Grāfiene de Monsoro

XII Meridoras Diāna

No savas laimes pavisam apmulsis, Busī piecēlās un kopā ar Diānu iegāja salonā, ko grāfs de Monsoro nesen bija atstājis.

Izbrīnā viņš vērās Diānā, jo viņš nevarēja iedomāties, ka dāma, kuru viņš meklēja, varētu būt līdzīga viņa sapņu tčiam, bet tagad patiesība pārspēja visu viņa iedomu daudzkrāsainību.

Diāna varēja būt astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu veca, viņa bija pašā jaunības un daiļuma krāšņumā, kas viņai piešķīra puķes burvīgumu, augļa saldumu. Diāna jutās pārsteigta un nevarēja liegt Busī viņu apbrīnot.

Beidzot viņa saprata, ka daudzsološais klusums ir jāpārtrauc.

— Monsieur, —viņa teica, —jūs man atbildējāt uz vienu jautājumu, bet uz pārējiem — ne. Es jums vaicāju, kas jūs esat, un jūs atbildējāt. Bet es jums vēl vaicāju, kā jūs šeit iekļuvāt, un par to jūs neko neatbildējāt.

— Madame, — sacīja Busī, — dažos vārdos, kurus izteica grāfs de Mon­soro, es nojautu, ka manas klātbūtnes iemesls ir ciešā sakarā ar stāstu, ko jūs apsolījāt man pastāstīt. Vai jūs pati to man tūlīt nepastāstīsit, lai es zinātu, kas esat jūs?

— Ak, grāf, es jums gribu visu izstāstīt, — Diāna atbildēja. — Ar jūsu vārdu pietiek, lai man izgaistu visas šaubas, jo es zinu, ka šis vārds pieder drošsirdīgam, taisnīgam un godīgam vīram, kam var uzticēties.

Busī palocījās.

— No tā, ko jūs dzirdējāt, — Diāna sacīja, — jūs varējār saprast, ka es esmu barona Meridora meita, Anžū vecākās un cienījamākās cilts vārda mantiniece.

— Reiz bija barons Meridors, — piebilda Busī, — kas brīvprātīgi steidzās uz Spāniju pie sava sagūstītā karaļa un pameta to vienīgi tādēļ, lai Francijā savāktu viņam izpirkšanas maksu.

— Tas bija mans tēvs. Atgriezies no Spānijas, viņš apprecējās. Divi pirmie bērni, divi dēli, nomira. Tās viņam bija lielākās sāpes, jo viņš bija zaudējis cerības piedzīvot vēl kādu mantinieku. Drīz vien nomira karalis, un barona sāpes pārvērtās izmisumā. Dažus gadus vēlāk viņš atstāja galmu un ar savu laulāto draudzeni noslēdzās Meridoras vientulībā. Tad kā par brīnumu des­mit gadus pēc brāļu nāves piedzimu es. Pēc tam visa barona mīla tika veltīta man. Viņa pieķeršanās bija nevis maigums, bet gan dievināšana. Trīs gadu vecumā es zaudēju savu māti. Tās manam tēvam bija jaunas ciešanas. Es biju pārāk jauna, lai saprastu savu zaudējumu, es nerimu smieties, un mani smiekli tēvam lika kaut cik aizmirst manas mātes nāvi. Es augu un attīstījos viņa acu priekšā. Nabaga tēvam es biju viss, un viņš — tāpat man. Es sagaidīju sešpadsmito dzimšanas dienu, nemaz nejuzdama, ka bez maniem jēriem, pāviem, gulbjiem un baložiem vēl ir arī cita pasaule, nemaz nedomādama, ka šī dzīve reiz beigsies, turklāt vēl pret manu gribu.

Meridoras pili apņēma lieli meži, kuri piederēja Anžū hercogam un kuros mita brieži un stirnas. Kustoņus neviens nevajāja, un tie bija kļuvuši ļoti droši. Es viņus visus pazinu, un daži pie manas balss tā bija pieraduši, ka nekavējoties atskrēja, tiklīdz es pasaucu. Sevišķi kāda briežu mātīte. Mana mīlule, mans dārgums, Dafne, mana Dafne, kas ēda no manas rokas!

Kādu pavasari es viņu neredzēju veselu mēnesi. Es uzskatīju, ka tā ir pazudusi un apraudāju kā draudzeni. Bet tad es viņu pēkšņi atkal ieraudzīju ar diviem briedēniem. Sākumā viņi mazliet baidījās, bet redzēdami, kā es apmīļoju viņu māti, tie saprata, ka nav ko baidīties.

Tai laikā izplātījās baumas, ka Anžū hercoga sūtīšot uz provinces pilsētu valdnieka vietnieku. Pēc dažām dienām uzzinājām, ka šis valdnieka vietnieks ir grāfs Monsoro.

Kāpēc man šis vārds aizskāra sirdi, kad es dzirdēju to pieminam? Es šo sāpīgo izjūtu izskaidroju kā nojausmu.

Pagāja astoņas dienas. Par grāfu Monsoro stāstīja daudz ko. Kādu ritu mežos atskanēja ragu skaņas un suņu riešana. Es pieskrēju pie parka sētas un pie tās nonācu tieši tai laikā, kad garām zibenīgi aizskrēja Dafne, ko vajāja kāds medību suns. Viņas abi telēni skrēja blakus.

Mirkli vēlāk uz zirga, kas, šķiet, bija spārnots, Dafnei sekoja kāds virs kā rēgaina parādība. Tas bija grāfs Monsoro.

Es gribēju iekliegties, es gribēju lūgt apžēlot manu mīluli, bet viņš manu balsi nedzirdēja vai ari nelikās dzirdam — tā viņu saistīja medību drudzis.

Nedomādama, ka mana prombūtne varētu tēvu uztraukt, es devos tajā virzienā, kurā attālinājās medības. Es cerēju, ka satikšu grāfu vai viņa ļaudis, lai lūgtu pārtraukt vajāšanu, kas man plosīja sirdi.

Tā es skrēju kādu pusstundu, nemaz nezinādama, kurp dodos. Jau sen es vairs neredzēju briežu mātīti, suni un mednieku. Drīz vien es vairs nedzirdēju arī riešanu. Es noslīgu uz kāda celma un sāku raudāt. Te es nogulēju stundas ceturksni, kad man šķita, ka tālumā atkal ir dzirdams medību troksnis. Drīz vien troksnis kļuva tik stiprs, ka es nešaubījos — no jauna ieraudzīšu med­nieku. Es piecēlos un steidzos uz to pusi, no kurienes atskanēja medību kņada.

Kādā laukumiņā es tiešām ieraudzīju nogurušo Dafni. Tagad viņai līdzās bija tikai viens teļš. Otrs acīmredzot bija piekusis, un suņi to droši vien bija saplosījuši.

Dafne izskatījās ļoti vārga. Attālums starp viņu un suni bija mazliet lielāks nekā pirmajā reizē. Viņa skrēja līkumodama un, kad skrēja man garām, žēli iekliedzās.

Arī šoreiz es velti pūlējos pievērst sev vērību. Grāfs Monsoro citu neko neredzēja, tikai zvēru, kuru viņš vajāja. Viņš jāja vēl ātrāk nekā iepriekš, briesmīgi pūzdams mežragu.

Aiz viņa vairāki mednieki dzina suņus. Šī kņada aiztrauca garām kā vētra, pazuda meža biezoknī un noklusa tālumā.

Mani māca izmisums. Ja es būtu atradusies kaut piecdesmit soļus tuvāk nogāzei, viņš mani būtu ieraudzījis, un manas lūgšanas būtu izglābušas nabaga kustoņa dzīvību.

Šīs domas atdzīvināja manu drosmi. Mednieki varēja parādīties vēl trešo reizi. Es devos pa kādu skaistiem kokiem apstādītu ceļu, jo es zināju, ka tas ved uz Božē pili. Šī pils, kas piederēja Anžū hercogam, atradās apmēram trīs stundu gājiena attālumā no mana tēva pils. Pēc mirkļa es to pamanīju un tikai tad iedomājos, ka esmu kājām nogājusi trīs stundas un ka es viena atrodos tālu no Meridoras pils.

Mani pārņēma neskaidras bailes, un tikai tai brīdi nojautu, cik nepār­domātā un vieglprātīgā pasākumā piedalos. Es devos gar dīķa malu, gri­bēdama pazīstamajam dārzniekam, spēcīgam vīram, lūgt pārvest mani mājās. Bet tad es atkal izdzirdu medību kņadu. Es apstājos un sāku klausīties. Troksnis tuvojās. Es visu aizmirsu. Gandrīz tai pašā mirklī dīķa otrā malā no meža izlēca briežu māte, bet vajātājs bija jau tik tuvu, ka viņam noteikti vajadzēja Dafni uzveikt. Ieraudzījusi ūdeni, Dafne, šķiet, atguva spēkus. Viņa bija viena, ari otrs teļš acīmredzot bija beigts. Dzīvnieks ievilka nāsīs gaisu un metās dīķī, it kā gribēdams nākt pie manis. Sākumā Dafne peldēja ātri, un likās, ka ir atguvusi spēkus, bet pamazām viņa nogura, pa to laiku suņu drosme, paredzot medību labo iznākumu, divkāršojās. Drīz vien niknie suņi viņu tiešām panāca. Šai brīdi mežmalā parādījās grāfs Monsoro, piejāja pie dīķa un nolēca no zirga. Es iesaucos: «Žēlastību!» Likās, ka viņš ir mani pamanījis, un es kliedzu vēlreiz un vēl spēcīgāk. Viņš mani dzirdēja, jo pavicināja cepuri. Tad es redzēju, ka viņš ielec kādā laiviņā un ātri pieairē pie briežu mātes, kas cīnījās ar suņiem. Es nešaubījos, ka grāfs Monsoro steidzās tādēļ, lai glābtu nabaga kustoni. Pēkšņi es redzēju, ka viņš izvelk mednieka dunci. Saules stars iezaigojās uz naža asmeņa un atkal pazuda. Duncis bija ietriecies nabaga Dafnes kaklā. Izšļācās asinis, krāsodamas dīķa ūdeni. Briežu māte izgrūda bezgala žēlu kliedzienu, mēģināja izslieties taisni un tad nokrita nedzīva.

Arī es skaļi un sāpīgi iekliedzos un bezsamaņā nokritu dīķamalā.

Kad es atkal atjēdzos, es gulēju kādā Božē pils istabā, un mans tēvs raudāja pie manas gultas.

Tā kā mana slimība bija tikai nervu uztraukuma sekas, es jau otrā dienā varēju atgriezties Meridorā.

Ceturtajā dienā tēvs man pastāstīja, ka visu laiku, kamēr es esot jutusies nevesela, grāfs Monsoro par mani apjautājies.

Grāfs esot izmisis, kad uzzinājis, ka viņš pret savu gribu ir manu bēdu cēlonis, un bija lūdzis atļaut manā priekšā atvainoties, apgalvodams, ka viņš nebūs laimīgs, pirms nebūs dzirdējis manus piedošanas vārdus.

Būtu bijis smieklīgi viņu atraidīt, un es paklausīju, kaut gan sirds tam nepiekrita.

Grāfs tēloja izmisušo un vai divdesmit reižu zvērēja pie sava goda — ja tikai viņš būtu zinājis, ka man ir kaut kāds sakars ar viņa upuri, tad viņš to būtu saudzējis un būtu juties laimīgs, tā izdarīdams. Viņa apgalvojumi mani neietekmēja, un grāfs aizgāja, neizgaisinājis sāpīgo sajūtu manā sirdī.

Aiziedams viņš lūdza manam tēvam atļauju mūs kādreiz atkal apmeklēt. Viņš bija dzimis Spānijā un dzīvojis Madridē, un labprāt stāstīja par šo zemi. Grāfs bija no labas cilts, provinces pārvaldnieks un Anžū hercoga mīlulis. Manam tēvam nebija nekāda iemesla viņa lūgumu noraidīt, tāpēc arī viņš atļāva.

Ak vai, kopš tā brīža manai laimei, vismaz manam mieram, bija beigas. Drīz vien ievēroju, ka es uz grāfu esmu atstājusi iespaidu. Sākumā viņš ieradās tikai reizi nedēļā, tad divreiz un beidzot — katru dienu. Manam tēvam grāfs patika, jo pret viņu tas izturējās ļoti godbijīgi. Arī es neuzdrošinājos žēloties. Par ko tad es būtu žēlojusies? Pret mani grāfs bija pieklājīgs kā pret līgavu, gandrīz vai kā pret māsu.

Kādurīt tēvs ienāca manā istabā nopietnāks nekā parasti, un tomēr aiz viņa nopietnības slēpās kaut kas līksms.

«Mans bērns,» viņš teica, «tu man reiz apgalvoji, ka tu būtu laimīga, ja vienmēr varētu palikt pie manis.»

«Ak, tēvs,» es iesaucos, « jūs zināt, ka tā ir mana karstākā vēlēšanās!»

«Nu, mana meita,» viņš turpināja, noliekdamies, lai noskūpstītu man pieri, «tagad, lai šo vēlēšanos izpildītu, viss ir atkarīgs vienīgi no tevis.»

Es sapratu, ko viņš grib teikt, un tik briesmīgi nobālēju, ka viņš apstājās, pirms viņa lūpas bija skārušas manu pieri.

«Diāna, mans bērns!» viņš iesaucās. «Mans Dievs, kas tev kait?»

«Grāfs Monsoro, vai ne?» es stomījos.

«Nu?» viņš izbrīnā jautāja.

«Ak, nekad, tēvs, ja jūs jūtat pret savu meitu līdzcietību, nekad!»

«Diāna, mana mīļā,» viņš teica, «es nejūtu pret tevi līdzcietību, es tevi dievinu, tu jau to zini. Es tev dodu astoņas dienas pārdomām, un ja tu pēc astoņām dienām…»

«Ak, nē, nē!» es saucu. «Viss velti! Ne astoņas dienas, ne divdesmit četras stundas, nevienu minūti. Nē, nē, nē, nē!»

Un es izplūdu asarās.

Mans tēvs mani lūdzās. Viņš vēl nekad nebija redzējis mani raudam. Viņš paņēma mani uz rokām un nomierināja ar diviem vārdiem, dodams savu godavārdu, ka par šīm laulībām vairs nekad nerunās.

Tiešām — pagāja vesels mēnesis un es grāfu Monsoro ne redzēju, ne dzirdēju. Kādu rītu mēs saņēmām ielūgumu piedalīties lielos svētkos, ko grāfs de Monsoro rīkoja par godu karaļa brālim Anžū hercogam. Svētki notika Angeras pili.

Vēstulei bija pievienots prinča personīgs aicinājums, kurā tas rakstīja, ka atceroties: esot manu tēvu kādreiz redzējis karaļa Indriķa galmā un ka viņš būtu priecīgs to atkal redzēt.

Mana doma bija — lūgt tēvu aicinājumu nepieņemt, un es arī būtu to pieprasījusi, ja lūdzējs būtu tikai grāfs Monsoro. Bet tur bija iejaukts arī princis, un tēvs baidījās, ka viņa augstība varētu apvainoties. Un tā mēs devāmies uz svētkiem. Grāfs Monsoro mūs sagaidīja tā, it kā nekas starp mums nebūtu atgadījies. Viņa izturēšanās pret mani nebija ne vienaldzīga, ne piespiesta. Viņa atsaucība pret mani nebija citāda kā pret pārējām dāmām, un es jutos laimīga, ka paliku neievērota.

Anžū hercogs izturējās tieši pretēji. Tiklīdz viņš mani ieraudzīja, viņš no manis vairs nenovērsa savu skatienu. Es lūdzu tēvam doties mājās, un mēs pirmie atstājām balli.

Trīs dienas vēlāk grāfs Monsoro ieradās Meridorā. Es viņu ieraudzīju pils alejā un paslēpos savā istabā.

Es baidījos, ka tēvs mani nesauc, bet tas nenotika. Pēc pusstundas es redzēju, kā grāfs aiziet, nemaz nemēģinādams mani satikt. Arī tēvs par to neko nerunāja. Es tikai ievēroju, ka pēc valdnieka vietnieka apmeklējuma viņš bija kļuvis drūmāks nekā parasti.

Pagāja vēl dažas dienas. Es atgriezos no pastaigas pils apkārtnē, kad kalps skrēja pretim un ziņoja, ka pie tēva esot grāfs Monsoro. Barons bija atkārtoti par mani apjautājies un satraukti vaicājis, kur es esot aizgājusi. Viņš ari bija pavēlējis: tiklīdz es esmu atgriezusies, lai viņam tūlīt par to ziņo.

Drīz vien manā istabā iesteidzās tēvs.

«Mans bērns,» viņš teica, «kāda iemesla dēļ, kas tev nav jāzina, man dažas dienas no tevis jāšķiras. Nejautā man neko, tikai domā, ka šim iemeslam jābūt ļoti svarīgam, kas mani piespiež tevi neredzēt nedēļu, divas nedēļas, varbūt arī mēnesi.»

Es drebēju, kaut gan nemaz nenojautu, kādas briesmas man draudēja. Bet grāfa de Monsoro divi apmeklējumi man neko labu nesolīja.

«Un kur es palikšu, tēvs?» es jautāju.

«Ludas pilī, pie manas māsas, kur tu varēsi paslēpties no visu acīm. Tu tur ieradīsies naktī.»

«Vai jūs mani pavadīsit?»

«Nē, man jāpaliek šeit, lai novērstu aizdomas. Pat pils ļaudis nedrīkst zināt, kurp tu dosies.»

«Bet kas tad mani aizvedīs?»

«Divi vīri, uz kuriem es varu paļauties.»

«Ak, mans Dievs, mans tēvs!»

Barons mani noskūpstīja un teica:

«Mans bērns, tā tam ir jābūt!»

Es ļoti labi pazinu tēva mīlu pret mani. Tāpēc nespēju vēl vairāk uzstāt un pieprasīt sīkākus paskaidrojumus. Vēl tikai norunājām, ka manas aukles meita Ģertrūde mani pavadīs.

Aiziedams tēvs vienīgi pateica, lai es sagatavojoties.

Vakarā pulksten astoņos bija ļoti tumšs un ļoti auksts, jo tās bija visīsākās ziemas dienas. Precīzi astoņos es devos lejā pie tēva. Mēs klusi nokāpām pa trepēm un izgājām caur dārzu, viņš pats atvēra mazos vārtiņus, kas veda uz mežu, un te mūs gaidīja nestuves un divi vīri. Mans tēvs ar viņiem ilgi sarunājās. Tad es iesēdos nestuvēs, Ģertrūde novietojās man blakus. Barons mani pēdējo reizi apskāva, un mēs devāmies ceļā.

Es nezināju, kādas briesmas man draudēja un kāpēc bija jāatstāj Me­ridoras pils. Es jautāju Ģertrūdei, bet arī viņa neko nezināja. Pavadoņus neuzdrošinājos uzrunāt, jo es viņus nepazinu. Klusēdami mēs devāmies uz priekšu. Pēc dažām stundām, neraugoties uz manu nemieru, es, nestuvēm vienmērīgi šūpojoties, sāku jau aizsnausties, kad Ģertrūde satvēra manu roku, un es pamodos.

«Ak, jaunkundz,» nabaga meitene iesaucās, «kas ar mums notiek!»

Es pabāzu galvu caur aizkaru. Mūs ielenca seši jātnieki, kuru sejas sedza maskas. Mūsu ļaudis, kas bija gribējuši aizstāvēties, bija atbruņoti un sasieti.

Es biju pārāk pārbijusies, lai sauktu palīgā. Un kas gan mūsu kliedzienus būtu dzirdējis?

Kāds jātnieks, kas, šķiet, bija maskoto vīru vadonis, pienāca pie nestuvēm.

«Nomierinieties, jaunkundz,» viņš sacīja,« ar jums nekas ļauns nenotiks! Bet jums vajadzēs mums sekot.»

«Kurp?»

«Uz kādu vietu, kur jums ne no kā nebūs jābaidās, bet kur jūs jutīsities kā karaliene.»

Šis apgalvojums mani izbiedēja vēl vairāk nekā draudi.

«Ak, mans tēvs, mans tēvs!» es nomurmināju.

«Jaunkundz,» Ģertrūde pavisam klusi teica, «es pazīstu apkārtni, es esmu jums padevīga, es esmu stipra, mums draud liela nelaime, ja mums neizdosies izbēgt.»

Šis manas nabaga kalpones apgalvojums mani nemaz neiepriecināja. Bet līdzjūtība ir laba lieta, un es atkal mazliet atguvu spēkus.

«Dariet ar mums, ko vēlaties, mani kungi,» es atbildēju. «Mēs esam divas vājas sievietes un nevaram pretoties.»

Viens no jātniekiem nokāpa no zirga, ieņēma mūsu vadoņa vietu un pavēlēja nest mūsu nestuves citā virzienā.

Uztrauktā Diāna uz mirkli apklusa. Un, kamēr Busī ar sakrustotām rokām un elpu aizturējis klausījās, viņa turpināja:

— Tā mēs soļojām apmēram trīs stundas, tad nestuves apstājās. Es dzir­dēju, ka nočīkst kādi vārti. Bija dzirdama saruna, tad nestuves atkal turpināja gaitu. Likās, ka gājiens devās pāri tiltam. Es nebiju maldījusies. Ātri pas­katījos caur aizkaru: mēs atradāmies kādas pils pagalmā.

Kas tā bija par pili? To nepazinu ne es, ne Ģertrūde. Ceļā mēs gan mēģinājām kaut ko ievērot, bet mēs neko citu neredzējām kā vienīgi bez­galīgu mežu. Mēs nolēmām, ka mūsu gūstītāji devušies pa nevajadzīgu un iepriekš iecerētu apkārtceļu, lai mūs mulsinātu.

Mūsu nestuvju durvis atvērās, un tas pats vīrietis, ar kuru es jau biju sarunājusies, aicināja mūs izkāpt.

Es klusēdama paklausīju. Divi vīri, kas droši vien bija pils ļaudis, mūs sagaidīja ar lāpām. Mūsu sagūstīšana bija briesmīga sazvērestība, ko īstenoja ļoti uzmanīgi. Mēs gājām līdzi vīriem ar lāpām. Viņi mūs ieveda krāšņi iekārtotā guļamistabā. Mūs gaidīja bagātīgi klāts galds.

«Jūs esat mājās, madame,» sacīja vīrietis, kas mani jau divas reizes bija uzrunājis, «un tā kā kalpone jums ir nepieciešama, jūs varat paturēt savējo. Viņas istaba atrodas blakus jūsējai.»

Mēs ar Ģertūdi priecīgi saskatījāmies.

«Ja jūs gribat kādu pasaukt,» maskotais vīrs teica, «piedauziet ar šo āmuru pie durvīm, un sargs, kas atrodas priekšistabā, nekavējoties izpildīs jūsu pavēli.»

Šī lielā uzmanība liecināja par stipru apsardzi. Maskotais vīrs palocījās un aizgāja. Mēs dzirdējām, ka divreiz tika aizslēgtas durvis. Mēs ar Ģertrūdi bijām vienas. Mirkli mēs palikām kā sastingušas un aplūkojām viena otru to divu svečturu gaismā, kas apgaismoja klāto vakariņu galdu. Ģertrūde gribēja sākt runāt, bet es devu viņai zīmi klusēt — kāds mūs varēja no-' klausīties.

Mēs pārbaudījām durvis un noskaidrojām, ka tās ir aizslēgtas. Logi gan bija bez spraišļiem, bet mūsos pamodusies cerība tūlīt izgaisa, kad mēs ieraudzījām, ka māja šai pusē pieslejas ezeram. Es tūlīt sapratu, ka mēs atrodamies Božē pilī, Božē pilī, kas piederēja Anžū hercogam.

Tagad es visu sapratu.

Drūmā priekā es skatījos uz ezeru. Tas bija pēdējais līdzeklis pret varas darbiem, pēdējais glābiņš no kauna.

Mēs nolaidām aizkarus. Es apgūlos nenoģērbusies, Ģertrūde apsēdās atzveltnes krēslā un aizmiga pie manām kājām.

Baismīgo baiļu mākta, es šai naktī pamodos reizes divdesmit. Taču es neko ļaunu nenojautu. Pilī visi mierīgi gulēja vai vismaz izlikās, ka guļ. Nekāds cits troksnis, vienīgi purvu putnu brēcieni pārtrauca nakts klusumu.

Ap deviņiem no rīta pie mūsu durvīm pieklauvēja. Es iegāju Ģertrūdes istabā un pateicu, lai viņa atver.

Caur durvju aizkaru es redzēju klauvētāju. Tas bija vakarējais kalps. Viņš noņēma ēdienus, ko mēs nebijām aizskārušas, un uzlika brokastis. Ģertrūde viņam kaut ko vaicāja, bet viņš neatbildēja un atkal aizgāja.

Es atgriezos savā istabā. Mūsu atrašanās Božē pilī un mums parādītā uzmanība man visu izskaidroja. Anžū hercogs redzēja mani svētkos Angerā, viņš bija manī iemīlējies. Par to bija paziņots manam tēvam, kurš gribēja izvairīties no vajāšanas, kuras iemesls es būtu bijusi. Tāpēc mani izveda prom no Meridoras. Taču kāds neuzticīgs kalps vai nejaušība to atklāja, un es kritu tā vīra rokās, no kura gribēju izvairīties.

Ģertrūdes pielūgta, es izdzēru tasi piena un apēdu vienu maizīti.

Rīts pagāja neprātīgās pārdomās par bēgšanu.

Tai rītā mūs neviens netraucēja. Mums pasniedza pusdienas. Aiz vārguma es vairs nevarēju nostāvēt un apsēdos piegaida, kur Ģertrūde mani apkalpoja. Sargs, kas bija ienesis ēdienu, nekavējoties bija aizgājis. Pārlauzusi maizi, es pēkšņi atradu zīmīti. Es to steidzīgi atlocīju. Tur bija tikai šādi vārdi: «Kāds draugs jūs uzmana. Rīt jūs par viņu un jūsu tēvu saņemsit tuvākas ziņas.»

Mans prieks bija bezgalīgs. Sirds draudēja pārplīst krūtīs. Es parādīju zīmīti Ģertrūdei. Pēcpusdiena pagāja gaidās un cerībās.

Otro nakti aizvadījām tikpat mierīgi kā pirmo. Pienāca ilgotā brokastu stunda, kad es nešaubījos, ka savā maizē atkal atradīšu zīmīti. Es nebiju maldījusies. Zīmīte vēstīja: «Cilvēks, kas jūs aizveda, šovakar pulksten des­mitos ieradīsies Božē pilī, bet draugs, kas jūs apsargā, deviņos atradīsies zem jūsu logiem ar jūsu tēva vēstuli, bez kuras jūs šim draugam varbūt neuzticētos. Zīmīti sadedziniet.»

Vēl un vēlreiz es pārlasīju šo zīmīti, tad iesviedu to ugunī. Rokraksts bija nepazīstams, man nebija ne jausmas, kas ir rakstītājs.

Mēs abas ar Ģertrūdi veltīgi lauzījām galvu. Simtām reižu mēs gājām pie loga vērot, vai ezera krastā vai meža dziļumā nav saskatāms kāds cilvēks, bet neko neieraudzījām.

Pēcpusdienā pie mūsu durvīm kāds pieklauvēja. Tā bija pirmā reize, kad ārpus parastā ēdamlaika kāds mēģināja mūs apmeklēt. Tā kā mums nebija iespējams durvis no iekšpuses nostiprināt, mēs nevienu nevarējām atraidīt. Tas bija vīrs, ar ko es biju sarunājusies pie nestuvēm un pils pagalmā. Viņa seju es nevarēju saskatīt, jo viņš bija maskā, bet es viņu pazinu pēc balss. Viņš man pasniedza vēstuli.

Diāna apklusa, piecēlās, atvēra mazu skapīti un no kādas zīda somas izvilka vēstuli.

Busī paskatījās uz aploksni un lasīja: «Skaistajai Meridoras Diānai.»

Palūkojies uz jauno kundzi, viņš teica:

— Šo adresi rakstījis Anžū hercogs.

— Ak, — Diāna nopūtās, — tātad viņš mani nav krāpis.

Kad Busī kavējās vēstuli attaisīt, viņa piebilda:

— Lasiet! Nejaušība jūs ievilkusi manas dzīves noslēpumos, ko lai es no jums vēl slēpju?

Busī paklausīja un lasīja:

«Nelaimīgaisprincis, kam jūsu dievišķais skaistums apreibinājis sirdi, šovakar pulksten desmitos ieradīsies pie jums, lai atvainotos par izturēšanos pret jums, par izturēšanos, kuru citādi gan nevar izskaidrot, kā vien ar bezgalīgu mīlu, ko viņš pret jums jūt.

Fransuā."

— Tātad šo vēstuli tiešām rakstījis Anžū hercogs? — Diāna jautāja.

— Jā, — Busī atbildēja, — tas ir viņa rokraksts un paraksts.

Diāna nopūtās un nomurmināja:

— Vai viņš ir nevainīgāks, nekā es domāju?

— Kas? Vai princis? — vaicāja Busī.

— Nē, grāfs Monsoro.

Tagad nopūtās Busī un piebilda^

— Turpiniet, madame, un mēs abi princi un grāfu vēl labāk izpratīsim.

— Šī vēstule, par kuras pareizību es toreiz nešaubījos, man pierādīja, ka Ģertrūde bija paredzējusi briesmas, kas man draudēja, un nezināmā drauga līdzdalība manā liktenī tagad kļuva vēl dārgāka. Viņš bija mana vienīgā cerība.

Mūsu acis vairs nenovērsās no loga, un agrais janvāra vakars ilgi arī nevilcinājās. Beidzot mums šķita, ka mežmalā krēslā ir samanāma kāda ēna. Šī ēna uzmanīgi tuvojās, turklāt tā slēpās aiz kokiem, kas tumsu vēl pavairoja un sniedza nācējam drošu patvērumu.

Mūsu uzmanība divkāršojās.

No meža iznāca viens vienīgs vīrietis. Man likās, ka koku pudurī ir palikuši vēl vairāki pavadoņi.

Nācējs devās tieši pie laivas ezerā, atraisīja virvi, un laiva sāka lēni slīdēt pa ūdens līmeni mūsu loga virzienā.

Kamēr tā tuvojās, manas acis kāri raudzījās tumsā.

Man likās, ka es pazīstu grāfa Monsoro slaido augumu un drūino, kalsno seju. Kad viņš atradās no mums desmit soļu attālumā, es vairs nešaubījos.

Tagad es no glābēja baidījos tāpat kā no briesmām. Es ierāvos loga iedobumā un paliku klusa, lai mani neieraudzītu. Tiklīdz grāfs bija pie pils sienas, viņš piesēja laivu pie kāda dzelzs riņķa, un es ieraudzīju, ka viņa galva parādās virs palodzes. Es nevarēju apspiest kliedzienu.

«Piedodiet » grāfs Monsoro sacīja, «es domāju, ka jūs mani gaidāt.»

«Protams, monsieur, kādu jau es gaidīju,» es atbildēju, «bet es nezināju, ka tas būsit jūs.»

Grāfs rūgti pasmaidīja.

«Kas gan cits sargātu Meridoras Diānas godu, ja jūsu tēvs un es to nedarītu?»

«Vēstulē jūs rakstāt, ka nākat mana tēva uzdevumā.»

«Jā, jaunkundz, un tā kā es jau paredzēju, ka jūs man neuzticēsities, ņemiet šo jūsu tēva vēstuli!»

Un grāfs pasniedza man kādu papīru. Ugunskura gaismā es lasīju:

«Mana mīlā Diāna, vienīgi grāfs Monsoro var tevi glābt no neaprakstāmajām briesmām. Uzticies viņam kā labākajam draugam, ko mums debesis varējušas atsūtīt. Viņš tev vēlāk pateiks, kas tev jādara, lai izpirktu mūsu parādu viņam.

Tavs tēvs, kas tev lūdz viņam uzticēties.

Barons Meridors."

Manas aizdomas un neuzticība pret grāfu Monsoro bija drīzāk iedomātas nekā nopietni pamatotas. Man nekā nebija, ko viņam pārmest, tikai vienas briežu mātes nāve, un tas medniekam ir visai niecīgs noziegums. Es atkal piegāju pie loga.

«Nu?» viņš jautāja.

« Monsieur, es izlasīju tēva vēstuli. Viņš saka, ka jūs esot gatavs aizvest mani no šejienes, bet viņš nesaka — kurp.»

«Es jūs, jaunkundze, vedīšu pie barona.»

«Kurp?»

«Uz Meridoras pili.»

«Tātad es atkal redzēšu savu tēvu?!»

«Pēc divām stundām.»

«Ak, monsieur, ja jūs runājat patiesību…»

Es apklusu. Grāfs nepacietīgi gaidīja mana teikuma beigas.

«Jūs varat cerēt saņemt manu pateicību,» es bailīgi piebildu, nojauzdama, ko grāfs no šīs pateicības varēja gaidīt.

«Tātad jūs gribat doties man līdzi?»

Es nemierīgi paskatījos uz Ģertrūdi. Bija skaidri redzams, ka grāfa drūmā seja satrauc arī viņu.

«Padomājiet, ka katra minūte bezgala dārga, ja jūs gribat pretoties,» viņš teica. «Laiks steidzas, drīz būs desmit… Un vai jūs nesaņēmāt prinča vēstuli, ka desmitos viņš būs Božē pilī?»

Es vēl arvien vilcinājos izmantot grāfa palīdzību. Tikai, kad hercogs jau jāja pāri uzvelkamajam tiltam un kad mums bija vēl palikušas tikai piecas minūtes, es nolēmu uzticēties grāfam Monsoro. Bet es biju tik nogurusi, ka Ģertrūdei vajadzēja mani nest. Viņa pacēla mani kā bērnu un ielika grāfa rokās. Atrazdamās šā vīrieša skavās, es tik stipri trīcēju, ka tik tikko neizslīdēju no viņa rokām un neiekritu ezerā. Bet viņš piespieda mani pie savām krūtīm un iesēdināja laivā. Tad viņš atraisīja manu plīvuru un iesvieda ūdenī.

Grāfs satvēra airus un spēcīgi airēja laivu projām no krasta, tā ka pēc dažiem airu vēzieniem mēs jau atradāmies ezera otrā krastā.

Tai mirklī mēs redzējām, ka manas istabas logos paspīd gaisma. Kāds kalps ienāca ar lukturi.

«Vai es jūs krāpu?» grāfs Monsoro jautāja. «Vai nebija pēdējais laiks?»

«O, jā, monsieur, jūs patiesi esat mans glābējs,» es atbildēju.

Pa to laiku kalpi ar lukturiem nemierīgi skraidīja gan pa manu, gan pa Ģertrūdes istabu. Mēs dzirdējām saucienus. Ienāca kāds vīrs, kura priekšā citi atkāpās. Šis vīrietis tuvojās atvērtajam logam, ieraudzīja uz ūdens izplesto plīvuru un iekliedzās, acīmredzot būdams pārliecināts, ka es esmu pasteigusies savu kaunu izpirkt ar nāvi.