Grāfiene de Monsoro

XLII Čiko I

Kapuces tūlīt apsedza drošās pieres, kvēlās acis un izteiksmīgās rētas. Trīs brāļu pavadībā četrdesmit mūki devās uz kapličas ieeju.

Karalis bija nogrimis lūgšanās, kas hercoga Gīza nodomus solīja vainagot sekmēm. Indriķis skūpstīja relikviju kastes, dūrēm sita pa krūtīm un murmināja skumjākos psalmus.

Priors sāka savas pamācības, kuras Indriķis noklausījās ļoti uzmanīgi.

Hercogs Gīzs pamāja, Žozefs Fulons noliecās pie karaļa un sacīja:

— Sire, vai jums nepatiktos zemes godības kroni nolikt pie Debesu Tēva kājām?

— Iesim… — Indriķis vienkārši atbildēja.

Un pavadoņi tūlīt atgriezās pret galveno eju uz cellēm.

Indriķis šķita ļoti satriekts. Viņa dūres nemitīgi dauzīja krūtis, lielais rožukronis grabēja uz ziloņkaula miroņa galvaskausa, kas karājās pie viņa jostas.

Nācēji sasniedza celli, uz kuras sliekšņa stāvēja Gorenflo.

— Šeit? — jautāja karalis.

— Protams, — resnais mūks atbildēja.

Karalis brīdi vilcinājās, jo ejas galā varēja redzēt kādas durvis, pareizāk gan—noslēpumainus spraišļus, aiz kuriem bija viežama biezā krēslā gaistoša bezgalīga telpa.

Indriķis iegāja cellē.

— Hic portus salutis? — viņš aizgrābtībā nomurmināja.

— Jā, — atbildēja Fulons, — šeit ir osta.

— Atstājiet mūs, — Gorenflo lepni pamāja.

Durvis tūlīt atkal aizvērās. Pavadoņu soļu troksnis attālinājās. Celles dibenā karalis ieraudzīja solu, apsēdās un sakrustoja rokas klēpī.

— Te nu tu esi, Erod, te nu tu esi, pagāns, te nu tu esi, Nebukadnecar,— iesaucās Gorenflo, treknās dūres pret gurniem atbalstīdams.

Karalis šķitās izbrīnējies.

— Vai tu runā ar mani, mans brāli? — viņš jautāja.

— Ar ko gan citu, ja ne ar tevi? Vai var izteikt kādu apvainojumu, ko nevarētu vērst pret tevi?

— Mans brāli! — karalis izdvesa.

— Te tev nav neviena brāļa. Es jau sen domāju par kādu runu… kas tev jādzird… Es to sadalīšu trīs daļās kā ikviens labs runātājs. Vispirms tu esi varmāka, tad tu esi jokdaris, un beidzot tu esi izbijis karalis.

— Izbijis karalis, mans brāli! — Indriķis pēkšņi iesaucās.

— Ne vairāk, ne mazāk. Te nav Polija, un no šejienes tu neaizbēgsi.

— Slazdi!

— Valuā, karalis ir tikai cilvēks.

— Varmācība, mans brāli!

— Pie velna! Vai tu domā, ka mēs tevi ieslodzījām, lai saudzētu!

— Jūs pulgojat ticību, mans brāli.

— Kur ir ticība? — sauca Gorenflo.

— O! — karalis nopūtās. — Svētais tēvs runā tādus vārdus!

— Jo sliktāk.

— Jūs gaida mūžīga pazušana.

— Kur ir mūžīgā pazušana?

— Jūs runājat kā neticīgais, mans brāli.

— Vai tu esi gatavs, Valuā?

— Kam?

— Nolikt savu kroni. Man uzdots to panākt, un es rīkojos.

— Bet tu izdari nāves grēku.

— O-o! — Gorenflo zobgalīgi iesmējās. — Man ir tiesības grēkus piedot. Vai tu atsakies, brāli Valuā?

— No kā?

— No Francijas troņa.

— Labāk nāvi!

— Tad tu arī mirsi… Pagaidi, priors atgriežas. Izšķiries!

— Man ir gvardi, draugi. Es aizstāvēšos.

— Varbūt. Bet tu mirsi neko nepaguvis.

— Ļauj man mirkli padomāt.

— Nē!

— Jūs esat pārāk dedzīgi, mans brāli, — aizrādīja priors.

Un viņš pamāja ar roku, it kā gribēdams karalim teikt:« sire, jūsu lūgums ir ievērots.»

Un priors durvis atkal aizvēra.

Indriķis nogrima dziļās pārdomās.

— Labi, es uzupurēšos, — viņš beidzot teica.

Bija pagājušas desmit minūtes. Pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Viņš piekrīt, — sacīja Gorenflo.

Karalis izdzirda ejā atskanam pārsteiguma un prieka izsaucienus.

— Noliec rakstu, — sacīja kāda balss, kas karali satrauca. Kāda mūka roka pasniedza Gorenflo savīstītu pergamentu. Gorenflo lēni nolasīja rakstu karalim, kas sēdēja sāpēs aizsegtu seju.

— Un ja es vilcinātos parakstīt? — karalis raudādams iesaucās.

— Tad jums draud divkāršas briesmas, — atskanēja hercoga Gīza apspiestā balss. — Pasaulei jūs būsit miris.

— Mani neviens nepiespiedīs, — Indriķis noteica.

— Es jau paredzēju, — hercogs pačukstēja savai māsai.

— Ejiet, mans brāli, — viņš aizrādīja Majēnas hercogam, — lieciet visus apbruņot un būt gataviem.

— Uz ko? — karalis žēlijautāja.

— Uz visu, — atbildēja Zozefs Fulons. Karaļa izmisums kļuva vēl lielāks.

— Pie velna! — sauca Gorenflo. — Es ienīdu tevi, Valuā, bet tagad es tevi nicinu. Uz priekšu! Paraksti, vai es tevi nonāvēšu!

— Pacietieties, — sacīja karalis, — pacietieties, lai es sevi varu atdot zemes un debess valdniekam.

— Viņš grib vēl pārdomāt! — Gorenflo kliedza.

— Ļausim viņam laiku līdz pusnaktij, — sacīja kardināls.

— Pateicos, žēlsirdīgais brāli, — karalis līksmi iesaucās. — Dievs tevi neaizmirsīs.

— Tas ir gan gļēvulis! Francija mums pateiksies, ja mēs to nogāzīsim no troņa. »

— Vienalga, — iebilda hercogiene, — lai viņš būtu cik gļēvs būdams, es viņu tomēr gribu apgraizīt.

Rokas sakrustojis, Gorenflo visādi pūlējās karali pārliecināt. Pēkšņi klostera ārpusē atskanēja apspiesta dunoņa.

— Klusu! — hercogs Gīzs iesaucās.

Iestājās dziļš klusums. Drīz vien varēja izšķirt spēcīgus, vienmērīgus sitienus pret klostera lielajām durvīm. Atskrēja Majēnas hercogs un ziņoja:

— Mani brāļi, pie klostera ieradies bruņots ļaužu bars.

— Nāk viņu meklēt, — sacīja hercogiene.

— Viņam jāparaksta, — aizrādīja kardināls.

— Paraksti, Valuā, paraksti! — Gorenflo sauca pērkona balsī.

— Jūs devāt man laiku līdz pusnaktij, — karalis žēli atbildēja.

— Nav vaļas vilcināties.

— Es ceru…

— Aiziet pie senčiem, ja neparakstīsi, — atskanēja hercogienes nepie­lūdzamā, draudīgā balss.

Gorenflo satvēra karaļa elkoni un pasniedza spalvu.

Troksnis ārā vērtās arvien lielāks.

— Jauns pulks! — kāds mūks ziņoja. — Tas apņem laukumu un virzās šurp no kreisās puses.

— Uz priekšu! — nepacietīgais Majēnas hercogs sauca.

Karalis iemērca spalvu tintē.

— Šveicieši! — vēstīja Fulons. — Viņi pārplūdināja laukumu no labās puses. Viss klosteris ir ielenkts.

— Tad mēs aizstāvēsimies, — Majēnas hercogs nolēma. — Par tādu ķīlnieku ir vērts cīnīties.

— Viņš parakstīja! — iesaucās Gorenflo, izraudams papīru no Indriķa rokām. Galīgi satriektais karalis paslēpa galvu kapucē.

— Tad mēs esam karalis, — kardināls norādīja hercogam. — Pasteidzies paņemt dārgo papīru.

Savā sāpju lēkmē karalis apgāza mazo spuldzi, kas apgaismoja mūka celli. Bet hercogs jau turēja pergamentu savās rokās.

— Ko darīt? Ko darīt? — jautāja mūks, zem kura tērpa slēpās pilnīgi apbruņojies muižnieks. — Krijons nāk ar franču gvardiem un draud ielauzt durvis. Dzirdiet!…

— Karaļa vārdā! — atskanēja Krijona spēcīgā balss.

— Te nav neviena karaļa! — Gorenflo caur logu atbildēja.

— Kas to saka? Nelietis! — Krijons kliedza.

— Es, es, es! — Gorenflo melnajā tumsā lepni gavilēja.

— Uzmeklē to puisi un pacienā ar dažām lodēm, — Krijons pavēlēja.

Redzēdams, ka gvardi sagatavo ieročus, Gorenflo nokrita sēdus.

— Atlauz durvis, Krijon! — kāda balss pārtrauca klusumu. Dzirdot šo balsi, neīstajiem un īstajiem mūkiem mati saslējās stāvus.

Šī balss piederēja kādam vīram, kas no kareivju ierindas bija atnācis līdz klostera trepēm.

— Šurp, sire, — atbildēja Krijons, ar cirvi skaldīdams galvenās durvis, tā ka visi mūri drebēja.

Sabiedētais priors piegāja pie loga un jautāja.

— Ko jūs vēlaties?

— Ak, jūs, Žozef Fulon, — atbildēja tā pati mierīgā, lepnā balss. — Atdodiet taču manu nerru, kas visu nakti pavadījis kādā jūsu cellē. Man vajadzīgs Čiko. Es Luvrā garlaikojos.

— Bet man klājas lieliski, mans dēls, — iesaucās Čiko, — atmezdams kapuci un spiezdamies cauri mūku pūlim, kas izbaiļu rūkoņā padevīgi atkāpās.

Šai mirklī hercogs Gīzs kādas atvērtas spuldzes gaismā lasīja atteikšanās raksta vēl svaigo, tik grūti iegūto parakstu:

Čiko I.

— Čiko I! Deviņi velni! — hercogs iesaucās.

— Projām! Projām! Mēs esam pazuduši! Bēgsim!

— Hallo! — priecājās čiko, gandrīz paģībušo Gorenflo ar striķi pērdams.— Hallo!