Grāfiene de Monsoro

II Noslēpumainā kariete

Čiko ar savām garajām kājām vajātos viegli būtu panācis, bet, abus vīrus tuvāk aplūkojot, tie viņā modināja tik savādas atmiņas, ka Čiko visiem spēkiem centās palikt nepamanīts no skatieniem, kuri uz katra ielas stūra tik uzmanīgi pārbaudīja apkārtni. Viņš atzina, ka labāk aizsteigties gājējiem priekšā un sameklēt kādu paslēptuvi. Kad Čiko iznāca tās ielas vidū, kurā abi svešie bija iegriezušies, viņš pie kāda nolaista nama ieraudzīja karieti ar diviem spēcīgiem melniem. Braucējs uz priekšējā sēdck|a bija aizsnaudies. Karietē kāda sieviete nemierīgās gaidās spieda seju pie loga stikla. Čiko nojauta, ka kariete gaida abus vīriešus. Viņš steidzās aizlīst aiz kāda liela akmens sola, ko sakņu pārdevējs izmantoja savas preces novietošanai.

Tiklīdz viņš bija paslēpies, tā pie karietes piesteidzās abi vīrieši, kas vēlreiz nemierīgi apstājās. Viens svešais pamodināja vedēju, bet tā kā tas bija aizmidzis pārāk ciešā miegā, modinātājs izgrūda kādu gaskoniešu lamuvārdu, kamēr otrs, nepacietīgākais, ar zobena galu iebikstīja braucējam sēžamvietā.

— O! — Ciko izdvesa. — Ja es nemaldos, tad tie ir tautieši. Es vairs nebrīnos, ka viņi Gorenflo tik skaisti apstrādāja, kad tas nopulgoja gaskoniešus.

Jaunā sieviete atnācējos pazina gaidītos un strauji izliecās pa karietes logu. Tagad Čiko varēja viņu labāk saskatīt. Tā varēja būt divdesmit vai divdesmit divus gadus veca, ļoti skaista un ļoti bāla sieviete, un, ja būtu bijusi diena, nebūtu grūti pamanīt, ka daiļā dāma ir mātes cerībās.

Vīrieši tuvojās karietei un tagad atradās starp ratiem un solu, zem kura bija paslēpies ciko. Garākais ar abām rokām satvēra dāmas balto roku, ko tā pastiepa no karietes, uzlika kāju uz kāpšļa un pieskārās pie loga.

— Nu, manu sirsniņ, manu mīļo, kā klājas? — viņš jautāja dāmai.

Dāma atbildēja ar skumju smaidu, papurināja galvu un norādīja uz savu

smaržu pudelīti.

— Atkal vājums! Pie velna! Es gan esmu bijis ļoti ļauns, ka jums tā jāsirgst, mana mīļā!

— Kāda velna pēc jūs vedāt kundzi līdzi uz Parīzi? — otrais vīrietis laipni piebilda.

— Tas tiešām ir lāsts, ka.jums vienmēr zem kamzoļa var atrast apakšsvārkus!

— Ak, mīļais Agrip, — sacīja pirmais, kas, šķiet, bija dāmas vīrs vai mīļākais, — cik sāpīgi šķirties no tā, ko mīl.

Un ar mīlā kaistošu skatienu viņš palūkojās uz jauno sievieti.

— Kordu, dzirdot, ka jūs tā runājat, es tiešām sākšu dusmoties, — biedrs skarbi atbildēja.

— Pirms cik ilga laika kā zaļš jauneklis jūs ieradāties Parīzē, lai nodotos mīlas dēkām? Man liekas, ka Bearna jūsu saldajām pastaigām ir pietiekami liela un jums nevajag doties līdz Bābelei, kur jūs šovakar vai divdesmit reižu mūs padarīsit klibus. Ja jūs gribat slaistīties un mīlināties gar kariešu aizkariem, atgriezieties mājās! Bet te nododieties vienīgi politiskajām intrigām, mans kungs un pavēlnieki

Dzirdot vārdu pavēlnieks, Čiko labprāt būtu pacēlis galvu, bet neuzdrošinājās, jo baidījās, ka svešie viņu pamanīs.

— Lai viņš rūc, mans mīļais, neraizējieties! Es ticu, ka reiz viņam apniks un viņš vairs nedusmosies.

— Pie velna! — otrs iesaucās. — Ja jūs gribat ar savu kundzi mīlināties, tad taču kāpiet karietē, kur jūs vismaz varēsit izvairīties no draudošajām briesmām, ka jūs pazīst, jo, uz ielas stāvot, viss ir iespējams.

— Tev taisnība, Agrip, — iemīlējies gaskonietis atbildēja. — Jūs redzat, mana mīļā, ka viņš nemaz nav tik slikts padomnieks, kā liekas. Atbrīvojiet man vietu, sirsniņ, ja jūs tikai man atļaujat nosēsties jums blakus, jo pie jūsu kājām es gan nevarēšu gulēt.

— Es to ne vien atļauju, sire, bet pēc tā ilgot ilgojos, — jaunā dāma atbildēja.

— Sirel — nomurmināja Čiko, kas gribēja pacelt galvu un to sāpīgi atsita pret smilšakmens solu. — Sire? Ko viņa runā?

Laimīgais mīlētājs pa to laiku izmantoja dāmas labvēlību, un Čiko dzirdēja, kā zem jaunā svara noliecas karietes atsperes.

Atsperu čīkstoņai sekoja ilgs, maigs skūpsts.

— Pie velna, — par kungu nosauktais turpināja, — šodien ir skaista diena! Mani labie parīzieši lād mani no visas sirds un izrēķinātos ar mani bez žēlastības, ja vien zinātu, kur mani atrast. Viņi strādā lieliski, lai sagatavotu ceļu uz troni, un es turu rokās mīlamu sievieti! Kur mēs atrodamies, d'Obiņjē? Kad es būšu karalis, es šai vietā likšu uzcelt pieminekli Bearnas ģēnijam.

— Bearnas…

Čiko aprāvās; Viņš jau otrreiz ļoti sāpīgi apdauzīja pakausi.

— Mēs atrodamies Feronerī ielā, sire, — d'Obiņjē atbildēja.

— Man liekas, — turpināja Indriķis, jo tas tiešām bija Navarras karalis,— man liekas, ka es skaidri redzu visu savu dzīvi. Es redzu sevi kā karali, es atrodos tronī spēcīgs un varens, bet varbūt mazāk mīlēts nekā šajā mirklī, un mans skatiens trauc cauri nākotnei līdz manai nāves stundai. Ak, mana mīļā, atkārtojiet vēlreiz, ka jūs mani mīlat, jo, jūsu balsij atskanot, mana sirds izkūst saldākā laimē.

Taču d'Obiņjē arvien nemierīgāku brīdinājumu satraukts, Indriķis drīz vien pamodās no sapņainā reibuma un uzsauca savam pavadonim:

— Aizver durvis, Bearnas lāci, un dari, ko gribi!

— Pret vedēju pagriezies, viņš piebilda: — Vai tu zini — kurp?

Kariete sāka lēni kustēties. D'Obiņjē tai sekoja.

— Tā, — noteica Čiko, rāpus izllzdams no savas neērtās paslēptuves, — vai par notikušo vajadzētu ziņot Valuā? Par ko viņam jāzina? — gaskonietis turpināja, pats ar sevi sarunādamies. — Divi viri, kas bēguļo, un viena sieviete mātes cerībās! Tiešām, tas būtu gļēvi. Nē, es neko neteikšu. Vai tad svarīgākais nav tas, ka es to zinu, jo es taču esmu Francijas pavadonis?

Šai mirklī garām pagāja bars piedzērušu līgas biedru, kas skaļā balsī kliedza:

— Lai dzīvo mesa! Nāve bearnietim! Hugenotus uz sārta! Dedzināsim atkritējus!

Kariete pa to laiku ielas stūrī pagriezās un pazuda nakts tumsā.

— O! — Čiko noteica. — Tas bija jauks vakars. Es redzēju karali, Gīzas kardinālu, Majēnas hercogu un Navarras karali. Es nesastapu tikai Anžū hercogu! Kas zina, varbūt es satikšu arī šo cienījamo un ievērojamo princi!

Čiko atkal pagriezās uz Sanžermenokseruā baznīcu, kas atradās viesnīcas «Skaistā zvaigzne» tuvumā.

Čiko nebija vienīgais, kas nebija redzējis Anžū hercogu. Arī Gīzi viņu meklēja visās ņialās. Mirkli Čiko likās, ka viņš hercogu ir atradis. Pie kādas vīnu tirgotavas durvīm bija sastājies liels pūlis, kurā Čiko ieraudzīja grāfu Monsoro un Indriķi Gīzu. Drīz vien Čiko pārliecinājās, ka maldījies un Anžū hercoga tur nav.

Grāfs Monsoro un Gīzas hercogs mudināja piedzērušos Gorenflo muldēt arvien trakākas un pārspīlētākas atkritēja runas, lai uzbudināto pūli vēl vairāk satrauktu.

Čiko dzirdēja, ka noreibušais Gorenflo sāka izpaust viņu kopējā ceļojuma noslēpumus. Nebija brīnums, ka Monsoro un Gīzs, kas klausījās ļoti uzma­nīgi, varēja sākt kaut ko nojaust. Čiko nekavējās. Viņš atsēja zirgu, kas bija piesiets pie kādas tuvējās mājas, spēcīgi piespieda piešus un ieauļoja pūn, kas strauji atvirzījās sāņus. Sapulcējušies izklīda. Simtām balsu iekliedzās: «Uguns! Uguns!» Čiko iesprūda barā kā ķīlis, sasniedza Gorenflo, satvēra Parnuga pavadu un devās projām.

Tiklīdz viņi bija sasnieguši zināmu atstatumu no hercoga Gīza, Čiko ievilka nespēcīgo mūku kādā sānielā, atslēja viņu un Panurgu pret sienu, nežēlīgi, bet pelnīti, pārmācīja viņu par nepateicību, žūpošanu un neprātību un beidzot aizveda nabaga brāli uz maitre Bonhometa viesnīcu «Pilnības rags».

Čiko pavēlēja diviem kalpotājiem nocelt mūku no ēzeļa un ienest lasītājiem jau pazīstamajā kabinetā.

— Padarīts, — atgriezies maitre Bonhomets ziņoja.

— Vai viņš apgūlās?

— Viņš jau krāc.

— Lieliski! Tā kā viņš agri vai vēlu pamodīsies, tad atcerieties, ka Gorenflo nedrīkst zināt, kā viņš atkal atgriezies. Neviena vārda! Nebūtu par ļaunu, ja viņš noticētu, ka viņš viesnīcu nav atstājis kopš zināmās nakts, kad'tas savā klosteri sacēla briesmīgo traci, un ka viss, kas šajā laikā gadījies, ir bijis tikai sapnis.

— Labi, monsieur Čiko, — atbildēja viesnīcnieks. — Bet kas gan nabaga mūkam noticis?

— Liela nelaime. Liekas, ka Lionā viņš saķildojies ar Majēnas hercoga sūtni, kuru nogalinājis.

— Mans Dievs! — saimnieks iesaucās. — Tad jau…

— Šķiet, ka Majēnas hercogs zvērējis mūku dzīvu saraustīt gabalos, — Čiko atbildēja.

— Nerūpējieties, — Bonhomets paskaidroja. — No šejienes viņš projām netiks.

— Labi! Un tagad, — par Gorenflo nomierinājies, gaskonietis turpināja,— un tagad man jāsameklē Anžū hercogs.

Un viņš steidzīgi devās uz viņa majestātes Fransuā III pili.