Grāfiene de Monsoro

XXV grāfs nav miris

Ar priecīgu sirdi Remī steidzās izpildīt savu uzdevumu. Viņš labprāt būtu jājis ar Rolandu, bet to bija paņēmis grāfs Monsoro, un viņam vajadzēja samierināties ar Mitridātu.

Ceļā viņš pārdomāja, kā izturēties pret grāfieni Monsoro, ja tā būs sadrūmusi vai priecīga, — vai ceremoniāli, vai padevīgā draudzībā? Drīz vien viņš sasniedza valni un baidījās jāt tālāk. Pārsteigtais Remī pārlūkoja apkārtni un ieraudzīja nomītas magones un lielu asiņu peļķi.

— Hallo, vai Sentlukāss te būtu nodūris grāfu Monsoro? — viņš iesaucās. Viņš vēlreiz pārlūkoja zemi un desmit soļu attālumā kādā krūmā ieraudzīja stīvas kājas un cilvēka ķermeni, kas likās vēl stingāks.

— Palūk, grāfs Monsoro, — Remī noteica. — Tātad te ir kritis lielais mednieks. Ja jau atraitne pamet viņu ērgļu barībai, tad tā ir laba zīme.

Remī nokāpa no zirga, piegāja pie līķa un sacīja:

— Jocīgi! Te viņš guļ miris, bet asinis sārtojas tur. Ak, te ir pēdas. Viņš būs atrāpojis; vai ari labais Sentlukāss būs viņu atslējis pret mūri, lai asinis nekāpj galvā. Viņš tiešām ir miris, acis ir vaļā un sastingušas.

Pēkšņi Remī atrāvās atpakaļ. Acis, kuras viņš tikko bija redzējis vaļā, bija aizvērušās, iekritušo seju pārklāja svina\bālums.

Remi kļuva vēl bālāks par grāfu Monsoro. Bet viņš tomēr bija ārsts, tāpēc sāka prātot:

— Ja viņš aizver acis, tad viņš nav miris. — Bet tad viņš iedomājās, ka tā varētu būt vienkārša pēcnāves muskuļu kustība.

— Nu, es jau drīz vien pārliecināšos. Ieduršu viņam ar zobenu. Ja viņš nekustēsies, tad nekas nav darāms.

Remī jau skāra zobenu, lai ķertos pie cēlā izmēģinājuma, kad Monsoro acis atkal atvērās.

— Viņš nav miris, — Remī nomurmināja. — Nu, jauki!

Jauneklī brieda gluži dabīgas domas:

— Viņš ir dzīvs, par to nav jāšaubās. Bet, ja es viņu nogalinu, tad nu gan viņam ir beigas.

Viņš lūkojās uz Monsoro, kura stīvais skatiens, liekas, vēroja ārsta dvēseles ļaunās domas.

— O, kādas nejaukas domas! — Remī pēkšņi iesaucās. — Dievs ir mans liecinieks, ja grāfs stāvētu manā priekšā un vicinātu zobenu, es viņu nudien nonāvētu. Bet tagad tas būtu nekrietns noziegums.

— Palīgā! — Monsoro iesaucās. — Palīgā! Es mirstu!

— Pie velna, pavisam traks stāvoklis! — Remī turpināja. — Es esmu ārsts un man ir jāpalīdz ikvienam cietējam. Aizmirsīsim, ka es esmu Oduī, aizmirsīsim, ka es esmu monsieur Busī draugs, atcerēsimies, ka mani saista ārsta pienākums.

— Palīgā! — ievainotais atkārtoja.

— Te es esmu! — Remī atbildēja.

— Atvediet garīdznieku, atvediet ārstu!

— Ārsts te jau ir, no garīdznieka jūs varbūt tiksit vaļā bez lielām raizēm.

— Oduī! — grāfs Monsoro iesaucās. — Kā jūs šeit nokļuvāt?

— Pirms stundas es satiku Sentlukāsu, — Oduī atbildēja.

— Ak, manu slepkavu, — aiz sāpēm un dusmām nobālēdams, izdvesa Monsoro.

— Viņš man teica, lai es steidzos uz veco gāršu, kur atradīšot nogalinātu cilvēku.

— Nogalinātu! — Monsoro atkārtoja.

— Nolādēts! Liekas, ka viņš tam ticēja, — atbildēja Remī. — Jūs nedrīkstiet ļaunoties.

— Sakiet, vai es tiešām esmu nāvīgi ievainots?

— Pie velna, jūs pārāk daudz jautājat, — atbildēja Remī. — Es gribu apskatīties.

Viņš piegāja pie Monsoro, uzmanīgi novilka tam mēteli, kamzoli un kreklu un atrada, ka zobens caurdūris krūšu labo pusi starp sesto un septīto ribu.

— Vai jūs jūtat stipras sāpes?

— Krūtīs ne, bet mugurā.

— Palūkosim. Kurā vietā?

Šai mirklī ievainotā lūpas izguldza sārtas putas, un viņš atkal zaudēja samaņu. Remī steidzīgi izvilka no kabatas kādu sainīti, izņēma no tā lanceti, noplēsa no ievainotā krekla un sasēja tam rokas.

— Pārbaudīsim, — ārsts teica, — ja asinis vel tecCs, tad Diānas kundze gan nebūs atraitne. Bet ja tās netccCs… Ak, tiešām tek! Piedod, mīļais Busī, piedod, bet es taču esmu ārsts.

PCc brīža no brūces tik tiešām iztecēja asinis. Tai pašā laikā slimais atelpoja un atvēra acis.

— Ak, es jau domāju, ka visam ir beigas, — viņš murmināja.

— Vel ne, mīļais monsieur, vēl ne. Varbūt…

— Ka es palikšu dzīvs?

— Mans Dievs, jā! Bet vispirms jāsašuj brūce. Pagaidiet, nekustieties! Jūs redzat! Daba strādā iekšā, es gādāju no ārpuses. Ak, daba ir liels brīnumārsts, grāf. Pagaidiet, cs noslaucīšu jūsu lūpas!

Remī ar mutautiņu nosusināja grāfa lūpas.

— Sākumā es vēmu asinis veselām straumēm, — ievainotais paskaidroja.

— Bet tagad asiņošana ir mitējusies. Mīļais grāf Monsoro, es baidos, ka man būs laime jūs izdziedināt.

— Kā, jūs baidāties?

— Jā.

— Jūs domājat, ka es izveseļošos?

— Diemžēl.

— Jūs esat dīvains ārsts.

— Vienalga, ka tik es jūs izdziedinu!

Remī nosēja dzīslu un piecēlās.

— Kā, jūs mani atstāsit?

— Es gribu doties uz pili un parūpēties par tālāko palīdzību.

— Bet ko es darīšu?

— Guliet mierīgi, nekustieties, elpojiet mierīgi, nekāsCjiet un nemēģiniet aizskart pārsēju. Kura ir tuvākā māja?

— Meridoras pils. Pārkāpiet pāri valnim un jūs atrādīsities parkā, ejiet gar mūri un jūs sasniegsit vārtus.

— Labi, es skrienu.

— Pateicos, godājamais monsieur, — Monsoro iesaucās.

— Ja tu zinātu patiesību, tad tava pateicība būtu vel lielāka, — Remī nodomāja.

Pec piecām minūtēm viņš sasniedza pili, kuras iemītnieki skraidīja kā iztraucētas skudras un visos kaktos, pagalmos un dārzos meklēja savu kungu, jo Sentlukāss, lai iegūtu vairāk laika bēgšanai, bija norādījis nepareizu vietu.

Remī ieradās pavisam negaidīts un parādīja īsto ceļu. Viņš rīkojās tik dedzīgi, ka Monsoro kundzei atlika vienīgi pabrīnīties.

Tīro dvēseli uz mirkli saduļķoja neskaidra, savāda iedoma.

— Ak, es domāju, ka viņš ir Busī draugs, — viņa izdvesa, kad Remi steigā prasīja nestuves un svaigu ūdeni, lai atgrieztos pie ievainotā.