Grāfiene de Monsoro

IV Satikšanās mazajā dārzā

Remi paņēma savu slimnieku pie rokas un izveda viņu pa vairākām ielām pie kādas mazas baznīciņas, ko Busī nemaz nepazina. Oduī paskaidroja, ka tā esot Ēģiptes Marijas baznīca, un piebilda:

— Tā kā nu jūs zināt, kā viņu sauc, monsieur, un esat aplūkojuši arī tās ārpusi, iesim iekšā, un jūs redzēsit stikla vitrāžas, kas ir ievērības cienīgas.

Busī paskatījās uz ārstu un pamanīja viņa sejā tik maigu un daudznozīmīgu smaidu, ka viņš nojauta: jauneklim ir cits nolūks — nevis rādīt stikla vitrāžas, kuras tumsā nemaz nevarēja aplūkot.

Baznīcā, kas bija trūcīgi apgaismota, tobrīd noturēja vakara dievkalpojumu. Busī nesaskatīja neko tādu, kas apmierinātu viņa cerības, kas saistītu viņa ziņkāri. Tāpēc viņš gribēja atkal aiziet. Remī aizturēja Busī.

— Pacieiieties! Dievkalpojums drīz beigsies. Tagad aiziedami, mēs traucēsim ticīgos. Lūk, nu jau visi dodas ārā, — viņš pēc brīža piebilda. — Sekosim citiem, ja jums tīk.

Busī vienaldzīgs devās uz durvīm.

— Kā? — iesaucās ārsts. — Jūs gribat aiziet, nepaņēmis svētīto ūdeni. Kāda velna pēc jums ir galva uz pleciem?

Busī paklausīja kā bērns un devās pie spraišļa, pie kura bija piestiprināts svētītā ūdens trauks. Tūlīt arī Remī deva zīmi kādai sievietei nišā. Viņa tāpat piegāja pie spraišļa, un, kad grāfs izstiepa roku pret svētīto trauku, arī viņa pastiepa mazliet neveiklo rociņu un iemērca pirkstus tīrajā ūdenī. Busī skatiens no rokas pievērsās sievietes sejai, bet tai pašā mirklī viņš nobālēja un atrāvās atpakaļ, jo bija pazinis Ģertrūdi.

Busī palika stāvam ar izplestām rokām, krusta zīmi nepārmetis, kamēr Ģertrūde, viņu sveicinādama, pagāja garām, zem mazās baznīcas spraišļiem no sāniem parādīdama savu slaido augumu. Divus soļus aiz viņas sekoja kāda zīda mētelī rūpīgi ietinusies dāma, dāma, kuras gleznais, jaunavīgais stāvs, burvīgā gaita, maigās auguma līnijas satrauca Busī sirdi. Tagad viņš saprata, kāpēc Remī bija viņu atvedis uz šo baznīcu, un kā nemaņā sekoja šai sievietei, kas gāja aiz Ģertrūdes. Remī palika pēdējais.

Ģertrūde neturpināja vis iesākto ceļu, bet gan iegriezās Monmartras ielā, pagāja dažus soļus un pēkšņi steidzīgi pazuda šķērsielā bez izejas. Atvērās kādas durvis.

Busī vilcinājās un devās tālāk tikai tad, kad Remī teica:

— Monsieur grāf, vai jūs gribat, lai es jums nominu papēžus?

Ģertrūde izvilka no kabatas atslēgu un ļāva savai kundzei ieiet iekšā.

Neatskatījusies dāma pagāja garām kalponei.

Ārsts pateica meičai dažus vārdus, atkāpās sāņus un palaida Busī pirmo. Tad viņš kopā ar Ģertrūdi iegāja namā. Kalpone aizslēdza durvis, un ieliņa bija atkal tikpat tukša kā iepriekš.

Pulkstenis varēja būt pusastoņi vakarā. Bija maija pirmās dienas. Vēsajā gaisā, kur smaržoja pavasara pirmā elpa, ciešo pumpuru klēpjos sāka attīstīties jaunās lapas.

Busī paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka atrodas nelielā dārzā. Dārzu apņēma ļoti augsta mūra sēta. Virs tās vīnkoki un efejas stiepa savas svaigās stīgas, kuru spēcīgo, kodīgo smaržu vējš izplatīja visā apkārtnē.

Veco baznīcas mūru spraugās spraucās garas neļķes un lepojās ar saviem varasarkanajiem pumpuriem. Pirmo ceriņu saldā smarža skāra jaunekļa pieri, kurš sev jautāja, vai tik daudz smaržu, siltuma un dzīvības prieka viņš ieguva vienīgi maigas, mīļotas sievietes klātbūtnē.

Diāna apsēdās jasmīnu un meža vīnstīgu lapenē uz mūrim pieslieta koka sola. Noliektu galvu, gurdām rokām viņa pirkstos plucināja norautu neļķi, kuras ziedlapiņas kaisīja smiltīs, pati nezinādama, ko īsti dara.

Šai mirklī tuvējā kastaņā lakstīgala iesāka savu stiepto, grūtsirdīgo dziesmu, ko reižu reizēm pārtrauca dzirkstošas skaņas, kas zilajā naktī līksmi ievijās kā gaišas uguns svītras.

Busī un grāfiene Monsoro dārzā bija vieni, jo Remī un Ģertrūde bija aizgājuši. Jauneklis tuvojās grāfienei. Diāna pacēla galvu.

— Monsieur grāf, — viņa drebošā balsī teica, — izlikšanās un liekuļošana nebūtu cienīga. Ja jūs mani nupat satikāt baznīcā, tad tā nebija nejaušība, kas jūs turp aizveda.

— Nē, madame, Remī ieteica man aiziet nepaskaidrodams — kāpēc. Zvēru, ka es neko nezināju…

— Jūs nesaprotat manus vārdus, monsieur, — Diāna skumji teica. — Jā, es ļoti labi zinu, ka Remī jūs atveda uz baznīcu, un gandrīz vai ar varu.

— Madame, tā nebija varas pielietošana. Es nezināju, ko tur ieraudzīšu.

— Tie ir cietsirdīgi vārdi, monsieur grāf, — sacīja Diāna, galvu purinādama un ar maigu skatu vērdamās Busī. — Vai jūs gribat teikt: ja Remī noslēpums jums būtu bijis zināms, jūs nebūtu viņam sekojis!..

— O, madamel..

— Tas ir dabīgi un taisnīgi, monsieur. Jūs man esat izdarījis vislielāko pakalpojumu, par ko es vēl neesmu pateikusies. Piedodiet un pieņemiet manu dziļāko atzinību.

— Madame…

Busī apklusa. Viņš bija tā samulsis, ka nevarēja ne runāt, ne domāt.

— Bet es gribu jums pierādīt, — Diāna turpināja saņēmusies, — ka es neesmu ne nepateicīga, ne aizmāršīga. Es lūdzu Remī parūpēties, lai es varētu ar jums runāt. Es izdomāju šo tikšanos. Piedodiet, ja jums tā nav patīkama.

Busī uzlika roku uz sirds un atbildēja:

— Ak, madame! Jūs taču tam neticat.

Nabaga satriektajā jauneklī pamazām atgriezās spēja domāt, un viņam likās, ka maigais vakarvējš, kas viņam atnesa tik saldu smaržu un jūsmīgus vārdus, viņa acīm noņem miglas autu.

— Es zinu, — turpināja Diāna, kas bija spēcīgāka, jo jau ilgi bija šim mirklim gatavojusies, — es zinu, ka, manu uzdevumu izpildīdams, jūs esat piedzīvojis daudz ļauna. Es pazīstu jūsu smalkjūtību. Ticiet, es jūs pazīstu un cienu. Iedomājieties, kā man bija jācieš, zinot, ka jūs manas jūtas varētu pārprast.

— Madame, — sacīja Busī, — trīs dienas es biju slims.

— Zinu, — Diāna atbildēja un nosarka, tā nododama, cik ļoti viņa par šo slimību ir interesējusies, — zinu un cietu vēl vairāk par jums, jo monsieur Remī, kas mani droši vien krāpa, lika cerēt.

— Jūsu aizmāršība manas sāpes pavairoja.

— "Man jādara, kas darāms, grāf, — grāfiene Monsoro sacīja. — Es jūs redzu, es jums pateicos par jūsu rūpēm un zvēru mūžīgu pateicību… Ticiet, ka es runāju no visas sirds!

Busī skumji purināja galvu un klusēja.

— Vai jūs manus vārdus apšaubāt? — Diāna jautāja.

— Kundze, cilvēki, kas pret kādu jūt draudzību, šo draudzību pierāda, ja tas vien ir iespējams. Jūs zināt, ka vakar es biju karaļa pilī audiencē, jūs zināt, ka es stāvēju jūsu priekšā. Jums vajadzēja sajust manu kvēlo skatienu un kaut vienu vienīgu reizi pacelt acis. Jūs ne ar vienu vārdu, ne vaibstu, ne mazāko zīmi nenorādījāt, ka esat mani ieraudzījusi. Varbūt, ka es esmu netaisns, madame. Varbūt, ka jūs mani nepazināt, jo mēs taču esam redzējušies tikai divas reizes.

Diāna atbildēja ar tādu skumju pārmetumu pilnu skatienu, ka Busī sirdi sažņaudza skaudras sāpes.

— Piedodiet, kundze, piedodiet,—viņš lūdzās. — Jūs nelīdzināties citām sievietēm un tomēr darāt to pašu, ko visas ikdienišķas sievietes. Šīs laulības?!

— Vai jūs nezināt, kam tās bija vajadzīgas?

— Jā, bet no šīs nepieciešamības viegli varēja izvairīties.

— Gluži otrādi — tas nebija iespējams.

— Vai jums neteica, ka jūs sargā kāds padevīgs vīrietis?

Diāna nodūra acis un atbildēja:

— Tieši tas mani uztrauca.

— Redzat nu, kādai saudzībai un uzmanībai jūs mani upurējat. Ak, iedomājieties, kas ir mana dzīve, kopš jūs piederat citam!

— Monsieur, — grāfiene cienīgi atbildēja, — sieviete nemaina vārdu, ja tas viņas godu tikai aptraipa. Kamēr dzīvo divi vīri, no kuriem viens saucas tai vārdā, ko viņa zaudējusi, bet otrs tai vārdā, ko viņa pieņēmusi.

— Tāpēc jums grāfa de Monsoro vārds jo sevišķi jāciena.

— Jūs tā domājat? — Diāna stomījās. — Jo labāk.

Viņas acis pieplūda ar asarām.

Busī redzēja, ka viņas galva noslīgst uz krūtīm, piegāja tuvāk un teica:

— Tātad es atkal būšu tas pats, kas biju — svešinieks.

— Ak! — Diāna nopūtās.

— Jūsu klusēšana to apliecina.

— Es varu runāt, tikai klusēdama.

— Jūsu klusēšana, madame, ir turpinājums tam, kā jūs izturējāties Luvrā. Luvrā jūs mani neuzlūkojāt, šeit jūs ar mani nerunājat.

— Luvrā pie manis bija grāfs Monsoro. Grāfs Monsoro mani novēroja, un viņš ir greizsirdīgs.

— Greizsirdīgs! Mans Dievs, ko viņam vēl vajag! Kā laimi viņam jāapskauž, ja visa pasaule apskauž viņa laimi?

— Es jums teicu, ka viņš ir greizsirdīgs, monsieur, jo kopš dažām dienām mūsu jaunā nama tuvumā viņš redzējis klejojam kādu vīrieti.

— Tātad jūs vairs nedzīvojat mazajā namiņā Svētā Antonija ielā?

— Kā! — Diāna samulsusi iesaucās. — Šis vīrietis… Tātad jūs tas nebijāt?

— Madame, kopš jūsu laulības atklāti izsludinātas, kopš jūs esat ievesta galmā, kopš tā vakara Luvrā, kad jūs man nedāvājāt nevienu skatienu, es guļu gultā, mani moka drudzis, es mirstu. Jūs redzat, ka uz mani jūsu laulātam draugam nav jābūt greizsirdīgam, jo mani viņš savas mājas tuvumā nav redzējis.

— Labi, grāf, ja tā ir taisnība, ka jūs ilgojaties mani atkal redzēt, tad pateicieties tam svešajam vīrietim. Es pazīstu grāfu Monsoro, šis vīrs liek baiļoties jūsu dēļ, un es gribēju jūs redzēt, lai pateiktu: nedodieties briesmās, monsieur grāf, nedariet mani vēl nelaimīgāku, kā es jau esmu.

— Nomierinieties, kundze! Atkārtoju, ka es tas nebiju.

— Ļaujiet man pabeigt! Baidīdamies no šā vīra, kuru jūs nepazīstat, bet ko grāfs de Monsoro varbūt pazīst, baidīdamies no šā vīra, viņš prasa, lai es atstāju Parīzi. Tāpēc, — Busī roku sniegdama, Diāna turpināja, — tāpēc šī ir mūsu pēdējā saruna… Rīt es aizceļoju uz Meridoru.

— Jūs aizceļojat, madame? — Busī iesaucās.

— Grāfu de Monsoro citādi nomierināt nav iespējams. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai es atgūtu mieru. Es ienīstu Parīzi, ienīstu pasauli, galmu, Luvru. Esmu laimīga kopā ar savām meitenes gadu atmiņām atkal atgriezties vientulībā. Man liekas, ka, atgriežoties jaunības gadu tekās, manu dvēseli atkal skars pagājusi laime, kā spirdzinoša rasa pieskarsies ādai. Tur es atradīšu Sentlukāsu, kas žēlojas par manu prombūtni. Dzīvojiet sveiki, grāf Busī!

Busī paslēpa seju rokās.

— Uz priekšu! — viņš murmināja. — Viss man ir zudis.

— Ko jūs sakāt?

— Es saku, madame, ka šis virs, kurš jūs izraida un kurš man laupa vienīgo cerību, kas vēl palika, cerību, ka varēšu elpot to pašu gaisu, ko jūs, ieraudzīt jūs aiz loga aizkara, garāmejot pieskarties jūsu kleitai, pielūgt dzīvu būtni, nevis ēnu, es saku, ka šis vīrs ir mans nāvīgākais ienaidnieks un ka es viņu savām rokām iznīcināšu, kaut man arī būs jāmirst.

— Ak, monsieur grāf!

— Nelaimīgais! Vai viņam vēl nepietiek, ka ieguva jūs par sievu, jūs — skaistāko, nevainīgāko radījumu, viņš ir arī greizsirdīgs! Greizsirdīgs, smieklīgs, rijīgs nezvērs, kas grib aprīt visu pasauli.

—Ak, nomierinieties, grāf, nomierinieties, mans Dievs! Varbūt, ka viņam var piedot.

— Viņam var piedot? Un jūs viņu aizstāvat, madame?

— O, kaut jūs zinātu! — sacīja Diāna, seju rokās paslēpdama, it kā baidīdamās, ka Busī arī tumsā nepamana viņas kvēlo sārtumu.

— Kaut es zinātu? — Busī atkārtoja. — Ak, kundze, es zinu tikai vienu — kā netaisni domāt par pārējo pasauli, ja jums ir laulāts draugs.

— Bet… — Diāna ierunājās dobjā, drebošā balsī, — bet ja jūs maldītos, grāf, ja viņš tas nebūtu!

Un viņas vēsie pirksti noglāstīja Busī karstās iokas. Tad jaunā sieviete piecēlās un kā viegla ēna aizlidoja mazā dārziņa krūmājos, satvēra Ģertrūdes roku un pazuda, pirms noreibušais, dedzīgais Busī paguva izstiept rokas un viņu aizturēt.

Viņš iekliedzās un grīļodamies piecēlās.

Remī ieradās īstā laikā, lai viņu satvertu un nosēdinātu uz sola, ko Diāna bija tikko atstājusi.