Grāfiene de Monsoro

II Atgadījums pie nama durvīm Svētā Antonija ielā

Svētā Antonija vārti bija akmeņu spraislis, kas kreisajā pusē saistījās ar Bastīliju.

Iepretim šiem vārtiem pilsētas pusē nepacēlās neviena māja, vienīgi augsti mūri. Labajā pusē šie mūri piederēja Svētā Paula baznīcai, kreisajā — Bas- tīlijas cietoksnim. Bastīlijas galā, Svētās Katrīnas ielas pusē, mūri veidoja stūri, aiz kura sākās namu grupa.

Šo vecās Parīzes daļu neapgaismoja neviens lukturis. Gaišajās naktīs varēja redzēt slejamies drūmo, majestātisko un nesatricināmo Bastīliju, kas varena pacēlās pret debesu zilgmi. Tumšās naktīs tur melnoja tikai tumšs plankums, kurā vietumis bija redzams dažs blāvi apgaismots logs.

Šai naktī, kas sākās ar salu un beidzās ar biezu sniega segu, neviena gājēja soļi netricināja sasalušo zemi uz ceļa, kurš veda priekšpilsētas virzienā. Taču uzmanīga acs mūru stūrī pie torņa būtu pamanījusi vairākas melnas ēnas, kas cīnījās ar nežēlīgo saltumu un mēģināja likt straujāk ritēt savām asinīm.

Turklāt viņi klusi, bet dedzīgi sarunājās.

— Šim nekrietnajam Busī ir taisnība, — viena no ēnām teica. — Tā ir tiešām nakts, kādas mēs piedzīvojām Varšavā, kad karalis Indriķis bija Polijas karalis. Ja tas tā turpināsies, mēs patiešām atsaldēsim ādu.

— Klusu, Možiron, tu gaudies kā vārga sieva! — pārmeta otra ēna.

— Tiešām, silts jau nu nav, bet uzvelc savu mēteli pār acīm, iebāz rokas kabatās un tu vairs nejutīsi aukstumu!

— Tiešām, Šomberg, — piebilda trešā ēna, — tūlīt ir redzams, ka tu esi vācietis. Man jau asiņo lūpas un ūsas ir stīvas kā ledus.

— Rokas salst visvairāk, — sacīja ceturtā balss. — Goda vārds, es varu derēt, ka man tādu vairs nav.

— Kāpēc tu nepaņēmi savas māmiņasTroku sildītāju, nabaga Kvēl, — teica Šombergs. — Labā sieviete tev to droši vien būtu patapinājusi, ja tu būtu viņai pastāstījis, ka tu gribi viņu atsvabināt no dārgā Busī, ko,viņa mīl tāpat kā mārrutku.

— Ak, mans Dievs! Pacietieties taču! — atskanēja piektā balss. — Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jūs žēlosities par pārliecīgu karstumu.

— No tavas mutes Dieva ausī, Epernon, — sacīja Možirons, kājas dauzīdams. — Jā, man liekas, ka viņš tev tiešām ir paklausījis, jo es redzu,— pa Svētā Paula ielu kāds nāk.

— Muļķības! Tas nav viņš.

— Kāpēc ne?

— Viņš ir devies pa citu ceļu.

— Kas tur ko brīnīties, ja viņš ir pārdomājis un novirzījies pa citu ielu.

— Jūs Busī nepazīstat. Ko viņš reiz ir teicis, to viņš arī izpilda, kaut arī zina, ka viņu gaida pats velns, lai aizšķērsotu ceļu.

— Lai nu kā tas arī nebūtu, bet divi cilvēki tur nāk, — sacīja Kvēls.

— Vai tiešām!

— Tad ķersimies pie darba, — sauca Šombergs.

— Vienu acumirkli, — Epernons atgādināja. — Mēs taču neuzbruksini nevainīgiem pilsoņiem vai godīgām vecmāmiņām. Skatieties, viņi apstājas!

— O-o! — Kvēls iesaucās. — Vai tad viņi būtu mūs pamanījuši?

— Uz priekšu, ka tik mēs viņus redzam!

— Tev taisnība, — Kvēls piebilda. — Mierā! Viņi nogriežas pa kreisi, viņi apstājas pie kāda nama. Viņi meklē!

— Vai tiešām!

— Liekas, ka viņi grib tikt iekšā, — ierunājās Šombergs. — Vai viņam vajadzētu no mums aizbēgt?

— Tas nav viņš, jo viņam jādodas uz Svētā Antonija priekšpilsētu.

— O! — Šombergs iesaucās. — Kas jums saka, ka šis veiklais puisis viltības, nekaunības vai apdomības dēļ nav jums pateicis nepareizu ceļu?

— Tas ir iespējams, — kāds piekrita.

Kā izsalkuši medību suņi jaunie muižnieki ar paceltiem zobeniem met

Viens no viņiem patlaban atslēgas caurumā bija iebāzis slēdzeni, durvis jau sāka atvērties, kad uzbrucēju kņada abus noslēpumainos nakts staiguļus piespieda atskatīties.

— Kas tas? — vaicāja mazākais, pagriezdamies pret savu biedru. — Vai kāds grib mums uzbrukt, Orilī?

— Ak, augstība, — otrs atbildēja, — tā vien liekas. Vai jūs minēsit savu vārdu, vai arī gribat palikt nepazīts?

— Bruņojušies ļaudis! Slepens uzbrukums!

— Sāncenši, kas mums uzglūnējuši. Taisnais Dievs! Augstība, es jums jau teicu, ka dāma ir pārāk skaista, lai viņpi nevarētu pielabināties.

— Iesim ātri iekšā, Orilī. Iekšā būs drošāk nekā ārpusē.

— Jā, augstība, ja tikai arī tur negaida ienaidnieks. Kas par to var galvot?

Viņam nebija laika pabeigt. Simts soļu lielo attālumu jaunekļi noskrēja

zibenīgi. Kvēls un Možirons, kas pieskrēja pie mūra, metās starp durvīm un

abiem vīriešiem, lai tiem nogrieztu atpakaļceļu, kamēr Šombergs, d'O un Epernons bija gatavi uzbrukt tiem no priekšas.

— Nogaliniet viņus! — sauca Kvēls, kas bija visdedzīgākais.

Pēkšņi viens no svešajiem, ko viņa pavadonis bija dēvējis par augstību, atgriezās pret Kvēlu, paspēra dažus soļus, sakrustoja rokas un drūmā balsī teica:

— Man liekas, ka jūs teicāt: nogaliniet viņus! Un jūs to sakāt par vienu no Francijas dēliem, monsieur Kvēl?

Ceļgaliem drebot, Kvēls atkāpās un iesaucās:

— Monsieur Anžū hercogs!

— Monsieur Anžū hercogs! — pārējie atkārtoja.

— Nu, mani dižciltīgie kungi, vai jūs vēl kliegsit: nogaliniet viņus!?

— Monsieur, — Šombergs steidzās atbildēt, — mēs redzējām, ka Sent­lukāss atstāja Montmorensī pili un dodas šai virzienā. Mums tas šķita dīvaini, un mēs gribējām zināt, kāpēc jaunlaulātais kāzu naktī pamet savu sievu.

—Monsieur Sentlukāss? Vai jūs mani noturējāt par monsieur Sentlukāsu, mani kungi?

— Jā, monsieur, — visi pieci korī atbildēja.

— Un kopš kura laika mūs abus tā var sajaukt? — Anžū hercogs jautāja.

— Tā jau ir, monsieur, — Kvēls atbildēja, — taču viņš augumā ir līdzīgs monsieur Orilī, kam ir tas gods jūs pavadīt.

— Arī nakts ir tik tumša, monsieur, — Možirons piebilda.

— Monsieur taču nedomās, ka mēs esam uzdrošinājušies traucēt viņu izpriecās, — sacīja Kvēls.

Pa to laiku Fransuā ar Orilī, kurš bija viņa pastāvīgais pavadonis naktsgaitās, atkāpās pēc iespējas tālāk no durvīm, lai sev atbrīvotu ceļu.

— Manas izpriecas? — hercogs skarbi jautāja. — Vai jūs domājat, ka es šeit meklēju izpriecas?

— Ak, monsieur, lai nu kā tas arī nebūtu, kaut kāda iemesla dēļ jūs taču nācāt šurp, — teica Kvēls. — Piedodiet, mēs nu iesim.

— Ir jau labi, lai Dievs jums palīdz, mani kungi! Taču, lai jūs manu ierašanās iemeslu nepārprastu, es gribu jums vaļsirdīgi paskaidrot: es biju ceļā pie žīda Manasa, kas kafijas biezumos māk izzīlēt patiesību Mēs iedomājāmies, ka jūs esat lokašāvēji, un līdām gar mūriem, lai izbēgtu no jūsu briesmīgajiem skatieniem, — viņš jautri piebilda. No tā satrūkās visi, kas pazina prinča raksturu.

Tā runādams, princis Svētā Paula ielā nemanot bija sasniedzis kādu vietu, kur viņš varēja paglābties Bastllijas drošajā aizsegā, ja viņam draudētu uzbrukums, no kā Indriķa III minjoniešu Šķietamā atvainošanās un valšķīgās bailes loti maz pasargāja.

— Un tagad ardievu, mani kungi! — princis sauca.

Visi palocījās un aizgāja. Princis pagriezās, lai viņus novērotu, bet pats paspēra dažus soļus pretējā virzienā.

Fransuā labprāt būtu turpinājis īstenot tik nepatīkami pārtraukto pasākumu, bet Orilī viņu brīdināja, ka minjonieši nav tālu aizgājuši un būs paslēpušies kādā tumšā ielu stūrī, lai sagaidītu ienaidnieku.

— Velns lai parauj! — iesaucās princis. — Ir ļoti nepatīkami iecerēto neturpināt.

— Es to ļoti labi zinu, monsieur, bet pasākto jau var atkārtot. Es jūsu augstībai jau pastāstīju par to, ko uzzināju. Māja ir izīrēta uz vienu gadu. Mēs zinām, ka dāma dzīvo pirmajā stāvā. Mēs saprotamies ar viņas apteksni, un mums ir atslēga, kas atslēdz viņas durvis. Mēs varam cerēt uz panākumiem.

— Vai tu esi pārliecināts, ka durvis padosies?

— Pilnīgi! Ar trešo atslēgu. Es jau izmēģināju.

— Tu taču atkal aizslēdzi?

— Protams, monsieur, — atbildēja Orilī, kas savu nedrošo pārliecību par jautāto veikli noslēpa ar noteikto atbildi.

— Man gan nebūtu visai patīkami, — princis teica,—ja es būtu uzzinājis…

—… ko šie kungi te dara, monsieur? Man liekas, ka es jums varu pateikt:

viņi ir ierīkojuši slazdus. Iesim! Jūsu augstībai netrūkst ienaidnieku. Es visur redzu slazdus, un tas nav nekāds brīnums, jo es pavadu pirmo princi troņmantinieku. Turklāt daudziem interesē, lai viņš neko nemantotu.

Pēdējie vārdi Fransuā tā ietekmēja, ka viņš vienā mirklī apņēmās doties atpakaļ: sevī, protams, nozvērējies, ka izdevīgā laikā un vietā šiem pieciem muižniekiem noteikti atmaksās par viņam gatavotajām nepatikšanām.

— Lai notiek, — viņš teica, — iesim atpakaļ uz pili. Tur mēs satiksim Busī, kas būs atgriezies no nolādētajām kāzām. Viņš būs izraisījis varenu ķildu un nogalinājis dažus minjoniešus, vai vismaz rīt no rīta agri nogalinās, un tas mani iepriecina.

— Labi, monsieur, paļausimies uz Busī, — sacīja Orilī. — Es viņam ļoti uzticos — tāpat kā jūsu augstībai.

Tiklīdz viņi bija prom, pieci muižnieki, kas gulēja paslēptuvē, ieraudzīja, ka tuvojas garā mētelī ietinies jātnieks. Tālu skanēja zirga dobjie, spēcīgie soļi. Ar tumšo nakti cīnīdamies, vājš mēnesstars, kas pēdējo reizi mēģināja izspiesties cauri sniega mākoņiem, apsudraboja jātnieka cepures balto spalvu. Zirgu viņš uzmanīgi turēja pavadā. Neskatoties uz aukstumu, šķita, ka dižais kustonis ir nodzīts vienās putās.

— Šoreiz, — sacīja Kvēls, — šoreiz tas ir viņš.

— Nevar būt! — atbildēja Možirons.

— Kāpēc?

— Jo viņš ir viens. Un mēs taču viņu atstājām kopā ar Livaro, Reiberāku un d'Atrāžu, kas viņam nekad neļaus skriet drošās briesmās.

— Un tomēr tas ir viņš, — Epernons piebilda. — Vai tu nepazīsti viņa skaļo kāsēšanu un pretīgo paradumu turēt galvu? Viņš ir gluži viens.

— Tad ir izdevīgs gadījums, — piebilda d'O.

— Lai tas būtu izdevīgs vai neizdevīgs gadījums, — kliedza Šombergs.— Tas ir viņš, un tāpēc — pie ieročiem, pie ieročiem!

Tas tiešām bija Busī, kas tik bezrūpīgi jāja un kas, uzticēdamies savai rokai, patiešām jau iepriekš bija atvadījies no saviem draugiem. Šai vientuļajā jājienā viņš bija bruņojies tikai ar zobenu un dunci, neņemot vērā Sentlukāsa brīdinājumu, ka ienaidnieki gatavo uzbrukumu. Viņš nejāja pie mīļākās, bet tikai saņemt vēstuli, ko viņam katru mēnesi noteiktā dienā atsūtīja Navarras karaliene — kā savas draudzības pierādījumu. Un drošais augstmanis izpildīja solījumu, ka viņš būs padevīgs daiļajai Navarras karalienei. Šo solījumu viņš nekad nebija lauzis, un tāpēc vēstule no sūtņa viņam bija jāsaņem naktī, lai neviens to neapdraudētu.

Viņš bija mierīgi izjājis pa Svētā Antonija ielu, kad Svētās Katrīnas ielā ar savām vērīgajām acīm tumsā pie mūra pamanīja vairākus stāvus. Jaušot, ka tuvojas briesmas, patiesi drošsirdīgos satrauc uzbudinājums, kas prāta darbību ārkārtīgi paasina.

Busī skaitīja melnās ēnas pie pelēkās sienas.

— Trīs, četri, pieci, — viņš teica, — kalpus neskaitot, kas bez šaubām slēpjas otrā stūrī un pieskries pēc kungu pirmā sauciena. Liekas, ka viņi mani visai cienī. Velns! Vienam cilvēkam tas ir īsts darbs. Uz priekšu! Varonīgais Sentlukāss nav mani piekrāpis. Un kaut viņš gribētu man pirmais cīņā caurdurt vēderu, es taču teiktu: «Pateicos par brīdinājumu, biedr!»

Tā runādams, viņš joprojām turpināja jāt uz priekšu. Tikai viņa labā roka tvēra zem mēteļa, kas bija atpogāts.

Šai mirklī Šombergs kliedza:

— Pie ieročiem!

Pārējie kliedzienu atkārtoja, un visi trīs traucās pretim Busī.

— Hallo, mani kungi, — Busī asā, bet mierīgā balsī iesaucās,—jūs gribat nonāvēt nabaga Busī! Jūs gribat medīt meža zvēru, izdaudzināto meža kuili. Labi, mani kungi, kuilis dažam labam ir pārplēsis vēderu, to es zvēru. Un jūs zināt, ka es savu vārdu turu.

— Var jau būt, — atteica Šombergs. — Bet tu tomēr esi izlutināts puisis, sire Busī d'Ambuāz, ja tu sarunājies ar mums, zirgā sēdēdams, kamēr mēs stāvam kājās.

To teikdams, viņš iegrūda zirga gurnā milzīgi garu nazi, kas brūcē iesprūda kā ķīlis ozola celmā.

Kustonis dobji ievaidējās un drebēdams paklupa.

Jau iepriekš sagatavojies, zobenu turēdams rokā, Busī ar abām kājām stāvēja stingri uz zemes.

— O, nelaimīgais! — viņš iesaucās. — Tas ir mans mīļākais zirgs, un jūs par to samaksāsit!

Un tā kā savas drosmes traukts, Šombergs viņam tuvojās, neievērodams zobena garumu, Busī izstiepa roku un zobena asmenis dziļi iedūrās minionieša gurnā.

Šombergs kliedza.

— Nu! — sauca Busī. — Vai es neturu vīra vārdu? Viens jau ir veikts! Būtu labāk dūris nevis zirga kājā, bet gan Busī rokā, nelaimīgais!

Drošsirdīgais nesauca palīgus, bet bezbailīgi nostājās pret pārējo četru uzbrucēju zobeniem. Viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams tādu kā vairogu, un tad atkāpās mazliet atpakaļ, nevis lai bēgtu, bet gan lai atspiestos pret mūri un nodrošinātos pret uzbrukumu no mugurpuses. Viņa zobens strādāja teicami, un nereti tas sajuta miesas mīksto pretestību. Nejauši viņš panācās uz priekšu. Šo mirkli izlietoja Kvēls, ievainodams viņu sānos.

— Ķēra! — Kvēls gavilēja.

— Jā, kamzolī, kur vienmēr trāpa bailīgie, — Busī atbildēja, negribēdams atzīt, ka guvis ievainojumu.

Traukdamies virsū Kvēlam, viņš tik spēcīgi atsita tā cirtienus, ka jaunekļa ierocis aizlidoja soļus desmit no cīņas vietas. Savu uzvaru viņš tomēr nevarēja īstenot, jo tai mirklī viņam ar jaunu drosmi uzbruka d'O, Epernons un Možirons. Šombergs bija pārsējis savu brūci, bet Kvēls — pacēlis zobenu. Busī saprata, ka viņu ielenks un ka ir palikusi tikai viena minūte, lai sasniegtu mūri, un ka viņam draud nāve, ja šo minūti viņš neprastu izmantot.

Busī strauji atlēca atpakaļ, kas viņu attālināja no ienaidniekiem vairāk nekā par trīs soļiem. Taču četri zobeni par vēlu traucās viņam virsū — Busī jau bija sasniedzis mūri. Te viņš palika stāvam, smiedamies par zobena cirtieniem, kas šķinda pār viņa galvu.

Pēkšņi viņš uz pieres juta saltus sviedrus, un viņa acis apmiglojās.

Viņš bija aizmirsis brūci, par kuru tagad atgādināja draudošās bezsamaņas pazīmes.

— O, tu jau grīļojies! — sauca Kvēls, savu cirtienu spēku divkāršodams.

— Domā, ko gribi! — Busī atcirta.

Un ar zobena rokturi viņš trieca Kvēlam pa deniņiem, Kvēls saļima zemē.

Ārprāta dusmās, nikns kā meža kuilis, kas metas uz vajātājiem suņiem, Busī drausmīgi iekliedzās un traucās uz priekšu. D'O un Epernons atkāpās. Možirons bija pacēlis Kvēlu un turēja to savās rokās. Busī ar kāju salauza pēdējā zobenu un straujā dūrienā ievainoja Epcrnona roku. Uz mirkli Busī bija uzvarētājs, bet Kvēls drīz vien atjēdzās, arī smagi ievainotais Šombergs no jauna devās cīņā, un atkal iezaigojās četri zobeni. Busī otrreiz draudēja droša nāve. Viņš sakopoja visus spēkus, lai varētu atkāpties, un soli pa solim atvilkās no ielas, cerēdams sasniegt mūri. Ledainie sviedri uz pieres, dobjā duna ausīs, sāpīgā, asiņainā migla, kas apņēma viņa acis, liecināja, ka spēki zūd. Zobens vairs nepildīja tos pienākumus, ko tā īpašnieks vēlējās. Ar kreiso roku Busī meklēja mūri, pieskārās tam, un mūra vēsums viņu atveldzēja. Viņš bija ļoti pārsteigts, juzdams, ka atveras kādas durvis. Viņā pamodās cerības stars, un šai pēdējā mirklī viņš atguva visus savus spēkus. Vienu vienīgu sekundi viņa cirtieni bija tik strauji un spēcīgi, ka visi pretinieku ieroči vairījās tam pieskarties. Tad viņš aizlīda aiz durvīm un apgriezies aizspieda tās ar plecu. Nošķinda aizbīdnis. Cīņa bija galā. Busī vairs ne­draudēja briesmas, Busī bija'uzvarētājs, jo viņš bija glābts.

Ar līksmām acīm caur durvju šaurajām spraugām viņš aplūkoja ienaidnieku bālās sejas. Viņš dzirdēja niknos zobenu cirtienus velti kapājam dēļus. Tad viņam pēkšņi šķita, ka zeme zem kājām izslīd, ka mūri sāk grīļoties. Viņš paspēra trīs soļus uz priekšu un atradās pagalmā, tad pagriezās un novēlās no kaut kādu kāpņu pakāpieniem.

Tad viņš galīgi zaudēja samaņu. Busī šķita, ka viņš-nogrimst kapa klusumā un tumsā.