Grāfiene de Monsoro

XXXIV Apspriede pie karaļa

Tai pašā dienā grāfs de Monsoro savu sievu stādīja priekšā mātei karalienei un karalienei.

Paklausīdams marķīza de Morviljēri ziņojumam, ka nākamajā dienā būs jānotur liela apspriede, Indriķis bija jau apgūlies.

Šis cienījamais ierēdnis labi pazina savu kungu un zināja, ka vakarā karalis viņa ziņojumu nevarēs noklausīties ar vajadzīgo uzmanību. Viņš arī zināja, ka Indriķis bieži vien nevarēja aizmigt un naktī viņš varēs ar valdnieku apspriesties.

Viss notika tā, kā monsieur Morviljēri bija paredzējis. Pēc dažu stundu ilgas snaudas Indriķis pamodās. Viņš atcerējās kanclera lūgumu, apsēdās gultā, uzvilka zīda apakšbikses un mīkstas kurpes un kā rēgs devās uz Čiko istabu.

Gaskonietis gulēja dziļā miegā un šņāca kā kaltuves plēšas. Indriķis paraustīja viņu aiz rokas, taču nevarēja nerru uzmodināt. Trešo reizi, kad karalis iekliedzās skaļā balsī, gaskonietis atvēra acis.

— Kas ir? — Čiko jautāja.

— Mans draugs, kā tu vari gulēt, kad tavs ir karalis nomodā?

— Ak, Dievs! — iesaucās Ciko, izlikdamies, ka viņš karali nepazīst. — Vai viņa majestātei uznākušas vēdergraizes?

— Čiko, mans draugs, cs tas esmu!

— Kas — tu?

— Es, Indriķis.

— Tevi droši vien moca sloku cepetis. Es tevi jau brīdināju. Tu par daudz saēdies un arī vēžu zupu nesaudzēji.

— Nē, es ēdu ļoti maz.

— Tad tu esi saindēts. Deviņi velni! Tu esi briesmīgi bāls, Indriķi.

— Tā ir mana auuekla maska.

— Tātad tu neesi slims?

— Nē.

— Kāpēc tad tu mani modini?

— Mani vajā rūpes.

— Tev ir rūpes.

— Daudz.

— Jā, rūpes padara domīgu, un tu gan iedomājies divos naktī uzmodināt godīgu cilvēku, lai viņam kaut ko uzdāvinātu. Ko tu atnesi? Parādi!

— Neko, Čiko. Es tikai gribēju no tevis uzzināt, par ko marķīzs Morviljēri man ziņos.

— Kā, nelaimīgais, — iesaucās gaskonietis, — tāpēc tu mani uzmodināji?!

— Čiko, draugs, tu zini, ka marķīzs Morviljēri ir mans sargs.

— Kā tā?

— Vai tu šaubies par kanclera vērību? Kāda iemesla dēļ?

— Es tev pateikšu, ja tu pēc tam ļausi man gulēt. Kad kādā vakarā Fruadmcntcla ielā tev kāds uzbruka, vai viņš visu noskaidroja? Tagad es gribu atzīties, ka tas biju es, jo tu biji aizskāris manus pāžus.

— Nelaimīgais, tas biji tu!? Es pavēlēšu tevi nopērt.

— Lai paliek. Bet tu redzi, ka kanclers tavas pavēles nepilda. Vai viņš atrada uzbrucēju?

— Nē.

— Tad dodies gulēt, Indriķi, jo tu redzi, ka tavi sargi ir slikti bruņoti.

Indriķis atgriezās savā istabā, nopūzdamies un žēlodamies savam sunim

Narcisam par karaļa nelaimi, kuram patiesībā vienmēr jāmaksā pārāk dārgi.

Nākamajā dienā sapulcējās galma padome. Šoreiz tajā piedalījās Kvēls, Možirons, Epernons un Šombergs, kas jau sešus mēnešus baudīja karaļa labvēlību, un Anžū hercogs, kas ieradās vēlāk.

Čiko sēdēja galda galā, locīja papīra kuģīšus un kārtoja tos rindā, apgalvodams, ka būvē viskristīgākās majestātes floti.

Pieteica marķīzu Morviljēri. Valstsvīrs ienāca ļoti nopietns un svinīgs. Zemu palocījies, kam Čiko atbildēja, viņš tuvojās karalim un teica:

— Vai es esmu jūsu majestātes galma padomē?

— Jā, pie maniem labākajiem draugiem. Runā!

— Sire, tas man sola drošību, kas man ir nepieciešama. Pret jūsu majestāti gatavo briesmīgu sazvērestību.

— Sazvērestību? — visi apspriedes dalībnieki iesaucās.

Arī Čiko sāka klausīties un nolaida papīra nazi.

— O-o! — iesaucās karalis. — Kas tā ir par sazvērestību?

Šajā mirklī ienāca Anžū hercogs. Zāles durvis aiz viņa atkal aizslēdza.

— Vai jūs dzirdat, brāli? — jautāja Indriķis, kad bija ar Fransuā sasveicinājies. — Marķīzs de Morviljēri mums ziņo par kaut kādu sazvērestību pret valsts drošību.

Hercogs ar pazīstamo aso un neuzticīgo skatienu pārbaudīja visus augstmaņus.

— Vai tas ir iespējams? — viņš nomurmināja.

— Jā, monsieur, — Morviljēri atbildēja, — ļoti bīstama sazvērestība.

— Pastāstiet, — sacīja Čiko.

— Jā, pastāstiet, marķīz Morviljēri, — piebilda Anžū hercogs.

— Stāstiet! — karalis pavēlēja.

Čiko zobgalību vairākas reizes pārtraukts, Anžū hercogam sarkstot un bālējot, kanclers pastāstīja, ka nodibinājusies sazvērnieku biedrība, kas gatavojoties rīkot otru Bērtuļa nakti. Svētās Ženevjevas klostera baznīcā notikusi slepena apspriede, ko viņš ar lielām pūlēm izspiegojis. Galvenais vadonis bijis klostera mūks, pārgalvīgais fanātiķis Gorenflo. Pārējos dalībniekus viņš atturējās minēt.

Hercogs, kas baidījās, ka nakts notikumu tiešām neatklāj, tik tikko valdīja uztraukuma trīsas.

Karalis pamāja kancleram, lai viņš panāk tuvāk, Anžū hercogam norādīja palikt savā vietā, Čiko pavēlēja klusēt, bet trim mīluļiem lika novērsties.

Marķīzs de Morviljēri jau liecās pie viņa majestātes auss, bet viņš bija izpildījis tikai pusi no galma paražas, kad Luvras pils pagalmā atskanēja briesmīgs kliedziens. Karalis strauji piecēlās, Kvēls un Epernons metās pie logiem, Anžū hercogs tvēra zobenu, it kā viss troksnis vērstos pret viņu.

Piclēcis kājās, Čiko «ūlīt pārredzēja pagalmu un zāli.

— Hercogs Gīzs! —viņš iesaucās pirmais. — Hercogs Gīzs ierodas Luvrā!

— Hercogs Gīzs? — Anžū hercogs stomījās.

— Tas ir visai dīvaini, vai ne…, ka hercogs Gīzs atrodas Parīzē? — karalis lēni noteica.

Marķīza de Morviljēri izbiedētajā skatienā viņš bija nojautis vārdu, ko padevīgais valstsvīrs bija gribējis viņam pateikt.

— Vai jūsu ziņojums attiecas uz manu brālēnu Gīzu?—viņš klusi jautāja.

— Jā, sire, viņš bija sapulces vadītājs.

— Un pārējie?

— Pārējos es nezinu.

Indriķis paskatījās uz Čiko.

— Velns un elle! — iesaucās gaskonietis, tēlodams karaļa lomu. — Ielaidiet taču manu brālēnu Gīzu!

Pret Indriķi palocījies, viņš tam iečukstēja:

— Tas, sire, ir viens, kura vārdu tu droši varēsi atcerēties. Kalpi trokšņaini atvēra durvis.

— Vienu pusi, mani kungi, — sacīja Indriķis. Abas puses atver vienīgi karalim.

Hercogs nišā dzirdēja karaļa norādījumu. Bet tas neietekmēja viņa smaidus, ar kādiem viņš bija nolēmis ierasties pie karaļa.