Grāfiene de Monsoro

VIII Anžū hercogs ir pazudis

Šķietami vēsais Čiko atgriezās Luvrā visai līksms. Viņa prieks bija trīskārtīgs. Viņš bija pakalpojis drošsirdīgajam Busī, viņam bija izdevusies veikla intriga, un ar varonīga vīra aizraidīšanu viņš bija parūpējies par izdevīgiem apstākļiem karaļa iecerētajām pārmainām valstī.

Notika viss, no kā karalis bija baidījies un ko Čiko bija pareģojis.

Kad hercogs Gīzs no rīta bija pieņēmis līgas galvenos dalībniekus, kuri viņam nodeva sarakstu loksnes; kad viņš bija līgai apsolījis vadoni un ikvienu nozvērinājis, ka viņi atzīst karaļa iecelto vadītāju; kad viņš bija apspriedies ar kardinālu un Majēnas hercogu, ko viņš bija atstājis kopš pulksten desmitiem pagājušā vakarā.

Čiko šo apmeklējumu jau bija paredzējis. Tiklīdz viņš bija atstājis Busī dzīvokli, tā sāka klaiņot Alansonas pils apkārtnē. Viņš bija klīdis stundas ceturksni, kad ieraudzīja tuvojamies gaidīto. Čiko tūliņ pazuda aiz stūra, un, viņu neredzējis, hercogs iegāja pilī.

Hercogs atrada prinča pirmo apkalpotāju lielā uztraukumā par kunga prombūtni. Tikpat uzbudināts bija arī Orilī, kas trīsreiz bija aizsūtīts uz Luvru un trīsreiz bija saņēmis atbildi, ka monsieur vēl guļot.

— Pulksten deviņos viņš vēl guļ! Tam nu gan nevar noticēt, — hercogs brīnījās. — Arī karalis šai stundā parasti jau ir piecēlies. Jums jāiet uz Luvru, Orilī.

— Es par to jau domāju, monsieur, bet es baidos, ka šis miegs ir tikai aizbildināšanās, ar ko atrunāties durvju sargiem, un viņš pats droši vien devies kādā jaunā dēkā pa pilsētu.

— Orilī,—atbildēja hercogs, — man šķiet, ka monsieur ir diezgan prātīgs, lai tik svarīgā dienā nenodotos kaut kādai mīlas dēkai. Ejiet bez bailēm uz Luvru, un jūs monsieur satiksit.

— Ja jūs vēlaties, monsieur, es iešu. Bet ko es viņam teikšu?

— Sakiet viņam, ka sapulce Luvrā notiks pulksten divos pēcpusdienā. Viņš ļoti labi zina, ka pirms ierašanās pie karaļa mums vēl jāsatiekas. Jūs saprotat, Orilī, — hercogs dusmīgi piebilda, — ka tādā mirklī, kad karalis grasās iecelt līgas vadoni, nav vaļas gulēt.

— Ļoti labi, monsieur, es lūgšu viņa augstību atnākt šurp.

— Kur es viņu nepacietīgi gaidīšu, jo daudzi būs jau Luvrā, un mēs nedrīkstam vilcināties. Es likšu pasaukt arī monsieur Busī.

— Lai notiek, monsieur! Bet ko es darīšu, ja viņa augstību neatradīšu?

— Ja jūs viņa augstību neatradīsit, Orilī, nemeklējiet viņu pārāk dedzīgi. Lai nu kā, ceturksni pirms diviem es būšu Luvrā.

Orilī palocījās un aizgāja.

Čiko redzēja, ka viņš atstāj pili, un uzminēja viņa gājiena mērķi. Ja hercogs Gīzs uzzina par Anžū hercoga apcietināšanu, tad viss bija zaudēts vai vismaz radīs lielu sajukumu.

To katrā ziņā vajadzēja novērst. Čiko ar savām garām kājām, mezdams lielu līkumu, steidzās uz Luvru, ko viņš sasniedza pirms Orilī ierašanās, un visu varēja nokārtot sava mērķa sekmīgai sasniegšanai.

Kad Orilī pagāja garām durvju sargiem un uzskrēja pa trepēm, kas veda uz hercoga istabām, viņš pie durvīm atrada sēžam Čiko, kas likās nogrimis šaha spēlē un savas garās kājas bija tik tālu izstiepis, ka Orilī netika tālāk. Viņš aizkavējās diezgan ilgi.

To pašu piedzīvoja Kvēls, kas hercoga priekšistabā rotaļājās ar bumbu. Kad beidzot Orilī gribēja iekļūt hercoga istabā, viņu vēl aizturēja Šombergs, kas kavēja laiku ar tauri.

Tikai tad, kad atgriezties un paziņot hercogam Gīzam bija jau par vēlu, Orilī no hercoga mutes uzzināja taisnību, kad princis dusmās iesaucās:

— Orilī, vai tad tu neuzminēji, ka es atrodos gūstā?