Grāfiene de Monsoro

XXXIX Svētā Maizes diena

Dažās dienās līdz Maizes svētkiem notikumi brieda kā negaiss debess dzīlēs.

Pēc četrdesmit astoņu stundu ilga drudža atkal piecēlies, grāfs Monsoro sāka rīkoties, lai pats notvertu savas sievas mīļāko. Bet viņam nelaimējās, tāpēc aizdomas par Anžū hercoga sakariem ar Diānu neizgaisa.

Busī turpināja ik dienas apmeklēt galma medību pārziņa māju.

Remī viņu tikai bija brīdinājis par grāfa nojautām un mēģinājumiem atrast sāncensi, un viņš pārtrauca nakts apmeklējumus pa logu.

Čiko visu laiku nodarbojās ar Indriķi Valuā, ko viņš sargāja kā māte bērnu, un savu omulīgo Gorenflo. Pēdējam viņš bija pavēlējis atgriezties cellē, kur klostera priors mūku sagaidīja ar vislielāko laipnību.

Pirmajā apmeklējumā Čiko daudz runāja par karaļa dievbijību, un priors bija ļoti priecīgs, ka Maizes svētkos viņa majestāte nodomājis pagodināt arī klosteri. Šis gods izrādījās vēl lielāks, nekā iepriekš paredzēja. Godājamā priora lūgts, Indriķis nosolījās dienu un nakti pavadīt klostera vientulībā.

Čiko ieradās klosterī vairākas reizes. Tā kā viņa kabatās, mētelī un aiz zābakiem atradās visādas pudeles, tad brālis Gorenflo sagaidīja viņu daudz laipnāk nekā priors Žozefs Fulons. .

Tādās reizēs viņš vairākas stundas ieslēdzās mūka cellē un, kā pats apgalvoja, piedalījās viņa svēto rakstu pētīšanā un ekstāzē. Divas dienas pirms Maizes svētkiem Čiko palika klosterī visu nakti. Otrā dienā klīda baumas, ka Gorenflo pierunājis viņu kļūt par mūku.

Karalis pa to laiku apmācīja savus draugus rapieru mākslā, izmēģināja jaunus dūrienus un visvairāk pārbaudīja Epernonu, kam loze bija lēmusi varenu pretinieku. Jauno cīkstoni liktenīgās dienas tuvums visai uztrauca.

Zināmās nakts stundās pilsētas ielās varēja redzēt steidzamies savādu mūku, kas drīzāk līdzinājās bruņiniekam nekā garīdzniekam. Hercoga Gīza pils bija visu sazvērnieku sapulcēšanās vieta, kur ik vakaru notika slepenas apspriedes un mielasti. Visu vadonis tad bija mazais mūks — Monpansjē kundze.

Pilsoņu sardze ar kareivju cepurēm galvās un šautenēm plecos katru nakti apstaigāja pilsētu.

Beidzot Parīze sagaidīja Maizes dienas rītu.

Lielās dienas rīts bija ļoti skaists, un ielās izkaisītās puķes izplatīja brīnišķu smaržu. Čiko, kas jau divas nedēļas gulēja karaļa guļamistabā, šai rītā ļoti agri uzmodināja Indriķi.

— Ak, manu nabaga Čiko, žēlo mani! — Indriķis iesaucās. — Tu esi ļoti nežēlīgs, jo iztraucēji manu skaistāko sapni, kādu es jebkad ēsmu sapņojis.

— Un ko tu sapņoji, mans dēls?

— Es sapņoju, ka Kvēls ar sekundes dūrienu caurdūra Atrāžu un mīļais draugs peldēja pretinieka asinīs. Pielūgsim Dievu, lai mans sapnis piepildās. Pasauc kalpotāju, Čiko!

— Ko tu vēlies?

— Savu saru kreklu un rīkstes.

— Vai tu labāk negribi garšīgu azaidu?

— Pagān, Maizes svētku dievkalpojumu tu gribi noklausīties ar pārpilnu vēderu.

— Pareizi!

— Pasauc kalpotāju, Čiko!

— Pacieties! — Čiko atbildēja. — Pulkstenis ir tikai astoņi, un tu varētu sevi pērt līdz vēlam vakaram. Vispirms papļāpāsim. Vai gribi ar savu draugu papļāpāt? Tu to nenožēlosi, Valuā.

— Labi, papļāpāsim, bet tikai pasteidzies.

— Kā mēs iedalīsim šo svētku dienu, mans dēls?

— Trīs daļās.

— Par godu Svētajai Trīsvienībai, labi. Pastāsti.

— Vispirms dievkalpojums Scnžcrmēnokscruā baznīcā.

— Labi.

— Tad mielasts Luvrā.

— Ļoti labi.

— Tad grēku nožēlošanas gājiens pa ielām, apstaigājot visus galvenos klosterus, sākot ar jakobīņu un beidzot ar Svētās Ženevjevas klosteri. Svētās Ženevjevas klostera prioram cs apsolījos līdz otram rītam palikt vienatnē kāda svētā cellē, lai nakti pavadītu lūgšanās.

— Es viņu pazīstu.

— Svēto?

— Jā.

— Jo labāk. Tu mani pavadīsi, Čiko. Mēs lūgsim kopīgi.

— Neraizējies.

— Tad apģērbies un nāc!

— Pagaidi!

— Ko?

— Man vēl jājautā daži sīkumi.

— Vai apģērbjoties tu nevari jautāt?

— Nē, labāk tagad, kamēr esam vieni.

— Pasteidzies.

— Ko darīs tavs galms?

— Viņš man sekos.

— Tavs brālis?

— Viņš mani pavadīs.

— Tavi gvardi?

— Franču sardze ar Krijonu sagaidīs mani pie Luvras, šveicieši gaidīs pie klostera vārtiem.

— Lieliski! Tagad man pietiek.

— Tātad es varu saukt kalpotājus?

— Sauc.

Indriķis pazvanīja.

— Ceremonija būs krāšņa, — Čiko turpināja.

— Gan jau Dievs mācēs mums pateikties.

— To mēs rīt redzēsim. Bet saki, Indriķ, pirms kāds ienāk, vai tu vēl neesi kaut ko aizmirsis?

— Nē. Vai es būtu piemirsis kādus ceremonijas sīkumus?

— Es nedomāju par to.

— Par ko tad?

— Neko.

— Bet tu taču jautāji…

— Vai tas noteikti ir izlemts, ka tu apmeklēsi Svētās Ženevjevas klosteri?

— Noteikti.

— Un ka tu pavadīsi tur visu nakti?

— Es to apsolīju.

— Labi! Ja tev nav ko teikt, tad man gan ir kaut kas sakāms, mans dēls. Man šī ceremonija nepatīk.

— Kāpēc?

— Kad mēs būsim paēduši pusdienas…

— Kad mēs būsim paēduši pusdienas?..

— Es tev pateikšu citu kārtību, kādu es esmu izdomājis.

— Esmu ar mieru.

— Kaut tu arī nebūtu ar mieru, mans dēls, tam nav nozīmes.

— Ko tu gribi teikt?

— Klusu! Tavi kalpi ienāk priekšistabā.

Durvju sargi tiešām atvēra aizkarus un parādījās viņa majestātes bārdskuvis, parfimērs un kalpotāji.

Viņa majestāte bija gandrīz apģērbies, kad pieteica Anžū hercogu. Indriķis pagriezās un pasmaidīja.

Hercogu pavadīja grāfs Monsoro, Epernons un Orilī. Epernons un Orilī palika pie durvīm.

Ieraugot grāfu, kas bija ļoti bāls un izskatījās briesmīgāks kā jebkad, karalis nevarēja valdīt izbrīnu. Hercogs to ievēroja, un ari grāfs nebija gluži akls.

— Sire, — sacīja hercogs, — grāfs Monsoro ieradies pie jūsu majestātes izteikt savu padevību.

— Pateicos, monsieur, — atbildēja Indriķis. — Jūsu apmeklējums mani aizkustina, jo vairāk tāpēc, ka jūs bijāt smagi ievainots, vai ne?

— Jā, sire.

— Medībās?

— Medībās, sire.

— Bet tagad esat atspirdzis, vai ne?

— Jā, sire, esmu atveseļojies.

— Sire, — ierunājās Anžū hercogs, — vai jūsu majestātei nepatiktos, ka grāfs Monsoro Šampaņas mežā sarīko skaistas medības?

— Bet vai tad jūs nezināt, ka rīt…

Indriķis gribēja teikt, «ka rīt mani draugi cīnīsies ar četriem jūsējiem», bet atcerējās, ka tam jāpaliek noslēpumam, un apklusa.

— Es nekā nezinu, sire, — atbildēja Anžū hercogs, — bet ja jūsu majestāte gribētu paskaidrot…

— Es gribēju teikt, ka nākamo nakti cs pavadu Ženevjevas klosterī un nebūšu sagatavojies. Bet grāfs var doties ceļā, ja medības nenotiks rīt, tās notiks parīt.

— Vai dzirdat? — hercogs jautāja Monsoro.

— Jā, monsieur, — grāfs atbildēja un palocījās.

Šai mirklī ienāca Šombergs un Kvēls, kurus karalis sagaidīja ar izplestām rokām.

— Vēl viena diena, — teica Kvēls, apsveikdams karali.

— Paldies Dievam! Vēl viena diena, — piebilda Šombergs.

— Liekas, viņš mani izraidīs, monsieur, — grāfs Monsoro iečukstēja hercogam.

— Vai medību rīkošana nav galma medību pārziņa pienākums? — hercogs atsmaidīja.

— Es redzu un saprotu, — atbildēja Monsoro. — Šovakar paiet nedēļa kopš norunātā laika, kad jūsu augstība apsolīja uzrādīt manas sievas mīļāko, un tagad jūsu augstība labāk sūta mani uz Sampaņu, nekā tur doto vārdu. Bet ievērojiet, augstība, ka vakars vēl tālu un es ar vienu vienīgu vārdu varu…

Fransuā satvēra grāfa elkoni un atbildēja:

— Klusu! Es savu solījumu izpildīšu.

— Paskaidrojiet.

— Ikviens domās, ka jūs esat aizbraucis sarīkot medības.

— Un tad?

— Jūs neaizbrauksit, bet paslēpsities sava nama tuvumā. Cerēdams, ka jūs esat projām, ieradīsies tas cilvēks, ar ko jūs gribat iepazīties. Bet par pārējo man nav daļas, jo citu neesmu solījis.

— Ja tik tas piepildās…

— Jums ir mans vārds, — atbildēja hercogs.

— Man ir vēl kaut kas labāks, monsieur, man ir jūsu paraksts.

— Pie velna, es loti labi zinu!

Hercogs atstāja Monsoro, lai dotos pie brāļa. Orilī aizskāra Epernona roku.

— Darīts! — viņš sacīja.

— Kā? Kas ir darīts?

— Monsieur Busī rīt necīnīsies.

— Monsieur Busī rīt necīnīsies?

— Es galvoju.

— Kāpēc?

— Vienalga! Ja tik viņš pats sevi nenonāvēs.

— Ja tas notiks, manu mīļo, jūs dabūsit tūkstoš ekiju.

— Mani kungi, — sacīja Indriķis, kas patlaban bija apģērbies, — mani kungi, uz Senžermēnokseruā baznīcu.

— Un no turienes uz Ženevjevas klosteri? — ievaicājās hercogs.

— Protams, — atbildēja karalis.

Un Indriķis devās uz galeriju, kur viņu sagaidīja viss galms.