Grāfiene de Monsoro

XXIX Viesnīcā «Krusta gulbis»

Mattre Nikolā Dāvids iegriezās pirmajā viesnīcā «Krusta gulbis». Čiko brīdi nogaidīja, kamēr viņš iekārtojas, atrod vietu un vairs neiziet ārā. Tad viņš vērsās pie Gorenflo:

— Ej iekšā, paņem istabu un saki, ka gaidi savu brāli. Nogaidi, līdz pavisam satumst, bet vispirms iepazīsties ar māju, kā tu vari ievest mani istabā, lai nevēlami cilvēki to neredzētu. Izmeklē plašu, gaišu, mājīgu istabu, kuras logs atrodas ielas pusē, lai es redzētu visus, kas nāk iekšā un iet ārā. Tikai nemini manu vārdu un apsoli zelta kalnus.

— Labi!

Gorenflo savu uzdevumu izpildīja teicami un naktī, vezdams Čiko aiz rokas uz noīrēto istabu, ziņoja, ka svešinieka istaba gan esot citā gaitenī, bet ka to atdalot tikai plāna koka un kaļķu apmetuma siena.

Čiko smaidīdams ļoti uzmanīgi klausījās mūka ziņojumu. Kad tas bija beidzis, viņš teica:

— Viss, ko tu man pastāstīji, pelna atmaksu, un šodien tu dabūsi Šēras vīnu, Gorenflo. Jā, velns un elle, tu to dabūsi, vai arī es vairs neesmu tavs draugs!

— Es gan nepazīstu šā vīna radīto reibumu, — sacīja Gorenflo, — bet man liekas, ka tam ir jābūt patīkamam.

— Velna vecmāte! — iesaucās Čiko, ienākdams istabā. — Es tev saku, ka divās stundās tu ar to iepazīsies.

Čiko lika pasaukt saimnieku. Viesnīcnieks lūdza pateikt, lai kungs paciešas, jo viņš runājot ar ceļinieku, kas ieradies pirms viņa un tāpēc bauda priekšrocības.

Čiko saprata, ka tas bija viņa advokāts.

— Par ko viņi var runāt? — viņš jautāja.

— Vai jūs domājat, ka saimniekam un jūsu svešiniekam ir kopēji noslēpumi?

— Nolādēts! Ja jau šis blēdis sarunājas ar cilvēku kalpotāja tērpā, tad aiz tā kaut kas slēpjas.

— O, — sacīja Gorenflo, — viņš ir mainījis savas drēbes. Es to redzēju. Tagad viņš ir gluži melns.

— Viens iemesls vairāk. Viesnīcnieks katrā ziņā ir līdzdalībnieks.

— Vai man jāmēģina izprašņāt viņa sievu?

— Nē, labāk apstaigā pilsētu!

— O, bet vakariņas?

— Es pa to laiku likšu tās sagatavot. Še tev ekijs un dodies ceļā.

Gorenflo pateikdamies paņēma ekiju. Tiklīdz viņš bija atstājis istabu,

Čiko nekavēdamies sameklēja urbi un acs augstumā sienā izurba caurumu. Biezajā dēlī caurums iznāca nevisai labs un Čiko varēja pārskatīt tikai nelielu daļu no blakusistabas. Bet, kad pie cauruma tieši piespieda ausi, balsis varēja saklausīt diezgan skaidri. Nejaušības dēļ viņš ļoti labi redzēja saimnieku, kas sarunājās ar Nikolā Dāvidu.

No sarunas Čiko pārliecinājās, ka Dāvids par savu uzticību karalim bija ieguvis lielu cieņu. Viņš pat minēja kādu uzdevumu, ko tam uzticēšot marķīzs de Morviljē.

Viņa runu saimnieks, bez šaubām, noklausījās ļoti uzmanīgi, bet ārēji vienaldzīgi. Čiko pat ticēja, ka viņa skatienā vai balss noskaņā pavīdēja skaidra zobgalība ik reizi, kad viņš izrunāja karaļa vārdu.

— O-o! — Čiko prātoja. — Vai arī mūsu saimnieks pieder ordenim? Pie velna, es to drīz vien redzēšu!

Pēc neilga laika ar cepuri rokā iznāca viesnīcnieks. Viņa sejā bija tā pati zobgalīgā izteiksme, kādu Čiko bija novērojis sarunā ar advokātu.

Ciko viņam pastāstīja, ka Gorenflo savas naidīgās runas dēļ, kas vērsta pret hugenotiem, kritis karaļa nežēlastībā un izraidīts. No līdzjūtības, ar kādu saimnieks noklausījās mūka likteņstāstu, Čiko tūlīt saprata, ka klausītājs bija uzticīgs ordeņa piekritējs. Tāpēc viņš kā savu draugu minēja la Hurjēru, ko viesnīcnieks pazina kā hugenotu ienaidnieku un ļoti cienīja. Viņš vēl vairāk ieguva saimnieka uzticību, pastāstīdams, ka lielais Indriķis Gīzs ir viņa draugs un aizstāvis.

— Ja jūs esat monsieur Gīza draugs, tad jūs pazīstat to, — viesnīcnieks atbildēja un ar roku atdarināja ordeņa brāļu pazīšanās zīmi.

Svētās Ženevjevas klosterī pavadītajā naktī Čiko bija iepazinies ne vien ar šo zīmi, bet arī ar atbildi.

— Un jūs to, — viņš atbildēja un parādīja norunāto zīmi.

— Tad mana māja ir jūsējā, — viesnīcnieks draudzīgi sacīja. — Uzskatiet mani par savu draugu, es jūs uzskatīšu par savu brāli, un, ja jums nav naudas…

Atbildes vietā Ciko no kabatas izvilka naudas maku, kurā bija vēl diezgan daudz dzīvības sulas.

— Labi, — saimnieks noteica.

— Lai jūs vēl vairāk nomierinātu, — Čiko piebilda, — man jāizliekas, ka mēs ceļojam, lai izplatītu ticību un ka mūsu izdevumus segs svētās savienības mantzinis. Parādiet mums mājvietu, kurā mums ne no viena nebūtu jābaidās.

— Augstais Dievs! Jūs nekur nejutīsities drošāk, monsieur, kā pie manis.

— Jūs nupat runājāt ar kādu vīru, kas dzīvo blakusistabā.

— Jā, bet tas var palikt, jo pirmajā vajadzīgajā gadījumā es viņu izsviedīšu no mājas.

— Jūs sauc par Bernī?

— Tas ir mans vārds, monsieur, un viņš ir viens no ticīgajiem. Sakiet vienu vārdu, un jūsu kaimiņš sēdēs aiz durvīm!

— Par ko? Tieši otrādi. Ir daudz labāk, ja ienaidnieki atrodas tuvumā. Tad tos vismaz var novērot.

— Jums taisnība, — Bernī izbrīnā piekrita.

— Bet kāpēc jums šķiet, ka šis vīrs ir mūsu ienaidnieks? — Čiko jautāja.— Es saku — mūsu naidnieks, jo mēs taču esam brāļi, — gaskonietis smaidīdams piebilda.

— Jā, protams, — saimnieks apliecināja. — Kāpēc man tā šķiet?… Viņš ieradās kā kalpotājs un tagad apģērbās kā advokāts. Bet viņš nav ne advokāts, ne kalps, jo zem mēteļa, kas bija uzsviests uz kāda krēsla, es pamanīju gara kaujas zobena smaili. Tad viņš pavisam dīvaini runāja par karali, kā neviens par to nerunā. Beidzot viņš apgalvoja, ka viņam jāizpildot kāds marķīza Morviljē uzdevums, bet marķīzs, jūs jau zināt, ir Nebukadnecara kalps.

— Hercoga kalps, kā es viņu dēvēju.

— O, es redzu, ka mēs saprotamies, — viesnīcnieks teica.

— Velns un elle! Tātad es palieku.

— Es domāju.

— Bet neviena vārda par manu brālēnu.

— Tik tiešām — kā Dievs debesīs!

— Un arī par mani ne.

— Par ko jūs mani uzskatāt? Klusu, tur kāds nāk!

Uz sliekšņa parādījās Gorenflo.

— O, tas ir viņš, cienījams vīrs, — saimnieks sauca.

Un viņš devās pie mūka un atdarināja ordeņa brāļu zīmi.

Redzot šo zīmi, Gorenflo pārņēma izbrīns un bailes.

— Atbildi, atbildi, mans brāli, — Čiko drošināja. — Mūsu saimnieks zina visu un arī viņš pieder…

— Kam? — Gorenflo pārtrauca. — Kam viņš pieder?

— Svētajai savienībai, — Bernī pārtrauca.

— Kam viņš pieder?

— Svētajai savienībai, — Bernī klusi paskaidroja.

— Jūs redzat, ka jūs varat atbildēt. Atbildiet taču!

Gorenflo atbilde viesnīcnieku ļoti aplaimoja.

— Bet jūs man apsolījāt Šēras vīnu, — sacīja Gorenflo, lai uzsāktu citu sarunu.

— Šēras, Malagas, Alikantes vīni manā pagrabā ir jūsu rīcībā, mans brāli. Gorenflo skatiens no saimnieka noslīdēja uz Čiko un no Čiko — uz debesīm.

Viņš žūpoja trīs dienas. Pirmajā dienā sāka ar šērieti, otrajā ar malagietļ/ bet trešajā ar — alikantu. Galu galā viņš tomēr atzina, ka burgundietis ir visteicamākais reibinātājs.

Šajās četrās dienās, kamēr Gorenflo pētīja vīnus, Čiko neatstāja istabu un no rīta līdz vakaram uzglūnēja Nikolā Davidam.

Viesnīcnieks Čiko atturību izskaidroja ar bailēm no karaļa piekritēja un izmēģināja visiespējamākās muļķības. Bet nekas nelīdzēja. Nikolā Dāvids, kas ar Pēteri Gondī bija norunājis satikties viesnīcā «Krusta gulbis», negribēja atstāt dzīvokli aiz bailēm, ka viņu varētu ieraudzīt Gīza sūtnis. Tāpēc saimnieka klātbūtnē viņš palika šķietami neietekmējams. Bet kad durvis aiz maitre Bernī bija aizvērušās, Nikolā Dāvids smīdināja Čiko, kas nekad neatstāja savu caurumu, niknās dusmās iesaukdamies:

— Vēl piecas vai sešas dienas, puisi, un tu man par visu samaksāsi! Čiko labi zināja, viņš bija pārliecināts, ka Nikolā Dāvids neatstās viesnīcu pirms sūtņa ierašanās.

Bet, sestajai dienai tuvojoties, Nikolā Dāvids saslima. Fantastiskais viesnīcnieks zobodamies par to ziņoja Čiko.

— O-o! — Čiko iesaucās. — Vai jūs domājat, ka viņš mirs?

— Nejēdzīgs drudzis, mans brāli, trīs dienu drudzis. Ārsti neko nesaprot. Viņu moca velnišķīgs izsalkums. Viņš mani gribēja nožņaugt un sit manus ļaudis. Ārsti neko nesaprot.

Čiko padomāja un jautāja:

— Vai jūs viņu redzējāt?

— Protams. Es taču teicu, ka viņš mani gribēja nožņaugt.

— Kāds viņš izskatījās?

— Viņš bija bāls, satriekts, saguris un kliedza kā traks.

— Ko viņš kliedza?

— Uzmaniet karali! Viņam grib atriebties.

— Nelaimīgais!

— Blēdis! Brīžiem viņš stāsta, ka gaidot no Aviņonas kādu cilvēku, kuru pirms miršanas gribot redzēt.

— Tātad viņš runā par Aviņonu!

— Pastāvīgi.

— Velns un elle! — Čiko iesaucās.

— Vai ne, tas būtu ļoti jocīgi, ja viņš izlaistu garu? — jautāja saimnieks.

— Ļoti jocīgi, bet es gan nevēlētos, ka viņš nomirtu, pirms cilvēks no

Avinonas nav ieradies. »

— Kāpēc? Jo drīzāk viņš nomirs, jo drīzāk mēs būsim no viņa brlyi.

— Jā, bet es viņu tā ienīstu, ka vēlētos pazudināt viņa miesu un dvēseli. Un ja nu cilvēks no Aviņonas ierodas noklausīties viņa grēksūdzi…

— O, tie droši vien ir tikai drudža murgi, — viesnīcnieks piebilda un, galvu grozīdams, izgāja no istabas.

Gorenflo nekas neinteresēja. Augu dienu viņš nodarbojās tikai ar ēdieniem un dzērieniem. Pat viesnīcnieks nereti izbrīnā iesaucās:

— Nudien, nemaz nevar ticēt, ka šis mūks būtu daiļrunības brīnums!