Grāfiene de Monsoro

XXVII Mūks uz ēzeļa

Mazajā viesnīcā Čiko apsēdināja brāli Gorenflo pie kāda galda un lika viņam pasniegt šķiņķi, olas un vīnu, ko viņš iznīcināja ar parasto steigu un rijību.

Čiko pa to laiku aizgāja kaimiņos nopirkt savam biedram ēzeli. Pēc ilgas meklēšanas viņš arī atrada tīkamu pclēcīli. Tas bija četrus gadus vecs, ar līksmām acīm, četras līkas, muskuļainas kājas turēja pārāk treknu ķermeni.

Kad Čiko ar savu ieguvumu atgriezās viesnīcā un iegāja istabā, kurā Gorenflo notiesāja savas pusdienas, mūks, kas tikko bija apēdis zivju pastēti un iztukšojis trešo vīna pudeli, maigā sajūsmā metās pie sava zvēra, apskāva tā kaklu un noskūpstīja abas acis, iebāza tam mutē lielu maizes riku, par kuru ēzelis priecīgi iebļāvās.

— O-o! — sacīja Gorenflo. — Šim kustonim ir skaista balss. Šad un tad mēs abi varēsim dziedāt duetus. Pateicos, draugs, pateicos!

Un viņš tūlīt nokristīja ēzeli par Panurgu.

Tad Čiko aicināja savu biedru doties ccļā, apsolīdams Melēnā ieturēt vakariņas.

Nevilcinādamies Gorenflo ar krēsla palīdzību uzkāpa uz ēzeļa, uz kura atradās tikai ādas sega ar siksnām katrā pusē, kuras aizstāja kāpšļus. Mūks iebāza sandales kāpšļos, paņēma ēzeļa pavadu labajā rokā, kreiso atbalstīja pret savu gurnu un kā Bakha apreibušais pavadonis majestātiski atstāja viesnīcu.

Čiko drīz vien redzēja, ka viņš savu mērķi nesasniegs, ja Gorenflo ar savu ēzeli nejās ātrāk un tik bieži atpūtīsies.

Viņš uzmodināja mūku, kas pēc četrām jūdzēm bija apstājies un saulgozī aizmidzis, iegrūzdams tam sānos elkoni. Gorenflo atvēra acis un iesaucās:

— Vai mēs esam Melēnā? Es esmu izsalcis.

— Mans draugs, — atbildēja gaskonietis, — mums jāpasteidzas, un va­kariņas mēs ēdīsim tikai Montero, lai atgūtu nokavēto.

Gorenflo palūkojās uz savu ceļabiedru kā cilvēks, kas neko nesaprot.

— Uz priekšu! — Čiko uzkliedza.

Mūks, kas bija izstiepies visā garumā un rokas aiz galvas aizlicis, piecēlās un smagi nopūtās.

— Ja jūs kavēsities, — Čiko turpināja, — un nevarēsit mani panākt, es jūs pametīšu.

— Nē, — attrauca Gorenflo, baidīdamies palikt viens, — nē, es jums sekošu, monsieur Јiko, jo es jūs pārāk mīlu, lai atstātu.

— Tad posieties, tēvs, posieties!

Tagad viņi jāja rikšos. Sākumā Gorenflo šķita, ka viņš nosmaks. Laiku pa laikam Gorenflo paskatījās uz savu aizbildni, kas nepacietīgi pacēlās sedlos un vēroja apvārsni, uz kurieni viņš steidzināja savu zirgu.

Sasniedzis kādu augstieni, Čiko tik pēkšņi apturēja zirgu, ka tas saslējās pakaļkājās.

Gorenflo, kas pār savu ēzeli nebija nekāds kungs, turpināja jāt uz priekšu.

— Apstājies, pie velna, apstājies! — Čiko kliedza.

Bet ēzelis bija iedomājies aulekšot, un ēzeļi vienmēr ir ļoti spītīgi.

— Vai nu tu apstāsies, — Čiko sauca, — vai es šaušu!

— Kas tas ir par velna cilvēku, — Gorenflo prātoja, — un kāds nelabais viņu ir sakodis?

Kad Čiko draudīgā balss neapklusa un Gorenflo jau šķita, ka var dzirdēt svilpjam piesolīto lodi, viņš izlietoja veiklu paņēmienu — nokrita no ēzeļa zemē.

— Te es esmu, — viņš teica, drošsirdīgi šļūkdams uz savas sēžamvietas un ar abām rokām turēdams ēzeļa pavadu, tas vēl paskrēja dažus soļus, taču beidzot apstājās.

Gorenflo ar acīm uzmeklēja savu ceļabiedru un ieraudzīja, ka tas no­slēpies aiz kādas kraujas, no kurienes viņš brīdināja mūku.

Mūks nojauta, ka notiek kaut ko neparasts. Viņš palūkojās tālē un piecsimt soļu atstatumā uz ceļa ieraudzīja trīs vīrus, kas savos zirgos mierīgi devās uz priekšu. Viņš tūlīt pazina jājējus, kam Čiko šorīt aiz koka bija uzglūnējis.

Kad visi trīs jātnieki pazuda no redzesloka, Čiko pienāca pie mūka, kas vēl joprojām sēdēja zemē. Gorenflo jautāja:

— Klausies, draugs, saki, ko tas nozīmē!? Mēs tikko jājām kā negudri, bet nu stāvam uz vietas.

— Draugs, es tik gribēju zināt, vai jūsu ēzelis ir no labas sugas un vai ir izdotās naudas vērts. Tagad es esmu par to pārliecināts.

— Vienalga, es esmu ļoti noguris un izsalcis.

— Jauki, — atbildēja Čiko, žūpām līksmi uz pleca uzsizdams. — Arī es esmu noguris un izsalcis, un pirmajā viesnīcā, kas mums gadīsies ceļā, mēs liksim pasniegt'cūkgaļu, ceptas vistas un kannu ar labāko vīnu, kāds vien pagrabā ir atrodams.

— Vai tiešām? — Gorenflo iesaucās. — Vai tā ir taisnība?

— Apsolu.

— Labi, — pieceldamies sacīja mūks, — tad mēs tūlīt uzmeklēsim šo svētlaimīgo viesnīcu. Nāc, Panurg, tu dabūsi klijas.

Ēzelis priekā iebļāvās.

Ceļotāji drīz vien ieraudzīja ilgoto viesnīcu. Gorenflo par lielu izbrīnu Čiko atkal pavēlēja mūkam kāpt uz ēzeļa, nogriezās kādā sānceļā un piejāja pie mājas no otras puses. Gorenflo tūlīt arī nojauta biedra dīvainās rīcības iemeslu: trīs zirgi, kuru īpašniekiem Čiko acīmredzot bija sekojis, stāvēja pie durvīm.

«Pēc šo nolādēto jātnieku gaumes,» domāja Gorenflo, «mēs tagad no­teiksim savu ceļa virzienu un iekārtosim ēšanu. Tas ir bēdīgi.» Un viņš dziļi nopūtās.