Grāfiene de Monsoro

V Kāpēc Epernonam uzbruka, bet Šombergu nokrāsoja zilu

Kamēr maitre la Hurjērs vāca parakstu kaudzes, kamēr Čiko viesnīcā «Pilnības rags» noguldīja brāli Gorenflo, kamēr Busī smaržu, dziesmu un mīlas piesātinātajā dārziņā atguva samaņu, saīgušais un redzēto ainu dēļ satrauktais Indriķis kopā ar Možironu un Kvēlu bija atgriezies Luvrā.

Karalis no pils bija izgājis četru draugu pavadībā. Garlaikodamies par Indriķa rūpju pilno nopietnību, Šombergs un Epernons bija izmantojuši pirmo burzmu un pazuduši. Pēc pirmajiem simts soļiem viņi jau bija atraduši nodarbošanos. Epernons iebāza savu skaļruni kādam skrējējam starp kājām. Tas aizripoja pa ielu soļus desmit. Šombergs noņēma kādai dāmai galvassegu. Viņš bija cerējis ieraudzīt vecu un pretīgu radījumu, bet viņam par prieku priekšā stāvēja jauna un skaista meiča.

Bet abi bija izvēlējušies neizdevīgu dienu, lai izjokotu parasti tik pacietīgos parīziešus. Apgāztais pilsonis piecēlās un kliedza:

— Nost atkritēju!

Tas bija viens no dedzīgākajiem, viņam noticēja un pūlis metās virsū Epernonam. Sieviete, kam bija nolaupīta galvas rota, sauca:

— Virsū minjonietim!

Un viņas laulātais draugs, krāsotavas īpašnieks, ar saviem puišiem uzbruka Šombergam.

Šombergs bija drošsirdīgs. Viņš palika stāvot, gribēja skaļi runāt un uzlika roku uz zobena. Epernons bija gudrāks — viņš aizbēga.

Pa to laiku Indriķis ar pārējiem minjoniešiem bija atgriezies Luvrā un pār tiem izgāza savu nelabo omu. Bet Možirons un Kvēls nepalika parādā. Kad Indriķis beidzot pasauca Čiko, savu vienīgo draugu, un Možirons caur zobiem norūca: «Nudien, saki, ar ko tu saejies, un es pateikšu, kas tu esi!», tad Indriķa pierē parādījās grumbas. Viņa lielajās, melnajās acīs iedzirkstījās briesmīgu dusmu zibeņi, un Šoreiz tas bija īsts karaļa skatiens, ko viņš uzmeta saviem nešķiramajiem draugiem.

Dusmu lēkmē noguris, Indriķis noslīga krēslā un sāka burzīt kāda maza kucēna ausi, kurš atradās grozā viņam blakus.

Šai acumirkli priekštelpā atskanēja steidzīgi soļi, un pie karaļa ienāca Epernons. Viņš bija bez cepures, bez mēteļa un saplēstā kamzoli.

Kvēls un Možirons novērsās, un karaļa mīļākais suns Narciss riedams metās uz atnācēju, it kā viņš karaļa galminiekus pazītu vienīgi pēc apģērba.

— Žēlīgais Jēzu! — iesaucās Indriķis. — Kas tad tev noticis?

— Sire, — atbildēja Epernons, — palūkojieties uz mani! Tā klājas jūsu majestātes draugiem.

— Kas ar tevi tā apgājās? — karalis jautāja.

— Velns un elle! Jūsu tauta vai, pareizāk sakot, Anžū hercoga tauta.

— Un ko tu šai tautai nodarīji, ka viņa pret tevi tā izturējās?

— Es? Neko! Ko viens cilvēks var nodarīt ļaužu pūlim? Mani sazīmēja kā jūsu majestātes draugu, un ar to pietika.

— Bet Šombergs? Vai viņš nesteidzās palīgā, vai Šombergs tevi neaizstāvēja?

— Pie velna! Labi, ka Šombergs nokārtoja pats savus rēķinus.

— Kātā?

— Es viņu pametu kāda krāsotāja rokās, kura sievai viņš norāva galvassegu un kurš ar saviem pieciem vai sešiem puišiem būs parūpējies par krietnu pārmācību.

— Deviņas raganas! Kur tu pameti manu nabaga Šombergu? — Indriķis jautāja pieceldamies. — Es steigšos viņam palīgā. Varbūt var teikt, ka mani draugi mani pametuši, — Možironu un Kvēlu uzlūkodams, Indriķis piebilda, — bet neviens nevarēs teikt, ka es esmu pametis savus draugus.

— Pateicos, sire, — aiz Indriķa muguras atskanēja kāda balss. — Pateicos, šeit es esmu. Pie velna! Es pats tiku vaļā, bet viegli gan nebija.

— Ak, Šombergs! Tā ir Somberga balss, — visi trīs minjonieši iesaucās.— Pie velna, bet kur tu esi?

— Kur es esmu? Vai tad jūs mani neredzat? — balss jautāja.

Istabā ienāca dīvaina parādība.

— Šombergs! — iesaucās karalis. — No kurienes tu nāc un kāpēc tu parādies šādā krāsā?

No galvas līdz papēžiem Šombergs spīdēja skaistā zilumā.

— Velns! — viņš sauca. — Nelaimīgie! Es nebrīnos, ka visa tauta dzinās man pakaļ.

— Bet kas ar tevi ir noticis? — jautāja Indriķis.

— Ja tu būtu dzeltens, tad to varētu izskaidrot ar bēgšanu. Bet zils?

— Nelieši mani droši vien iemērkuši indigo šķidrumā.

— Slepkava un nāve! — sauca Kvēls, sākdams skaļi smieties. — Viņi ir sodījuši ar to, ar ko viņi noziegušies. Indigo ir ļoti dārga krāsa, un tu to būsi paņēmis līdzi vismaz par divdesmit ekijiem.

— Tev labi jokot… Es vēlētos redzēt tevi manā vietā.

— Un tu nevienam neuzšķērdi vēderu? — vaicāja Možirons.

— Es savu dunci pametu kaut kur visai taukā gaļā. Bet vienā sekundē viss bija darīts, mani sasēja, pacēla, aizvilka projām, iebāza kublā un tik tikko nenoslīcināja, un man liekas, ka tā būtu bijusi mana pēdējā stundiņa, ja es nebūtu kliedzis: «Lai dzīvo līga!»

— Tieši tāpat kā es, — teica Epernons. — Man tik vēl vajadzēja iebļauties: «Lai dzīvo Anžū hercogs!»

— Arī es, — turpināja Šombergs, dusmās rokas kasīdams, — arī es tā iekliedzos. Bet tas vēl nav viss. Tai mirklī, kad es kliedzu «Lai dzīvo Anžū hercogs!», nāca Busī, viņa nolādētais Busī, un dzirdēja, ka es slavēju viņa kungu!

— Kā? — jautāja Možirons. — Vai viņš nesteidzās palīgā, kas tādos apstākļos ir jādara katram muižniekam?

— Viņš? Likās, ka viņu nodarbina pavisam kaut kas cits. Viņam tik vēl trūka spārnu, lai lidotu pa gaisu, jo viņš tik tikko pieskārās zemei.

— Varbūt, ka viņš tevi nepazina? — sacīja Možirons. — Vai tu jau nebiji zils?

— Pareizi! Vienalga, mēs satiksimies citā reizē, un tad es gan nelīdīšu kublā.

— Ak, es nedusmojos par kalpu, bet gan par kungu, — sacīja Epernons.— Es neizrēķinātos ar Busī, bet gan ar Anžū hercogu.

— Jā, jā, — sauca Šombergs, — ar Anžū hercogu, kas mūs grib iznīcināt ar smieklīgumu, līdz beidzot iznīcinās ar dunci.

— Anžū hercogs, ko slavināja visās Parīzes ielās. Es to dzirdēju, sire, — Kvēls un Možirons reizē paskaidroja.

— Patlaban nevis karalis, bet gan viņš ir Parīzes kungs un pavēlnieks. Pamēģiniet tagad iziet ārā, — Epernons sacīja karalim, — un jūs redzēsit, kas notiks.

— Ak, mans brāli, mans brāli! — Indriķis draudīgi nomurmināja.

— Jā, sire, jūs vēl bieži atkārtosit: «Ak, mans brāli, mans brāli!», nemaz nemēģinādams apņemties pret viņu veikt kaut ko noteiktu, — teica Šombergs. — Bet es tomēr saku, ka šis brālis sarīkojis īstu kņadu.

— Un noteiktas apņemšanās gadījumā jūs mani atbalstīsit? — Indriķis sauca.

— Jā, sire, — četri jaunekļi vienbalsīgi atbildēja.

— Sire, — Šombergs piebilda, — vai mēs drīkstam cerēt, ka apvainojums nepaliks neatriebts?

Indriķis pamāja, likdams klusēt, nolieca galvu uz krūtīm un, šķiet, iegrima dziļās pārdomās. Pēc brīža viņš sacīja:

— Kvēl, apvaicājies, vai Anžū hercogs ir atgriezies Luvrā.

Kvēls drīz vien atgriezās un ziņoja:

— Anžū hercogs Luvrā vēl nav redzēts.

— Labi, — sacīja karalis. — Epernon, ej pie manas ģērbtuves pārziņa un samaini apģērbu, Somberg, ej pie mana mazgātāja un pārmaini krāsu, un jūs, Kvēl un Možiron, ejiet lejā pagalmā un vērīgi uzmaniet, kad atgriežas mans brālis.

— Un kad viņš būs atgriezies?

— Un kad viņš būs atgriezies, lieciet aizslēgt visus vārtus! Ejiet!

— Bravo, sirel — sauca Kvēls.

Karalis pamāja. Visi četri minjoniēši aizgāja.

Divi, kam bija jāstāv sardzē, izgāja pa vienām durvīm, divi, kam bija jāapmaina apģērbi, izgāja pa otrajām.

Tiklīdz karalis bija palicis viens, viņš nometās ceļos pie lūgšanu galdiņa.