Grāfiene de Monsoro

XI Nepazīstamā drauga vēstule

Saruna starp Anžū hercogu un karali pirmajam norādīja viņa nožēlojamo stāvokli, un savā vientulībā Fransuā pirmo reizi sajuta nožēlu, ka viņš cīņā ar Kārli IX bija upurējis savus uzticīgākos draugus — la Molu un Kokonnu. Bet toreiz viņu mīlēja un ielīksmoja māsa Margeriia. Un kā viņš savai māsai Margeritai bija atmaksājis?

Viņam vēl palika māte, karaliene Katrīna. Bet atrašanās mātes vari nozīmēja patstāvības zaudēšanu. Tad viņš būtu kā kuģis bangainajā jūrā.

Tad viņš iedomājās par drošsirdīgo Busī un sajuta patiesus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties, cik nodevīgi viņš bija izturējies pret šo uzticamo vīru, lai pakalpotu neuzticīgajam grāfam Monsoro. Jā, ja Busī būtu pie viņa, tad viņš varētu atriebties.

Bet Busī bija novērsies, un gūsteknim nekas cits neatlika, kā vienam uzveikt četrus minjoniešus, nokļūt līdz ejai un sasniegt grāvju paslēptuvi. Bez tam pagalms bija pilns ar kareivjiem.

Laiku pa laikam Fransuā atgriezās pie loga un paskatījās lejā uz grāvi. Bet lielā augstuma dēļ pat visdrošākajam varēja noreibt galva, un prinča nervi nebija no dzelzs.

Brīžiem ienāca viens no prinča sargiem, Šombergs vai Možirons, Epernons vai Kvēls, prinča klātbūtni nemaz neievērodams, atvēra logu un durvis, pārmeklēja skapīšus un kastes, palūkojās zem gultas un galda un pārbaudīja pat aizkarus, un nolīdzināja galdsegas.

Nereti princis bālo seju piespieda pie loga stikla, pa kuru varēja redzēt Luvras nocietinājumus. Aiz nocietinājumu grāvja pletās piecdesmit pēdu plats smilšains uzkalns, un viņpus uzkalna nakts tumsā kā spogulis mierīgi mirdzēja Sēna.

Hercogs bija novērojis saules rietu. Redzot, ka debesis nomācas, kas naktī vēstīja negaisu, Fransuā māca bailes.

Pērkona grāvieni hercogu ļoti biedēja. Viņš būtu nezin ko devis, lai pie viņa būtu minjoniēši, kaut arī tie uzvestos nepieklājīgi. Bet tas nebija iespē­jams.

Viņš apgūlās gultā, bet nevarēja aizmigt. Viņš gribēja lasīt, bet burti dejoja gar acīm kā melni velnēni. Viņš gribēja dzert, bet vīns likās rūgts. Ar pirkstgaliem viņš pieskārās pie Orilī kokles, kas karājās pie sienas, bet stīgas viņu uztrauca un viņam gribējās raudāt. Tad viņš sāka lamāties kā mežonis un plēst visu, kas vien gadljas pa rokai.

Minjoniēši pavēra durvis, lai redzētu, kas ceļ tik briesmīgu troksni. Kad viņi bija pārliecinājušies, durvis atkal aizslēdza.

Princis tikko bija salauzis kādu krēslu, kad nošķinda logs, un tūlīt hercogs gūžā sajuta asas sāpes. Viņš iedomājās, ka viņu ievainojusi kāda drauga lode.

Viņš noslīga uz grīdsegas, bet krītot viņa roka aizskāra kādu cietu priekšmetu.

— O, akmens! — princis iesaucās.

Viņš to pacēla. Ap akmeni bija apvīstīts papīrs. Vai akmeni bija iesviedis ienaidnieks vai draugs?

Pēkšņās cerībās prinča pieri klāja sviedri. Viņš tuvojās gaismai, atraisīja zīda diegu, atvīstīja papīru un lasīja:

«Vai jūs istabā neesat noguris? Vai jūs mīlat svaigu gaisu, brīvību? Dodieties uz kabinetu, kurā Navarras karaliene slēpa savu nabaga draugu la Molu. Atveriet skapi, un, kad jūs būsit atvilkuši apakšējo atvilkni, jūs atradīsit divkāršu dibenu. Starp tiem ir paslēptas zīda trepes. Piestipriniet tās pie balkona, divas spēcīgas rokas pieturēs trepes grāvi Vēja žiglumā spārnots zirgs jūs aizvedīs drošībā.

Kāds draugs

— Draugs, — princis iesaucās, — draugs! Es nezināju, ka man ir arī draugs. Kas gan ir šis draugs, kas tā rūpējas par mani? Vai tie būtu tikai slazdi? — Hercogs palūkojās pa logu, bet neko nesaskatīja. — Bet mēģinājums jau nekaitēs.

Sirdij drebot, viņš atvēra kabineta durvis. Taustīdamies viņš atvēra skapi, pārmeklēja atvilknes un beidzot atrada meklēto. Viņš tūlīt spraugā iebāza roku un sataustīja zīda trepes.

Kā zaglis, kas aizbēg ar savu laupījumu, hercogs iesteidzās savā istabā. Pulkstenis nosita divi. Princis tūlīt atcerējās minjoniešu pārbaudi, kas atkārtojas ik stundu, un steidzās trepes paslēpt zem spilvena, bet pats uzsēdās virsū.

Piecas minūtes vēlāk tiešām ieradās naktssvārkos tērpies Možirons. Kreisajā rokā viņš turēja kailu zobenu, bet labajā — degošu sveci. Viņš tuvojās gultai, lai pārbaudītu segas, un pie loga, lai aplūkotu aizkarus. Viņš drīz vien ievēroja izsisto stiklu, bet nodomāja, ka to hercogs izdarījis savās neprāta dusmās.

Skarbi pazobojies un savu kvēlo naidu mazliet atvēsinājis, princi nesveicinādams, Možirons atstāja istabu un aizslēdza durvis.

Princis nebilda ne vārda. Bet, kad slēdzenē nokrakšķēja atslēga, viņš nomurmināja:

— Mani kungi, ievērojiet, ka lomas var ari mainīties!

XII Svešais glābējs

Tiklīdz hercogs bija palicis viens, viņš steidzīgi izvilka no spilvena apakšas trepes, lēni tās atritināja un uzmanīgi un rūpīgi pārbaudīja katru pakāpienu. Viss bija kārtībā. Viņš saskaitīja trīsdesmit divus pakāpienus — tātad arī garuma ziņā pietika.

Bet viņu no jauna pārņēma trauksmainas bailes, ka varētu būt sarīkoti slazdi. Tad viņš šīs domas atkal atmeta. Bet kas gan varēja rūpēties par viņa glābšanu, kuram gan bija zināms viņa māsas skapja noslēpums? Beidzot viņš iedomājās par Busī un nolēma, ka viņš vienīgais būs parūpējies par šo glābšanas līdzekli.

Hercogs nezināja par visiem grāfa dusmu cēloņiem, jo viņš neko nejautāja par Busī mīlu pret Meridoras Diānu. Kaut ko viņš tomēr nojauta. Viņš pats bija Diānu mīlējis, un viņš saprata, ka neviens nevarēja uz jauno, skaisto dāmu paskatīties viņā neiemīloties.

Lai iegūtu noteiktu skaidrību, princis atkal tuvojās logam. Upes miglā viņš redzēja trīs tumšus zirgu siluetus un divas stabiem līdzīgas ēnas, kas droši vien bija divi vīri.

Pareizi gan — divi vīri: Busī un viņa draugs Oduī.

Fransuā pa atslēgas caurumu vēlreiz paskatījās priekšistabā. Viņš saskaitīja četrus sargus: divi gulēja, divi spēlēja šahu. Viņš izdzēsa uguni. Tad viņš atvēra logu un izliecās pār balkonu.

Bezdibens, ko viņš pūlējās saskatīt, likās vēl drausmīgāks. Viņš atrāvās.

Bet svaigais gaiss un tāles plašums gūstekni savaldzināja. Atkāpies istabā, Fransuā juta, ka viņam jānoslāpst. Šī mokošā sajūta bija tik spēcīga, ka pat viņa gļēvajā sirdī radās drosme. Viņš paķēra zīda trepes, ar dzelzs tvertņiem piestiprināja pie balkona, atgriezās pie durvīm, kuras iespējami labāk nostiprināja, un tad piegāja pie loga.

Viņš vēlreiz mēģināja saskatīt zirgus un vīrus, bet vairs nekā neredzēja.

— Tas būtu daudz tīkamāk, — viņš čukstēja. — Vienam bēgt izdevīgāk nekā kopā ar pazīstamu draugu, vai vēl labāk, nekā ar nepazīstamu labvēli.

Šai brīdi iestājās pilnīga tumsa un parādījās pirmie negaisa vēstneši. Aiz upes kā kūtrs zilonis pletās milzīgs mākonis.

Zibens uz mirkli pāršķēla lielo mākoni, un princim likās, ka viņš lejā pie grāvja būtu saskatījis meklētos. Iezviedzās zirgs. Nebija šaubu, ka viņu gaidīja.

Hercogs paraustīja trepes, lai pārliecinātos, vai tās ir pietiekami droši piestiprinātas. Tad viņš uzkāpa uz margām un baiļodamies uzlika kāju uz pirmā pakāpiena. Priecīgi pārsteigts viņš ievēroja, ka trepes negrlļojas, bet bija kļuvušas stingras. Vai tās turēja draugs vai ienaidnieks, vai tur lejā atradās piekritēji vai bruņots karaspēks?

Kad viņš bija sasniedzis pēdējo pakāpienu un cerēja pieskarties zemei, viņu satvēra spēcīgas rokas un kāda balss iečukstēja:

— Jūs esat glābts!

Tad viņu svešais aiznesa līdz grāvja malai un caur akmeņos un zemes uzbērumos izraktu taku izvadīja līdz apcietinājuma ārmalai. Tēviņu sagaidīja otrs vīrs, kas viņu satvēra aiz apkakles un uzvilka pie sevis. Kad viņš tā bija palīdzējis arī savam draugam, viņš salīcis aizskrēja pie upes. Zirgi tiešām atradās tai vietā, kur Fransuā bija tos saskatījis.

Princis redzēja, ka atkāpties vairs nav iespējams. Viņam vajadzēja uzticēties saviem glābējiem. Viņš strauji pieskrēja pie viena zirga un uzlēca sedlos. Prinča pavadoņi sekoja viņa paraugam. Nule dzirdētās balss īpašnieks tikpat klusi izdvesa:

— Uz priekšu!

Un visi trīs sāka aulekšot.

— Līdz šim veicas labi, — domāja princis. — Cerēsim, ka dēkas turpinājums būs tikpat labvēlīgs.

— Pateicos, pateicos, manu varonīgo Busī, — princis čukstēja biedram pa labi, kurš līdz degunam bija ietinies garā mētelī.

— Uz priekšu! — tas atbildēja.

Un trīs jātnieki aiztrauca caur nakti kā spokainas ēnas.

Jātnieki nogriezās uz Šartonu. Prinča zirgam likās pieauguši spēki. Pēkšņi pavadonis pa labi pārlēca grāvi un iejoņoja Vensēnas mežā, no kurienes viņš princim īsi uzsauca:

— Nāciet!

Otrs pavadonis klusēdams sekoja. Kopš pils atstāšanas tas nebija teicis ne vārda.

Līdz šim princis ne reizi nebija savu zirgu paskubinājis. Diženais dzīvnieks traucās uz priekšu tikpat uzmanīgi un vienmērīgi kā pārējie.

Drīz vien Fransuā atradās kādā klajumā, kur kareiviskā ierindā stāvēja astoņi vai desmit jātnieki, kuru bruņas mēnessgaismā sidrabaini zaigoja.

— O, ko tas nozīmē, monsieur? — jautāja princis.

— Deviņi pērkoni! — jautātais iesaucās. — Tas nozīmē, ka jūs esat izglābts.

— Jūs, Indriķi, — hercogs brīnījās, — jūs esat mans glābējs?!

— Ko tur brīnīties, — bearnietis atbildēja, — vai tad mēs neesam sabiedrotie? Agrip, pie velna, kur tu esi? — viņš sauca savu otro biedru.

— Te es esmu, — atbildēja Obiņjē. — Tas ir ļoti jauki, ka jums tik vareni zirgi.

— Labi, labi, — Navarras karalis atbildēja, — nekurni! Ja mums ir tikai divi zirgi, ar ko vari,m jāt divpadsmit stundas, es būtu apmierināts.

— Kurp jūs mani vēdīsit, brālēn? — Fransuā nemierīgi vaicāja.

— Kurp vien vēlaties, mums tikai jāpasteidzas. Obiņjē ir taisnība, jo Francijas karaļa stallis ir daudz slavenāks par manējo un viņš ir diezgan bagāts, lai nodzītu divdesmit zirgus, ja viņš gribēs mūs panākt.

— Vai tiešām es varu doties, kurp vēlos?

— Protams. Es gaidu jūsu pavēles.

— Labi, tādā gadījumā uz Ažēru.

— Jūs gribat uz Ažēru? Labi, lai būtu uz Ažēru! Tiesa, tur jūs būsit mājās.

— Bet jūs, brālēn?

— Pie Ažēras es jūs atstāšu un steigšos uz Navarru, kur mani gaida mana labā Margo. Bez manis viņa ļoti garlaikojas!

Šai mirklī pieveda Indriķa prasītos zirgus, abi uzlēca sedlos un aizauļoja. Saīgušais Obiņjē viņiem sekoja.

XIII Draudzenes

Kamēr Parīzē valdīja drudžains uztraukums, grāfiene Monsoro, tēva un divu bruņotu kalpu pavadībā lēnā gaitā ceļoja uz Meridoras pili. Dienā viņi veica desmit jūdzes.

Pēc izbaudītām ciešanām jaunajai sievietei brīvība šķita divkārši salda, ko viņa arī mācēja izmantot. Mežs, lauks un pļavas — viss likās tik svaigs, jauns un košs. Arī vecais barons bija kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks.

Abi traucās jo drīzāk attālināties no Parīzes, un tā astotās dienas vakarā viņi sasniedza Meridoru, kur tos pie tilta sagaidīja Sentlukāss ar savu jauno sievu, kas, baronam prornesot, bija valdījuši pilī.

Visiem četriem sākās miera un prieka pilna dzīve.

Barons un Sentlukāss medīja no rīta līdz vakaram. Viņu zirgu pēdās nenogurstošā dedzībā sekoja mednieki. Simtiem suņu dzenāja zaķi vai lapsu, kad šis trakais jājiens trauca caur mežu, Diāna un Žanna, kas krūma ēnā gulēja sūnās, nodrebēja un tikai pēc mirkļa atsāka pārtraukto noslēpumaino sarunu.

— Pastāsti, — sacīja Žanna, — pastāsti visu, ko tu savā kapā piedzīvoji, jo tu mums tiešām biji mirusi. Paskaties, ziedošais irbenājs mūs apber ar savām pēdējām sniegpārslām, un plūškoks apdveš ar savu brīnišķīgo smaržu. Maigā saule rotā milzīgo ozolu zarus. Ne vēja vēsmas pēc mežonīgā pūļa aiztraukšanās, viss tik burvīgi kluss. Pastāsti, māsiņ, pastāsti!

— Ko es tev teicu?

— Tu man neko neteici. Tātad tu esi laimīga…

Ak, skaistās, zilganu ēnu apņemtās acis, perlamutra bālie vaigi, sapņainie plaksti, tikko jaušamais smaids uz lūpām… Diāna, tev daudz kas man jāstāsta.

— Nekas, nekas.

— Tātad ar grāfu Monsoro tu esi laimīga?

Diāna nodrebēja.

— Tu esi tik daiļa! — Žanna maigi pārmeta.

— Ar grāfu Monsoro! — Diāna atkārtoja. — Kāpēc tu minēji šo vārdu, kāpēc tu mūsu mežos, mūsu puķēs, mūsu laimē pamodināji šo rēgu?

— Labi, tagad es zinu, kāpēc tavas acis apņem zili loki un kāpēc tu tik bieži veries debesīs, bet es nezinu, kāpēc tava mute mēģina smaidīt.

Diāna skumji pašūpoja galvu.

— Man liekas, ka tu man teici, — turpināja Žanna, ar balto, maigo roku Diānas plecus apskaudama, — tu man teici, ka monsieur Busī tev daudz palīdzējis?

Diāna nosarka, tā kā viņas plānās, skaistās ausis likās kā ugunī kvēlojam.

— Viņš ir lielisks kavalieris, šis monsieur Busī, — sacīja Žanna un iedziedājās:

Ambuāzs mīl ķildas celt, Naidniekam ar šķēpu zvelt.

Diāna ielika galvu draudzenes klēpī, un lapu zaļumā ieskanējās jūsmas pārpilna dziesma:

Bet viņš ari mīlēt māk Katru dienu tīksmīgāk…

— Busī, saldais Busī! — saki taču, — piebilda Žanna, priecīgi skūpstīdama draudzenes acis.

— Diezgan neprātību, — Diāna pēkšņi sacīja. — Monsieur Busī vairs nedomā par Meridoras Diānu.

— Tas var būt, — atbildēja Žanna, — bet man liekas, ka viņam Meridoras Diāna patīk.

— Klusē!

— Kāpēc? Vai tev tas nepatīk?

— Es tev teicu, ka monsieur Busī par mani vairs nedomā… Un viņš dara pareizi. O, es biju mazdūšīga…

— Ko tu saki?

— Neko, neko.

— Klausies, Diāna, tu jau atkal sāksi raudāt. Tu — mazdūšīgā! Tu — mana varone! Tevi piespieda…

— Es domāju… es redzēju briesmas, bezdibeni… Tagad, Žanna, es skaidri redzu šīs briesmas, šo bezdibeni, no kā pat bērns būtu izvairījies. Es tev saku, ka biju gļēva. Ak, kāpēc man nebija laika pārdomāt?

— Tu runā mīklas.

— Nē, tas vēl nav viss, — Diāna sauca, sāpēs strauji pieceldamās. — Nē, tā nav mana kļūda, viņš, Žanna, viņš mani negrib. Es vilcinājos, šaubījos… mans tēvs piedāvāja savu atbalstu, un man bija bailes… Viņš, viņš piedāvājās mani apsargāt… bet tas mani tomēr nepārliecināja. Pret viņu bija Anžū hercogs, kas bija vienojies ar grāfu Monsoro! Ja kādu patiesi vēlas, ja kādu patiesi mīl… Žanna, neviens princis, neviens grāfs mani neatturētu, ja es kādreiz mīlētu…

Uztraukumā Diāna atslējās pret ozolu. Likās, ka viņai zuduši spēki.

— Nomierinies, mīļā, esi prātīga!

— Es tev saku, ka mēs esam bijuši gļēvi.

— Mēs? Diāna, par ko tu runā?

— Es gribu teikt — cs un mans tēvs… un ccru, ka tu nepārpratīsi… Mans tēvs ir dižciltīgs muižnieks un varēja runāt ar karali. Es esmu lepna un nebaidos no vīra, kuru ienīstu. Bet šī gļēvuma noslēpumu es izskaidrošu dažos vārdos: es uzzināju, ka viņš mani nemīl.

— Tu pati sevi māni! — sauca Žanna. — Ja tu pati tam ticētu, es aizietu pie viņa un atklāti to izlamātu. Bet tu taču tam netici, tu domā gluži pretējo, blēde, — sacīja Diāna, atkal nosēzdamās blakus Žannai. — Tevi Sentlukāss apprecēja par spīti karalim, tevi viņš mīlas dēļ aizveda projām no Parīzes, tevi vieno saldākie skūpsti. Sevis dievināšanu tu atalgo ar uzticīgāko un maigāko mīlu.

— Un viņš jūtas lieliski atalgots, — jaunā sieviete līksmi iesaucās.

— Es, es, — padomā un neesi patmīlīga, — es, kam šis trauksmainais vīrs apgalvoja, ka mīl, es, kas esmu saistījusi nevaldāmā Busī ievērību, tā vīra ievērību, kurš nepazīst nekādus šķēršļus, es atklāti salaulājos, es parādījos galmā, un viņš uz mani pat nepaskatījās. Es viņam uzticējos Ēģiptes Marijas klosterī. Tur bija Ģertrūde un Oduī, viņa draugs! Kad es iedomājos, ka viņš turpat pie baznīcas varēja mani uzsēdināt zirgā, ietīt mētelī un aizbēgt! Šai mirklī es sajutu, ka viņam nav nekāda prieka, nekādu cerību. Es redzēju viņa kaistošās acis, viņa bālās un arī drudzī kvēlojošās lūpas. Ja viņš būtu lūdzis, lai es mirstu, — lai viņa acis atgūtu spožumu, lai viņa lūpas atkal sārtotos,— es būtu mirusi… Tad es aizgāju, un viņš nemēģināja mani aizturēt. Pagaidi, pagaidi… Ak, tu nevari iedomāties, kā es ciešu! Viņš zina, ka es atstāju Parīzi, ka es atgriezos Meridorā, viņš zināja, ka grāfs Monsoro… ka grāfs Monsoro nav mans vīrs. Viņš zināja, ka es aizceļoju viena, un visu ceļu, mīļā Žanna, es ik mirkli atskatījos, cerēdama sadzirdēt viņa zirga pakavu dunoņu. Nekā! Tā bija tikai mūsu zirgu soļu atbalss! Es tev saku, ka viņš mani ir aizmirsis un ka es neesmu tik daudz vērta, lai viņš ceļotu uz Anžū… kamēr Francijas galmā ir tik daudz skaistu un smalku dāmu, kuru smaidi sola to laimi, ko Meridoras mežā paslēpusies meitene nevar piedāvāt. Vai tagad tu saproti? Vai tagad tu esi pārliecināta? Vai man ir taisnība? Vai es esmu aizmirsta, ienīsta, mana nabaga Žanna?

Tiklīdz viņa bija apklususi, kad spēcīgi nožvīkstēja ozola zari. Gar vecajiem mūriem nošķīda sūnas un gruvešu putekļi, no efeju un meža vīnogu biezokņa izskrēja kāds vīrietis un tik negaidīti nokrita pie Diānas kājām, ka tā izbailēs iekliedzās.

Žanna bija aizgājusi. Viņa bija vīrieti ieraudzījusi un pazinusi.

— Nu jūs taču redzat, ka es esmu šeit, — Busī čukstēja, skūpstīdams Diānas kleitas kroku, ko viņš godbijīgi turēja trīsošajās rokās.

Arī Diāna pazina šo balsi, pazina grāfa smaidu, un, aizkustināta, negaidītās laimes galīgi satriekta, viņa atplēta rokas un bez samaņas noslīga pie krūts tam, pret kuru viņa kādreiz bija izturējusies tik vienaldzīgi.