Grāfiene de Monsoro

1 Līgas vakars

Vakarā Parīzē valdīja vislielākā kņada un burzma. Visās ielās un laukumos pulcējās ļaužu bari, visus māca uztraukums. Visur skanēja pret hugenotiem vērsti mežonīgi draudi vai zobgalīgas joku dziesmas. Kur bīstamie joki izpaudās visvaļīgāk, cilvēku pieplūdums' bija vislielākais un kliedzieni visskaļākie.

Tā tas bija arī Arbrsckas ielā, kura bija pārpildīta un uz kuras pūlis spiedās ap spožu lukturi, virs kura karājas izkārtne ar uzrakstu «Skaistā zvaigzne».

Uz viesnīcas sliekšņa stāvēja kāds vīrs kokvilnas cepurē, kas sedza gluži kailu galvu, un turēja dedzīgu, ar pievilcīgiem piemēriem bagātu runu. Vienā rokā runātājs vicināja kailu zobenu, otrajā turēja kādu grāmatu, kuras lapaspuses bija izraibinātas ar dažādiem parakstiem. Vīrs kliedza:

— Nāciet, nāciet, varonīgie katoļi, nāciet uz viesnīcu «Skaistā zvaigzne», kur jūs dabūsit labu vīnu! Nāciet, mirklis ir izdevīgs! Šovakar āžus atšķirs no avīm un pelavas no kviešiem. Nāciet, mani kungi, jūs, kas mākat rakstīt, nāciet un rakstiet, un jūs, kas to nemākat, arī nāciet iekšā un pasakiet savus vārdus un uzvārdus vai nu man, maitre la Hurjēram, vai arī manam palīgam, monsieur Krokolinam,

Monsieur Krokotins, jauns puisis, gaišā tērpā, sajozies ar valgu, kurā karājās nazis un rakstāmpiederumi, tiešām sāka pierakstīt savu kaimiņu vārdus, bet vispirms sava godājamā saimnieka, maitre Hurjēra vārdu.

— Mani kungi, tas ir vajadzīgs mesai! — «Skaistās zvaigznes» viesnīcnieks skaļi sauca. — Mani kungi, tas ir svētās ticības labā!

— Lai dzīvo svētā ticība, mani kungi, lai dzīvo mesa! Ak!…

Un viņš aiz uztraukuma un noguruma aizrijās, jo sajūsma šalca un kvēloja jau kopš četriem pēcpusdienā.

Jūsmīgajam pamudinājumam bija sekas. Neraugoties uz lielo konkurenci, la Hurjēra listes ātri aizpildījās.

Kad saraksti bija pilni, la Hurjērs sameklēja jaunus, kas drīz vien ar labām sekmēm tika aizpildīti. Parakstītāju bija daudz.

Šai brīdī pūlī parādījās gara auguma vīrs, kas ar elkoņu grūdieniem un kāju spērieniem atbrīvoja sev ceļu un pienāca pie monsieur Krokotina. Viņš atņēma spalvu kādam godājamam pilsonim, kas patlaban ar drebošu roku bija uzrakstījis savu uzvārdu, tad uz baltas loksnes ar lieliem burtiem uzrakstīja savu vārdu un pasniedza spalvu tuvākajam gaidītājam.

— Čiko! — nākamais parakstītājs norūca. — Pie velna! Šis monsieur gan brīnumskaisti raksta.

Čiko, kas tiešām bija atnācējs, pa to laiku aplūkoja la Hurjēra sarakstu, ar vēl lielākiem burtiem ierakstīja lajā savu vārdu un apjautājās, vai neesot vēl trešais saraksts, kurā varētu parakstīties. La Hurjērs ārpus savas viesnīcas jokus nesaprata. Abi sāka ķildoties, un uz kautiņu vienmēr gatavais Čiko jau gribēja izvilkt zobenu, kad juta, ka viņa elkoni kāds satver. Viņš pagriezās un ieraudzīja karali, kas bija pārģērbies par vienkāršu pilsoni. Biakus majestātei stāvēja Kvēls un Šombergs, kuri tāpat bija maskējušies un kuriem bez kaujas zobeniem uz pleca karājās arī šautenes.

— Hallo! — karalis uzsauca. — Kas te notiek? Ticīgie katoļi ķildojas! Tas ir bēdīgs paraugs.

Jauni parakstītāju bari atstūma karali un viņa pavadoņus līdz ar Čiko no «Skaistās zvaigznes» viesnīcnieka la Hujēra.

— Kāda dedzība! — sacīja Indriķis. — Kā gan šovakar mana labā galvaspilsēta kvēlo ticības alkās.

— Jā, sire, taču atkritējiem šis laiks ir jo bēdīgāks, un jūsu majestāte zina. ka jūs par tādu uzskata. Palūkojieties pa kreisi, ko jūs tur redzat?

— O! Majēnas hercoga platā seja un kardināla smailais deguns!

— Klusu, sirel Spēle ir drošāka, ja zina, kur atrodas ienaidnieks, un viņi nezina, kur mēs atrodamies.

— Vai tu domā, ka man būtu jābaidās?

— Augstais Dievs! Šādā pūlī ne par ko nevar galvot. Dažā labā kabatā var gadīties atvāzts nazis, kas gluži mierīgi var pāršķelt kaimiņa vēderu, nemaz neapjaušot, ko tas dara. Bet kaimiņš izgrūž lāstu un izlaiž garu. Paiesim mazliet sāņus, sirel

— Vai kāds mani ir pamanījis?

—Es domāju — nē, bet jūs, bez šaubām, ievēros, ja j ūs vēl šeit uzkavēsities.

— Lai dzīvo hercogs Gīzs! Lai dzīvo kardināls! Lai dzīvo Majēnas hercogs!— ieraugot abus lotringiešu prinčus, kliedza pūlis.

— O! Ko Šie kliedzieni nozīmē? —jautāja Indriķis III. Viņa piere savilkās grumbās.

— Šis kliedziens nozīmē, ka ikvienam jābūt savā vietā — hercogam Gīzam uz ielas, bet jums — Luvrā. Ejiet uz Luvru, sire, ejiet uz Luvru!

— Vai tu nāksi mums līdzi?

— Es? Nē, es tev neesmu vajadzīgs, mans dēls. Tev ir tavi parastie miesassargi. Uz priekšu, Kvēl! Uz priekšu, Možiron! Es gribu izrādi noskatīties līdz beigām, jo es atzīstu, ka tā ir brīnišķa, kaut arī nav visai jautra.

— Kurp tu iesi?

— Es gribu savu vārdu ierakstīt citos sarakstos. Ar labvakaru, mans dēls! Dodies pa labi, es iešu pa kreisi — iesim katrs savu ceļu! Es steigšos uz Sanmerī, lai dzirdētu kādu slavenu runātāju.

— O, ko nozīmē šis jaunais troksnis? — karalis pēkšņi jautāja. — Kāpēc visi skrien uz jauno tiltu?

Čiko pastiepās pirkstgalos, bet neko nevarēja saskatīt, vienīgi kliedzošu, kaucošu ļaužu pūli. Pēkšņi drāmas galvenais varonis, ziņkārīgo vilnis, attrauca pie karaļa kājām.

Šis cilvēks bija mūks uz ēzeļa. Mūks runāja un plātīja rokas, ēzelis bļāva.

— Klusu! — sauca no visām pusēm. — Klusu!

— Klusu! — Čiko iekliedzās tik skaļi, ka nomāca visas pārējās balsis.

Visi apkiusa. Ap mūku un ēzeli pūlis nostājās puslokā. Mūks izslējās un

sāka runāt:

— Mani brāļi, Parīze ir lieliska pilsēta. Parīze ir Francijas lepnums, un parīzieši, kā dziesmā dzied, ir apdāvināti ļaudis.

Un mūks pilnā kaklā sāka dziedāt:

Ak, parīzieti, mans draugs, Tev sveša zinātne!

Šo meldiņu pārspēja ēzeļa skaļā balss, kas atskanēja tik dedzīgi, ka jātniekam vajadzēja apklust. Pūlis sāka nevaldāmi smieties.

— Turi muti, Panurg! — mūks kliedza. — Tu varēsi runāt, kad pienāks tava reize. Bet vispirms ļauj runāt man.

Ēzelis apklusa.

— Mani brāļi, — runātājs turpināja, — zeme ir sāpju ieleja, kurā cilvēks savas slāpes bieži vien var dzēst vienīgi asarās.

— Viņš ir galīgi piedzēries, — sacīja karalis.

— Velns un elle! — iesaucās Čiko.

— Es, — mūks turpināja, — es, kā jūs redzat, atgriežos no trimdas, un jau astoņas dienas mēs ar Panurgu pārtiekam tikai no ziedojumiem un ubagdāvanām.

— Kas ir Panurgs? — karalis jautāja.

— Liekas, ka viņa klostera priekšnieks, — atbildēja Čiko. — Bet ļauj klausīties. Labais mūks mani aizkustina.

— Kas mani izraidīja, mani draugi? Erods. Jūs zināt, par kādu Erodu es runāju. Mani brāļi, šeit ir mans ēzelis, ko es mīlu kā jēru. Viņš jums pateiks, ka mēs trīs dienās esam atjājuši no Villanova Leruā, lai piedalītos šā vakara lielajos svētkos, un kā mēs jājām:

Mums maki rukši, Un rīkles sausas.

Bet tur nu neko nevar darīt. Mēs ieradāmies, lai redzētu, kas šovakar notiks Parīzē. Mēs gan redzam, bet nesaprotam. Kas gan īsti notiek, mani brāji? Vai šodien gāzīs Erodu? Vai brāli Indriķi šodien iebāzīs klosterī?

— O-o! — iesaucās Kvēls. — Kā man gribētos patecināt šo resno vīna mucu. Kā tu domā, Možiron?

— Ak, — iebilda Čiko, — tas ir Gorenflo, Indriķi, tu zini, ko marķīzs Morviljērs tev aizrādīja.

— Svētās Ženevjevas klostera uguņu aizdedzinātājs.

— Tas pats.

— Tad es likšu viņu pakārt.

— Mani brāļi, — Gorenflo turpināja, — mani brāļi, jūs redzat manī īstu mocekli. Mani brāļi, visiem ticīgiem katoļiem šai mirklī ir jāaizstāvas. Jūs nezināt, kas notiek provincē un ko gatavo hugenoti. Lionā mums vajadzēja nogalināt kādu cilvēku, kas aicināja uz apvērsumu. Kamēr Francijā būs dzīvs kaut viens vienīgs Bruts, ticīgajām sirdīm miera nebūs. Iznīcināsim hugenotus! Pie ieročiem, mani brāļi, pie ieročiem!

Vairākas balsis atkārtoja:

— Pie ieročiem!

— Pekles raganas! — iesaucās karalis. — Parūpējies, lai šis žūpa apklust, citādi viņš mums sarīkos otru Bērtuļa nakti.

Čiko paņēma no Kvēla skaļruni, aizgāja aiz mūka un ar dobjo, skanīgo rīku iesita mūkam pa plecu.

— Slepkava, slepkava! — mūks iekliedzās.

— Ak, tu tas esi, — sacīja Čiko, iebāzdams galvu mūka padusē. — Kā klājas, brāli?

— Palīgā, monsieur Čiko, palīgā! Ticīgo ienaidnieki grib mani nogalināt. Bet es nemiršu ne hugenotu ugunīs, ne bearniešu sārtā, pirms mana balss nebūs izskanējusi ticīgo vidū.

Šai mirklī Gorenflo plecu ķēra otrs sitiens. Šoreiz mūks iekliedzās patiesās sāpēs.

Čiko pārsteigts paskatījas apkārt, bet viņš redzēja tikai spieķi. Sitējs jau grasījās pazust raibajā pūlī.

— O-o! — Čiko noņurdēja. — Kas gan tā tīko mums atriebties? To gan es gribētu zināt.

Un viņš traucās panākt vīru ar spieķi, kas kopā ar kādu biedru steidzās aizlīst gar akmens mūri.