Grāfiene de Monsoro

IX Karalis sevi pasludina par līgas vadoni

Lielās pieņemšanas stunda bija pienākusi, jo kopš pusdienas Luvrā sāka ierasties līgas ievērojamākie biedri, kamēr ap karaļa pili drūzmējās ziņkārīgo pūlis.

Draugu, virsnieku un viņu piederīgo ielenkts, karalis sēdēja savā lielajā troņa zālē un gaidīja, kamēr visi līgas dalībnieki aiziet viņam garām. Savienības vadoņi palika pilī, bet pārējie ieņēma vietas zem logiem un Luvras pagalmā.

Pirmo reizi karalis uzlūkoja tik daudz ienaidnieku. Indriķim liels izpalīgs bija Čiko, kas bija paslēpies aiz karaliskā krēsla un uzmanīgi vēroja māti karalieni un nemierīgos līgas locekļus.

Pēkšņi ienāca grāfs Monsoro.

— Paskaties, — sacīja Čiko, — paskaties, manu mazo Indriķīti!

— Kas man jāredz?

— Palūkojies uz savu medību pārzini! Viņš to ir pelnījis. Viņš ir pietiekami bāls un dubļains, lai to aplūkotu.

— Tiešām, — atbildēja karalis.

Indriķis pamāja grāfam Monsoro. Galma medību pārzinis pienāca tuvāk.

— Ko jūs darāt Luvrā, monsieur? — Indriķis jautāja. — Es domāju, ka jūs atrodaties Vensēnā, lai sameklētu briedi?

— Briedi šorīt pulksten septiņos es tiešām sameklēju. Kad jau tuvojās pusdiena un es nesaņēmu nekādas ziņas, sāku baiļoties, ka ar jums nav notikusi kāda nelaime, un steidzos šurp.

— Vai tiešām?

— Sire, — sacīja grāfs, — ja es savos pienākumos esmu kļūdījies, tad šo kļūdu attieciniet uz manu bezgalīgo padevību.

— Jā, monsieur, — atbildēja Indriķis, — un ticiet, ka es šo padevību pratīšu novērtēt.

— Ja jau… — grāfs vilcinādamies ierunājās, — ja jau jūsu majestāte vēlas, lai es atgriežos Vensēnā…

— Nē, nē, palieciet vien, medību pārziņa kungs! Šīs medības bija mirkļa iedomas. Neaizejiet, palieciet, man vajadzīgi padevīgi cilvēki, un uz jūsu padevību es taču varu paļauties.

Grāfs Monsoro palocījās.

— Majestāte, kur man palikt?

— Aizdod man viņu uz pusstundu, — Čiko iečukstēja karalim.

— Par ko?

— Es gribu viņu sakaitināt. To tu vari atļaut. Tev jādod man gandarījums, ka es piedalos tik bēdīgā ceremonijā.

— Ņem vien viņu!

— Es majestātei padevīgi jautāju — kur man palikt? — grāfs atkārtoja.

— Man liekas, ka es esmu atbildējis, — kur jums tīk. Piemēram — aiz mana krēsla. Tur es novietoju savus draugus.

— Nāc, manu medību pārzini, — sacīja Čiko, atbrīvodams grāfam Monsoro daļu no savas vietas, — nāc un aposti tos puišus. Šos mežaputnus var noķert bez suņiem. Velns un elle, kas par smaku, monsieur grāf! Liekas, pašlaik garām pagāja kurpnieki, tagad sekos ādu gērētāji. Pekles raganas, tas nu ir par traku!

Grāfs Monsoro izlikās, ka dzird, bet nenojauš vārdu nozīmi. Viņš bija ļoti aizņemts un nemierīgi lūkojās apkāi t. Čiko par to aizrādīja karalim.

— E, — viņš klusi čukstēja karalim ausī, — vai tu zini, ko tas medību pārzinis patlaban medī?

— Nē. Ko?

— Tavu brāli Fransuā.

— Tātad viņš vēl neko nenojauš, — karalis pasmaidīja.

— Vai tu'esi parūpējies, lai neko arī nenojaustu?

— Jāatzīstas, ka man nekas nebūtu pretim, ja viņam nojauktu pēdas.

— Pagaidi, pagaidi! Es viņam šis pēdas nojaukšu. Saka, ka vilkam esot lapsas oža. Gan viņš maldīsies. Pajautājiet viņam, kur atrodas grāfiene.

— Kāpēc?

— Pajautājiet vien.

— Monsieur grāf, — sacīja Indriķis, — kur jūs esat licis grāfieni Monsoro? Dāmu vidū es viņu neredzu.

Grāfs nodrebēja, it kā čūskas dzelts. Čiko pakasīja degunu un nozīmīgi paskatījās uz karali.

— Sire, — atbildēja galma medību pārzinis, — grāfiene ir slima, Parīzes gaiss viņai ir kaitīgs, un šonakt ar karalienes atļauju viņa kopā ar savu tēvu Meridoras baronu aizceļo.

— Uz kuru Francijas provinci viņa aizceļo? — jautāja karalis, priecādamies par izdevību, ka var novērsties, kamēr aiziet ādu gērētāji.

— Uz Anžū, savu dzimteni, sire.

— Vai tiešām, — Čiko nopietni piebilda, — sievietēm mātes cerībās Parīzes gaiss tiešām ir kaitīgs. Es tev ieteicu sekot grāfa piemēram, Indriķi, un arī savu sievu kaut kur aizsūtīt, kad tā kļūs grūta…

Grāfs Monsoro nobāla un nikni paskatījās uz Čiko. Bet tas, elkoni uz karaļa krēsla atbalstījis un zodu plaukstās atspiedis, izlikās, ka uzmanīgi aplūko lenšu audējus, kas sekoja ādu gērētājiem.

— Un kas jums teica, grāf Bezkauņa, ka grāfiene ir mātes cerībās? — Monsoro norūca.

— Vai tad viņa tāda nav? — Čiko atbildēja. — Man liekas, ka tas ir vēl bezkaunīgāk, ja viņa nav grūta.

— Viņa nav tāda, mans kungs.

— Hallo! — iesaucās Čiko. — Vai tu dzirdēji, Indriķi? Man šķiet, ka tavs medību pārzinis iesācis ar to pašu kļūdu kā tu. Viņš aizmirsis mūsu svētās dievmātes kreklus tuvināt vienu otram.

Monsoro savilka dūres un, uzmetis Čiko draudu un naida pilnu skatienu, norija savas dusmas, un savaldījās. Čiko uzrāva cepuri uz pieres, un garā, tievā spalva, kas to rotāja, izlocījās gaisā kā čūska.

Grāfs redzēja, ka mirklis nebija izdevīgs, un papurināja galvu, it kā gribēdams no savas pieres aizdzīt visus drūmos mākoņus, kas viņu nomāca.

Arī Čiko kļuva laipns un smaidīdams piebilda:

— Nabaga grāfiene! Viņa ceļā aiz garlaicības vai nomirs.

— Es karalim jau teicu, ka viņa ceļo kopā ar savu tēvu, — grāfs Monsoro atbildēja.

— Tēvs ir cienījams pavadonis, nevis labs sarunu biedrs. Ja grāfienei ceļā būtu jāizklaidējas vienīgi ar godājamo baronu… bet par laimi…

— Kas ir? — grāfs steidzīgi ievaicājās.

— Es saku, par laimi šai stundā uz ceļa atrodas daži mūsu draugi, kas, grāfieni satikdami, to teicami izklaidēs. Un tā kā viņi dodas pa to pašu ceļu, tad viņi droši vien satiksies. Ak, es tos redzu jau no šejienes. Vai tu redzi, Indriķi? Tev jau vienmēr ir bijusi lieliska spēja iedomāties. Vai tu redzi viņus uz skaistā ceļa varonīgi vadām savus zirgus un grāfienei stāstām piecdesmit kutinošus jokus, par kuriem daiļā dāma aiz smiekliem tikko vai nemirst?

Par pirmo griezīgāks duncis iedūrās galma medību pārzina sirdī.

Bet dusmām vēl nevarēja ļaut vaļu. Klāt bija karalis, un Čiko vismaz šai mirklī ar majestāti ļoti labi sapratās. Pārcilvēcīgiem spēkiem Monsoro savaldījās un draudzīgi jautāja:

— Kā? Jums ir draugi, kas ceļo uz Anžū?

— Jūs drīzāk varējāt teikt — mums, grāf, jo šie draugi ir vairāk jūsējie nekā manējie.

— Jūs mani pārsteidzat, monsieur Čiko. Es nevienu nepazīstu, kas…

— Padomājiet vien, viņi atrodas tepat tuvumā, medību pārziņa kungs. Jūsu pienākums taču ir uzmeklēt zvērus. Tas nozīmē to nelaimīgo briedi, ko jūs šorīt sadzināt un ko dzīvnieks nemaz nebija pelnījis. Ja jūs iztraucētu no miega, vai jūs priecātos?

Grāfa Monsoro baiļu pilnais skatiens klīda pa telpu.

— Kas! —viņš sauca, ieraudzījis tukšo vietu blakus karalim.

— Uzminiet! — Čiko vedināja.

— Anžū hercogs! — medību pārzinis iekliedzās.

— Zvērs ir sadzīts, — Čiko piebilda.

— Viņš Šodien ir aizceļojis!

— Viņš šodien ir aizceļojis, — atbildēja Čiko, — bet viņš varēja aizceļot arī vakar vakarā. Indriķi, kad tavs brālis pazuda?

— Pagājušajā nakti.

— Hercogs… hercogs aizceļojis, — bālais un trīsošais Monsoro izdvesa.— Mans Dievs, mans dievs, ko jūs sakāt, sirel

— Es nesaku, ka mans brālis ir aizceļojis, — teica karalis, — es tikai saku, ka viņš pagājušā naktī ir pazudis, un viņa labākie draugi nezina, kur tas ir palicis.

— O, kaut es varētu tam noticēt, — grāfs dusmās iesaucās.

Viņš vēlreiz paskatījas uz krēslu, kurā parasti sēdēja hercogs. Krēsls bija un palika tukšs.

— Es esmu pazudis, — viņš nopūtās un sakustējās, kas norādīja, ka grāfs grib aizbēgt. Čiko viņu aizturēja.

— Esiet taču mierīgs, velns un elle! Jūs grozieties uz visām pusēm un kaitiniet karali. Es labprāt gribētu būt jūsu kundzes vietā, kaut arī tikai tādēļ, lai visu dienu redzētu princi ar diviem deguniem un klausītos monsieur Orilī, kas flautu spēlē kā svētais Orfejs. Jūsu kundzei gan ir laimējies!

Monsoro dusmās drebēja.

— Esiet mierīgs, medību pārziņa kungs, — sacīja Čiko, — apslēpiet taču savu prieku! Redziet, sākas sēde! Kaislības vajag apvaldīt. Klausieties karaļa runu!

Galma medību pārzinim bija jāpaliek savā vietā, jo Luvras zāle tiešām bija pilna ar cilvēkiem. Grāfs palika nekustīgs, ceremoniālā noteiktajā stāvoklī. Visi sapulcējušies apsēdās, ienāca hercogs Gīzs un palocījās pret karali, nemierīgā izbrīnā paskatīdamies uz Anžū hercoga tukšo krēslu.

Karalis piecēlās. Heroldi pavēlēja visiem klusēt.

— Mani kungi, — dziļam klusumam valdot, karalis iesāka, kad Epernons, Šombergs, Možirons un Kvēls, sardzē sešu kalpotāju atvietoti, bija ienākuši zālē un nostājušies aiz valdnieka krēsla, — mani kungi, atrazdamies starp debesīm un zemi, karalis dzird gan tās balsis, kas nāk no augšas, gan arī tās, kas nāk no apakšas, — ko pavēl Dievs un ko prasa tauta. Es saprotu, ka, visus spēkus sakopojot vienā apvienībā, lai aizstāvētu katoļticību, ir sapulcējušies visi mani uzticamie pavalstnieki. Es arī atzīstu mana brālēna, hercoga Gīza, doto padomu un izsludinu svēto līgu par tiesisku un lietderīgu biedrību, un tā kā lielajam ķermenim ir nepieciešama laba un spēcīga galva, tā kā baznīcas atjaunošanas darba vadonim jābūt dedzīgam baznīcas dēlam, tā kā šai dedzībai jāizpaužas viņa raksturā un ieņemamajā amatā, tad es izvēlēšos kādu kristīgo princi, kam uzņemties līgas vadoņa pienākumus, un paziņoju, ka kopš šā brīža šis vadonis būs…

Indriķis nozīmīgi apklusa.

— Un paziņoju, ka šis vadonis būs — Indriķis Valuā, Francijas un Polijas karalis.

Indriķa balss izskanēja ļoti skaļi, lai vaiņagotu savu uzvaru, iedrošinātu savus draugus sajūsmas gavilēm un pilnīgi satriektu līgas locekļus, kuru dobjā murmināšana liecināja par neapmierinātību, pārsteigumu un izbailēm.

Hercogs Gīzs bija gandrīz vai beigts, saltas sviedru lāses plūda pār viņa pieri. Viņš saskatījās ar Majēnas hercogu un savu brāli, kardinālu, kas atradas līgas nodaļu vadoņu vidū, viens labajā, otrs — kreisajā pusē.

Pārdomādams karaļa vārdu nozīmi, grāfs Monsoro sāka uztraukties vairāk nekā par hercoga prombūtni. Hercogs varēja pazust, nemaz neaizceļodains.

Kardināls pameta savu sēdekli un devās pie brāļa.

— Fransuā, — viņš iečukstēja Glzam ausi, — ja es ļoti nemaldos, tad šeit mēs vairs neesam drošībā. Pasteigsimies atvadīties, jo pūlis ir pārāk nepastāvīgs, un karalis, ko viņi vakar nolādēja, šodien var kļūt par viņu Dievu.

— Aiziesim, — piebilda Majēnas hercogs. — Pagaidiet šeit, es sagatavošu atkāpšanos.

Pa to laiku karalis pirmais parakstīja uz galda nolikto dokumentu. Tad viņš zobgalīgi aizrādīja hercogam Gīzam:

— Paraksti taču, manu dārgo brālēn!

Un viņš sniedza tam spalvu norādīdams:

— Te, te, zem manis. Tu nodod spalvu monsieur kardinālam un Majēnas hercogam.

Bet Majēnas hercogs atradās uz trepēm un kardināls bija iegājis otrā istabā.

Karalis pamanīja, ka viņu nav, un sacīja:

— Nu, tad pasniedz to medību pārzinim.

Hercogs parakstīja, pasniedza spalvu medību pārzinim un paspēra dažus soļus, gribēdams aiziet.

— Pagaidi! — karalis pavēlēja.

Kamēr parakstījās pārējie galminieki un muižnieki, karalis hercogam Gīzam sacīja:

— Jums bija nodoms ar līgas nodibināšanu sagādāt labu karaspēku mūsu galvaspilsētas apsargāšanai. Karaspēks ir sakārtots un vadonis iecelts, kas jāpavada. Kamēr es vadīšu līgu, jūs vadīsit armiju, manu brālēn.

— Kad man jāaizbrauc?

— Tūlīt.

Hercogs Gīzs paņēma parakstīto ziņojumu un devās projām. Kardināls sagaidīja viņu pie zāles durvīm, bet Majēnas hercogs stāvēja pie Luvras vārtiem. ,

Viņi uzkāpa zirgos un jau pēc desmit minūtēm bija ārā no Parīzes.

Sapulcējušies pamazām izklīda. Vieni sauca:

— Lai dzīvo karalis!

Citi kliedza:

— Lai dzīvo līga!

— Ak, sire, sire, kas jums par lielisku izdomu,—sauca mīluļi, spiezdamies ap karali un to apsveikdami.

— Viņi domā, ka tagad tiem līs zelta lietus, — nomurmināja Čiko.

Uzvaras gavilēs Indriķis III atgriezās savā istabā. Vienīgi nerrs nebeidza

karali nopelt.

— Klausies, draugs, — sacīja karalis, kad visi bija aizgājuši un pie viņa atradās tikai gaskonietis, — vai tu arī zini, ka tu nekad neesi apmierināts un ka tas kļūst neciešami. Pie velna! Es neprasu no tevis glaimus, bet veselo saprātu.

— Tev taisnība, Indriķi, tas tev ir visvairāk vajadzīgs.

— Tieši to es negribu atzīt.

— O, tu esi greizsirdīgs, Francijas karali?

— Lai Dievs mani pasargā! Greizsirdībai es izvēlēšos citus vīrus.

— Saki, vai es esmu līgas karalis, vai ne?

— Protams, ka tu tas esi. Bet…

— Bet?

— Tu vairs neesi Francijas karalis.

— Kas tad ir Francijas karalis?

— Ikviens, izņemot tevi, Indriķi. Vispirms — tavs brālis.

— Mans brālis? Par ko tu runā?

— Pie velna, tu domā par Anžū hercogu!?

— Kuru es sagūstīju?

— Kaut gan viņš ir gūsteknis, bet viņš ir svētīts, un tu neesi.

— Kas viņu ir svētījis?

— Gīzas kardināls. Tiešām, Indriķi, es tev vēlreiz atgādinu par tavu sardzi. Parīzē, Svētās Ženevjevas baznīcā, trīsdesmit divu personu klātbūtnē kronē karali, un tu to nezini.

— Velns un elle, un tu to zini?

— Protams.

— Kā tu varēji zināt to, ko es nezinu?

— Tava sardze seko marķīza Morviljēri rīkojumiem, bet es rīkojos pats.

Indriķis savilka pieri. Čiko sacīja:

— Neskaitot Indriķi Valuā, mums jau ir Francijas karalis — Anžū Fransuā. Bet mums ir vēl viens — hercogs Gīzs.

— Hercogs Gīzs?

— Hercogs Gīzs, Indriķis Gīzs.

— Skaists karalis, ko es izraidīju un aizsūtīju pie armijas.

— It kā tu nebūtu izraidīts uz Poliju! Taisnība, tuvinu aizsūtīji pie armijas, viņa pavēlēm tu pakļāvi trīsdesmit tūkstošus vīru. Pie velna, un kādu armiju!., īstu armiju… nevis tādu, kā tava līga… Indriķim Glzam ir armija, kas rūdīta karos, ugunīs nocietināta, kas var iznīcināt divdesmit līgas karapulkus. Ja kādudien Indriķis Gīzs iedomāsies kaut ko muļķīgu, karali, viņam tikai būs jāpavēl savam karaspēkam doties uz galvaspilsētu.

— Godātais politiķi, jūs aizmirstat, ka tas, kas grib valdīt pār Franciju, kamēr kāds Valuā rotājas ar kroni, tam jārēķinās ar saviem senčiem. Es ļoti priecātos, ja Anžū hercogam ienāktu prātā tik muļķīgas domas. Bet hercogs Gīzs… ejiet, maitre Čiko, un pamācieties, vai Francijas lilijas nav no cienīgāka nama nekā Lotringas strazdi.

— O, tie jau ir tie lielākie maldi, Indriķi! — Čiko iesaucās. — Hercogs Gīzs cēlies no daudz labākas dzimtas, nekā tu domā. Lasi vien!

Čiko izvilka no krūšu kabatas pergamentu, uz kura Nikolā Dāvids bija uzrakstījis pazīstamo dzimtas sarakstu, ko bija atzinis pāvests un apstiprinājis Kārlis Lielais.

Paskatījies pergamentā un ieraudzījis svētā tēva zīmogu un parakstus, Indriķis nobālēja.

— Ko nu tu teiksi, Indriķi? — Čiko jautāja. — Lilijas ir apdraudētas, vai ne? Tiešām, kā Dievs debesīs, man liekas, ka strazdi grib uzlidot tikpat augstu kā Cēzara ērglis. Uzmanies, mans dēls!

— Kādā veidā tu šo sarakstu ieguvi? Kur tu to atradi?

— Zem kāda advokāta spilvena.

— Kā šo advokātu sauc?

— Maitre Nikolā Dāvids.

Lai palīdzētu brālim Gorenflo, Čiko pastāstīja, kā mūks palīdzējis iegūt sarakstu un bijis visai darbīgs.

— Čiko, — iesaucās Indriķis, kad nerrs bija beidzis, — tiešām, ka es esmu Francijas karalis, tavs draugs dabūs pirmo brīvo klostera priekšnieka vietu.

— Pateicos, Indriķi!