Grāfiene de Monsoro

VI Anžū hercogu iesloga Luvrā

Pulkstenis nosita pusnakts stundu. Luvras vārtus parasti aizslēdza pusnakti, bet Indriķis bija pavēlējis tos turēt vaļā līdz pulksten vieniem naktī.

Ceturksni pēc divpadsmitiem ienāca Kvēls un ziņoja:

— Sire, hercogs ir atgriezies.

— Ko dara Možirons?

— Viņš palika lejā par sargu, lai novērotu, vai hercogs neaiziet.

— Nav jābaidās.

— Tātad… ļausim viņam mierīgi apgulties, — noteica Indriķis. — Kas atrodas pie viņa?

— Grāfs Monsoro un viņa parastie galminieki. Ko jūsu majestāte pavēl?

— Epernons un Šombergs lai pasteidzas. Es vēlos runāt ar grāfu Monsoro.

Kvēls palocījās un dedzīgi steidzās izpildīt savu pienākumu. Viņu vadīja naida un atriebības alkas.

Piecas minūtes vēlāk jaunā apģērbā ieradās Epernons un Šombergs, kura seja vēl bija mazliet zila. Aiz viņas sekoja grāfs de Monsoro.

— Jūsu majestātes gvardes kapteinis man ziņoja, ka jūs mani pagodinot, aicinādams pie sevis, — sacīja galma medību pārzinis un palocījās.

—Jā, monsieur. Izejot šovakar pastaigāties, zvaigznes man likās tik spožas un mēness tik skaists, ka es nodomāju, ka rīt varētu sarīkot lieliskas medības. Tagad ir tikai pusnakts, grāf. Dodieties uz Vensēnu, uzmeklējiet kādu briedi, un rītu mēs viņu medīsim.

— Sire, — atbildēja Monsoro, — man liekas, ka jūsu majestāte rīt gribēja pieņemt monsinjoru Fransuā un Gīzas hercogu, lai ieceltu līgas vadoni.

— Nu un tad, monsieur? — karalis lepni jautāja. Šim diženumam bija grūti atbildēt.

— Un, sire, un — tad nebūtu laika.

— Kas māk laiku izmantot, tam arvien tas pietiks, medību pārziņa kungs. Ejiet un izpildiet savu pienākumu! Kvēl un Šomberg, manā vārdā lieciet grāfam Monsoro atvērt Luvras vārtus un, kad viņš būs projām, pavēliet tos atkal aizslēgt.

Galma medību pārzinis aizgāja ļoti pārsteigts. Viņš labprāt būtu brīdinājis Anžū hercogu, bet minjoniēši neatkāpās ne soli> kamēr viņš nebija atstājis Luvru.

Kad viņi atkal atgriezās pie karaļa, tas teica:

— Klusējiet un ejiet!

— Kurp mēs iesim? — jautāja Epernons.

— Kas nāks līdzi, tas redzēs.

— Uz priekšu! —jaunekļi vienbalsīgi attrauca.

Minjoniēši apjoza zobenus, aizpogāja mēteļus un sekoja karalim, kas viņus veda uz hercoga guļamistabu.

Eju sargāja kāds kalps. Bet pirms viņš paguva apgriezties, lai brīdinātu savu kungu, Indriķis satvēra viņa roku un pavēlēja klusēt, un piegrūda viņu saviem pavadoņiem, kas sargu iebīdīja kādā kabinetā un ieslēdza.

Karalis pats pagrieza durvju rokturi.

Hercogs tikko bija iegājis gultā. Viņu šūpoja godkārības sapņi, jo vēl nekad viņa ilgajās viltību un ķildu dēkās cerības nemirdzēja tik vilinoši spožas.

Uz galda gulēja vēstule, ko grāfs Monsoro bija nodevis hercoga Gīza uzdevumā, kas viņam piekodināja otrā dienā noteikti ierasties audiencē pie karaļa.

Hercoga izbrīna bija pārāk liela, kad tas ieraudzīja atveramies slepenās ejas durvis, bet viņa bailes sasniedza augstāko pakāpi, ieraugot, ka nācējs ir karalis.

Indriķis deva zīmi saviem pavadoņiem palikt uz vietas, bet pats nopietnu seju, ne vārda neteikdams, devās pie gultas.

— Sire, — hercogs stomījās, — gods, ko jūsu majestāte man parāda, ir gluži necerēts…

— Tā ka jūs sabijāties, vai ne? — jautāja majestāte. — Es saprotu. Nē, guļiet vien, mans brāli, neceļieties.

— Bet, sire, atļaujiet… — iebilda hercogs, trīsēdams un nupat lasīto vēstuli pie sevis vilkdams.

— Šis mīļais Fransuā ir ļoti apdomīgs, — karalis zobgalīgi smējās, kad princis mēģināja vēstuli noslēpt.

— Vai majestāte grib runāt ar mani divatā? — jautāja hercogs, velti pūlēdamies savaldīties.

— Kas man jums sakāms, monsieur, — karalis skarbi atbildēja, — to es labāk pateikšu liecinieku klātbūtnē. Mani kungi, — viņš turpināja, pagriezdamies pret durvīm, — klausieties vien, karalis jums atļauj.

Hercogs pacēla galvu. Viņa acīs kvēloja naids, viņa skatiens bija indīgs, tas atgādināja čūsku. Viņš teica:

— Sire, pirms manas kārtas vīru grib apvainot, jums vajadzētu man liegt Luvras viesmīlību. Manā pilī vismaz būtu tiesības jums atbildēt.

— Jūs aizmirstat, — Indriķis zobojās, — jūs aizmirstat, — lai jūs būtu kur būdams, jūs arvien esat mans apakšnieks. Nevilcināsimies, monsieur! Atdodiet to papīru!

— Sire, padomājiet!

— Ko?

— Ka jūs prasāt to, ko prasīt pienāktos nevis godīgam muižniekam, bet gan policistam.

Karalis nobālēja un uzkliedza:

— Vēstuli, monsieur!

— Tā ir kādas dāmas vēstule, sire, padomājiet!

Hercogs izlēca no gultas, vēstuli rokās vīstīdams, acīmredzot gribēdams aizsniegt kamīnu, lai bīstamo papīru iesvietu ugunī.

— Un tā jūs izturaties pret brāli! — viņš sauca.

Indriķis nojauta viņa nodomu un nostājās pret kamīnu.

— Nevis pret savu brāli, — karalis atbildēja, — bet pret Anžū hercogu, kas visu vakaru aiz hercoga Gīza skraidīja pa Parīzes ielām! Pret savu brāli, kas mēģina noslēpt līdzvainīgā vēstuli!

— Šoreiz jūsu policija ieguvusi apšaubāmas ziņas, — hercogs vairījās.

— Es uz zīmoga redzēju Lotringas trīs melnos strazdus, kas grib saplosīt Francijas lilijas. Atdodiet, velns un elle, atdodiet, vai arī…

Indriķis paspēra dažus soļus tuvāk hercogam un uzlika roku uz tā pleca. Tikko Fransuā juta pieskārāmies karalisko roku un redzēja Četru minjoniešu skaudros skatienus un pusizvilktos zobenus, viņš metās pie gultas, nokrita ceļos un sāka kliegt:

— Šurp! Palīgā! Palīgā! Mans brālis grib mani nogalināt!

Šie vārdi tūlīt izgaisināja karaļa dusmas.

— Nē, — viņš teica, — jūs maldāties, brāli, karalis nevēl jums ļaunu. Jūs cīnījāties un atzīstaties, ka esat uzvarēts. Jūs zināt, ka karalis ir kungs un pavēlnieks, un, ja jūs to vēl nezinājāt, tad tagad zināt. Nečukstiet to klusu, bet atbildiet skaļā balsī!

— Atzīstu! — hercogs iesaucās.

— Ļoti labi. Tātad šo vēstuli… kuru karalis pavēl atdot.

Hercogs ļāva papīram nokrist uz grīdas. Karalis to pacēla, nelasītu salocīja un iebāza kabatā.

— Vai tas ir viss? — šķielēdams vaicāja hercogs .

— Nē, — Indriķis atbildēja. — Par Šo sacelšanos jums būs jāpaliek istabā, līdz manas aizdomas būs noskaidrotas.

— Bet savus draugus es taču drīkstēšu redzēt? Grāfu Monsoro, Ribeirāku, Atrāžu un Busī.

— Par Busī stāsta nepatīkamas lietas.

— Vai viņš kritis jūsu majestātes nežēlastībā?

Karalis pastāstīja hercogam, ka Busī savu acu priekšā ļāvis nekrietni aizskart Šombergu, nemēģinādams to aizstāvēt.

— To es nesaprotu, — sacīja pārsteigtais hercogs. — Vakarā es Busī apmeklēju. Viņš gulēja gultā un teica, ka esot slims.

— Vienalga, — atbildēja karalis. — Monsieur Busī un arī pārējie saņems pelnīto sodu, tiklīdz apstākļi būs noskaidroti.

Hercogs nojauta, ka, novēršot karaļa dusmas uz Busī, viņš pats varētu izkļūt sveikā.

— Jā, ja monsieur Busī tiešām to darījis, — viņš sacīja, — ja viņš mani par slimību maldinājis un viens izgājis uz ielas, tad viņam, bez šaubām, ir bijis kāds nodoms, ko viņš, zinādams manu padevību jūsu majestātei, nebūs gribējis izpaust.

— Jūs dzirdat, kungi, ko mans brālis apgalvo, — aizrādīja karalis. — Viņš apgalvo, ka nav monsieur Busī pilnvarojis.

— Jo labāk, — iebilda Šombergs. — Tādā gadījumā jūsu majestāte varbūt atļaus īstenot mūsu nodomu.

— Labi, labi! Gan jau redzēsim, — atbildēja Indriķis. — Mani kungi, jums būs gods šonakt apsargāt manu brāli, pret kuru izturieties saudzīgi, kā to pelnījis karaliskā nama princis!

— Sire, — iesaucās hercogs, kas ar visiem spēkiem gribēja satikties ar hercogu Gīzu un pazina sava brāļa nenoteiktību, — ļaujiet vismaz man palikt pie jūsu majestātes, tur ir mana vieta. Tur es jutīšos tikpat drošā gūstā un būšu rūpīgāk apsargāts. Sire, pagodiniet mani un atļaujiet palikt pie jūsu majestātes.

Karalis jau gribēja piekrist, kad viņa uzmanība pievērsās Čiko, kas parādījās durvju spraugā un deva noraidošas zīmes.

— Nē, — Indriķis noteica, — jūs te būsit drošā vietā, un es gribu, ka jūs paliekat šeit.

— Sire, — hercogs nomurmināja.

Indriķis vienaldzīgi izgāja no istabas.