Grāfiene de Monsoro

XXIII Grāfa Monsoro uzmanība

Sentlukāsam un Žannai bija taisnība. Astoņās dienās Busī pats par to pārliecinājās.

Grāfs Monsoro jutās arvien spirgtāks. Ar saltu ūdeni viņš aizsargājās no drudža. Pēkšņi viņu satrauca jaunā vēsts, ka Anžū hercogs ar karalieni māti un aževīniem ir atgriezies Parīzē.

Grāfam bija iemesls uztraukties. Otrā dienā princis ieradās viņa pilī, lai apvaicātos par viņa veselību. Karaliskajai augstībai, kas izrādīja tik lielu līdzjūtību, durvis nevarēja aizslēgt. Grāfs Monsoro sagaidīja princi, kas pret galma medību pārzini un it sevišķi pret viņa sievu izturējās apburoši.

Tiklīdz princis bija aizgājis, Monsoro pasauca Diānu, atbalstījās uz viņas rokas un, kaut gan Remī pretojās, apgāja trīs reizes apkārt krēslam.

Tad viņš apsēdās, smiedamies, ka apvilcis krēslam aizsarglīnijas. Viņš izskatījās ļoti apmierināts, un Diāna juta, ka viņš uz kādu ļaunojas.

Kā Anžū hercogs atgriezās Parīzē?

Karalis likās ļoti augstsirdīgs, karaliene māte — viltīga, bet Anžū her­cogs — nekautrīgs. Viņš izskatījās it kā jautātu:

— Kāpēc jūs aicinājāt mani uz Parīzi, ja tagad rādiet man tik dusmīgas sejas.

Livaro, Ribeirāks un Atrāžs visus vēroja ar iznīcinošiem, liesmainiem skatieniem. Busī bija pastāstījis par gaidāmo divkauju ar minjoniešiem, un tie vai kvēloja aiz nepacietības sodīt nicinātos ienaidniekus.

Tad viss atgriezās ikdienā. Nākamā dienā Anžū hercogs atkal ieradās pie ievainotā.

Zinādams abu brāļu satikšanās sīkumus, Monsoro ļauni zobojās, kurinādams hercogā naida liesmas.

Tiklīdz hercogs bija projām, grāfs atkal satvēra Diānas roku, negāja vairs ap krēslu, bet pārsoļoja istabu.

Tad viņš apsēdās krēslā vēl līksmāks.

Tajā pašā vakarā Diāna ziņoja Busī, ka grāfs Monsoro tur kādu aizdomās.

Mirkli vēlāk Monsoro un Busī bija vieni.

— Ja es iedomājos, — Monsoro sacīja Busī, — ja es iedomājos, ka šis princis, kas man rāda tik laipnu seju, ir mans nāvīgākais ienaidnieks, kas bija uzdevis Sentlukāsam mani ngnāvēt.

— Ak, nonāvēt! — iesaucās Busī. — Ievērojiet, grāf, ka Sentlukāss ir godavīrs, un jūs pats apgalvojat, ka jūs izaicinājāt izvilkt zobenu un cīnīties.

— Protams. Bet viņš tpmēr izpildīja Anžū hercoga vēlēšanos.

— Es pazīstu hercogu un vēl labāk monsieur Sentlukāsu, — iebilda Busī.— Es galvoju, ka monsieur Sentlukāss ir padevīgs karalim, nevis princim. Ja jūsu zobens aizskartu Livaro, Atrāžu vai Ribeirāku, tad es neko neteiktu… bet Sentlukāss…

— Jūs nepazīstat Francijas vēsturi, kā es to pazīstu, monsieur Busī, — Monsoro stūrgalvīgi atbildēja.

Beidzot grāfs Monsoro varēja piecelties un iziet dārzā.

— Lieliski, — viņš teica, atgriezdamies pilī. — Šovakar mēs iziesim.

— Kāpēc? — jautāja Remī. — Vai šeit jums nav svaigs gaiss, vai jūs šeit nevarat izklaidēties?

— Gluži otrādi. Anžū hercoga apmeklējumi mani nogurdina. Viņu arvien pavada daudz ļaužu, kuru piešu šķindoņa mani uztrauc.

— Bet kurp mēs iesim?

— Es pavēlēju sakārtot manu mazo namiņu pie Bastīlijas torņa vārtiem.

Busī un Diāna pārmija skatienus, kuros iezaigojās gaišākas atmiņas.

— Kā, mazo namiņu? — Remī iesaucās.

— O, jūs to zināt! — aizrādīja Monsoro.

— Kas gan nezinās Francijas galma medību pārziņu dzīvokļus, ja vēl dzīvo turpat tuvumā? — jauneklis atbildēja.

Grāfa Monsoro sirdī atkal pazibēja aizdomas.

— Jā, jā,—viņš atbildēja, — es došos turp, kur droši vien jutīšos tīkamāk. Tas ir cietoksnis, un caur logiem var redzēt ikvienu apmeklētāju.

— Un tad? — jautāja Remī.

— Tad no viņiem varēs izsargāties.

Busī sakoda lūpas. Viņš baidījās, ka nepienāk laiks, kad grāfs Monsoro arī viņu aizraidīs.

Diāna nopūtās. Viņa atcerējās, ka reiz mazajā namiņā ievainotais un paģībušais Busī bija gulējis viņas gultā. Remī pārdomāja un tad iebilda:

— To jūs nevarat.

— Kāpēc, ārsta kungs?

— Francijas galma medību pārzinim jādzīvo citāda dzīve. Ja viņa suņi dzīvo pilī, tad viņš pats nedrīkst dzīvot suņa būdā.

— Hm! — Monsoro norūca, it kā gribēdams teikt: tā ir taisnība.

— Un tā kā es esmu miesas un arī gara ārsts, — Remī turpināja, — tad uzdrošinos pateikt, ka jūs uztrauc pavisam kaut kas cits.

— Kas?

— Jūsu kundze.

— Un tad?

— Ļaujiet grāfienei aiziet.

— Šķirties! — iesaucās Monsoro, vērodams Diānu ar skatienu, kurā bija vairāk dusmu nekā mīlas.

— Tad šķirieties no sava amata, atsakieties no galma medību pārziņa goda. Es domāju, ka tas būtu prātīgākais. Vai jūs izpildāt savu pienākumu vai ne. Ja jūs to nepildīsit, karalis būs neapmierināts, ja to pildīsit…

— Es darīšu, kas man jādara, bet grāfieni es neatstāšu, — Monsoro kliedza.

Tiklīdz grāfs bija šos vārdus pateicis, pagalmā atskanēja zirgu pakavu troksnis un balsu kņada.

— Atkal hercogs! — Monsoro nodrebēja.

— Jā, — atbildēja Remi, pieiedams pie loga.

Tūlīt arī parādījās princis, kas izmantoja savas tiesības un ienāca nepieteikts.

Monsoro novēroja. Viņš redzēja, ka Fransuā pirmais skatiens pievērsās Diānai.

Hercoga izturēšanās drīz vien vēl vairāk noskaidrojās. Viņš bija atnesis Diānai retu dāvanu. Tas bija krāšņs duncis ar zelta spalu. Uz asmeņa bija attēlota medību aina: suņi, zirgi, mednieki, koki jaucās saskanīgā griezumā.

— Parādiet, — sacīja Monsoro, baidīdamies, ka spalā varētu slēpties kāda vēstulīte.

Princis atdalīja asmeni no spala.

— Jums kā medniekam asmens, — Fransuā sacīja, — grāfienei — spals. Labrīt, Busī! Jā, jūs ar grāfu gan esat lieli draugi?

Diāna nosarka.

Busī savaldījās un atbildēja:

—Monsieur, jūs aizmirstat, ka šorīt uzdevāt apjautāties par grāfa Monsoro veselību. Es aizvien izpildu jūsu augstības pavēles.

— Pareizi, — atbildēja hercogs.

Tad viņš apsēdās blakus Diānai un iesāka klusu sarunu.

Pēc mirkļa princis iesaucās:

— Grāf, šai slimniekistabā ir briesmīgi karsts. Es redzu, ka grāfienei grūti elpot, es lai piedāvāšu savu roku, un mēs iziesim dārzā.

Virs un mīļākais pārmainīja naidīgus skatienus.

Diāna piecēlās un satvēra prinēa roku.

— Sniedziet man jūsu roku, — Monsoro sacīja Busī.

Un grāfs Monsoro sekoja sievai.

— O, liekas, ka jums veicas visai labi, — aizrādīja hercogs.

— Jā, monsieur, un es ceru, ka drīz vien varēšu grāfieni pavadīt visur, kurp vien viņai vajadzēs iet.

— Bet jūs tomēr nedrīkstat pārpūlēties.

Monsoro juta, ka prinča atgādinājums bija pareizs.

Viņš nosēdās kādā vietā, no kurienes varēja pārredzēt visu dārzu.

— Grāf, — viņš sacīja Busī, — ja jūs būtu laipns, jūs jau šovakar varētu grāfieni Monsoro pavadīt uz manu mazo namiņu pie Bastīlijas. Man liekas, ka tiešām labāk, ja viņa dzīvo tur, ne šeit. Ja es Meridorā viņu izglābu no šā ērgļa nagiem, tad Parīzē gan tam neļaušu viņu aprīt.

— Nē, monsieur, — Remi aizrādīja savam kungam, — nē, to jūs nevarat darīt.

— Kāpēc ne?

— Jūs piederat Anžū hercogam, kas jums nekad nepiedos, ja jūs būsit atbalstījis grāfu.

— Vienalga! — jauneklis jau gribēja izsaukties, kad Remī skats viņu savaldīja.

Monsoro mirkli padomāja un tad teica:

— Remī ir taisnība, es nevaru prasīt šādu pakalpojumu. Bet rīt vai parīt es pats varēšu apmesties šajā mājā.

— Jūs esat neprātīgs! — iesaucās Busī. — Jūs pazaudēsit vietu.

— Varbūt, bet es paturēšu savu sievu, — atbildēja grāfs. Un viņš īgni savilka pieri, ka Busī vajadzēja nopūsties.

Vēl tajā pašā vakarā grāfs aizveda Diānu uz pazīstamo namiņu. Remī palīdzēja iekārtoties.

Būdams īsts pakalpības gars, Remī saprata, ka Busī mīla ir apdraudēta un ka tam ir vajadzīgs atbalsts, tāpēc viņš atkal tuvojās Ģertrūdei, kas to mazliet sabāra, bet beidzot visu piedeva.

Diāna atkal iekārtojās savā istabā ar ģīmetni un balti zeltaino damasta gultu. No grāfa Monsoro istabas viņu šķīra vienīgi gaitenis.

Busī plēsa matus, ar ko varēja gūt labus panākumus. Grāfs Monsoro berzēja rokas un smaidīja. Viņš priecājas par Anžū hercoga dusmām.