Grāfiene de Monsoro

XXXVII Karaļu liktenis

Indriķis III piegāja pie spraugas tai mirklī, kad brālis ienāca savā istabā.

— Nu, monsieur? — hercogs Gīzs jautāja.

— Hercog, apspriede beigusies!

— Jūs bijāt ļoti bāls, monsieur.

— Vai varēja redzēt? — hercogs nemierīgi iesaucās.

— Es varēju, monsieur.

— Vai karalis neko neredzēja?

— Es domāju — ne. Viņa majestāte aizturēja jūsu gaišību kādai sarunai.

— Jūs to ievērojāt, hercog?

— Protams, lai aprunātos par manu ierosinājumu?

— Jā.

Iestājās bēdīgs klusums, kura nozīmi Indriķis III saprata ļoti labi.

— Un ko viņa majestāte teica, monsieur?

— Karalis atzīst, ka nodoms ir lietderīgs. Bet, jo šis nodoms ir lielāks, jo vairāk viņš baidās redzēt līgas priekšā tādu vīru kā jūs. »

— Tātad visam beigas?

— Baidos, hercog, ka ligu nevarēs nodibināt.

— Velns! — iesaucās hercogs. — Tātad jāmirst jau dzemdību pašā sā­kumā!

— Jūs saprotat, ko viņi abi domā, — klusa balss atskanēja pavisam tuvu pie Indriķa auss. Karalis strauji pagriezās un ieraudzīja Čiko, kas tāpat līkņāja pie cauruma, lai varētu noklausīties.

Karalis paraustīja plecus. Bet Čiko bija vienīgais cilvēks, kam varēja uzticēties, un viņš no jauna atkal sāka klausīties.

Hercogs Gīzs atkal atsāka:

— Monsieur, man liekas, ka mūsu karalis jau izteicis savu aizliegumu. Viņš mani slikti sagaidīja. Viņš grib mani noraidīt?

— Liekas, — princis vilcinādamies atbildēja.

— Tad ies bojā viss pasākums.

. — Bez šaubām. Jūs bijāt cīņas iesācējs, tāpēc man ar visiem līdzekļiem vajadzēja jūs pabalstīt, ko es arī darīju.

— Kā, monsieur'?

— Karalis man atstāja rīcības brīvību, lai līgu nodibinātu vai arī iznīcinātu uz visiem laikiem.

— Kā tā? — jautāja Lotringas hercogs, kura skatiens iekvēlojās.

— Par savienības vadoni viņš ieceļ nevis Gīzas, bet Anžū hercogu…

— O! — iesaucās hercogs Gīzs, kas nevarēja valdīt ne šo izsaucienu, ne asins šaltis, kas sārtoja vina seju.

— Jauki! — piebilda Čiko. — Abi suņi plēšas par kaulu.

Bet hercogs pavisam mierīgi teica:

— Jūs esat veikls politiķis, monsieur, ja jums tas ir izdevies.

— Jā, bet man palīdzēja apstākļi, kurus es arī izmantoju, citādi es neko nebūtu ieguvis, mīļo hercog, un jūs neredzējis, es negribēju izlemt.

— Par ko, monsieur?

— Es vēl nezinu, kurp līgu vadīt. To zina tikai Dievs, monsieur. Bet es varu pateikt, kur to izmantot. Līga ir otra armija. Man ir īsta armija. Mans brālis kardināls vada baznīcu. Kamēr mēs būsim vienoti, jums neviens nevarēs pretoties.

— Kaut gan es esmu arī troņmantinieks.

— Ā! — karalis izdvesa.

— Viņam ir taisnība, — piebilda Čiko. — Tā ir tava vaina, tu vienmēr šķīri abus mūsu Svētās dievmātes kreklus.

— Monsieur, neaizmirstiet arī ļaunas sekas.

— Kādas?

— Navarras karali?

— O, tas mani neuztrauc. Viņu valdzina vienīgi mīla.

— Jūs nepazīstat šo stūrgalvīgo, glūnīgo kaķi, kas joprojām uzmana troni. Ja tik tronī sēdētājam gadītos kāda nelaime, jūs redzētu, vai šim kaķim nebūtu diezgan spēka vienā lēcienā atlēkt uz Parīzi, lai jūs izbaudītu viņa nagus.

— Ja tronī sēdētājam gadītos kāda nelaime? — Fransuā lēni atkārtoja, ar dīvainu skatienu vērodams hercogu.

— KJausieties, Indriķi, — Čiko čukstēja, — šis Gīzs stāsta visai pamācošas lietas, un es iesaku tās ievērot!

— Jā, monsieur, — hercogs Gīzs turpināja. — Nelaime! Jūsu dzimtā nelaimes gadījumi nav retums. Jūs to zināt tikpat labi kā es, varbūt vēl labāk. Viens jūtas gluži vesels, bet pēkšņi sāk sirgt. Viens cer nodzīvot ilgus gadus, bet nodzīvo tikai dažas stundas.

— Dzirdi, Indriķi, dzirdi? — sacīja Čiko, satverdams karaļa roku.

Indriķa pieri klāja salti sviedri.

— Jā, monsieur, — Gīzs atkal iesāka, — atcerieties, kā Montgomeri šķēps liktenīgi trāpīja jūsu tēva acis! Atcerieties sava nelaiķa brāļa, karaļa Fransuā II, ausu kaiti, kas radās ne jau vienīgi nejaušības dēļ!

— Hercog! — nosarkušais Fransuā izdvesa.

—Jmonsieur, karaļiem vairs nelaimējas. Atcerieties Antuānu Burbonu! Vienīgi karaļa vārda dēļ viņa plecu caururba lode, un vienīgi karalim tā bija nāvīga. Netrūkst arī citu piemēru. Ža nnai d'Albrē, Navarras Indriķa mātei, nāvi neatnesa ne acs, ne auss vai plecs, bet gan deguns. Viņa nomira, jo bija saodusics savādi iesmaržotus cimdus. Tā bija pilnīgi negaidīta nelaime. Vai jūs noliegsit, monsieur, ka jūs šī nāve ļoti pārsteidza?

Hercogs savilka uzacis. Tāpēc viņa acu izteiksme kļuva vēl drūmāka.

— Beidzot atcerieties nelaimes gadījumu ar karali Kārli IX, kas savu nāvi atrada ar muti?

Indriķis dzirdēja savu brāli izbailēs atkāpjamies.

— Jā, monsieur, ar muti. Medību grāmatas lapas, kuras varēja atšķirt vienīgi ar saslapinātu pirkstu palīdzību, bija bijušas bīstamas. Siekalas reizēm atmiekšķē pavisam vecas brūces, kas var būt nāvīgas.

— Hercog, hercog! Man liekas, ka jūs fantazējat par noziegumiem.

— Noziegumiem? — Gīzs attrauca. — Kas gan runā par noziegumiem? monsieur, cs tikai pieminu nelaimes gadījumus. Vai dzirdat — nelaimes gadījumus! Par kaut ko citu nav ne vārda bilsts.

— Un kāds ir secinājums? — jautāja Anžū hercogs, kas šo sarunu gribēja pabeigt.

— Monsieur, es secinu, ka ikvienam karalim ir sava nelaime. Jūs esat karaļa Indriķa III neatvairāmā nelaime, it īpaši tad, ja kļūstat par līgas vadoni. Svētās līgas vadonis būs karaļa karalis, ja vien jūs iznīcināsit jūsu augstībai pirmo draudīgo nelaimi — Bcarnas Indriķi.

— Pirmo draudīgo nelaimi! Vai tu dzirdi! — Indriķis iesaucās.

— Pie velna! Liekas gan, ka dzirdu, — Čiko atbildēja.

— Tātad … — hercogs Gīzs turpināja.

— Tātad, — Anžū hercogs atkārtoja, — man jāuzņemas līgas vadība?

— Kā? — lotringiešu princis iesaucās. — Es jūs lūdzu, monsieur.

— Un šovakar?

— Neraizējieties, mani ļaudis strādā jau kopš agra rīta, un šovakar Parīzē gaidāms ievērojams vakars!

— Kas šovakar Parīzē notiks? — Indriķis vaicāja.

— Kā, vai tu nenojaut?

— Nē!

— O, cik tu esi bērnišķīgs! Šovakar notiks svētās līgas atklāšana. Klusībā tas jau sen ir noticis. Tagad, kad iegūta tava piekrišana, tas notiks atklāti. Pie velna! Indriķi, tev draud nelaime… Nekavējies!

— Labi, — Anžū hercogs teica. — Tātad uz redzēšanos šovakar, hercog!

— Jā, uz redzēšanos šovakar, — Indriķis norūca.

— Kā? — Čiko iesaucās. — Tu gribi doties briesmās un šovakar skraidīt pa ielām, Indriķi?

— Protams.

— Tu esi netaisns, Indriķi.

— Par ko?

— Sargies no nelaimes!

— Neraizējies, man būs labi pavadoņi. Iesim!

— Ej vien! Tu domā, ka es esmu hugenots, mans dēls. Nē, es esmu īsts katolis un gribu pierakstīties svētajā līgā.

Fransuā un hercoga balsis apklusa.

— Pagaidi, — karalis aizturēja Čiko, kas gribēja aiziet. — Ko tu par visu to domā?

— Es domāju, ka neviens jūsu priekštecis, Francijas karalis, nezināja savas nelaimes cēloni, vai nu tā bija acs, auss vai plecs. Jums šai zinā ir lielas priekšrocības, karali Indriķi! Pie velna, jūs taēu savu brāli ļoti labi pazīstat, sire?

— Jā, — Indriķis atbildēja. — Deviņas raganas! Gan es drīz vien to uzzināšu.

Pirmās daļas beigas