Grāfiene de Monsoro

XL Lietiskas sarunas

Kad gīzu un aževīnu starpā viss bija nokārtots, grāfs Monsoro atgriezās mājās un satika Busī.

Viņš domāja, ka varonīgais muižnieks par gaidāmajiem notikumiem neko nezina, tāpēc nākamā dienā var piedzīvot nepatīkamas nejaušības, un aizveda to sānis, lai aprunātos.

— Mīļais grāf, — Monsoro sacīja, — vai jūs atļautu dot jums padomu?

— Lūdzu! — Busī atbildēja.

— Jūsu vietā es rīt pazustu no Parīzes.

— Es? Par ko?

— Vairāk es nevaru teikt, bet aizbraukdams jūs izvairītos no lielām nepatikšanām.

— Lielām nepatikšanām? — vaicāja Busī, gremdēdamies grāfa acīs. — Kādām?

— Vai tad jūs nezināt, kam rīt jānotiek?

— Nē.

— Goda vārds?

— Tik tiešām, kā es esmu muižnieks.

— Vai Anžū hercogs jums neko nav uzticējis?

— Neko. Anžū hercogs man uztic tikai tādas lietas, ko var izkliegt visai pasaulei.

—Labi, mīļais grāf, tad es varu pateikt, ka rīt gatavojas nopietni notikumi, ka Anžū un Gīzu partijas gatavojas cīņai, kura karalim var laupīt troni.

Busī neuzticīgi paskatījās uz grāfu Monsoro, bet viņa seja izdvesa tik gaišu atklātību, ka nevarčja maldināt.

— Grāf, es piederu Anžū hercogam, es un mans zobens, — Busī atbildēja. — Karalis uz mani ļaunojas un izmantos katru gadījumu, lai mani aizskartu. Arī rīt, ko es pasaku jums vienīgajam, arī rīt manu dzīvību apdraudēs Indriķis Valuā savu mīļumu aizvietojumā.

— Tātad jūs esat apņēmies ciest visas sekas kā Anžū hercoga piekritējs?

— Jā.

— Vai jūs zināt, kas jurns darāms?

— Zinu. Lai arī kā man būtu par karali jāžēlojas, es nekad nepacelšu roku pret Dieva svaidīto. To lai dara citi. Es sekošu Anžū hercogam un briesmu brīdī būšu tam izpalīdzīgs.

Mirkli grāfs Monsoro nogrima domās, tad uzlika roku uz Busī pleca un sacīja:

— Mīļais grāf, Anžū hercogs ir neuzticīgs, gļēvs, nodevējs, kas greizsirdībai vai bailēm upurē savus uzticīgākos draugus, padevīgākos kalpus. Mīļais grāf, atstājiet viņu, klausiet drauga padomu, dodieties rīt uz savu Vensēnas muižu, kurp vien vēlaties, tikai nepiedalieties Maizes svētku gājienā.

Busī cieši pavērās grāfā un jautāja:

— Bet kāpēc jūs sekojat Anžū hercogam?

— Mani vēl saista kāda svarīga lieta, no kā ir atkarīgs mans gods.

— Arī man svarīgu iemeslu dēļ jāseko hercogam, jo no tiem ir atkarīgs arī mans gods, — atbildēja Busī.

Grāfs sniedza Busī roku, un viņi šķīrās.

Monsoro atgriezās mājās un pastāstīja Diānai, ka aizbrauc uz Šampaņu.

Diānu šī vēsts ļoti iepriecināja. Vīrs viņai bija pastāstījis par gaidāmo divkauju starp Busī un Epernonu, bet Epernons bija karaļa mīlulis, kas vismazāk varēja lielīties ar drosmi un izveicību. Domājot par nākamās dienas cīņu, grāfienē lepnums jaucās ar bailēm.

Busī jau agrā rītā ieradās pie hercoga un pavadīja viņu uz Luvru, kur viņš palika gaitenī. No brāļa atgriezies, hercogs paņēma viņu līdz, un viss karaliskais gājiens devās uz Senžermēnokseruā baznīcu.

Redzot uzticamo, runīgo un padevīgo Busī, prinča sirdī modās rūgti pārmetumi, bet viņa labos nodomus uzveica divi iemesli: lielais iespaids, kāds Busī bija pār viņu, kā katram stipram raksturam par gļēvuli, iespaids, no kura viņš baidījās, jo Busī, kaut arī tronim blakus stāvēdams, varēja būt īstais karalis; tam pievienojās Busī mīla uz grāfieni Monsoro, mīla, kas prinča sirdī pamodināja vistrakākās lepnības un greizsirdības mokas.

Grāfs Monsoro princim iedvesa tādas pašas bailes kā Busī, tāpēc viņš bija nolēmis: «Vai nu viņš mani pavadīs, un es gūšu drosmi uzvarai, un, ja es uzvaru, tad Monsoro var darīt,ko vēlas. Ja Busī mani pametīs, tad es neesmu vainīgs, un es arī viņu pametīšu.»

Dievkalpojums bija jau sācies pirms stundas ceturkšņa, kad Remī ienāca baznīcā un nometās ceļos blakus savam kungam pie hercoga. Ieraugot jauno ārstu, hercogs nodrebēja, jo viņš zināja, ka jauneklis ir Busī slepenāko domu līdzzinātājs.

Drīz vien Remī tiešām pasniedza grāfam kādu vēstuli.

Princi saviļņoja karsta asins šalts, redzot, ka adrese rakstīta maziem, daiļi veidotiem burtiem.

— Tā ir no viņas, — viņš domāja, — viņa ziņo, ka vīrs atstāj Parīzi.

Busī ielika vēstuli cepurē, atlocīja un izlasīja.

Princis vēstuli vairs neredzēja, bet viņš redzēja Busī seju, ko zeltoja līksmes un mīlas atspulgs.

— Vai tev, ja tu mani nepavadīsi! — Fransuā izdvesa.

Busī piespieda vēstuli pie lūpām un tad paslēpa to pie sirds.

Hercogs atskatījās. Ja grāfs Monsoro būtu bijis baznīcā, viņš nebūtu

gaidījis vakaru, bet Busī tūlīt nodotu.

Pēc dievkalpojuma visi atgriezās Luvrā, kur notika pusdienu mielasts. Karalis ēda savās istabās, bet galminieki pusdienoja galerijā. Šveiciešu sardze stāvēja pie Luvras vārtiem. Krijons savus miesassargus bija sarindojis pagalmā.

Čiko vēroja karali tikpat uzmanīgi, kā Anžū hercogs Busī.

Ieejot Luvrā, Busī piegāja pie hercoga un palocīdamies sacīja:

— Piedodiet, monsieur, es vēlējos ar jūsu augstību runāt.

— Vai tas ir tik steidzami?

— Ļoti steidzami, monsieur.

— Vai tu nevari to pateikt gājienā? Mēs iesim kopā.

—Monsieur atvainos, bet es tieši gribēju lūgt, lai jūsu augstība mani atlaiž.

— Kā tā? — hercogs ievaicājās tādā balsī, kurā skaidri bija jaušams apvaldītais uztraukums.

— Monsieur, jūsu augstība zina, ka rīt ir liela diena, kas izšķirs ķildas starp Anžū un Franciju. Es gribu atgriezties savā mazajā namiņā Vensēnā un tur vientulībā pavadīt visu dienu.

— Tātad tu nepiedalīsies gājienā, kurā piedalās karalis un viss galms?

— Nē, monsieur. Protams, ar jūsu atļauju.

— Tu nenāksi arī uz Svētās Ženevjevas klosteri?

— Monsieur, es vēlos visu dienu pavadīt vientulībā.

— Bet ja man vajadzēs draugu palīdzības?

— Mans zobens ir ieķīlāts Epernonam, monsieur, — atbildēja Busī.

— Tātad tu atstāj savu kungu un pavēlnieku, Busī? — hercogs, zobus griezdams, jautāja.

— Monsieur, cilvēkam, kuru nākamā dienā sagaida asiņaina cīņa par dzīvību vai nāvi, ir tikai viens kungs, kam es gribu nodoties savās pēdējās pārdomās.

— Tu zini, ka runa ir par troni, un tomēr mani atstāj?

— Monsieur, esmu jums diezgan strādājis un rīt atkal cīnīšos tikai par jums. Neprasiet no manis vairāk par manu dzīvību.

— Labi, — hercogs drūmi atbildēja. — Jūs esat brīvs, ejiet, monsieur Busī. Pēkšņā vēsuma nesatraukts, Busī palocījās, devās pa trepēm lejup un aizsteidzās uz savu pili. Hercogs pasauca Orilī.

— Kas ir, monsieur? — flautas spēlētājs jautāja.

— Viņš pats sevi notiesāja.

— Viņš jums nesekos?

— Nē!

— Vai viņš dodas uz vēstulē noteikto satikšanos?

— Jā.

— Šovakar?

— Šovakar!

— Vai grāfs Monsoro to zina?

— Par satikšanos? Jā. Par vīrieti, ko viņš tur satiks? Vēl ne.

— Tātad jūs esat nolēmis grāfu upurēt?

— Esmu nolēmis atriebties, bet baidos tikai par vienu.

— Ko?

— Monsoro varētu paļauties uz saviem spēkiem un izmaņām, un Busī varētu izbēgt.

— Monsieur var būt bez rūpēm.

— Kā tā?

— Vai tiešām ir nolemts Busī pazudināt?

— Pie velna! Kas izmanto manas priekšrocības, kas izmanto manu gribu par savējo, tam nevar būt žēlastības! Jā, jā, Orilī, Busī ir beigas!

— Tad nerūpējieties, monsieur. Ja no Monsoro viņš izbēgs, tad no kāda cita viņš neizbēgs.

— Un kas ir šis cits?

— Vai monsieur pavēl minēt viņa vārdu?

— Jā, es pavēlu.

— Tas ir monsieur Epernons.

— Epernons! Epernons! Kas ar viņu rīt cīnīsies divkaujā?

— Jā, monsieur.

— Pastāsti.

Orilī gribēja iesākt, kad hercogu aizsauca. Karalis sēdēja pie galda un brīnījās, ka Anžū hercogs vēl nav redzams, jo Čiko bija norādījis uz brāļa iztrūkšanu.

— Tu pastāstīsi gājienā, — hercogs aizrādīja un sekoja durvju sargiem. Orilī vārdiem Epernonam: «Nerūpējieties, monsieur Busī rīt necīnīsies»

un viņa norādījumam bija zināms pamats. Flautas spēlētājs un Epernons bija veci draugi. Epernons žēlojās Orilī par Busī lielisko veiksmi divkaujās, kas droši vien pretiniekam būs liktenīga. Viņš iedeva tūkstoš ekiju draugam, kurš salīga slepkavas, kas uzglūnētu Busī grāfa Monsoro nama tuvumā un greizsirdīgajam vīram vajadzības brīdī izpalīdzētu.