viņam pie auss un pavisam klusi iečukstēja:

— Palūkojies uz savu brāli, Indriķi!

Indriķis strauji paskatījās. Hercoga pirksts noslīga gandrīz vai tikpat ātri. Bet bija jau par vēlu. Indriķis šo kustību bija pamanījis un sapratis, kas tas ir par atgādinājumu.

— Sire, — hercogs Gīzs turpināja, — katoļi tiešām ir nodibinājuši sa­vienību, ko nosaukuši par svēto līgu, lai nodrošinātu troni pret hugenotiem — mūsu nāvīgākajiem ienaidniekiem. Taču ar sapulcināšanu vien nepietiek, pūlis vien vēl neko nenozīmē, sire. Tas jāievirza noteiktā gultnē. Bet karaļvalstī Francijā vairāki miljoni cilvēku nevar sapulcēties bez karaļa piekrišanas.

— Vairāki miljoni cilvēku! — karalis brīnījās. — Tas glaimo katoļticībai. Bet cik gan manā zemē ir protestantu, vairāku miljonu savienības locekļu pretinieku?

Hercogs vilcinājās.

— Četri, — atbildēja Čiko.

Karaļa draugi par šo asprātību sāka smieties, bet Gīzs savilka pieri, toties augstmaņi ailē par šo gaskonieša pārdrošību sāka kurnēt.

Karalis lēni pagriezās pret durvīm. īgnuma pilni izsaucieni atkārtojās.

Tad Indriķis pievērsās hercogam.

— Sakiet, ko jūs gribat? Paskaidrojiet… paskaidrojiet…

— Sire, es gribēju teikt, ka tagadējos laikos karaļi ir aicināti vest divus karus: morālo karu, ja es drīkstu tā izteikties, un politisko karu, — karu pret idejām un karu pret cilvēkiem.

— Velns un elle! — iesaucās Čiko. — Varens izskaidrojums!

— Klusu, nerr! — karalis pavēlēja.

— Cilvēki, — hercogs turpināja, — cilvēki ir taustāmi, mirstīgi. Viņus var saredzēt, sataustīt un nonāvēt. Un ja viņi nogalina, tad notiesā un pakar, vai vēl labāk…

— O, pakar bez tiesāšanas, — piebilda Čiko. — Tas notiek drīzāk un karaliskāk.

— Bet idejas, — hercogs atsāka, — idejas nevar satvert, sire, tās izvairās, tās ir neredzamas un uzmācīgas. Tas paslēpjas tieši no to acīm, kuri grib tās iznīcināt. Tās iemājo dvēseles dzijumos, laiž saknes, un jo vairāk apgriež zarus, jo varenākas un spēcīgākas kļūst iekšējās saknes. Ideja, sire, ir sprīdītis — milzis, kas jāapsargā dienu un nakti, jo ideja, kas vakar vēl ložņāja pie jūsu kājām, rīt jau būs augstāk par jūsu galvu. Ideja, sire, ir uguns dzirksts, kas iekrīt salmos. Gaišā dienas laikā vajag labas acis, lai ieraudzītu, ka sācies ugunsgrēks, un tāpēc, sire, vajag miljoniem sargu. Un, lai šos sargus uzraudzītu, es ierados pie jums, lai jūsu majestāte ieceltu šīs svētās līgas vadoni.

— Vai jūs beidzāt, manu brālēn? — Indriķis jautāja hercogam.

— Jā, sire, turklāt bez aplinkiem. Un ko jūs, majestāte, domājat darīt?— brīdi vēlāk hercogs piebilda, kad karalis vilcinājās ar atbildi.

— Es domāju, ka jums taisnība, kā arvien, manu brālēn. Sapulcējiet savus dižciltīgākos līgas biedrus, un es izvēlēšos jūsu vadoni.

— Kad, sire?

— Rīt.

To teikdams, viņš abiem hercogiem laipni uzsmaidīja.

Anžū hercogs gribēja aiziet kopā ar galminiekiem, bet tiklīdz viņš bija paspēris dažus soļus, Indriķis ierunājās:

— Paliec, brāli, man ar tevi jārunā!

Hercogs Gīzs uz mirkli piespieda roku pie pieres, it kā vairīdamies no kaut kādas domas. Tad viņš kopā ar saviem pavadoņiem aizgāja.