Grāfiene de Monsoro

I Sentlukāsa kāzas

1578.gadā, svētdienā pirms lielā gavēņa, krāšņajā pilī, ko nesen viņpus Sēnas un gandrīz iepretim Luvrai bija u/cēlusi Montmorensī dižciltīgā ģimene, iesākās spoži svētki. Tur Fransuā d'Epinē de Sentlukāss, karaļa Indriķa III draugs un uzticamākais mīlulis, svinēja kāzas ar Francijas maršala meitu Žannu de Kosē-Brisē.

Kāzu mielasts notika Luvrā, un karalis, kas ne labprāt bija gribējis šajās kāzās piedalīties, ieradās ar bargu, šiem priecīgajiem svētkiem gluži nepiemērotu seju. Tai pieskaņojās arī viņa tumšais tērps, un karaliskā viesa drūmā, gandrīz spokainā parādīšanās visiem iedvesa bailes, sevišķi jaunlaulātajiem, kurus viņš uzlūkoja ļoti nelaipni, tiklīdz viņš tiem veltīja kādu skatienu.

Tiklīdz mielasts bija beidzies, karalis strauji piecēlās un visi bija spiesti sekot viņa paraugam.

Sentlukāss ilgi nolūkojās uz savu sievu, it kā viņas acīs drosmi i^gūt gribēdams, un tad, karalim tuvodamies, viņš teica:

— Sire, vai jūsu majestāte parādīs to godu un piedalīsies ballē, ko es šovakar rīkoju Montmorensī pilī?

Indriķis III pagriezās. Viņš izskatījās vienlaikus dusmīgs un skumjš. Bet, redzēdams padevīgi noliekušos Sentlukāsu un dzirdēdams tā bezgala maigo balsi, viņš atbildēja:

— Jā, monsieur, mēs ieradīsimies, kaut gan jūs šo draudzības pierādījumu neesat pelnījis.

Brisē jaunkundze, jaunā Sentlukāsa kundze, karalim padevīgi pateicās. Bet Indriķis uzgrieza viņai muguru, viņas pateicību nemaz neievērodams.

— Kas gan karalim ir pret jums, Sentlukās? — jaunā sieva vaicāja savam vīram.

— Daiļā draudzenīt,— Sentlukāss atbildēja, — es jums to pastāstīšu, kad šīs lielās dusmas būs garām.

Brisē jaunkundze vēl nebija īsta Sentlukāsa sieva, lai viņu tālāk izprašņātu. Viņa apvaldīja savu ziņkāri sirds dziļumos — līdz izdevīgākam mirklim.

Un tā karali Indriķi III gaidīja Montmorensī pilī. Pulkstenis rādīja jau devīto stundu, bet karalis vēl nerādījās.

Sentlukāss ballē bija ielūdzis visus savus un karaļa draugus: prinčus un to draugus, izcilu uzmanību pievērsdams Alansonas hercoga paziņām. Alansonas hercogs, kad Indriķis III ieguva troni, bija saņērrfis arī Anžū hercoga titulu. Taču pats hercogs, kas nebija piedalījies mielastā Luvrā, liekas, negribēja piedalīties arī ballē.

Navarras karalis un karaliene, kas bija aizbēguši uz Bearnu, hugenotu piekritēju vadoņi būdami un pret valdnieku karodami, atradās atklātā opozīcijā.

Arī Anžū hercogs bija opozīcijā, bet tikai slepenībā, jo viņš mācēja savaldīties, bet viņa draugus, kas, neievērodami la Mola un Kokonnas bēdīgo likteni, apzināti izrādīja neapmierinātību, sagaidīja droša nāve.

Protams, hercoga un karaļa muižnieku starpā valdīja ļoti sliktas attiecības: sadursmes, divkaujas, strīdi notika katru dienu.

Karaļa māte Katrīna Mediči bija sasniegusi savu ilgu kalngalus. Viņas sirsnīgi mīlētais dēls sēdēja troni, pēc kura (patiesībā gan vairāk sevis dēļ) tik karsti bija tiekusies. Viņa valdīja dēla vārdā, lautas priekšā izlikdamās, ka ir galīgi atsacījusies no visām pasaulīgām lietām un dzīvo vienīgi rūpēs par savas dvēseles atpestīšanu.

Pats, būdams uztraucies par augsto viesu neierašanos, Sentlukāss mēģināja nomierināt savu sievastēvu, kas domāja, ka ieguvis savai meitai karaļa draugu un mīluli, un tagad noraizējies vēroja Indriķa III nelabvēlību. Sentlukāsa draugi, karaļa mīluļi, sevišķi Možirons, Kvēls un Šombergs, bija diži, grezni ģērbušies un līksmi, griezīgi zobojās.

— Ak, mans Dievs! Mans nabaga draugs! — sacīja Kvēls. — Šoreiz es nudien ticu, ka tu esi pazudis. Karalis dusmojas, ka tu neesi uzklausījis viņa padomu, un Anžū hercogs ļaunojas, ka tu viņa deguna priekšā esi kļuvis laimīgs.

— Nē, — Sentlukāss atbildēja, — karalis neierodas, jo viņš uzņēmies kādu svētceļojumu, bet Anžū hercogs nerādās tāpēc, ka es esmu aizmirsis ielūgt kādu kundzi, ko viņš mīl.

— Klusu! — iesaucās Možirons. — Vai tu redzēji, kāds karalis izskatījās mielasta laikā? Vai tad viņš izskatījās kā cilvēks, kas patlaban grib doties dievbijīgā svētceļojumā? Kas attiecas uz Anžū hercogu, tad viņš norādīto iemeslu dēļ varēja arī neierasties, bet kas gan attur viņa apakšniekus? Tu taču redzi — pilnīgs saules aptumsums. Nav ieradies pat diženais Busī.

— Mani kungi, — sacīja hercogs Brisē, izmisumā kratīdams galvu, — man ir tāds iespaids, ka mēs esam krituši galīgā nežēlastībā. Ak, Dievs! Par ko mūsu nams, kas līdz šim monarhijai bijis tik padevīgs, tagad izpelnījies viņa majestātes nelabvēlību?

Un vecais galminieks izmisumā izstiepa abas rokas pret debesīm.

Jaunekļi uzlūkoja Sentlukāsu un sāka nevaldāmi smieties, tādēļ maršala izmisums kļuva vēl lielāks.

Pēkšņi pa kādām zāles durvīm atskanēja ziņojums par karaļa ierašanos.

— Ak! — maršals smaidīdams iesaucās. — Tagad es vairs nebaidos, un ja es vēl dzirdētu, ka ieradies arī Anžū hercogs, es būtu pavisam drošs.

— Es gan vairāk baidos no karaļa klātbūtnes, — Sentlukāss nomur­mināja,— jo viņš ieradies tikai tādēļ, lai dzītu ar mani muļķīgus jokus.

Taču tāpēc viņš ne mazāk steidzās uzņemt karali, kas beidzot bija novilcis savas drūmās, brūnās drēbes un ienāca zālē, zaigodams atlasā, spalvās un dārgakmeņos.

Bet tai pašā mirklī, kad parādījās Indriķis III, pa pretējām durvīm ienāca otrs Indriķis III, kas bija ģērbies, sasukājies un rotājies gandrīz vai tāpat kā pirmais. Tāpēc galminieki, kas pirmajā acumirklī bija steigušies pie pirmā karaļa, palika stāvot, bet tūdaļ ar lielu kņadu devās pie otrā karaļa.

Indriķis III ievēroja šo kustību un, ieraudzījis pārsteigtās sejas, izbiedētās acis un uz vienas kājas grīļojošos stāvus, viņš uzkliedza:

— Hallo, monsieur, kas noticis?

Atbildes vietā skanēja ilgi smiekli.

Jau pēc sava rakstura būdams ļoti nepacietīgs, un šai mirklī it īpaši, karalis jau sāka raukt pieri, kad piesteidzās Sentlukāss un paskaidroja:

— Sire, tas ir Čiko, jūsu galma nerrs, kas apģērbies līdzīgi jūsu majestātei un pasniedz savu roku dāmu skūpstiem.

Indriķis III sāka smieties. Čiko Valuā galmā bija dota liela brīvība. Vfņš arī nebija parasts nerrs. Viņš bija bretaņu muižnieks, kas bija kritis Majēnas grāfa nežēlastībā un atbēdzis pie Indriķa III, un brīžiem ar rūgtu patiesību maksāja par aizsardzību, ko viņam dāvāja Kārļa IX pēctecis.

— Hei, maitre Čiko, — sacīja Indriķis, — divu karaļu šeit būs par daudz!

— Tad ļauj man turpināt karaļa lomu, bet tu vari tēlot Anžū hercogu. Varbūt, ka tevi noturēs par viņu un pastāstīs lietiņas, pēc kurām tu sapratīsi nevis to, ko viņš domā, bet gan to, ko viņš dara.

— Vai tiešām, — sacīja karalis, īgni pārskatīdams zāli, — mans brālis nav ieradies.

— Viens iemesls vairāk, lai tu vinu aizvietotu. Sacīts — darīts! Es esmu Indriķis un tu — Fransuā. Es valdīšu, tu dejosi. Es tavā vietā izpildīšu visas valdnieka muļķības, bet tu tikmēr priecāsies.

Karaļa skatiens pievērsās Sentlukāsam.

— Tev taisnība, Čiko, es gribu dejot.

— Es esmu maldījies, iedomādamies, ka karalis uz mums ļaunojas, — domāja maršals Brisē. — Tieši otrādi, karalis ir vislabākajā omā.

Sentlukāss pa to laiku bija piegājis pie savas sievas, kas gan nebija nekāda skaistule, taču viņai bija koši melnas acis, balli zobi, burvīga āda un gluži apgarota sejiņa.

— Monsieur, — viņa klusi teica vīram, — kāpēc jūs teicāt, ka karalis uz mani ir dusmīgs? Kopš viņš ienāca, tas apveltī mani vissiltākajiem smaidiem.

— Pēc kāzām jūs runāsit citādi, mīļā Žanna.

— Viņa majestāte bez šaubām nebija labā 6mā, — jaunā kundze at­bildēja,— bet tagad…

— Tagad ir vēl ļaunāk — karalis smejas ar sakniebtām lūpām. Man labāk patiktu, ja viņš rādītu zobus. Žanna, manu nabaga draudziņ, karalis mums gatavo kādu negaidītu pārsteigumu. Ak, neuzlūkojiet mani tik maigi, es jūs lūdzu… labāk uzgrieziet man muguru. Patlaban šurp nāk Možirons, aizturiet viņu, paņemiet viņu pie rokas, esat pret viņu laipna!

— Vai jūs arī zināt, — Žanna pasmaidīja, — ka tas ir visai dīvains uzdevums, un ja es to izpildu, var noticēt…

— Ak, — Sentlukāss nopūtās, — būtu lielāka laime, ja tam noticētu.

Indriķis dejodams ne mirkli neizlaida Sentlukāsu no acīm.

Reizēm viņš to piesauca pi^ sevis, lai pastāstītu kādu jocīgu novērojumu, par ko Sentlukāss skaļi pasmējās. Reizēm viņš no savas konfekšu kārbas piedāvāja tam grauzdētas mandeles vai cukurotus augļus, ko Sentlukāss atzina par brīnišķi gardiem. Ja Sentlukāss uz mirkli pazuda kādā citā zālē, lai tur apsveicinātos ar viesiem, karalis aizsūtīja kādu virsnieku vai pāžu pasaukt viņu atpakaļ, un Sentlukāss smaidīdams atgriezās pie sava kunga, kas tikai tad likās apmierināts, ja atkal redzēja jauno vīru.

Kāzu viesu troksnī Indriķa ausis pēkšņi uztvēra kņadu.

— Hallo! —viņš iesaucās. — Man liekas, ka es būtu dzirdējis Čiko balsi. Vai tu dzirdi, Sentlukās, kā karalis dusmojas?

— Jā, sire, — Sentlukāss atbildēja, — liekas, ka viņš ar kādu strīdas.

— Palūko, kas tur notiek, un tūlīt atgriezies, lai man par to pastāstītu!

Sentlukāss aizgāja.

^Tiešām varēja dzirdēt, ka Čiko, runādams caur degunu, kā to karalis reizēm mēdza darīt, uzsauc:

— Es taču izdevu greznuma likumu. Bet, ja ar to vēl nepietiek, es izdošu citu, es izdošu tik daudz, kamēr būs diezgan. Ja tie arī tad vēl nebūs labi, tad vismaz tie būs lielā krājumā. Pie mana brālēna Belcebula raga, seši pāži, monsieur Busī, tas ir par daudz!

Un Čiko piepūta vaigus, izpleta kājas uft iespieda roku sānos, attēlodams karaļa izturēšanos un izrunu.

— Ko viņš runā par Busī? — pieri raukdams, jautāja karalis.

Sentlukāss jau gribēja atbildēt, kad pūlis pašķīrās un parādījās seši pāži,

visi tērpušies zeltā, kakla ķēdēs un ar sava kunga ģerboņiem uz krūtīm, kurus rotāja ļoti daudz dārgakmeņu. Aiz viņiem nāca jauns, skaists un slaids vīrietis ar augstu pieri, drošām acīm un nicinoši savilktām lūpām. Viņa vienkāršais melna samta tērps bija ass pretstats viņa pavadoņu krāšņajiem uzvalkiem.

— Busli -r atskanēja čuksti. — Busī d'Ambuāzs!

Visi steidzās jaunēklim pretim un tad tūlīt atvirzījās sānis, lai ļautu viņam

paiet garām.

Možirons, Šombergs un Kvēls bija nostājušies blakus karalim, it kā gribēdami to aizsargāt.

— Palūk! — sacīja pirmais, runādams par Busī negaidīto ierašanos un Alansonas hercoga ilgo kavēšanos, — palūk, kalps ierodas, bet kur palicis kungs?

— Pacietību, — atbildēja Kvēls. — Pirms kalpa ierodas kalpa kalps. Kalpa kungs varbūt nāks pēc pirmā kalpa kunga.

— Saki, Sentlukās, — sacīja Šombergs, jaunākais no minjoniešiem un tāpēc arī visdrošsirdīgākais, — vai tu arī zini, ka monsieur Busī tev parāda maz goda? Aplūko taču šo melno kamzoli, velns lai parauj! Vai tad tas ir kāzu cienīgs tērps? ; J

— Nē, — Kvēls turpināja, — bet sēru uzvalks gan.

— Ak, — norūca Indriķis, — kāpēc gan viņam nevarētu būt cits iemesls šāda tērpa valkāšanai?

— Nekā, Sentlukās, — sacīja Možirons, -^pēc Busī Anžū hercogs nenāk vis! Vai no viņa puses tu arī esi izpelnījies nelabvēlību?

Šis «arī» ķēra Sentlukāsu tieši sirdī.

— Kāpēc tad viņam jānāk pēc Busī? — Kvēls ierunājās. — Vai jūs neatceraties, ka monsieur Busī, kad viņa majestāte parādīja tam augsto godu un vaicāja, vai viņš negrib kalpot karaliskai augstībai, atbildēja, ka viņš piederot pie Klermonu dižciltīgās dzimtas un ka viņam neesot jākalpo nevienam. Un viņš vienkārši var būt apmierināts ar to, ka pats ir savs kungs, un būt pārliecināts, ka viņš ir labākais princis pasaulē.

Karalis savilka pieri un sāka kožļāt ūsas.

— Lai tu teiktu, ko teikdams, — Možirons iebilda, — man liekas, ka viņš noteikti ir padevīgs Anžū hercogam.

— Tādā gadījumā Anžū hercogs ir varenāks par mūsu karali, — Kvēls laiski noteica.

Šī bija viskodīgākā piezīme, kuru Indriķa-klātbūtnē varēja izteikt, jo viņš Anžū hercogu vienmēr bija ienīdis.

Karalis nobālēja, bet neteica ne vārda.

— Mieru, mieru, mani kungi, — Sentlukāss trīcēdams iedrošinājās piebilst. - Izturieties pret maniem viesiem laipnāk, nesabojājiet manu kāzu dienu! .

Šie Sentlukāsa vārdi Indriķi pievērsa citām domām.

— Jā, mani kungi, — viņš teica, — nesabojāsim Sentlukāsa kāzu dienu.

To teikdams, viņš smailēja savas ūsas ar tik ļaunu sejas izteiksmi, kas

nabaga jaunlaulātos gauži satrieca.

— O! — iesaucās Šombergs. — Busī laikam ir Brisē sabiedrotais?

— Kā tā? vaicāja Možirons.

— Tāpēc, ka Senlukāss viņu aizstāv. Pie velna! Šai nabaga pasaulē, kurā ir labi diezgan, ja pats sevi vari aizstāvēt, man liekas, ka aizstāv tikai savus radiniekus, sabiedrotos un savus draugus.

— Mani kungi, — teica Sentlukāss, — monsieur Busī nav ne mans sabiedrotais, ne draugs, bet viņš ir mans viesis.

Karalis nikni paskatījās uz Sentlukāsu.

— Un bez tam, — pēdējais turpināja, karaļa skata mākts, — bez tam es

vinu nemaz neaizstāvu.

»

Busī iznāca priekšā saviem pāžiem un jau gribēja apsveikt karali, kad Čiko viņam uzsauca:

— Hallo! Busī, Busī d'Ambuāz, Klermonas Luī, grāf Busī, vai man jāpiesauc visi tavi vārdi, lai tu nojaustu, kas ar tevi runā, vai tad tu neredzi īsto Indriķi III, vai tu karali vairs neatšķir no nerra? Tas, pie kā tu tagad ej, ir mans galma nerrs, cilvēks, kas izdara tik daudz pārgalvību, ka es reizēm vai mirstu aiz smiekliem.

Busī neklausījās, bet devās uz priekšu un nostājās tieši pretim Indriķim. Bet, kad jauneklis gribēja karaļa priekšā noliekties, tas teica:

— Vai jūs nedzirdat, grāf Busī? Jūs taču sauc!

Un, viņa mīluļu skaļajiem smiekliem atskanot, karalis uzgrieza jaunajam kapteinim muguru.

Busī dusmās nosarka. Savaldīdamies viņš izlikās, it kā karaļa piezīmi nav uztvēris nopietni, it kā viņš nemaz nebūtu dzirdējis, kā Kvēls, Šombergs un Možirons smejas, un teica Čiko:

— Ak, piedodiet, sire, mēdz būt karaļi, kas tik līdzīgi nerriem, ka ceru— jūs uz mani patiešām neļaunosities, ja es jūsu galma nerru noturēju par karali.

— Hm! — Indriķis pagriezdamies norūca. — Ko viņš saka?

— Vienalga, maitre Busī, — sacīja Čiko, izsliedamies pirkstgalos, kā to karalis mēdza darīt, gribēdams būt majestātisks, — patiesībā to nu gan nekādi nevar piedot.

— Sire, — Busī turpināja, — piedodiet, man bija lielas rūpes.

— Savu pāžu dēļ, monsieur? — Čiko šķietamās dusmās jautāja. — Velns lai parauj, jūsu pāži jūs izputinās! Viņu dēļ jūs nonieciniet savas priekšrocības.

— Kā tā? — vaicāja Busī, kas tagad saprata, ka karalim, ja viņš ielaižas ar nerru sarunā, šī vājā loma patika. — Es lūdzu jūsu majestāti paskaidrot, un ja man tiešām būs nodarīta netaisnība, es to pazemīgi pūlēšos izlabot.

— Šie sliņķi zelta ģērbos, — Čiko atbildēja, norādīdams uz pāžiem, — kamēr jūs, muižnieks, virsnieks, Klermonas dzimtas gandrīz vai princis esat ģērbies tikai vienkāršā melnā samtā!

— Sire, — Busī atteica, pagriezdamies pret minjoniešiem, — dzīvojot laikmetā, kad sliņķi un palaidņi ģērbjas kā prinči, man liekas, ka prinči parāda teicamu gaumi, ģērbdamies kā palaidņi.

Un ar aizskarošiem smiekliem viņš atmaksāja greznumā mirdzošajiem jaunajiem minjoniešiem par viņu nicinošo uzvedību.

Indriķis paskatījās uz saviem mīluļiem, kas, dusmās nobāluši, šķiet, gaidīja no sava pavēlnieka tikai vienu vienīgu vārdu, lai mestos virsū Busī. Kvēls, kas visvairāk dusmojās uz šo augstmani un bija gatavs ik brīdi ar to cīnīties, jau satvēra zobena rokturi.

— Vai tas attiecas uz mani un maniem piekritējiem? — iesaucās Čiko, jautādams karaļa vietā.

Un galma nerrs nostājās tik dižciltīgā pozā, ka puse no zālē esošajiem viesiem sāka nevaldāmi smieties. Otra puse nesmējās, jo šie smiekli attiecās uz viņiem.

Busī blakus nostājās trīs viņa draugi. Tie bija Šarls Balzaks d'Atrāžs, Fransuā d'Odī, Ribeirākas vikonts, un Livaro.

Ievērodams naidīgo sagatavošanos, Sentlukāss nojauta, ka Busī ieradies pēc Anžū hercoga pavēles, lai sarīkotu skandālu. Viņš uztraucās vairāk par visiem, jo viņu no abām pusēm apdraudēja divu varenu ienaidnieku dusmas, kuri viņa māju bija izvēlējušies par kaujaslauku.

Viņš piesteidzās pie Kvēla un, satvēris jaunekļa zobena rokturi, sacīja:

— Dieva dēļ savaldies un nogaidi!

— Pie velna, valdies pats! — Kvēls uzkliedza.

— Šī muļķa dūres sitiens tikpat labi ķers arī tevi. Tas aizvaino mūs visus un, kas aizvaino mūs visus, tas aizskar karali.

— Kvēl, Kvēl, — Sentlukāss turpināja, — padomā par Anžū hercogu, kas neredzams slēpjas aiz Busī. Nedari man kaunu, domādams, ka es baidos no kalpa, nē, es tikai kaunos no kunga.

— Deviņi velni! Kas gan tur ko baidīties, mēs taču piederam Francijas karalim?! Ja mēs viņa dēļ dosimies briesmās, tad karalis mūs sargās. %

— Tevi — jā, bet mani! — Sentlukāss žēli iesaucās.

— Nolādēts! — Kvēls atcirta. — Kāda velna pēc tu precējies, zinādams, cik karalis uz saviem draugiem ir greizsirdīgs?

— Labi! — Sentlukāss pie sevis noteica. — Ikviens rūpējas par sevi. Arī mēs sevi neaizmirsīsim. Un tā kā savā laulībā mierīgi gribu nodzīvot vismaz pirmās četrpadsmit dienas, es gribu pamēģināt iegūt Alansonas hercoga draudzību.

Tā izlēmis, viņš novērsās no Kvēla un devās pie Busī.

Pēc savas aizskarošās runas Busī ar lepni paceltu galvu pārlūkoja zāli un ausījās, vai nesadzirdēs kaut kādus iebildumus. Bet ikviena galva novērsās, ikviena mute palika mēma. Vieni baidījās karaļa klātbūtnē atzīt apvainojumu, citi vairījās no Busī.

Kad pēdējais pamanīja, ka tuvojas Sentlukāss, viņš beidzot nodomāja, ka atradis vienu, kuru bija cerējis sameklēt.

— Monsieur, — teica Busī, — vai man jāpateicas maniem nupat izteiktajiem vārdiem, ka man ir tas gods ar jums runāt?

— Jūsu nupat izteiktajiem vārdiem? — Sentlukāss laipni vaicāja. —/Ko tad jūs teicāt? Es neko neesmu dzirdējis. Nē, es jūs ieraudzīju un gribēju jūs apsveikt un pateikties par godu, kuru jūs parādāt manam namam.

— O-o! — iesaucās Indriķis, ieraudzīdams Sentlukāsu pie Busī, — liekas, ka mans jaunais gailis kapteini ir krietni izplucinājis. Viņš dara labi, bet es tomēr negribu, ka viņu nodur. Paskatieties, Kvēl. Nē, jūs ne, jūs esat karstgalvis. Paskatieties jūs, Možiron!

Možirons steidzās prom kā bulta, taču Sentlukāss bija pārāk apķērīgs, neļāva viņam nokļūt līdz Busī un kopā ar Možironu atgriezās pie karaļa.

— Ko tu tam muļķa Busī teici? — karalis jautāja.

— Vai es, sire?

— Jā, tu.

— Es viņam novēlēju labvakaru, — Sentlukāss atbildēja.

— Un vairāk neko? — karalis norūca.

Sentlukāss ievēroja, ka ir izdarījis muļķību, un piebilda:

— Es tam novēlēju labvakaru un teicu, ka no rīta man būs tas gods novēlēt viņam arī laburītu.

— Ak, — iesaucās Indriķis, — es jau to paredzēju, muļķa galva!

— Taču jūsu žēlsirdīgā majestāte būs tik laipna un visu to paturēs sle­penībā, — Sentlukāss turpināja.

— Ak, Dievs! — Indriķis I atbildēja. — Es to neteikšu, lai nesagādātu tev nepatikšanas. Būtu labi, ja tu mani no viņa atbrīvotu, sev nevienu brūci neiegūdams.

Minjonieši pārmija skatienus, Indriķis izlikās, ka to neredz.

—Jo tas puisis, — karalis turpināja, — tas puisis ir briesmīgi bezkaunīgs…

— Jā, jā, — sacīja Sentlukāss, — bet esiet bez rūpēm, sire, agri vai vēlu, bet gan jau viņš iemācīsies savu pretinieku cienīt.

— Ai. ai! — karalis, galvu purinādams, nopūtās. — Viņš lieliski rīkojas ar zobenu. Kāpēc gan viņš ne|auj sevi sakost trakam sunim! Tad mēs viegli būtu no viņa tikuši vaļā!

Un viņš greizi pašķielēja uz Busī, kas savu trīs draugu pavadībā apstaigāja zāli, aizskardams un kaitinādams visus, par kuriem zināja, ka tie ir Anžū hercoga ienaidnieki un karaļa labākie draugi.

— Velns un elle! — Čiko sauca. — Nemociet taču manus muižniekus, maitre Busl! Kaut gan es esmu karalis, es vēl labprātāk izvilkšu zobenu nekā nerrs.

— Ak, nerātnais puisis! — Indriķis norūca. — Nudien viņš redz pareizi.

— Ja viņš tā turpinās jokoties, es Čiko sodīšu, sire, — sacīja Možirons.

— Netraucē viņu, Možiron! Čiko ir muižnieks, un goda jautājums ir ļoti kutelīgs. Bez tam viņš nav tas, kas visvairāk būtu pelnījis sodu, jo viņš nav tas pretīgākais.

Kvēls pamāja d'O un Epernonam.

— Mani kungi, — Kvēls sacīja, tos pavezdams sāņus, — mums jāapspriežas! Tu, Sentlukās, pļāpā ar karali un noslēdz ar viņu galīgu mieru, kas, man šķiet, ir tik labi ievadīts.

Sentlukāss turpināja savu lomu un devās pie karaļa un Čiko, kas bija sākuši ķildoties.

Pa to laiku Kvēls ieveda savus četrus draugus kādā loga iedobumā, kur tie visi izgāza dusmas uz savu ienaidnieku un apspriedās, kā visdrošāk no tā atbrīvoties.

Busī novēroja savu pretinieku apspriedi, un tā kā viņš nešaubījās, ka tā attiecas uz viņu, viņš, grīni smaidīdams, piegāja klāt saviem draugiem un teica:

— Atrāž, Reiberāk, skat, cik viņi šeit omulīgi ir sapulcējušies! Liekas, ka te būtu Eiriāls un Nizū, Damons un Pitiā, Kastors… bet kur ir Polukss!

— Polukss ir apprecējies, — Atrāžs atbildēja, — un Kastors tātad ir šķirtenis.

— Ko jūs še dariet? — Busī jautāja, pētoši vērodams jaunekļus.

— Mēs deram, ka jūs prātojat par jaunu sejas krāsu, — Reiberāks atbildēja.

— Nē, mani kungi, — teica Kvēls, — mēs runājam par medībām.

—Ak, Kupidona kungs, — Busī turpināja,— medībām laiks ir par aukstu. Jūs sasaldēsities.

— Monsieur, — Možirons pieklājīgi atbildēja, — mums ir adīti kamzoļi un silti cimdi.

— O, tas mani nomierina, — Busī sacīja. — Vai jūs drīz dosities medībās?

— Varbūt jau šonakt, — Šombergs atbildēja.

— Par «varbūt» nav ko runāt. Tas ir noteikti zināms, ka šonakt mēs medīsim, — Možirons apstiprināja.

— Es par to ziņošu karalim, — sacīja Busī. — Ko gan viņa majestāte teiks, kad no rīta uzzinās, ka visi viņa draugi saslimuši ar iesnām?

— Nepūlaties velti, monsieur, ziņodams karalim, — Kvēls teica. — Viņa majestāte zina, ka mēs dosimies medībās.

— Ko jūs medīsit? Vai cīruļus? — Busī noskaities jautāja.

— Nē, monsieur, — Kvēls atbildēja, — mēs medīsim mežakuili.

— Un kur ir zvērs? — Atrāžs vaicāja.

— Ir jau sadzīts, — Šombergs paskaidroja.

— Bet ir taču jāzina viņa gaitas, — Livaro piebilda.

— Gan jau par tām uzzināsim, — d'O atbildēja. — Monsieur Busī, vai jūs medībās nepiedalīsities?

— Nē, — uzrunātais atbildēja. — Nē, man nav laika. Rīt man jābūt pie Alansonas hercoga, lai sagaidītu grāfu Monsoro, ko, kā jūs zināt, viņa augstība ir iecēlis par savu virsjēgermeistaru.

— Bet šonakt? — Kvēls vaicāja.

— Ak, ari šonakt es nevaru. Man ir norunāta satikšanās kādā noslēpumainā namā Svētā Antonija ielā.

— O! — Epernons iesaucās. — Tātad karaliene Margo šonakt slepeni ierodas Parīzē, monsieur Busī, jo mēs esam dzirdējuši, ka jūs esot kļuvis par la Mola vietnieku.

— Jā, bet pirms kādā laika es 110 tā atsacījos. Runa ir par kādu citu personu.

— Un šī persona jūs gaida Svētā Antonija priekšpilsētā?

— O, ja jau jūs esat tik ziņkārīgi, — Busī tikpat dusmīgi turpināja, — es jums varu pastāstīt, pa kādu ceļu es turp nokļūšu. Es iešu pa Prēklerka ielu līdz sargtornim, tad pa Klē līdz Grandšatlē, pa Tikseranderī ielu un tad būšu nokļuvis līdz Svētā Antonija ielai. Un ticiet droši, ka es nekādā gadījumā nenovirzīšos sāņus!

Un no visiem pieciem draugiem atsveicinājies, viņš devās projām. Aiziedams viņš diezgan skaļi teica Atrāžam:

— Atrāž, iesim! Ar šiem ļaudīm mums nekā nav ko darīt.

Livaro un Ribeirāks, skaļi smiedamies, sekoja Busī un Atrāžam, kas aizgāja, tomēr slepus vērodami apkārtni.

Minjonieši palika, mierīgi stāvot. Viņi, Šķiet, bija nolēmuši neko neuzsākt.

Kad Busī nonāca pēdējā salonā, kurā atradās Sentlukāsa kundze, kas savu laulāto draugu neizlaida no acīm, Sentlukāss deva zīmi, kas norādīja, ka Anžū hercoga mīlulis patlaban aiziet. Ar sievietei raksturīgo aso prātu Zanna nojauta situāciju, pieskrēja pie muižnieka, aizšķērsoja viņam ceļu un teica:

— Ak, monsieur Busī, šeit runā par kādu sonetu, ko jūs esot sacerējis.

— Vai pret karali, madame? — Busī jautāja.

— Nē, par godu karalienei. O, nodeklamējiet to!

— Labprāt, madame, — Busī atbildēja.

Viņš pasniedza Sentlukāsa kundzei roku un pastaigādamies nodeklamēja dzejoli.

Tai laikā Sentlukāss pagriezās pret minjoniešiem un dzirdēja, ka Kvēls saka:

— Zvēru nebūs grūti izsekot. Tātad torņa pils stūrī, pie Svētā Antonija vārtiem, iepretim Paula pilij.

— Katrs ar vienu pavadoni? — jautāja Epernons.

— Nē, Nogarē, nē, — Kvēls teica, — mums jābūt vieniem pašiem, vieniem jāzina mūsu noslēpums un vieniem pašiem jāveic mūsu darbs. Es viņu ienīstu, bet es tomēr kaunētos, ja viņu skartu kāda kalpa spieķis. Viņš ir īsts muižnieks.

— Vai mēs no šejienes visi seši aiziesim vienlaikus? — vaicāja Možirons.

— Nevis seši, bet gan visi pieci, — Sentlukāss piebilda.

— Ak, pareizi, mēs aizmirsām, ka tu esi precējies. Mēs iedomājāmies, ka tu vēl esi jauneklis, — teica Šombergs.

— Tiešām, — piebilda d'O, — lai nabaga Sentlukāss pirmo nakti pēc savām kāzām izlieto sev.

Šai mirklī atskanēja karaļa balss, viņš sauca Sentlukāsu.

— Mani kungi, — Sentlukāss teica, — vai dzirdat, mani sauc karalis. Lai jums labas medības, uz redzēšanos!

Un viņš tos tūlīt pameta. Taču viņš nedevās pie karaļa, bet uzmanīgi līda gar sienām, pie kurām vēl spiedās skatītāji un dejotāji, un sasniedza durvis, caur kurām Busī tobrīd gribēja iziet no istabas. Sentlukāss viņu nopietni brīdināja par ienaidnieku nodomāto uzbrukumu un tam pavēlēja šonakt neiet gar Bastīlijas torņiem.

Bet tad atskanēja Čiko balss:

— Sentlukās, manu mazo Sentlukās, kāpēc tu slēpies? Tu taču redzi, ka cs tevi gaidu, lai varētu atgriezties Luvrā.

— Sire, es te esmu, — atbildēja Sentlukāss, steigdamies uz to pusi, no kurienes atskanēja Čiko balss.

Pie nerra atradās arī Indriķis III, kuram viens pāžs sniedza smagu, ar hermelinu apšūtu mēteli, otrs — biezus cimdus, kas sniedzās līdz elkoņiem, bet trešais — ar atlasu izšūtu samta masku.

— Sire, — Sentlukāss sacīja, uzrunādams abus Indriķus, — man būs tas gods nest lāpu līdz jūsu nestuvēm.

— Nē, nē, — Indriķis teica, — Čiko ies savu ceļu un es savu. Mani ļaudis ir tīrie nelieši, kas man ļauj Luvrā atgriezties vienam, bet paši līksmo karnevālā. Es cerēju uz viņiem, un nu viņu šeit nav. Tu taču pats saproti, ka tu nedrīksti mani tā palaist. Tu esi nopietns, precējies vīrs, tev mani jāpavada atpakaļ pie karalienes. Nāc, mans draugs, nāc! Hallo! Zirgu monsieur Sentlukāsam! Nē, nav vajadzīgs, — viņš domīgi piebilda. — Manas nestuves ir platas, tur pietiks vietas diviem sēdētājiem.

Žanna de Brisē bija dzirdējusi ik vārdu, viņa gribēja runāt, viņa gribēja kaut ko teikt savam vīram, ziņot savam tēvam, ka karalis aizved Sentlukāsu. Bet Sentlukāss pielika pie mutes pirkstu un tā ieteica viņai klusēt un būt apdomīgai.

— Sire, — viņš teica, — te es esmu. Es esmu jūsu majestātei tik padevīgs, ka sekošu jums līdz pat pasaules galam, ja tik jūs pavēlēsit.

Vispirms izcēlās liela burzma, tad visi godbijīgi paklanījās, un tad iestājās klusums, lai dzirdētu šķiršanās vārdus, kurus karalis veltī Žannai de Brisē. Šie vārdi bija burvīgi.

Tad pagalmā atskanēja zirgu zviegšana un pakavu troksnis. Degošas lāpas meta logos sarkanus atspulgus. Beidzot visi galminieki un kāzu viesi pazuda tumsā un miglā.

Palikusi ar savām draudzenēm viena, Žanna iegāja savā istabā un nometās ceļos kādas svētās priekšā, ko viņa visvairāk cienīja. Tad viņa pavēlēja saviem kalpotājiem atstāt viņu vienu un sagatavot vakariņas, kad viņas vīrs atgriezīsies.

Grāfs de Brisē parūpējās vairāk. Viņš aizsūtīja sešus sargus, kas jauno vīru pie Luvras pils vārtiem varētu sagaidīt un atkal pavadīt mājup. Divas stundas nogaidījuši, sargi sūtīja kādu savu biedru pie maršala, lai ziņotu, ka

visi Luvras vārti jau aizslēgti, un pirms pēdējo vārtu aizslēgšanas sardzes kapteinis bija teicis: «Negaidiet veltīgi! Šonakt neviens no Luvras vairs neiznāks. Viņa majestāte ir jau gultā, un visi guļ.» Maršals šo ziņojumu darīja zināmu savai meitai. Žanna atbildēja, ka viņa ir pārāk uztraukusies, lai ietu gulēt, tāpēc visu nakti gaidīs, kamēr viņas vīrs atgriezīsies.