Grāfiene de Monsoro

XLI Svētku gājiens

Tiklīdz mielasts bija beidzies, karalis kopā ar Čiko atgriezās savā istabā, lai uzvilktu grēku nožēlotāju drānas, un pēc mirkļa iznāca kailām kājām, saiti ap viduci un kapuci galvā.

Galminieki bija tērpušies līdzīgos tērpos.

Laiks bija burvīgs, ielas bija nokaisītas ar ziediem. Runāja, ka lūgšanu altāri ierīkoti ļoti krāšņi, sevišķi Ženevjevas klostera baznīcā.

Karaliskā gājiena ceļu uz jakobīņu, karmelītu, kāpucīnu un ženevjeviešu klosteriem ielenca nesaskaitāmi ļaužu bari.

Gājienu ievadīja Senžermēnokseruā klostera garīdzniecība. Parīzes virsbīskaps nesa svētos sakramentus. Starp garīdzniecību un virsbīskapu gāja zēni, kas šūpoja smaržu trauciņus, un jaunas meitenes kaisīja rozes.

Tad nāca karalis ar saviem četriem draugiem.

Anžū hercogs gāja savā parastajā tērpā. Viņam sekoja viss galms. Aiz tā nāca pilsoņi un tauta.

Atstājot Luvru, pulkstenis rādīja jau ceturto pēcpusdienas stundu. Krijons ar franču gvardiem gribēja sekot karalim, bet tas noraidīja, un tie palika apsargāt pili.

Bija jau sestā vakara stunda, kad gājiena sākums sasniedza veco Ženevjevas klosteri, uz kura kāpnēm priors ar mūkiem sagaidīja viņa majestāti.

Gājiena pēdējā cēlienā Anžū hercogam aiz noguruma bija kļuvis nelabi. Viņš lūdza karalim atļauju atgriezties pilī, ko arī neliedza.

Arī viņa galminieki ceļā atšķīrās un sekoja Fransuā, it kā gribēdami pierādīt, ka viņi klausa hercogam, nevis karalim.

Pie klostera karalis atbrīvoja arī Kvēlu, Možironu, Šombergu un Epernonu, norādīdams, ka tiem atpūta vajadzīga tāpat kā Livaro, Ribeirākam un Atrāžam.

Virsbīskaps un pārējie garīdznieki aiz noguruma tikko turējās kājās. Karalis apžēlojās par svētajiem mocekļiem un tos atlaida.

Indriķis atgriezās pret prioru Žozcfu Fulonu un teica:

— Šeit es esmu, mans tēvs, es nāku kā grēcinieks un jūsu vientulībā meklēju mieru.

Priors palocījās, karalis atgriezās pret tiem, kas visu dienu bija cietuši gājiena mokas, pamāja ar roku un teica:

— Pateicos, mani kungi, ejiet Dieva mierā.

Ikviens godbijīgi palocījās, un karaliskais grēku nožēlotājs, rokām krūtis dauzīdams, devās augšup pa klostera kāpnēm.

Tikko Indriķis bija pārkāpis slieksni, kad durvis aiz viņa aizdarījās.

Karalis bija nogrimis dziļās pārdomās un neko neievēroja.

— Vispirms mēs jūsu majestāti ievedīsim kapličas baznīcā, kas greznota par godu karalim, debesīm un zemei, — priors aizrādīja Indriķim.

Karalis palocīja galvu un sekoja brālim Fulonam.

Bet tiklīdz viņš bija iegājis drūmajā zālē, kur stinga divas mūku rindas, tiklīdz viņš tuvojās altārim, divdesmit kapuces atsedza galvas, un krēslā iemirdzējās lepnumā un priekā zaigas acis.

Tās droši vien nebija gļēvo, padevīgo mūku sejas. Brūnā āda, kuplās ūsas liecināja par spēku un uzņēmību. Daudzu sejas izķēmoja rētas. Blakus visslavenākajam un lepnākajam, kam rēta bija vislielākā, parādījās uzvarā smaidīga, daiļa sievietes seja.

Šī sieviete svaidīja šķēres, kas tai zelta ķēdē karājās pie jostas, un sauca:

— Ak, mani brāļi, beidzot esam ieguvuši Valuā!

— Tiešām, māsa, es arī domāju, — atbildēja Balafrē.

— Vēl ne, vēl ne, — nomurmināja kardināls.

— Kā tā?

— Vai ar pilsoņu pulku mēs varam cīnīties pret Krijona gvardiem?

— Mums ir kaut kas labāks par pilsoņu pulkiem, — atbildēja Majēnas hercogs. — Ticiet man, mēs nepārmainīsimies ne ar musketes šāvienu.

— Pastāsti, kā tu to domā? — ievaicājās hercogiene Monpansjē. — Mazliet trokšņa man visai patiktos.

— Mana māsa, man jāsaka, ka šis jūsu prieks būs veltīgs. Sagūstītais karalis, protams, kliegs. Bet neviens uz viņa kliedzieniem neatbildēs. Pierunāts vai piespiests, mums nemaz nerādoties, viņš parakstīs atteikšanās rakstu. Šo atsacīšanos izziņos pilsētā, un pilsoņi un kareivji nostāsies mūsu pusē.

— Tas ir labs nodoms un vairs nedrīkst izjukt, — sacīja hercogiene.

— Viņš ir mazliet rupjš, — piebilda kardināls.

— Karalis vilcināsies parakstīt atteikšanos, — Balafrē piebilda. — Viņš ir drošsirdīgs un labāk mirs.

— Tad lai viņš mirst! — iesaucās Majēnas hercogs un Monpansjē hercogiene.

— Nē, — aizrādīja hercogs Gīzs, — nē! Es nekad negribu ieņemt noslepkavotā vietu. Jūs savos nodomos esat aizmirsuši arī Anžū hercogu, kas pēc karaļa nāves droši iegūs Francijas kroni.

— Pie velna! Lai viņš tīko, — iesaucās Majēnas hercogs, — lai viņš tīko! Te ir mūsu brālis kardināls, kas šo iespējamību jau paredzējis. Līdz ar karali būs jāatsakās ari Fransuā. Anžū hercogs draudzējas ar hugenotiem un nav troņa cienīgs. •

— Ar hugenotiem? Vai jūs esat pārliecināti?

— Viņš taču aizbēga ar Navarras karaļa palīdzību.

— Labi.

— Jūs kļūstat par Francijas pavaldoni, mans brāli, un no pavaldoņa līdz karalim nav tālu. Es esmu visu paredzējis. Bet lai aizkavētu atteikšanās raksta nepiespiestu parakstīšanu, franču gvardi tomēr var ielauzties klosteri. Krijons neprot jokoties, un viņš varētu karalim atgādināt: «Sire, ir labi izvairīties no dzīvības briesmām, bet par visu glābiet savu godu.»

—Tā bija ģenerāļa darīšana,—atbildēja Majēnas hercogs,—un ģenerālis ir gādājis nepieciešamo aizsardzību. Mums ir astoņdesmit muižnieku, un simts mūkiem es liku izsniegt ieročus, lai varētu atsist aplenkumu. Mēs varētu turēties veselu mēnesi. Mums ir jāievēro, ka klosterim ir pazemes ejas, pa kurām mēs ar upuri varam aizbēgt.

— Ko tagad dara Anžū hercogs?

— Briesmu brīdi viņš ir kļuvis visai nespēcīgs. Anžū hercogs atgriezās savā pilī, kur kopā ar Busī un Monsoro nogaidīs vēstis par mums.

— Viņam vajadzēja atrasties šeit.

— Jūs maldāties, mans brāli, — norādīja kardināls. — Tauta un galms šai brāļu sakarībā būtu nojautuši kaut ko neparastu—slazdus karaļa dzimtai. Mēs nedrīkstam spēlēt varmāku lomas. Kamēr Anžū hercogs ir brīvs un karaliene māte neatkarīga, visi mūs tikai svētī, mūsu piekritēji mūs apbrīno, nevienam nekas nav iebilstams. Mums jāsargājas aizskart Busī un simtiem citu bīstamu karotāju.

— Rīt Busī cīnās ar minjoniešiem.

— Pie velna! Viņš tos nonāvēs. Jauks joks! Tad viņš būs mūsējais, — ierunājās hercogs Gīzs. — Es iecelšu viņu par armijas ģenerāli Itālijā, kur droši vien gaidāms karš. Monsieur Busī ir lielisks virs, ko es ļoti cienu.

— Pierādījumam, ka es viņu tikpat labi cienu, solos to tūlīt apprecēt, tiklīdz kļūšu atraitne, — piebilda Monpansjē hercogiene.

— Jūs viņu precēsit, mana māsa! — iesaucās Majēnas hercogs.

— Ir daudz dižciltīgākas dāmas par mani, kuras viņa labā daudz darījušas, bet toreiz viņš vēl nebija ģenerālis.

— Labi, labi. Gan jau redzēsim, — Majēnas hercogs atbildēja. — Bet tagad pie darba!

— Kas ir pie karaļa? — jautāja hercogs Gīzs.

— Man liekas, ka priors un brālis Gorenflo, — atbildēja kardināls. — Viņš drīkst redzēt vienīgi pazīstamas sejas, citādi tas varētu sākt šaubīties.

— Ja mēs negribam sazvērestības augļus plūkt, bet baudīt, — aizrādīja Majēnas hercogs.

— Vai viņš ir jau cellē? — madame Monpansjē nepacietīgi ievaicājās.

— Nē. Vispirms viņš apmeklēs lielo altāru kapličas baznīcā un pielūgs svētās relikvijas.

— Tad?

— Tad priors norādīs uz pasaulīgo labumu niecību, pfic tam brālis Gorenflo, jūs zināt, kas līgas vakarā uzstājās ar lielisko runu…

— Tālāk?

— Brālis Gorenflo mēģinās viņu pārliecināt.

— Tiešām, tas būtu ļoti teicami, — hercogs sapņaini piebilda.

— Indriķis ir ļoti māņticīgs, — sacīja Majēnas hercogs, — esmu pār­liecināts, ka aiz bailēm no elles viņš padosies.

— Es gan šaubos, — hercogs Gīzs aizrādīja, — bet mūsu kuģi ir sa­dedzināti, un mēs vairs nevaram atgriezties. Ja prioram un brālim Gorenflo nelaimēsies, mēs izmantosim pēdējo līdzekli — draudus.

— Un tad es Valuā apgraizīšu, — iesaucās hercogiene, arvien pievērsda­mas savām mīļākajām domām.

Šai mirklī nakts pirmo ēnu piebiezētajā ailē atskanēja zvans.

— Karalis nokāpj kapličas baznīcā, — sacīja hercogs Gīzs. — Uz priekšu, Majēnas hercog, pasauciet savus draugus, lai atkal varētu pārvērsties mūkos!